Pēc Pitagora mantojuma
Kāpēc mēs piedodam īpašu nozīmi skaitļiem? Tas taču ir vienīgi paņēmiens noteikt jel kā daudzumu: dienas kalendārā, cilvēki grupā, grami, kilometri, zvaigznes… Skaitļi vienkārši palīdz risināt uzdevumus.
Protams, mūsu senči izdomāja skaitīšanu praktiskiem nolūkiem. Taču lūk parādījās filozofi, kuri tiecas saprast pasaules iekārtojuma likumus. Viņi salīdzināja parādības un priekšmetus, kuri attiecināmu uz tiem vai citiem skaitļiem, atklāja likumsakarības – kamēr beidzot Pitagors nepasludināja: “Viss ir skaitlis!”. Tas ir, skaitlim pašam par sevi ir jēga un tas ir atsevišķs Augstāko spēku vēstījums. Un vajag šo vēstījumu atšifrēt sev par labu vai lai izbēgtu no nelaimes.
Paskaidrosim uz pirkstiem
Izteiciens “paskaidrot uz pirkstiem” aizsākas laikos, kad homo sapiens tikai mācījās skaitīt. Te tad pirksti arī noderēja: tie taču vienmēr pa rokai. Un vēl šobaltdien mēs mācāmies skaitīt ar to pašu pirmatnējo paņēmienu: bērns noliec pirkstiņus. Stop! Pirkstiņu uz rokām ir desmit, no kurienes uzradās ducis? Tas ir atsevišķs stāsts, kurš kļuva par pamatu divām pasaules skaitīšanas sistēmām: decimālajai un divpadsmitpirkstu. Uzvarēja pirmā, bet arī otrā līdz pat šim darbojas. Par to drusku vēlāk, bet pagaidām – par saknēm.
Un tā, ja vienkārši pārskaitīt pirkstus uz rokām, sanāk desmit. Bet ja pārskaitīt pirkstu falangas? Uz katra pirkstiņa – trīs locītavas, izņemot īkšķi: tā trešā locītava ir plaukstas daļa, tā ka pirksts “neskaitās”. Lūk mūsu sencis saspieda dūri atvāžot īkšķi, četri pirksti rokā pa trim locītavām, sanāk 12. ļoti uzskatāmi.
Desmiti un duči
Kā labāk: pārskaitīt pirkstus vai falangas? Kādu skaitīšanu ņemt par pamatu? Divpadsmitpirkstu sistēma ir elastīgāka: skaitlis 12 atbilstīgas diviem, trim, četriem un sešiem. Tas ir ļoti labi dalīšanai līdzīgās daļās, kad vajag kaut ko nomērīt. Skaitlis 10 dalās tikai ar divi un pieci, toties ērtāks: pārskaitām pirkstus neiespringstot locītavās. Tā desmits arī ieguva lielāku izplatību. Taču neuzvarēja!
Lieta tajā, ka divpadsmitpirkstu sistēma izsenis tiek uzskatīta par sakrālu, par cik attiecināma ar Visuma ritmiem. Jau pirmajā tūkstošgadē pirms mūsu ēras cilvēki zināja par 12 zodiaka zvaigznājiem, kuri izvietojušies debesīs līdzīgās atstarpēs. Tik pat ritmiski šos zvaigznājus apmeklē citas planētas iespaidojot zemes dzīves gaitu. 12 tiek uztverts kā svēts: tikumības. Pabeigtības, ideāla simbols. Lūk no kurienes 12 galvenie sengrieķu, romiešu un skandināvu panteona dievi. Precīzi 12 varoņdarbus veica Hērakls; leģenda vēsta, ka kad Romuls ielika pirmos varenās pilsētas akmeņus, virs viņa galvas tika redzētas 12 lijas paredzot, ka Roma stāvēs 12 gadsimtus.
Dabiski, ka skaitlis 12 iegūlās laika skaitīšanas sistēmas pamatā: 12 mēneši gadā, 24 (divas reizes pa 12) stundas diennaktī, 60 (piecas reizes pa 12) minūtes stundā. Tāda sistēma palīdz mums dzīvot Visuma ritmos.
Nu un tālāk dučos sāka skaitīt visu, kas pagadījās. Piemēram, līdz pat šim laikam divpadsmitpirkstu sistēma tiek izmantota Anglijā: 1 colla – tā ir 1/12 no pēdas. Bet līdz 1968.gadam šiliņš sastāvēja no 12 pensiem.
Saglabājusies tradīcija dučos skaitīt galda piederumus: standarta servīze – 12 šķīvji, krūzītes u.c. Samazinātais variants – pusducis (seši priekšmeti). Sakrālā skaitļa izjaukšana tiek uzņemta kā harmonijas izjaukšana, secīgi, nes draudus. Lūk kāpēc servīzi, kurā sasitusies kaut vai viena krūzīte, uz galda klāt nav pieņemts – uz nelaimi.
Velns sajucināja
Ja līdz ducim nepietiek viena priekšmeta, to var papildināt pievienojot vienību. Toties duča palielināšana par vienību – par daudz, tas ir signāls par bīstamību. Bet nelaimes kas uzrīko? Pareizi, sātans. Tā ka skaitlis 13 – acīmredzami viņa nedarbi: velna ducis.
Bībele vēsta, ka Kristum bija 12 mācekļi-apustuļi. Nav brīnums: jūdaismā šis ir labestības un pilnības simbols. Tādēļ pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās nodevēja Jūdas vietā par apustuli kļuva Pāvels: pilnības atjaunošanai. Tomēr tur pat, Bībelē, ir ļauns paredzējums: Svētajā vakarēdienā pie galda sapulcējās tieši 13 cilvēki. Pie viena, Jūda nodeva Skolotāju 13. datumā nisana mēnesī, 13.mēness dienā. Daudzus gadsimtus šiem sīkumiem nepiedeva īpašu nozīmi, taču viduslaiku dievvārdnieki pievērsa tam pašu izteiktāko uzmanību.
Templiešu lāsts
Eļļu ugunī pielēja stāsts par templiešu ordeņa iznīcināšanu. Viņus satvēra 1307.gada 13.oktobrī, visus bruņiniekus sodīja, maģistru Žaka de Molē sadedzināja sārtā.
Jāsaka, ka īstais traģēdijas iemesls bija nauda. Francijas karalis Filips IV bija diezgan stipri parādā ordenim un, skopojoties maksāt rēķinus, palūdza Romas pāvestu Klimentu V pasludināt templiešus par ķeceriem. Un dalīties ar templiešiem varā valdnieks un pāvests negribēja: Žaka de Molē laikā ordenis ieguva nu ļoti lielu popularitāti. Templiešu ordenis – tā jums nav vienkārši bruņinieku kolektīvs, tā ir garīga savienība, kuras vadītāji bija slepenu zināšanu un svēto artefaktu glabātāji. Uz sārta lielais maģistrs nolādēja savus slepkavas, un mazāk kā pēc gads karalis un pāvests aizdevās pie senčiem. Bet tautu pārpildīja šausmas: uzrīkoja slaktiņu 13-jā datumā – lūk arī saņēma. Apmēram tajā laikā, XIV gadsimta sākumā modē iegāja Taro kārtis, kuras tika uzskatītas par labāko instrumentu paredzēšanai un maģiskiem rituāliem. Briesmīgu arkānu vidū ir “Nāve”: tās numurs, protams, ir 13.
Skaitlis-kārdinātājs
Labā slava, kā saka, guļ, bet sliktā – skrien. Pa pilsētām un laukiem nesās velna duča nelabā slava. Atcerēsimies tradicionālo detaļu galda servīzei uz 12 personām. Tieši tik viesus arī aicināja pie galda. Ja tomēr nācās uzņemt 13 cilvēkus, vēl vienu viesi vienkārši… nolīga. Francijā pat parādījās jauna profesija “14-ais viesis”: cilvēks ieradās uz pieņemšanu lai novērstu nelaimi. Servīzei tādiem gadījumiem, protams, bija jāuzskaita 24 priekšmetus: divus dučus.
13-ais skaitlis arī šodien palicis kā biedēklis. Pasaule atceras, ka valdnieks Filips II, Maķedonijas Aleksandra tēvs, pievienoja 12 galveno grieķu dievu statujām vēl vienu, kura atainoja viņu pašu, un drīzumā tika zvērīgi nogalināts. Nav aizmirsts arī Skandināvu mīts par pasaules katastrofu, kura notika dēļ tā, ka uz dzīrēm, kurās sapulcējās 12 dievi, neaicināts ieradās 13-ais – nejaucīgais Lokijs. Te tad viss arī sabira. Mūsu atmiņā 2012.gadā pasaule gaidīja pasaules galu pēc maiju kalendāra – tam vajadzēja notikt 13-jā baktunā (baktuns – tasi ir maiju kalendāra cikls 144 tūkstošus dienu garumā – red.piez.), taču par laimi nekas nenotika. Uz karātavām pēc tradīcijas ved 13 pakāpieni, bet karātavu cilpa satur 13 virves apgriezienus. Vispār, ir, ko atcerēties.
Bet ko saka ezotēriķi? No vienas puses, 13 – harmonijas, sakrālā duča izjaukšanas skaitlis. No otras – mūžīgā sastingusī harmonija reālajā pasaulē nav iespējama tādēļ, ka neparedz kustību, attīstību. Ja ideāls eksistē – tā ir pilnīga apstāšanās, tas nozīmē nāvi. Un tādēļ 13 – pārdzimšanas, haosa simbols, no kura rodas jauna harmonija un jauna dzīvība.
Numeroloģijā 13 – pārvarēšanas, paaugstināšanās virs iepriekšējiem sasniegumiem skaitlis, tas apvieno sevī arī milzīgu risku, un jaunus horizontus. Starp citu, ēģiptieši dalīja cilvēka zemes eksistenci 12 stadijās, bet 13-tā bija saistīta ar aizkapa dzīvi. Tāpēc Senajā Ēģiptē skaitlis 13 simbolizēja pāreju jaunā pakāpē: mūžībā.
Sanāk, ka ticība skaitļa 13 īpašajam spēkam – nav tukša māņticība. Tam, kurš ar visu ir apmierināts, labāk ar to nesaistīties. Bet ja nu jūs esat gatavi riskēt – velna ducis jums palīgos!
Kaislību nasta
Dēļ tiem, kuri ne īpaši mīl “nolādēto” skaitli, daudzās Eiropas un Amerikas viesnīcās izlaists 13-ais stāvs, neeksistē 13-ais kabinets birojos, nav dzīvokļu ar šādu numuru, un māju Nr.13 arī nav. Nav reisu ar numuru 13, nav tādas vietas lidmašīnā. Pagaidām nav izdomājuši, tiesa, kalendāru, kurā nav 13 datuma.
Smieklīgi? Gan jā, gan nē. Nejauku sakritību ir pietiekami. Nu, piemēram, tāda. “Apollo-13” bija vienīgā neveiksmīgā misija uz Mēnesi: uzsprāga bāka ar skābekli. Kosmosa kuģis startēja pulksten 13 un 13 minūtēs no 39 platformas (trīs reizes 13), bet avārija notika 13 aprīlī.
Čeļuskina ekspedīcija arī kļuva par velna duča upuri. Tvaikonis “Čeļuskins” devās prom no Ļeņingradas 1933.gada 13.jūlijā. 13.februārī to saspieda ledi un tas noslīka Čukotkas jūrā. Pārskaitīt var ilgi. Atcerēsimies “desertam”, ka PSRS sagruva 13-jā piecgadē. Iemeslu, protams, bija ne mazums, taču, varbūt, arī skaitlis 13 nospēlēja savu lomu?
Eksperimenta tīrībai ir vērts pieminēt, ka diezin vai kāds nebūt tik pamatīgi analizējis un klasificējis sakritības, kas saistītas ar citiem skaitļiem. Neatmetīsim arī aizspriedumus: to ietekmi uz realitāti neviens nav atcēlis. Amerikāņu analītiķi apgalvo, ka pilsoņu māņticība biznesam izmaksā miljonus dolāru, par cik 13-tajā datumā daudzi atsakās no šopulācijas, ceļojumiem un izklaidēm, tādā dienā dodot priekšroku vispār neiziet no mājas.
Likteņa šifri
Ķīnā par nelaimīgu uzskata skaitli četri par cik šim hieroglifam ir otra nozīme “nāve”. Ceturto stāvu Ķīnā izlaiž, tāpat kā 13-to ASV. Japāņi baidās no skaitļa deviņi par cik ar to pašu simbolu apzīmē vārdu “ciešanas”; aviokompānijas un slimnīcas izvairās no devītnieka. Afganistānā par nelaimīgu uzskata skaitli 39, taču nevis tādēļ, ka tas ir “trīs reizes 13”: vienkārši tas izklausās līdzīgi izteicienam “mirusi govs”. Mums skaitlis trīs asociējas ar svēto Trīsvienību, bet Vjetnamā fotografēties trijatā – slikta zīme. Eiropas kultūras valstis uzskata par laimīgu skaitli septiņi: tas saistīts ar septiņām planētām, septiņām Radīšanas dienām, septiņiem pasaules brīnumiem. Ķīnai, Vjetnamai un Taizemei šis skaitlis kā reiz ir pats nelaimīgākais, par cik gada septītais mēnesis veltīts mirušo piemiņai. Mēs esam vienaldzīgi pret skaitli astoņi, taču budismam tas ir svēts, galvenais budistu simbols – rats ar astoņām ratu rumbām. Ķīnā tas – bagātības un veiksmes ciparotais šifrs. Tieši tāpēc 2008.gada vasaras Olimpiskās spēles Pekinā sākās 8.augustā (augusts – 8-ais gada mēnesis) precīzi 08.08.08 pēc vietējā laika.
Un beidzot skaitlis 666 kristīgajās zemēs tiek uzskatīts par velnišķīgu, bet Ķīnā ir pārliecināti, ka 666 nes veiksmi. Acīmredzot, katram tiek izejot no viņa ticības…