Nevienam neienāca prātā, ka krāna ūdeni nevar dzert. Mēs nevilkām aizsargķiveres pirms tam, kad sēdāmies uz velosipēda. Mēs pašu rokām no dēļiem un lodīšu gulšņiem, ko atradām izgāztuvē, meistarojām sev pārvietošanās līdzekļus, un mums neienāca prātā, ka bremzes ir būtiska detaļa katrā no šīm konstrukcijām.
Mēs pastaigājāmies tik ilgi, cik ilgi mums gribējās. Aizgājām agri no rīta uz skolu, bet atgriezāmies no tās tālu pēc pusnakts. Vecāki varēja tikai fantazēt, kur mēs blandāmies. Mobilo nebija.
Tikai iedomājieties – mēs lauzām kaulus, sagriezām rokas, zaudējām zobus. Kāvāmies kā velni, taču neviens negāja tiesāties ar otru. Par savām kļūdām mēs atbildējām paši! Mēs nepievērsām uzmanību zilumiem, puniem un skrambām. Vīrieši neraud! Un mēs neraudājām.
Mēs ēdām visu pēc kārtas: kūciņas, saldējumu, konfektes, speķi ar maizi un nepalikām resni! Atomreaktors mūsu organisma iekšienē neļāva mums ilgi palikt bez kustības, mēs visi bijām tālbraucēji kapteiņi, armijas ģenerāļi un izcili futbolisti. Mēs nebaidījāmies dzert no svešām pudelēm, turpināt košļāt cita košļenes, ēst no viena trauka ar citu cilvēku. Mūsu dabiskā imunitāte bija spēcīgāka par mūsdienu farmācijas līdzekļiem.
Spēļu konsoles, datori, mobilie telefoni, videomagnetofoni – to visu mūsu laikā vienkārši neeksistēja. Mēs lasījāmies trokšņainās kompānijās pie tuvākā televizora, lai paskatītos iemīļoto „Nu, pagaidi!”
Toties mēs mācējām draudzēties un novērtējām draudzību. Mēs salasījāmies kopā vienkārši, lai papļāpātu, dedzinājām ugunskurus aiz garāžām, gājieni uz tuvāko mežu mums bija ierasta lieta. Un to mēs visi darījām paši, nejautājot atļauju, bez vecāku, pedagogu un milicijas ziņas! Mēs lādējām paštaisītus šaujamos ar sērkociņu galviņām, taisījām lapenes kokos, nirām ūdenī no „tarzankām”! Mēs gājām un pierakstījāmies sporta sekcijās un kuģu modelistu pulciņos! Ne visi no mums kļuva par lieliem sportistiem, taču dzīve mūs iemācīja cīnīties, uzvarēt, ciest zaudējumus un vilties. Mēs kļuvām spēcīgāki un atbildīgāki.
Un kā mēs mācījāmies? Piecu baļļu atzīmju sistēma! „Īpaši apdāvinātākiem” – mācības otro gadu tajā pašā klasē. Piecinieki dienasgrāmatā praktiski zinot priekšmetu uz 3. Kā gan mums izdevās iegaumēt tik daudz dzejoļu, iemīlēt Čehovu, Bulgakovu, Dostojevski? Kāpēc mēs rakstām bez kļūdām? Kā mums izdodas, 30 gadus pēc mācībām, palīdzēt mazbērniem risināt aritmētiskos uzdevumus?
Laikam mēs to visu varam tāpēc, ka mēs visu darījām pa īstam: draudzējāmies, kāvāmies, iemīlējāmies un naidojāmies. Mēs neslēpāmies aiz saviem „krutajiem” radiniekiem. Neatpirkāmies no armijas un milicijas. Atbildēt par nodarīto bija goda un paša sirdsapziņas lieta. Un mūsu vecāki praktiski nemaisījās mūsu lietās.
Mūs nicinoši sauc par „sovkiem”, aizmirstot, ka tieši „sovki” radīja vienu no varenākajām valstīm pasaulē! Ka tieši „sovki”, līdz pat šim laikam ir gatavi riskēt ar veselību un dzīvību savas Dzimtenes labklājības dēļ!
Un, lai mēs neiemācījāmies pelnīt „bablo” un mums absolūti nospļauties uz „Rietumu vērtībām”, toties mēs esam spējīgi saprast galveno – pasauli pārvalda labais, mīlestība un taisnīgums.
Apsveicu visus tos, kuri pieskaita sevi pie paaudzēm, kas dzimušas PSRS. Mums ir paveicies, Rietumu polittehnologi nav paspējuši atņemt mums pašcieņas sajūtu, nomainot to ar mūžīgo, virtuālo masu mēdiju košļājamo gumiju.