Kāpēc notis tā sauc?

Par visā pasaulē pazīstamo nošu zīmju izgudrotāju uzskata mūku Gvido d’Areco, kas dzīvojis apmēram no 990. gada līdz 1150. gadam Florences tuvumā, nelielā Toskānas pilsētā – Areco. Florencē viņam ir uzstādīts piemineklis.

Gvido bija mūzikas un baznīcas koru dziedāšanas skolotājs dažādos dievnamos, viņš daudz ceļoja pa Itāliju, Romā tikās ar pāvestu Jāni XIX un daudz nodarbojās ar to, lai izveidotu nošu rakstu, kas būtu pieņemams visiem.

Kora uzstāšanās laikā Gvido norādēm izmantoja savu kreiso roku, saliecot pirkstu locītavas, tā norādot, kādu noti paņemt tajā vai citā laikā. Viņš arī sāka gudrot, kā pierakstīt nošu rakstu (no latīņu vārda „nota” – „zīme”. Notis viņš atzīmēja kā kvadrātus uz četrām paralēlām līnijām. Pašreiz šādas līnijas ir piecas, bet notis attēlo ar aplīšiem, taču Gvido ieviestais princips ir palicis bez izmaiņām.

Reiz, cenšoties izdomāt, kā vieglāk atcerēties un iemācīties nezināmas melodijas, lai tās izdziedātu, Gvido izdomāja solmizācijas sistēmu uz Jānim Kristītājam domātas lūgšanas akrodzejas bāzes.

 

 

UT queant laxis / REsonare fibris / MIra gestorum / FAmuli tuorum / SOLve polluti / LAbii reatum / Sancte Ioannes

(tulkojumā no latīņu valodas: “Lai tavi kalpi savām balsīm spētu dziedāt par taviem brīnumdarbiem, attīri grēku no mūsu sabojātām lūpām, ak, Svētais Jāni”).

Visu nošu nosaukumi, izņemot pirmo beidzās ar patskani, tāpēc tās ir viegli izdziedāt, tikai „ut” beidzas ar līdzskani un to izdziedāt kā pārējos nevar. Tāpēc oktāvas pirmo noti sešpadsmitajā gadsimtā nomainīja uz „do” (visdrīzāk no vārda „Dominus” – „Kungs”).

Modernajā interpretācijā nošu nosaukumi izskatās šādi:

Do – Dominus – Kungs;

Re – rerum – matērija;

Mi – miraculum – brīnums;

Fa – familias рlanetarium –planētu saime jeb Saules sistēma;

Sol – solis – Saule;

La – lactea via – Piena ceļš;

Si – siderae – debesis.

PateicotiesGvidoautoritātei, latīņu burtu nošu apzīmējumi nostiprinājās kā vispārpieņemti Rietumeiropā un saglabājās līdz mūsu dienām.

Izgudrojis notis, Gvido iemācīja dziedoņus šai savdabīgai ābecei, kā arī iemācīja viņus dziedāt pēc notīm. Tas ir tas, ko mūsdienu mūzikas skolās sauc par solfedžio. Tagad pietika uzrakstīt mesu pēc notīm un dziedātāji to varēja nodziedāt ar vajadzīgo melodiju. Atkrita vajadzība mācīt katram jebkuru dziesmu atsevišķi. Gvido vajadzēja tikai kontrolēt procesu. Dziedoņu apmācības laiks saīsinājās piecas reizes. Desmit gadu vietā – divi gadi.

Jāsaka mūks Gvido no Areco nebija pirmais, kas iedomājās pierakstīt mūziku ar zīmju palīdzību. Pirms viņa Rietumeiropā jau eksistēja neumu sistēma (no grieķu vārda „pneumo” – „elpošana”). Tās bija zīmītes, ko lika virs psalmu tekstiem, lai atzīmētu toņa pacēlumu vai pazeminājumu. Arī Krievijā tam pašam iemeslam kalpoja „ķeksīšu - Kryuki” un „banneru - Znamëna” sistēma.

Areco Gvido kvadrātiskās notis, kas izvietotas uz četrām līnijām, izrādījās pati vienkāršākā un ērtākā mūzikas pieraksta sistēma. Pateicoties tai, mūzika atstāja baznīcas teritoriju un sākumā ieradās valdnieku un augstmaņu pilīs, pēc tam teātros, koncertu zālēs un pilsētu laukumos, kļūstot pieejama visiem.

http://webdiscover.ru/225421.html

http://www.rumbur.ru/history/50-noti

Un citi avoti.

[Pastāv arī alternatīva teorija, ka solfedžio cēlies no arābu mūzikas avotiem. Durar Mufaṣṣalāt ("sadalītās pērles") (dāl, rā', mīm, fā', ād, lām, tā'). 

Austrumu tautām pastāvēja savas sistēmas nošu apzīmēšanai, piemēram, indiešu mūzikā notis sauca par swara un tās bija: Sa-Re-Ga-Ma-Pa-Dha-Ni. Citās Āzijas valstīs, Ķīnu ieskaitot, notis apzīmēja ar cipariem no 1 līdz 7.

Bijuši arī mēģinājumi modernizēt nošu apzīmēšanu jau mūsu laikos, taču tie kaut kā pagaisuši – t.p.]