Cits jautājums - kāds ir fantastiskās literatūras mākslinieciskais līmenis, kā tā sasniedz mērķus ar savu autonomo estētisko līdzekļu palīdzību. Man liekas, ka te rakstniekiem ir liels parāds. Es kādreiz dzirdēju: slikti ir tie rakstnieki, kuriem viss aprobežojas tikai ar fantastiskām idejām. Te ir daļa no patiesības.

Mēs esam liecinieki tam, kā mūsdienu sabiedrībā aug lasītāju interese par grāmatām, taču tajā pašā laikā zinātniskās fantastikas darbu tēmu jomā, pēc manām domām, redzams kritums.

Es esmu ārsts, tāpēc nosliece uz dabas zinātnēm ir noteikta ar manu aicinājumu. Turklāt esmu ārsts-psihiatrs, pilnīgi saprotama mana īpašā interese par psiholoģiju. Te arī izvēles iemesls. Noslēgumā gribu teikt, ka par lielu rakstnieku-fantastu kļūs tas, kuram ne tikai ienāk prātā interesantas domas, taču arī tas, kurš mācēs tās pienācīgi iemiesot.

Jons Habana (Rumānija)

Es uzskatu, ka katra izvēle, vismaz mākslas jaunrades sfērā, tiek noteikta ar jūtu un saprāta faktoru. Kas attiecas uz mani, tad es izvēlējos zinātniskās fantastikas žanru vispirms, pateicoties manai nepārvaramai vēlmei doties neizzinātajā. Bērnībā es veselām stundām varēju lūkoties uz Mēnesi ar vecu teātra binokli. Tagad es ar nepacietību gaidu minūtes, kad uz Mēness nosēdīsies cilvēki, taču neizslēdzu iespēju, ka vēl pirms tam pie mums vizītē ieradīsies ārpuszemes viesi... Tas viss ir saistīts nevis ar manu tagadējo nodarbošanos, bet ar īstenu ticību zinātniski pamatotam brīnumam.

Apveltīts ar tādu ticību, es uzskatīju, ka manas radošās dotības var izpausties pilnībā tikai šajā žanrā. Jo vairāk tāpēc, ka zinātniskā fantastika ne tikai atver autoriem plašu darbības lauku pašām drosmīgākām hipotēzēm, tā ir nenovērtējams instruments psiholoģiskiem pētījumiem. Kas gan var būt aizraujošāk un grūtāk par mēģinājumu intuitīvi atminēt mūsu vairāk vai mazāk tālo pēcteču jūtas un reakcijas, vai paredzēt nākotnei specifiskos konfliktus?..

Manai atbildei noslēgums ir anekdotisks. Pajautājis sev, kas gan ir noteicis manu pāreju no intereses un noslieces uz pastāvīgu darbošanos zinātniskās fantastikas žanrā (pirms tam es biju publicējis vairākas bērnu grāmatas), es atcerējos vienu daudznozīmīgu atgadījumu. Pirms daudziem gadiem man piedāvāja konkursam uzrakstīt manu pirmo zinātniski-fantastisko stāstu. Tā kā tas bija tehnicisma aizrautības laikmets, es uzrakstīju par aparātu, kas uztver infraskaņas, paredzot negaisu ilgi pirms tam, kad tas sākas. Pēc kāda laika es izlasīju avīzē, ka speciālisti arī domā par līdzīgu aparātu. Kaut gan es tūlīt pat un negrozāmi atteicos no muļķīgās domas, konkurēt ar izgudrotājiem, šis mans "ieguldījums" zinātnē visdrīzāk arī kalpoja par izšķirošo grūdienu tam, ko es tagad uzskatu par savas dzīves galveno jēgu.

Heincs Fivegs (VDR)

Man kā rakstniekam, kurš strādā zinātniskās fantastikas jomā, izšķiroša nozīme bija komunikācijai ar jaunatni. Fiziķis pēc specialitātes, es ilgu laiku vadīju jauno tehniķu grupu, darbīgu, zinātgribošu pusaudžu pulku, kuri aizrāvās ar tehniku. Šī kopdarba ar pionieriem rezultāts bija mana pirmā grāmata jauniešiem. To labprāt lasīja un ātri izpirka. Tad es tādā pašā žanrā sarakstīju otru grāmatu.

Taču ar laiku mani pārstāja apmierināt mūsdienu zinātnes un tehnikas popularizēšana. Parādījās vēlēšanās pastāstīt cilvēkiem par nākotnes zinātnes un tehnikas iespējām.

Man gribas dalīties ar lasītājiem ar interesantām hipotēzēm, kas gatavo jaunus ceļus zinātnē, pārnesot tās fantastikas pasaulē, nākotnes pasaulē. Es gribu, lai cilvēki sapņo kopā ar mani, tāpēc ka fantāzija palielina radošos spēkus, bet bez sapņa nav perspektīvas. Mūsu sociālistiskajā sabiedrībā nav robežu sapņiem par nākotni. Kas gan var būt brīnišķīgāk par radošu piedalīšanos labākas nākotnes celtniecībā?

Genādijs Gors (PSRS)

Kāpēc es izvēlējos zinātniskās fantastikas žanru?

Jautājums nav tik vienkāršs, kā liekas, un es ceru, ka lasītājs nepārmetīs man par to, ka es meklēju atbildi, ne tikai savā iekšējā biogrāfijā, cik vēstures un šī mazpētītā žanra specifikā, kā arī mūsdienu romāna vēsturē.

Mūsdienu rakstnieks skaidri zina, ka cilvēks ir ne tikai sadzīves, ne tikai emocionāli-psiholoģiska būtne. Atklājot cilvēcisko būtību mākslinieciskiem līdzekļiem, nevajag aizmirst arī to, ka cilvēks vispirms ir sociāli-ētiska būtne, turklāt – arī kosmiska.

Šo kosmisko aspektu, šo jauno cilvēka sapratni ļoti asi izjuta zinātniskais fantasts Herberts Velss, bet vēl agrāk Fjodors Dostojevskis. Ivana Karamazova sarunā ar velnu, šīs daudzslāņainās, mākslinieciskās simfonijas, kas spēlējās ar daudzu jēgu niansēm, kontekstā lielais rakstnieks apspēlē gan kosmisko tēmu, it kā paredzot relativitātes fiziku, gan kvantu mehāniku, gan mums mūsdienu zinātniski-tehniskās domāšanas galējo paradoksu.

Caur mūsdienu dabaszinātņu filozofijas prizmu nereti uz cilvēku skatījās arī Tomass Manns, romāna biezajā un dzīvības pilnajā audumā, it kā atverot durvis te uz evolucionējošā Visuma bezgalīgo pasauli, te uz mikrokosmosa noslēpumiem, te uz antropoģenēzes noslēpumu.

Pat tālais no pozitīvās zinātnes Džoiss gandrīz katrā “Ulissa” frāzē pagriež pasauli un priekšmetu tā, lai apskatītu visas tā šķautnes un nokrāsas ar māksliniekam dīvainu morfologa vērīgumu.

Zinātne nemanāmi gan literatūrzinātniekiem, gan pašiem rakstniekiem ir ienākusi literatūras procesa “visslepenākajos no slepenajiem” kambariem, atjauninot un atsvaidzinot tradicionālos skatus uz pasauli un uz cilvēku.

Zinātniskā fantastika savās labākajās, intelektuālākajās izteiksmēs radās no spiedošas vajadzības mākslinieciski izjust to jauno, ko ienesa zinātne mūsdienu pasaulē, kā arī no neatliekamās vēlmes iznīcināt plaisu starp cilvēku, kā emocionālu un psiholoģisku būtni, un pasauli, kosmosu, Visumu. Ar šo jauno, māksliniecisko skatu uz cilvēku un viņa misiju arī radās mūsdienu fantastika. Taču, lai rastos, viņai bija jāpārvar viens šķērslis, viena grūtība, ar ko ne visi fantasti māk tikt gala. Zinātnisko zināšanu loģika strikti atšķiras no lokanās, pašai dzīvei līdzīgās mākslas loģikas. Mākslinieciskās loģikas specifikas nesapratnes upuri nereti kļūst tie zinātniskie fantasti, kuri skatās uz jauno žanru kā uz sava veida hibrīdu, mehānisku beletristikas un zinātnes maisījumu. Šis naivais, bet dažreiz arī primitīvais populārzinātniskums, kas ļoti spēcīgi jūtams dažu zinātnisko fantastu darbos, ar savu mākslinieciskās meistarības loģikas noraidīšanu nereti atbaida no jaunā žanra prasīgu lasītāju un padara fantastiku par literatūru, ko pārsvarā lasa neprasīgi pusaudži. Tikai mūsu laikā (piecdesmitajos-sešdesmitajos gados) fantastikā notika revolūcija, kas būtiski izmainīja žanra specifiku un raksturu. Turpinot augsti mākslinieciskās un īsti intelektuālās Velsa tradīcijas, parādījās tādi lieliski rakstnieki kā Bredberijs, Strugacki, Jefremovs, Lems un citi, kuri saprata, ka fantastika – tā vispirms ir māksla, un radīja pa īstam mākslinieciskus un īsti oriģinālus romānus, garstāstus un stāstus.

Ja neskaita lielo pirmatklājēju Velsu, tikai pēdējos gados ir parādījusies principiāli jauna fantastika, kas nevelkas astē mākslinieciskajai prozai, kā tas nesen bija, bet iet tai līdzās, nereti pat pa priekšu tai, uzņemoties sev jaunu uzdevumu – apzināties cilvēku kā potenciālo pasaules valdnieku, kā dabas evolūcijas noslēgumu, nevis kā nejaušu momentu Visuma vēsture, bet kā kaut ko nepieciešamu un nozīmīgu.

Zinātniskās fantastikas gudrais un sarežģītais optimisms, tās garīgā saskaņa mūsdienu cilvēka iekšējais pasaulei arī rada tās literāri-māksliniecisko un morāli-intelektuālo valdzinājumu.

Vai es atbildēju uz jautājumu, kāpēc es kļuvu par fantastu? Man liekas, atbildēju. Taču, lai mana atbilde izskatītos pārliecinoša, man vismaz īsumā jāpieskaras vienai tēmai, kurai es veltu daudz uzmanības savā daiļradē.

XVIII un XIX gadsimta cilvēks visas nozīmēs bija zemes cilvēks. Viņa iekšējais patoss, viņa pašcieņa ievērojamā mērā turējās arī uz aizraujošās Zemes telpas ģeogrāfiskās apgūšanas loģikas. Jaunatnes mīļākās zinātnes bija ģeogrāfija un etnoloģija. Ja XVIII gadsimtā romantiski noskaņots cilvēks sapņoja par dialogu ar noslēpumainu neizpētīta kontinenta iemītnieku, tad tagad liekas iespējams Zemes saprāta dialogs ar citplanētu saprātu.

Šīs problēmas apzināšana, dažādu planētu civilizāciju kontakta problēma rada rakstniekam un lasītājam jaunu, svaigu un savdabīgu pasaules redzējumu. Pasaule liekas cita, neparasta, it kā gars piepilda un atdzīvina neaptveramo telpu. Rodas jautājums – vai tik ļoti ir no svara, ka pienāks laiks kontaktam ar citplanētu civilizāciju, cilvēce taču ir nodzīvojusi vairākus simtus tūkstošu gadus “vientulībā”, nejūtot to? Jā, agrāk šīs problēmas maz uztrauca cilvēkus, tagad uztrauc daudzus. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēks ir apzinājis sevi kā apjautušu un runājošu Visuma evolūciju.

Sapnis par kosmiskiem kontaktiem ir saistīts ar vēlēšanos paātrināt vēsturisko un zinātnisko procesu, parādīt kaut ko principiāli savādāku no Zemes, ieraudzīt citus loģiskās un gnozeoloģiskās likumsakarības. Šis mūsdienu cilvēka sapnis atrod savu hipotētisko realizāciju zinātniski-fantastiskajā romānā.

Lasītājs ir iemīļojis zinātnisko fantastiku, apzinājis to kā jaunas romantikas izteiksmi, kosmosa apgūšanas romantiku un pašu mūsdienu zinātniskās domāšanas paradoksālo garu. Taču starp literatūrzinātni un fantastiku nav gandrīz nekādu kontaktu. Zinātniskā fantastika atrodas nebūt ne līdzvērtīgā stāvoklī ar parasto sadzīves un psiholoģisko prozu. Buņinam vai Kuprinam neviens nepārmet, ka viņiem blakus eksistēja un strādāja Potapenko vai Boborikins. Bet Lema un Bredberija līmeņa rakstniekiem šad tad nākas atbildēt par citu mazāk izteiksmīgu kolēģu amatniecisko produkciju. Iemesls te ir sarežģīts. Simtiem gadu eksistējošai beletristikai labprāt piedod banalitāti un stereotipus, pret jaunu žanru attieksme ir stingrāka. No zinātniski-fantastiskā romāna gaida kaut ko, ko negaida no tradicionāli-sadzīviska romāna – jaunas atklāsmes cilvēkā, kas saistītas ar to, k ones sevī nākotnes apgūšana.

Zinātniskā fantastika ir mūsdienu mākslinieciskās domāšanas avangards. Dabiski, ka rakstniekam gribas būt avangardā.

“Inostrannaja ļiteratura”, 1967., #1, 250.-263. Lpp.