Taču Šova lugas bija augstākā mērā politiskas, tikai retais no viņa amerikāņu pielūdzējiem varētu šaubīties par to, ka viņš cita starpā kopumā atbalstīja komunismu un konkrēti arī Staļinu. Tas, ka viņš tomēr izpelnījās atzinību ASV, liecina par to, ka aukstā kara lielā šķelšanās nekad nav bijusi tik vienkārša, kā varētu likties. Vēl vairāk, tas, ka Šovu bija apbūris Staļins, bija sekas spēkam, kas darbojas uz mums joprojām: vēlēšanās redzēt Krievijā tās rakstura īpašības, kas trūks Rietumu demokrātijām.
No pirmā skata Šova Staļina pielūgsme ir liela mīkla. Cilvēks, kurš visā pasaulē bija pazīstams ar iniciāļiem G.B.S., nebija vienkārši dižs dramaturgs, viņš, iespējams, bija pats ietekmīgākais, sabiedriskais intelektuālis XX gadsimta pirmajā pusē. Kad Šovs nomira, neatkarīgās Indijas pirmais premjerministrs Džavaharlals Neru sacīja: „Viņš bija, ne vien viena no lielākajām sava laika figūrām, taču arī cilvēks, kurš iespaidoja milzīga skaita divu paaudžu pārstāvju prātus”.
Šo iespaidu var izteikt, rezumējot ar vienu neapstrīdamu imperatīvu: tev ir jābūt skeptiķim. Viņš prasīja no saviem lasītājiem un auditorijas spridzināt konvencionālās gudrības burbuļus par praktiski visiem iedomājamiem jautājumiem – no sievietes taisnīgas vietas sabiedrībā līdz impēriskām pretenzijām, no kara varonības līdz dzīvnieku mīlēšanai, no homoseksualitātes līdz bērnu tiesībām, no reliģiskajām doktrīnām līdz attieksmei pret nabagiem. Kad viņam pārmeta un apsūdzēja par to, ka viņš grauj vispārpieņemtās idejas, Šovs drosmīgi aizsargāja savu intelektuālo neatkarību. Viņš neieredzēja cietsirdību un grāva propagandu.
Un tomēr viņš bija uzticīgs vienai no pašām, cietsirdīgākajām figūrām asinskāru tirāniju vēsturē un krita par labprātīgu upuri propagandai, kas zīmēja Padomju Savienību, kā darba cilvēku paradīzi. Viss Lielā skeptiķa skepticisms iztvaikoja, kad viņš skatījās uz Staļina portretu, kas karājās pie kamīna.
Viņa atbalsts bija nesatricināms. Ne Lielā tīrīšana, ne ukraiņu Golodomors, pat ne Staļina un Hitlera pakts acīmredzami nemulsināja viņa ticību padomju diktatora ģēnijam un vēsturiskajam taisnīgumam. Lai saprastu šīs pretrunas, mums jāatceras par vēlēšanās izpildīšanas varu un to, ka Krievija daudziem Rietumu iedzīvotājiem kļuva nevis par vietu, bet par ideju, nevis par realitāti, bet par pasaku.
Daļēji Šova nespēju apšaubīt mītu par Staļinu, kā par dižu cilvēces draugu, var izskaidrot ar glaimiem. Kad viņš 1931. gadā apmeklēja Padomju Savienību (viņu pavadīja amerikāņu izcelsmes britu parlamenta konservatīvā locekle Nensija Astore), Maskavā viņu sagaidīja ar goda sardzi un karogiem ar viņa attēlu, bet pūlis kliedza: „Slava Šovam!” Par godu Šova 75 gadu jubilejai tika sarīkots grandiozs bankets. Pats Staļins pagodināja viņu ar personīgu divu stundu audienci, tās laikā, kā to liecināja viņa ciemiņš, diktators bija „apburoši labvēlīgā” noskaņojumā.
Daļēji Šova stūrgalvīgo vēlēšanos redzēt Padomju Savienību kā dižās, sociālistiskās utopijas priekšvēstnesi var izskaidrot ar vilšanos demokrātijā. Viņš gadu desmitiem bija cīnījies par vispārējām vēlēšanu tiesībām visiem pilngadīgiem pilsoņiem, īpaši – sievietēm un strādnieku šķirai. Taču, kā vairums citu, radikālo intelektuāļu, viņš ar šausmām atklāja, ka daudzi no šiem jaunajiem vēlētājiem sociālisma, ko viņiem tā kā vajadzētu atbalstīt, vietā dod priekšroku konservatīvai monarhijai. Kad apgriezienus uzņēma Lielā depresija, parlamenti un politiskās partijas likās ārkārtīgi neefektīgas. Acīmredzamā Staļina spēja gāzt kalnus un transformēt sabiedrību ar triumfālu piecgadu palīdzību solīja zāles pret viņa nogurumu un vilšanos demokrātijā.
Taču visa pamatā tomēr bija vēl spēcīgāks impulss – pašas Krievijas brīnumainais tēls. Ilgi pirms tam, kad boļševiku revolūcija iedeva sapnim ļoti konkrētu politisku saturu, Šovs jau bija gatavs gaidīt pasaules garīgu atdzimšanu, kam bija jāsākas Krievijā. Šī cerība nebija tik ļoti dīvaina, kā varētu likties tagad: XIX gadsimta beigās, kad veidojās Šova politiskā un mākslinieciskā apziņa, krievu mūzika, teātris un literatūra gāja pa priekšu visai modernajai Rietumu kultūrai. Kā viņš vēlāk rakstīja Maksimam Gorkijam, „es arī pats ne mazākā mērā, kā citi, esmu apburts ar krievu raksturu, kas izpaužas Krievijas mākslā un tās mākslinieku personīgajās īpašībās”.
G.B.S. daiļrade tikpat ļoti kā Krievijai ir pateicību parādā arī Īrijai vai Anglijai. Daudz no viņa politiskā stila tika paņemts no trimdā esošiem carisma pretiniekiem Londonā, īpaši no anarhista Pētera Kropotkina un nihilista Sergeja Stepņaka. Apakšvirsraksts, liekas, ka pašai dižākajai Šova lugai „Māja, kur sirdis lūzt”, skan: „Angļu tēmu fantāzijas krievu stilā”, tā ir sarakstīta spēcīgā Čehova ietekmē.
Pats galvenais – Šovs ļoti stipri interesējās par Tolstoju, kurš ielauzās angļu valodas pasaulē 1880. gados, kad parādījās „Kara un miera”, „Annas Kareņinas” un vairums citu viņa darbu tulkojumi. Šovs dēvēja Tolstoju par „meistaru”. Viņa paša cenšanās apliecināt mākslas didaktisko mērķi un mēģinājumi izkalt gudru cilvēka personību – tas ir tīrs Tolstojs.
Runa nebija tikai par māksliniecisko ietekmi. Krievija Šovam kļuva par tādu kā alternatīvo visumu, iedomātu telpu, kur patosa idejas, ko citās vietās ar baudu atspēkotu, ieguva pilnīgu brīvību. Viņš apkaunotu un izsmietu katru, kurš sāktu runāt par „īru dvēseli” vai „angļu dvēseli”, taču ar prieku un bez jebkādas ironijas rakstīja par „krievu tautas dvēseli”. Kad Kropotkina meita viņam sacīja, ka „krievi atdos pasaulei pazaudēto dvēseli”, Šovs ne tikai neizsmēja viņu. Vēl vairāk, viņš rakstīja Gorkijam: „Es to ļoti saprotu, tas man nemaz nav smieklīgi”.
Protams, vēl Markss rakstīja, ka vēsturē viss notiek divreiz, „pirmoreiz, kā traģēdija, otro reizi – kā farss”. Ir kaut kas traģisks tajā ceļā, ko Šovs paveica no Tolstoja līdz Staļinam, no priekšstata par Krieviju par vietu, kur pasaule atgūs savu pazaudēto dvēseli, līdz padomju projekta sludināšanai par „pasaules vienīgo cerību”. Taču iespējams, ka šis impulss joprojām iespaido mūs – šoreiz farsa režīmā.
Vladimirs Putins – tas nav Staļins, bet baltie nacionālisti ap Donaldu Trampu, protams, - nav Šovs. Taču dažas šī impulsa atskaņas joprojām darbojas: tendence fantazēt par Krieviju, kā kādu aktīvu pretsvaru dekadentiskajiem Rietumiem. Ir tāda pati neiecietība pret nekārtībām demokrātijā un tās neefektivitāti, kuras iespaidā viegli būt spēcīga līdera apburtam, kurš spētu būt augstāks par visiem šiem neauglīgajiem strīdiem parlamentos un partijās.
Šova iemīlēšanās Krievijā pārauga īstā mīlestībā ar padomju autokrātu, tajā pašā laikā Trampa spēcīga vīriešu draudzība ar prezidentu Putinu, izskatās, ka neizveidojās. Taču šos divus stāstus apvieno fatāla pievilksme, kas bija gan pirms Padomju Savienības, gan pārdzīvoja to: apburoša tāla valsts, kuras lielajam līderim pakļaujas, tāpēc ka viņš iemieso tautas dvēseli.
Fintens O’Tūls, „The Irish Times” komentētājs un nesen iznākušās grāmatas „Judging Shaw” autors.
Tā bija eseja no sērijas „Sarkanais gadsimts”, kas ir veltīta komunisma vēsturei un mantojumam simts gadus pēc Krievu revolūcijas.
http://inosmi.ru/culture/20170916/240295304.html
P. S. Džordžs Bernards Šovs kā zinātniskās fantastikas rakstnieks.