Ar Mihaļiču iepazinos 2010. gada pavasarī, kad pāris dienas biju Barselonā. Īsi pirms ierašanās šajā interesantajā un daudzējādā ziņā neparastajā pilsētā sazinājos ar Borisu D., kurš tur bija apmeties uz dzīvi ilgu laiku, neskaidru uzņēmēju, ar kuru deviņdesmito gadu sākumā piedalījāmies pāris diezgan veiksmīgos projektos. Tika nolemts satikties, papļāpāt, iedzert pa diviem, atcerēties senos laikus, apmainīties ar jaunumiem... Nu, kā jau tas parasti notiek, kad satiekas senas paziņas, kas nav redzējušas ilgus gadus. Es arī domāju, ka Boriss varētu man Barselonā parādīt kaut ko interesantu, kas nav tūristu ceļvežos un ko man varētu parādīt tikai vietējais. Tas notika apmēram tā: lai gan viņš man nerādīja neko interesantu pašā pilsētā, viņš man parādīja Mihaļiču. Tomēr es neesmu pārliecināts, kas bija Borisa plānos: varbūt viņš gribēja man parādīt Mihaļiču, vai varbūt viņš gribēja parādīt mani (lai gan es nevaru iedomāties, kas manī ir tik interesants).

Tā vai citādi norunājām vakarā satikties populārajā bārā “El Paradiso”. Ieejot bārā pāris minūtes pirms noteiktā laika redzēju, ka Boriss mani jau gaida, sēžot pie neliela galdiņa pusprivātā šīs mājīgās un ļoti stilīgās iestādes stūrītī. Man par pārsteigumu viņš tur sēdēja nevis viens, bet gan eleganta, sirma, krieviski runājoša, apmēram sešdesmit piecus gadus veca kunga ar militāri sportisku miesas būvi kompānijā un “raksturīgi Rietumeiropas izskatu”.

Starp citu, es nekad neesmu dzirdējis ne šī vīrieša vārdu, ne uzvārdu, jo Boriss, mani iepazīstinot, sauca viņu vienkārši par "Mihaļiču", pievienojot īsu, bet pretenciozu aprakstu: "cienījamais padomju un Krievijas specdienestu veterāns”.

Pats par sevi saprotams, ka par “speciālo dienestu veterānu” sevi var saukt pilnīgi ikviens (vai tas būtu krievs, pat amerikānis vai pat urugvajietis - ja, protams, Urugvajā ir īpaši dienesti). Turklāt īsti šādu organizāciju veterāni, kā likums, nerunā par savu līdzīgo pieredzi – tāpēc šī ideja manī izraisīja skeptisku un ironisku reakciju, ko es, protams, centos slēpt. Taču Mihaļičs to tomēr izjuta, jo tālākajā sarunā vairākkārt lika noprast, ka viņš tiešām ir gana nopietns, pieredzējis un turklāt ļoti zinošs cilvēks.

Pašā mūsu neformālās sarunas sākumā Mihaļičs “it kā starp citu” teica, ka viņam pieder “pieticīga proletāriešu villa” (tas bija viņa izteiciens) mazā, bet diezgan labi zināmā ciematā Katalonijas piekrastē, ilgi un cieši, ko iecienījuši Krievijas un Ukrainas kriminālās autoritātes, kā arī īsti FSB un GRU veterāni. Pēc tam - atkal "it kā starp citu" viņš pieminēja dažus notikumus no manas grūtās dzīves, kas maz zināmi plašam lokam, kā arī nosauca dažu manu vācu, kanādiešu, lietuviešu un amerikāņu draugu un paziņu vārdus un pat "kā ja starp citu” atsaucās uz dažām mūsu sarunām ar viņiem, kam bija politiska rakstura, par ko nevienam, izņemot mūs, nevajadzēja zināt. Tā Mihaļičs demonstrēja, ka viņam ir pieejamas atsevišķas speciālas slēgtas informācijas bankas, kā arī parādīja, ka ir iepriekš gatavojies mūsu tikšanās brīdim. Varbūt viņš arī cerēja mani mulsināt ar savām zināšanām, bet droši vien viņam tas neizdevās. Manā dzīvē noslēpumu praktiski nav, kaut vai tāpēc, ka, pēc manas dziļas pārliecības, somā nevar noslēpt īlenu, un viss noslēpums agrāk vai vēlāk kļūst skaidrs. Turklāt, pēc manas ierobežotās pieredzes, noslēpumi, kas nāk gaismā, bieži nodara daudz lielāku ļaunumu, nekā tas būtu nodarīts, ja tie nebūtu bijuši noslēpumi. Lai gan, protams, Mihaļičs noteikti atstāja iespaidu...

Tad saruna gludi pārgāja par dažiem notikumiem paša Mihaļiča dzīvē. Jo īpaši viņš mums pastāstīja, ka, būdams "vispārējais speciālists" (tas ir arī viņa izteiciens), viņš ilgu laiku strādāja Āfrikā: vispirms Dienvidāfrikā un Namībijā, bet vēlāk dažviet tālāk uz ziemeļiem un tuvāk ekvatoram. . Jo īpaši vienā no bijušajām Francijas kolonijām, uz kuru viņš savulaik piegādāja zeme-gaiss raķešu partiju, lai tās nodotu kādai no “draudzīgajām” ciltīm. Šī stāsta laikā Mihaļičs paziņoja: “Jūs droši vien domājat, ka tādi cilvēki kā es ļoti ienīst Rietumus un NATO, bet tas tā nebūt nav! Nemelošu, man bija iespēja nedaudz pacīnīties ar NATO dalībvalstīm, bet dažās situācijās es ar viņiem dažreiz sadraudzējos, dzēru, runāju un reiz pat, iedomājieties... apēdu NATO dalībnieku!

- Bet vai no šī brīža nav iespējams iedziļināties sīkāk? – es mazliet bezceremoniāli jautāju, un Mihaļičs labprāt izstāstīja stāstu, kas ar viņu notika tieši “komandējumā” uz iepriekšminētās Āfrikas cilts zemēm.

Šī cilts dzīvoja gandrīz akmens laikmetā, taču tās pārstāvji bija “ziņkārīgi un zinātkāri” (un tas ir arī Mihaļiča izteiciens), un nebija grūti viņus apmācīt izšaut viņiem dotās raķetes. Izrādot ne tikai zinātkāri, bet arī tieksmi uz praktiskiem eksperimentiem, cilts vadonis un šamanis nolēma nekavējoties pārbaudīt apgūto tehnikas brīnumu un, nevilcinoties motēmēja vienu no raķetēm uz franču militāro lidmašīnu, kas lidoja virs viņu ciemata. Viņiem izdevās notriekt lidmašīnu, kas netālu esošajos džungļos avarēja un eksplodēja. Ar šķēpiem, lokiem un Kalašņikova triecienšautenēm bruņota norādītās cilts karavīru grupa devās uz avārijas vietu un starp atlūzām atklāja apdegušu franču pilota ķermeni. Karavīri līķi aizveda uz savu ciemu, kur par godu veiksmīgajai pretgaisa raķešu pārbaudei tika rīkotas lielas dzīres. Dzīrēs tika piedāvāti dažādi vietējie gardumi, tostarp ar oglēm cepta mirušā pilota gaļa. Mihaļičam kā godājamam un cienījamam viesim tika piešķirts īpašs pagodinājums: viņam tika piedāvāts pirmajam nogaršot cilvēka gaļu. Protams, Mihaļičam bija jāievēro diplomātiskā etiķete, un viņš nevarēja un nebūtu uzdrošinājies atteikties no šāda goda.

– Kā tad ir? Vai jums tas likās garšīgi? – jautāju, vairs neslēpdama cinisku smīnu...

"Es pat nezinu, ko jums teikt," atbildēja Mihaļičs, "es to īsti neizmēģināju, jo gabals bija ļoti mazs un turklāt stipri aromatizēts ar sāli, pipariem un visādām vietējām garšvielām, un atvainojiet, man nebija nekādu piedevu. Nepaprasīju...

Mūsu sarunas laiks paskrēja vēja spārniem, un drīz vien mēs pamanījām, ka ir jau krietni pēc pusnakts, un pienācis laiks atvadīties un doties katrs uz savu pusi. Tā nu mēs trīs pieklājīgi paklanāmies...

Kopš tā laika es nekad neesmu saticis Mihaļiču un pat dzirdējis par viņu. Viņš arī ar mani nesazinājās (ne man, ne, ceru, viņam tas nebija vajadzīgs, jo īpaši tāpēc, ka tikšanās beigās mēs neapmainījāmies ar vizītkartēm). Tomēr es to atcerējos, tāpat kā tikko jums pārstāstīto stāstu, kas lika man secināt, ka kanibālisms "dežūras režīmā" ne vienmēr aprobežojas tikai ar "ienaidnieka" rupju ēšanu, bet bieži vien sniedzas daudz tālāk. Pārnestā nozīmē, protams.