Indiana Džonss atgriežas uz lielā ekrāna pēc 15 gadu pārtraukuma franšīzes ceturtajā nu labi, labi, piektajā filmā “Indiana Jones and the Dial of Destiny”. Šī filma gan nāk ar ko pilnīgi jaunu Indija stāstiem, jo tā ir pirmā no viņa filmām, kuru nav režisējis Stīvens Spīlbergs, vadības grožus nododot Džeimsa Mangolda (“Logan”, “Ford v Ferrari”) rokās. Savukārt pie stāsta autoriem šoreiz arī vairs nav redzams Džordža Lūkasa vārds. Jaunas “asinis” nekad nenāk par ļaunu, it sevišķi gadījumā, ja iepriekšējais stāsta iznāciens bija kritizētā un peltā “Kingdom of the Crystal Skull”, taču bez ierastā saimnieka pieredzējušās rokas maķenīt kaut kas tomēr pietrūkst – taču kopumā filma ir piedzīvojumu pilna un atsauc atmiņā visu to, kāpēc šo profesoru, kurš neskaitāmām paaudzēm ir radījis pilnīgi greizu priekšstatu par arheoloģijas nozares darba realitāti, mīlam.
“Indiana Jones and the Dial of Destiny” sākas ar enerģisku prologu, kura darbība norisinās Otrā pasaules kara laikā, un digitāli atjauninātais Harisons Fords uz nebēdu plosās nacistiem pa vidu, dzenot pēdas kārtējam artefaktam. (Cilvēku digitālā atjaunināšana uzlabojas ar katru nākamo filmu, kurā tā tiek izmantota, bet arī pat šeit efekti ainās, kurās vērojama spraigāka darbība, nedaudz pieklibo.) Taču pēc tam mēs ātri vien satiekam to Indianu, ar kuru būs darīšana visu atlikušo filmu, – nu jau pieklājīgos gados, pensijā ejošu un galīgi sadugušu, jo, neskatoties uz visiem piedzīvojumiem, kam iziets cauri, beigu beigās viņš attopas pats kā relikvija modernajā, 60. gadu nogales pasaulē. Jo kā gan aizrausi jauniešus ar stāstiem par arheoloģiju, ja turpat uz ielas notiek skaļas svinības par godu cilvēku pirmajam kājas spērienam uz Mēness?
Nekādā pensijā gan Indianam neviens aiziet neatļaus, jo ātri vien viņu kārtējos piedzīvojumos un tračos ievelk krustmeita Helēna (Fībija Vollere-Bridža), turklāt uz pēdām abiem min tie paši nacisti, ar kuriem jau reiz bija darīšana, Madsa Mikelsena veidolā. Pričendālis, kuram šoreiz visi metas pakaļ pa galvu, pa kaklu, ir nosaukumā minētā ciparnīca – verķis, ko esot izgudrojis Arhimēds un kas Mikelsena nacistam ir šausmīgi vajadzīgs praktisku apsvērumu dēļ, Helēna to gribētu pārdot tam, kurš solīs visvairāk kāposta, savukārt Indiana gribētu to nogādāt muzejā. Sacensības, kas tās dalībniekiem liks nēsāties pa puspasauli, var sākties.
Džeimss Mangolds no sirds cenšas iepriecināt visus Indija fanus, no kuriem daudzi jutās pamatīgi apdedzinājušies pēc “Crystal Skull” jokainumiem. Te ir gan aizraujošas pakaļdzīšanās ainas, kuru vienubrīd gandrīz sāk kļūt pat par daudz, gan asprātīgi jociņi, kas tiek izmesti piemērotākajā brīdī, gan relikviju medīšana, atrisinot viltīgas mīklas, gan vienkārši sulīga iekraušana kādam pa ģīmi (skats, kā Indiana zvetē ļaundarim ar protestētājam atņemtu miera aicinājuma zīmi, ir īpaši amizants). Šajā ziņā gan pietrūkst Spīlberga izdomas pilnā pieskāriena – lai gan “action” ainu ir daudz, pēc filmas noskatīšanās nav neviena ikoniska mirkļa, kas iespiestos atmiņā uz palikšanu, kādus šī franšīze ir mācējusi sagādāt (cerams, ka visi šajā mirklī gara acīm ieraudzīja “Raiders of the Lost Ark” megaakmeni). Viss ir profesionāli un skaisti nostrādāts, bet pietrūkst tās nedefinējamās dzirksts, kas piemīt Spīlberga acij.
Filma no franšīzes pagātnes un tās spožākajiem punktiem nebaidās. Mangolds un viņa scenāristu komanda īpaši rūpējas par to, lai tiktu uzlikti visi punkti uz i neatrisināto jautājumu ziņā un uzsists pa nostalģiskām stīgām, uzjundot atmiņas par vecajām filmām. Tiek arī laboti daži no kļūmīgajiem soļiem – Šaia Lebafs filmā nav redzams ne pa gabalu, bet viņa prombūtnes jautājums tiek atrisināts visnotaļ eleganti. Protams, skatītājus sagaida arī atkalsatikšanās ar iepriekš iepazītiem draudziņiem – viss, kā jau piektajai franšīzes filmai pienākas.
Absolūtā formā turpina būt arī pats Harisons Fords. Viņa Indiana šajā filmā ir dzīves nogudrinātāks, taču vecā labā spozme acīs nekur nav zudusi, tai atdzīvojoties, tiklīdz viņš atkal tiek iejaukts kārtējās delverībās. Fords ar saviem diviem slavenākajiem personāžiem – Indianu un Hanu Solo – allaž ir bijis īpaši simpātisks ar paša šķietamo neizpratni par to, kā viņam izdodas tie triki, ko sanāk izpildīt. Šāds nejaušības un veiksmes apvienojums spēlē lielu lomu viņa izgājienos arī šoreiz, un Forda izbrīnā paplestās acis un paraustītie pleci (tā teikt, “es arī nezinu, kā man sanāca ar zirgu izjāt cauri metro”) joprojām sasilda sirdi.
Savukārt franšīzes jaunpienācēji sevi pierāda cienījami. Fībija Vollere-Bridža filmā ierodas kā enerģijas dzirksts, ar simpātiski pragmatisku un bezkaunīgu skatījumu uz dzīvi. Viņai pēc vārda kabatā nav jāmeklē, un filma laimīgā kārtā nevienā brīdī pret viņu neattiecas kā pret dāmīti, kura kādam būtu jāglābj – viņa pati gan nozags braucamo, gan ienirs jūras dziļumā, gan sados kādam pa muti, kas to ir pelnījis. Tikmēr ļaundaru divīzijā prasmīgi saimnieko Madss Mikelsens, kurš, lai cik briesmīgi tas arī izklausītos, šķiet, ir radīts šādu lomu spēlēšanai. Viņa nacistu zinātnieks Vollers, kurš pēc kara ir pārbēdzis uz ASV un pat piedalījies kosmosa programmas izveidē, ir uzskatāmi caurcaurēm riebīgs jau no pirmā acu uzmetiena un pārliecinoši tiek galā pat ar tik jancīgiem tekstiem kā “jūs neuzvarējāt karā – Hitlers tajā zaudēja” – jo, ja tie tiek norunāti ar tik neganti aukstu skatienu, kāds piemīt Mikelsenam un kuru izmantot viņš ir pratis jau sen, īpaši “Hannibal” laikos, tad viņam ir jātic un punkts.
Diskusijas droši vien varētu izvērsties par filmas beigām, kas aizved pavisam interesantos ceļos un neceļos, taču tās šķiet vieglāk sagremojamas nekā “Crystal Skull” drosmīgie, bet sevi neattaisnojošie pavērsieni. Filma arī iztiek bez tik acumirklī dīvainiem izgājieniem, kāds bija bēdīgi slavenais brīdis ar ledusskapi un kodolsprādzienu iepriekšējā franšīzes laidienā. Ja nu kaut ko var pārmest šīs filmas noslēgumam, tad tā ir sajūta, ka emocionālā ziņā tas ir nedaudz sasteigts. Taču veids, kādā tā kulminācijai tiek pielikts punkts, lika skaļi smieties visai zālei.
Ir pilnīgi iespējams, ka šis arī būs pēdējais skrējiens apkārt pasaulei, kurā Indiana piedalīsies, – kā nekā Harisonam Fordam jau ir vairāk nekā pieklājīgie 80 gadi. Filma it kā arī norāda, ka šoreiz Indijs varētu doties sen pelnītajā pensijā, taču aizcirstas durvis uz turpmākiem piedzīvojumiem arī nav (“Disney” to nekad neatļautu, kompānijas lielajam priekšniekam Bobam Aigeram jau pļāpājot par iespējamiem franšīzes atvasinājumiem – no Volleres-Bridžas spinofa atteiktos vien retais). Bet, ja arī šis izrādīsies pēdējais Forda iznāciens slavenajā cepurē, filma būs sagādājusi cienīgas atvadas no šī leģendārā varoņa – pat ja tā nespīd tik spoži, kāds “Indiana Jones” ir varējis būt savu spēku pilnbriedā, skudriņas tāpat skrien pār kauliem, izdzirdot slaveno melodiju un Mangolda filma parauj sevi līdzi kārtīgos piedzīvojumos.
“Indiana Jones and the Dial of Destiny” būs skatāma Latvijas kinoteātros no 28. jūnija, savukārt īpašajā “Kino Kulta” seansā – 29. jūnijā (biļetes jau drīzumā)!
Bottom of Form
https://kinokults.lv/recenzijas/indiana-jones-and-dial-of-destiny-2023/