Spāņu valdīšana

Vārds “genocīds” mūsdienu pasaulē it kā pazaudējis savu asumu. Tas parādās uz politiķu lūpām ar iemeslu un bez, valstis apsūdz viena otru noziegumos pret cilvēcību nevēloties ieskatīties personiskajā vēsturē.

ASV nav izņēmums, un Kalifornijas genocīds lieliski to apstiprina. Genocīds jeb “tikai” bezgalīga ķēde nesaistītu šausmīgu noziegumu, kuri noveda pie desmitiem cilvēku zemes atņemšanas, iedzīšanas verdzībā un bojā ejas? Velnišķīgi labs jautājums.

Kalifornijas pamatiedzīvotāju iznīcināšana sākās pirms tam, kad uz turieni atnāca Štati. No sākuma reģionu apdzīvoja vairākas indiāņu grupas, kuru vidū lielākā bija čumaši. Tie bija miermīlīgi cilvēki, kuri veda mednieku-vācēju dzīvesveidu. 1769.gadā no Meksikas pie viņiem atnāca spāņi – uzspiest “mežoņiem” katolicismu un kroņa varu. Periods nākošos bez maza 100 gadus netiek uzskatīts par genocīdu tikai tāpēc, ka spāņi (teorētiski) neiecerēja indiāņu kā tādu iznīcināšanu, kaut arī rezultāts bija ne mazāk šausmīgs. Atrauti no ierastā dzīvesveida un nespējot pretoties slimībām, kuras atnesa iekarotāji, čumaši un citas Kalifornijas tautas sāka strauji izmirt. Uz 1849,-to, kad ASV atkaroja reģionu no Meksikas, sākotnējais iedzīvotāju skaits 300 tūkstošos cilvēku samazinājās par trešdaļu un turpināja kristies. Bet pēc tam uzradās slavenais Kalifornijas zelta drudzis, un situācija pamattautām nomainījās no šausmīgas uz briesmīgu.

Zelts uz asinīm

Tie, kuri alka ātri kļūt bagāti, ieradās kalifornijā nepārtrauktā plūsmā. Viņi brauca no visiem valsts nostūriem, viņi ieradās no Eiropas un Latīņamerikas, Āzijas un Austrālijas. Sanfrancisko, uz 1846.gadu mazītiņš ciemats ar 200 cilvēkiem, uz 1852.gadu izauga par pilsētu ar 36 tūkstošiem iedzīvotāju. Priekš ASV tas bija milzīgs attīstības grūdiens: tika veidoti ceļi, celtas skolas un baznīcas, jaunas pilsētas auga kā sēnes pēc lietus. 1849.gadā tika uzrakstīta štata Konstitūcija, 1850-tā septembrī Kalifornija “oficiāli” pievienojās ASV. Par nelaimi, šos lielos, bez ironijas, notikumus pavadīja īsta vietējo iedzīvotāju kaušana.

“Atbrīvojuši” indiāņus no Meksikas sloga amerikāņi apgājās ar viņiem kā ar zemākiem radījumiem. Viņus nicīgi sauca par “urbinātājiem”, par cik tie bieži uzraka zemi atrokot ēdamas saknes. Bez tam viņus sauca par zirgu zagļiem, alkoholiķiem, ne kam nederīgiem sliņķiem un, protams, neizglītotiem truliem mežoņiem. 1851.gadā Kalifornijas gubernators Pīters Bernets paziņoja, ka “karš iznīcināšanai turpināsies, kamēr visa indiāņu rase neizmirs, un tas ir skumjš, ber neizbēgams process”. Vietējie gāja bojā ne tikai no slimībām, bet arī no bada, sasitumiem un nāvessodiem, bez tam joprojām maksāja pieklājīgu naudu par indiāņu skalpiem un ausīm. Vai ir vērts runāt par to, ka jauniņajā štata Konstitūcijā nebija ierakstītas pamattautu tiesības vēlēt?

Toties 1850.gada 22.aprīlī tika svinīgi izlaists “Akts par indiāņu pārvaldību un aizsardzību”, kuram vajadzēja beidzot pielikt punktu indiāņu jautājuma risināšanā.

Verdzība pēc likuma

Vārdos jaunais likums kaut kādā mērā aizsargāja Kalifornijas pamatiedzīvotāju tiesības. Piemēram, tajā bija tādi punkti, kā humāna izturēšanās pret ieslodzītajiem un sods ir ne mazāk kā 10 dolāri par tā neievērošanu. Vai lūk: indiāņiem bija tiesības vērsties ar prasību tiesā, bet ar nosacījumu, ka neviens baltais nevar būt sodīts un arestēts indiāņa liecības rezultātā. Mīkstinājās sods par zirgu un lopu zādzību: ja agrāk par to sodīja uz vietas (laikam autors ar vārdu “sodīja” domājis nāves sodu; tā no konteksta izrietēja. Neesmu pārliecināta. – t.p.), tad tagad nozīmēja rīkstes (ne vairāk kā 25 cirtieni) vai soda naudu (ne vairāk par 200 dolāriem). Un pats galvenais – jebkuru noziegumu varēja atstrādāt ar godīgu darbu, ja vainīgajam indiānim kaut kāpēc nebija naudas.

Šis akts skāra vēl daudzus pamatiedzīvotāju dzīves aspektus, piemēram, ASV pilsoņu tiesības adoptēt indiāņu bērnus. Svarīgākais, ko tas pēc būtības darīja – likumiskoja verdzību. Par mazāko pārkāpumu indiāņiem nozīmēja milzīgas soda naudas, kuras tie vienkārši nevarēja izmaksāt. Pēc tam tiesa noteica “atstrādāšanas” laiku – mēnešus, gadus. Taču pat tad, kad termiņš beidzās, indiāņi izgāja brīvībā nabagi un drīzumā no jauna atradās likuma stingrajās rokās.

Daudzus pārdeva un pārpārdeva “laukstrādnieku” izsolēs, pie kam cenas svārstījās 30 līdz 150 dolāru robežās. Verdzībā nokļuva arī bērni – ar aizbildināšanos par viņu it kā adopciju un glābšanu no mežonīgā dzīvesveida. Viņus piespieda strādāt laukos jau no mazotnes slēpjoties aiz likuma “par nolīgšanu treniņam”. Tādai “nolīgšanai” pat nebija vajadzīga bērna vecāku piekrišana. Bieži vien bērni palika verdzībā tik ilgi, kamēr viņiem nepalika 40 gadu!

Viss tas notika uz nebeidzamu slaktiņu, atsevišķu sadursmju, kuras uzliesmoja visā štatā, fona un kā rezultātā tika iznīcinātas veselas indiāņu apmetnes. Likums likumam, bet medības pēc ausīm un skalpiem neviens neatcēla.

Masveida iznīcināšana

Juridisko terminu “massacre” nav tik vienkārši pārlikt uz krievu valodu. Burtiski tulkojas kā “slaktiņš”, “izrēķināšanās”, bet no likuma viedokļa nozīmē “apzināts piecu vai vairāku neapbruņotu civilo slepkavība, ieskaitot sievietes, bērnus un gūstekņus”. No 1846. līdz 1871.gadam tikai oficiālos avotos bija fiksēti vairāk nekā 350 tādas masveida slepkavības, katrā no kurām gāja bojā no pieciem līdz tūkstotim indiāņu. Kopējais bojā gājušo skaits svārstās no10 līdz dažiem desmitiem tūkstošu. Slaktiņos ņēma dalību zeltrači, galvu mednieki un regulārā armija – visi, kuriem bija ieroči un tiesības tos izmantot.

1850,gada 15.maijā – nākamais Pilsoņu kara varonis Nataniels Laions veda kavalērijas pulku uzbrukumā pomo cilts apmetnei uz Bo-no-po-ti salas. Tā bija atriebība par divu pārceļotāju no Klireikas pilsētiņas (slepkavu un noziedznieku_ nāvi, taču galvenais – iebiedēšanas akts. Laiona kareivji nogalināja apmētam 100 neapbruņotus indiāņus nežēlojot nevienu.

1853.gads – pārceļotāji uzbruka topa tautas ciematam Hovonguetai un to nodedzināja nogalinot 70 cilvēkus.

1859.–1860.gadi – pārceļotāju banda “Ilas upes Reindžeri” Voltera Džambo vadībā pusotra gada laikā iznīcināja 23 indiāņu ciemus nogalinot aptuveni 300 vīriešus un neskaitāmu skaitu sieviešu un bērnu. Vēlāk ASV valdība viņiem kompensēja tēriņus par “operācijām”.

Neskatoties uz simtiem tādu masu slepkavību līdz galam iznīcināt Kalifornijas pamatiedzīvotājus neizdevās. Daudzi adaptējās, izdzīvoja un pat ar laiku ieguva pilsoņu tiesības. Taču par laupīšanām, verdzību, vardarbību un genocīdu tā arī neviens nav atbildējis – tos atzīst ar lielu piespiešanos. Pirmā oficiālā atvainošanās tika veikta 1019. (?) gadā – to izteica Kalifornijas gubernators Kevins Njusomoss. Reizēm “Labāk vēlāk, nekā nekad” – tas ir pavisam pavisam vēlu.