Māja indiāņu kapsētā

Tajos gados, kad tika celta savrupmāja, neviens nevarēja iedomāties, ka pēc dažām desmitgadēm tā kļūs par šausmu stāstu varoni. Šo ēku cēla 1867.gadā pats bagātākais Ņūolbanijas cilvēks Viljams Kalbertsons. Runā, ka savā bagātībā viņš iedzīvojās pateicoties galantērijas preču tirdzniecībai, un tāpēc, ceļot māju, kura būtu tik svarīgas personas “cienīga”, nežēloja naudu.

Savrupmājā bija 25 istabas, sienas un grīdas rotāja gleznojumi, uz otro stāvu veda oriģinālas kāpnes, kuras bija izgrebtas no brazīļu rozā koka (bahijas), bet kamīni bija izrotāti ar marmoru. Pie kam pat skārdu jumtam Kalbertsons pasūtīja Skotijā, par cik negribēja uzticēt tik svarīgu mājas daļu vietējiem amatniekiem. Lūk, bet tikai pilsētas vecākie iedzīvotāji runāja, ka nebūs laime bagātniekam viņa lieliskajā savrupmājā. Jo taču cēla viņš māju bijušās indiāņu kapsētas vietā. Kas nozīmē, ka mirušo gari obligāti atriebsies tiem, kuri patraucējuši viņu mieru.

Tā vai citādi, bet pareģojums sāka piepildīties pēc dažām desmitgadēm. Reiz 1888.gada rudenīgā naktī Ņūolbanijā sacēlās vētra. Stihija izvērtā ne pa jokam, un drīzumā nolādētā mājā trāpīja zibens. Savrupmāja aizdegās, taču, par laimi, kotedžas īpašnieks un viņa jaunā sieva tajā brīdī atradās citā vietā. Tomēr pirms ugunsgrēku apdzēsa, ugunī gāja bojā daži Kalbertsonu kalpi. Bez tam, uguns nīcināja visu lielisko istabu interjeru.

Dabiski, pēc šīs traģēdijas apbēdinātie “sliktā” nekustamā īpašuma īpašnieki nevēlējās pat pietuvoties draudīgajai mājai. Un arī savrupmājas remontam Kalbertsons nesagribēja izdalīt līdzekļus.

Ņūolbanijas iedzīvotāji runāja, ka tas viss nav tāpat vien. Sak, dūmos noslāpušo kalpu dvēseles uz visiem laikiem palikušas nolādētajā savrupmājā, un tās nedos mieru tur dzīvojošajiem cilvēkiem. Bet vēl pēc trim gadiem Viljams Kalbertsons nomira, un reiz burvīgo māju mantoja viņa dzīvesbiedre.

Melnais cilvēks

Tomēr šī cienījamā lēdija ātri tika vaļā no savu reputāciju zaudējušā nelaiķa miljonāra mantojuma un pārdeva māju Ņūolbanijā izsolē. Lai kā tur arī būtu, bet jaunais īpašnieks tomēr izremontēja savu pirkumu (kaut arī bez iepriekšējās greznības), par cik bija izlēmis savrupmāju izīrēt. Bet tikai viņš ilgu laiku nevarēja atrast tos, kuri vēlētos noīrēt ēku, par cik tās nelabā slava bija zināma visai apkaimei.

Taču lūk 1933.gadā “sliktajā” kotedžā iebrauca doktora Harolda Vebba ģimene. Šim cilvēkam, kurš bija aizrāvies ar zinātni, bija sveši mistiskie aizspriedumi, un tāpēc nekādos lāstos un mirušo dvēselēs viņš neticēja. Tomēr drīzumā divi viņa mazie bērni, kuri dzīvoja istabā mājas pirmajā stāvā, sāka vecākiem stāstīt dīvainas lietas. Pēc viņu vārdiem, naktīs pie viņiem bērnistabā atnāk dīvains garš “melnais” cilvēks garā lietusmētelī līdz pēdām. Šis atnācējs vienmēr parādās no sienas, pāriet istabai un ilgi stāv pie gultiņām apskatot mazuļus. Pie katrām “melnā” kustībām rodas ļaunīgas važu šķindas, bet pēc tam, kad viņš izzūd vienā no sienām, istabā paliek nepatīkama smaka.

Protams, no tādiem nakts “ciemiņiem” bērni bija šausmās. Taču ne doktors Vebbs, ne viņa dzīvesbiedre neuztvēra nopietni jaunuļu stāstus uzskatot tos par parastiem bērnu izdomājumiem. Tomēr drīzumā mazuļu stāsti ieguva netiešu apstiprinājumu. Lieta tajā, ka nepatīkamās smakas sāka izplatītie pa visām mājas pirmā stāva istabām, un misis Vebba palūdza vīru apskatīt pagrabu. Viņa pieļāva, ka tieši tur var atrasties smakošanas avots.

Pagrabā ģimenes galva atradās diezgan ilgi, bet kad atgriezās, paziņoja sievai, ka neatrada tur nekā aizdomīga.

Briesmīgie atradumi

Bet vēl pēc kāda laika doktora Vebba raksturs jūtami izmainījās. No mīļa un pieklājīga cilvēka viņš pārvērtās viegli aizkaitināmā subjektā, kurš varēja bez iemesla sakliegt uz savu dzīvesbiedri un cietsirdīgi sodīt bērnus par nenozīmīgu draiskulību.

Pagāja vēl dažas nedēļas un doktors vispār pārstāja runāt ar savu sievu un pievērst uzmanību bērniem. Toties ārsts daudzas stundas pavadīja pagrabā. Bet uz dzīvesbiedres jautājumiem, ko viņš tur dara, Vebbs rupji atbildēja, ka tas uz viņu neattiecas.

Tajā pat laikā pa pilsētu sāka klīst baumas, ka noslēpumainā kārtā sākuši pazust doktora Vebba pacienti. Lieta tajā, ka viņš pieņēma slimniekus mājās un iesākumā viņam bija ne mazums klientu. Tomēr daži no slimniekiem, ieradušies uz pieņemšanu pie ārsta, mājās neatgriezās. Policija krita no kājām meklējot “pazaudekļus”, taču noskaidrot neko neizdevās.

Protams, pēc visiem šiem notikumiem pacientu skaits doktoram Vebbam jūtami samazinājās, taču viņš pat neizrādīja neko par to, ka šis fakts viņu uztrauktu. Un lūk reiz viens no pašiem “izturīgākajiem” ārsta klientiem ieradās pie viņa nozīmētajā laikā. Tomēr durvis viņam neviens neatvēra. Apmeklētājs pieļāva, ka doktors un viņa ģimenes locekļi vienkārši nav mājās, taču te viņa uzmanību piesaistīja dīvainas skaņas. Caur durvīm bija dzirdamas gari vaidi, kas lika pacientam saasināt uzmanību. Viņš aizsteidzās uz policijas iecirkni, kur izstāstīja kārtības sargiem savu stāstu. Policisti ātri uzlauza “sliktās” savrupmājas durvis un viņu acīm pavērās drausmīga aina. Izrādījās, ka doktors un viņa tuvinieki ir nogalināti, bet viņu ķermeņi ir burtiski sarauti gabalos. Taču tas vēl nebija pats briesmīgākais kārtības sargu atradums.

Mājas apskates laikā policisti nokāpa pagrabā, kur izrādījās koridoru un istabu labirintā. Apsekojot dīvainās katakombas likuma kalpi uzdūrās telpai, kurā atradās visi doktora Vebba pazudušie pacienti. Kā izrādījās, te nojūdzies ārsts veica uz cilvēkiem briesmīgus eksperimentus. Bet pārpapilni uzjautrinājies par viņu mokām, viņš bez jebkādas žēlastības nogalināja nelaimīgos.

Māja ar spokiem

Protams, visiem šiem notikumiem grūti noticēt. Tomēr tie atainoti policijas protokolos, kuri šodien glabājas Ņjūolbanijas arhīvos. Taču ja doktora Vebba ļaunie darbi attiecībā pret viņa pacientiem nevienam neizraisa šaubas, paša sadista un viņa ģimenes nāves mīkla nav atminēta arī šobaltdien. Un tāpēc nav brīnums, ka pēc šīs briesmīgās traģēdijas ievākties nolādētajā mājā neviens neuzdrīkstas.

Pagājušā gadsimta 60-to gadu sākumā pilsētas varas iestādes izlēma nojaut šaušalīgo savrupmāju, bet tās vietā uzcelt benzīna uzpildes staciju. Tomēr lietā iejaucās vietējā vēsturnieku – amatieru biedrība. Šīs organizācijas cilvēki atrada nepieciešamo naudas summu un 1964.gadā izpirka Kalbertsona savrupmāju. Bet vēl pēc dažiem gadiem ēka tika ierakstīta “Vēsturisko vietu nacionālajā reģistrā” un kļuva par Indianas štata Muzeja filiāli. Ko lai saka, apmeklētāji, kuri apmeklējuši šo jaunizveidoto ekspozīciju, atradās ne mazums, bet lūk strādāt šeit neviens negribēja. Lieta tajā, ka no darba aizgājušie darbinieki vēlāk stāstīja, ka mājas koridoros laiku pa laikam atskan vaidi un ķēžu žvadzēšana. Un bez tam, to vai citu istabu piepilda puvuma smaka.

Visi šie stāsti piespieda savrupmājas īpašniekus aizdomāties, un 1985.gadā viņi nolēma pārkārtot kotedžu par Spoku muzeju. Pie kam no sākuma tas atradās pašā mājā, bet pēc tam pārcēlās uz kariešu šķūni, kurš atradās netālu. Un tādas pārcelšanās iemesls – joprojām tas pats: neviens negribēja strādāt šausmīgajā Kalbertsona savrupmājā. Jo kamēr apmeklētāji, kuri mīl asas izjūtas, klausījās stāstus par spokiem, īsti spoki izved no pacietības muzeja darbiniekus.

Bet tomēr vietējie entuziasti nenokar degunus un pat vāc līdzekļus ļaundabīgā Ņjūolbanijas apskates objekta restaurācijai. Jo kā nekā, bet šausmonīgā Kalbertsona savrupmāja – tas ir vēsturisks piemineklis, kurš pārpildīts ar mistiku.