VIŅŠ SĒŽ uz terases mājas dārzā tik mierpilns, it kā nekas īpašs nebūtu noticis. It kā šī būtu vienkārši jauka vasaras diena, kad klausīties putnu treļļus un mazliet parunāties. Gints Zilbalodis atgriezies no Kannu kinofestivāla, kur viņa jaunā animācijas filma Straume (Flow), lai arī neieguva lielas balvas, kļuva par vienu no festivāla skaļākajām sensācijām.

Gints atzīstas, ka iespaidi par pirmizrādes ovācijām un izcilajām kritiķu atsauksmēm vēl prātā nav nosēdušās. Tam arī nav laika – jau šonedēļ jādodas uz Eiropas nozīmīgāko animācijas filmu festivālu Ansī Francijā, kur Straume iekļauta galvenā konkursa programmā. Viņš, gluži kā paša radītais varonis Kaķis, tikai uz mirkli bauda mājas mieru un uzniris ūdens virspusē, lai ievilktu elpu un no jauna ienirtu savas filmas likteņa plūdumā.

“Man ir viegli runāt par filmu, bet grūti runāt par sevi,” saka Zilbalodis. Viņš pat negribēja šo interviju, jo ir noguris no runāšanas un komunicēšanas pārpilnības. Mēģināja mani “aizairēt” uz rudeni, kad Latvijā gaidāma Straumes pirmizrāde. Bet es viņu informēju, ka mūsu tikšanās dēļ esmu gatava pārpeldēt Juglas ezeru – lai gaida mani savā dzīvesvietas krastā ar sausu dvielīti, jo varu peldēt kā kapibara. Lēni, neatlaidīgi un ilgi. Par laimi, šie draudzīgie draudi iedarbojās!

Sarunas gaitā ātri aptveru, ka, būdams introverts vienpatis, Gints neprot sevi slavēt. “Man šķiet, filma ir izdevusies, esmu apmierināts” – šis lēnprātīgi pieticīgais secinājums ir viņa pašslavināšanas maksimums. Tāpēc par Gintu būs jāstāsta citiem. Arī man.

Neparasts puika

Tāds viņš bijis no sākta gala. Pēc Jāņa Rozentāla mākslas skolas absolvēšanas nedevās studēt uz Mākslas akadēmiju vai ārzemju augstskolām, bet trīs gadus pilnīgā vienatnē radīja savu pirmo pilnmetrāžas animācijas filmu Projām (Away, 2019). Viņš strādāja no rīta līdz vakaram septiņas dienas nedēļā vecāku mājās Berģos. Arī dārzā, uz terases, pat gultā – visur, kur var paņemt līdz datoru. Pastāvīgi apguva visas prasmes, animācijas un mūzikas celiņa radīšanas tehnoloģijas. Pats bija filmas scenārija autors, montāžas režisors, producents un komponists. Lielajās animācijas studijās šos darbus vienai filmai dara simtiem cilvēku!

Viņa vienīgais atbalsts bija uzticamais fanu klubs vārdā ģimene. Abi Ginta vecāki un māsa ir mākslinieki.

Projām bija mazbudžeta darbs (Kultūrkapitāla fonds tam piešķīra 50 000 eiro), kas Eiropas un pasaules mērogā tiktu uzskatīts par “bezbudžeta” autorprojektu, bet tas guva pārsteidzošus panākumus. Filmu iekļāva Ansī festivāla galvenajai skatei paralēlajā konkursā Contrechamp, kur tā saņēma galveno balvu. Kopš tā brīža filma bija pieprasīta pasaules kinofestivālos un kinoteātros. Latvijas animācijai tas bija milzīgs panākums. Filmas lieliski sākto ceļu nobremzēja Covid-19 pandēmija ar tai sekojošajiem ierobežojumiem, tāpēc kinoteātros to noskatījās mazāk cilvēku, nekā gaidīts.

Taču Gints nav viegli izsitams no sliedēm vai plānā galdiņa urbējs. Viņš ir dziļurbējs un tūliņ ķērās klāt nākamajai pilnmetrāžas animācijas filmai Straume. Tā tapa piecus gadus, bet vairs ne vienatnē. Darbs ir Latvijas studijas Dream Well Srudio koprade ar Francijas studiju Sacrebleu Productions un Beļģijas Take Five. Liels veiksmes stāsts ir producenta Matīsa Kažas pieslēgšanās projektam – viņa spēja piesaistīt finansējumu, burtiski degt par šo filmu un “diriģēt” tās virzīšanu starptautiskajā apritē ir nudien apbrīnojama. Kaža ir arī scenārija līdzautors, komponists Rihards Zaļupe – mūzikas līdzautors, bet lielu daļu tehniskā darba paveica franču animatori un skaņu dizaineri. Beigās pie filmas strādāja gandrīz 80 cilvēku, 30 no tiem bija Latvijas profesionāļi.

Gints neslēpj, ka darbs tik lielā starptautiskā komandā bija varens izaicinājums, jo viņš taču ir Kaķis, kas pieradis visu darīt pašpietiekamā vienatnē. Un pēkšņi jāsastrādājas ar tādu baru!

“Tas man nāca par labu, jo gan latviešu, gan ārzemju kolēģiem man bija nemitīgi jāstāsta un jāskaidro filmas ideja, jāpamato katrs savs lēmums un kadrs. Brīžam baidījos, ka filma tāpēc kļūs pārāk “izskaidrota” un tieša. Gribēju, lai tā saglabā savu daļu neizskaidrojamības un vietu skatītāja iztēlei un pārdomām, kuras nav autoru uzspiestas vai ar karoti iebāztas mutē,” stāsta Zilbalodis.

Ūdens paceļas

Straumes galvenais varonis ir Kaķis – tumši pelēks un kaķīgi burvīgs dzīvnieks ar lielām dzintarkrāsas acīm. Viņš dzīvo savu brīvo dzīvi skaistā mājiņā un dabā, kurā vairs nav neviena cilvēka – tie ir kaut kur pazuduši. Vienīgā liecība par saimnieku agrāko klātbūtni ir daudzās kaķu skulptūras dārzā un kaķa tēla skices uz papīra lapām, tātad dzīvnieks bijis ļoti mīlēts. Taču nu viņš palicis viens. Un ūdens līmenis ceļas, līdz lielais vilnis visu aprij dzelmē. Kaķis patveras uz garām slīdošas buru laiviņas, kurā pamazām pulcējas citi globālos plūdos izdzīvojušie – Kapibara, Suns, Lemurs un Putns. Šajā miniatūrajā Noasa šķirstā viņi ceļo cauri slīkstošai, satriecoši skaistai un bīstamai pasaulei, mēģinot sarast cits ar citu un kopā izdzīvot.

Kaķīšu bija daudz arī Zilbaloža filmā Projām, savukārt Suns kā zelta labradora tēls pirmo reizi parādījās Ginta īsfilmā Prioritātes (2014) – Jaņa Rozentāla mākslas skolas diplomdarbā. Sākotnējais iedvesmas avots bija paša mājdzīvnieki. “Bet man bija sajūta, ka neesmu par viņiem izstāstījis pietiekami un vēl ir tik daudz nepateiktā, tāpēc Straumē centos radīt tēlus, kas ir šo brīnišķīgo dzīvnieku cienīgi.”

Režisors spriež, ka pats drīzāk esot suņu cilvēks, tomēr Straumes pasaule tiek rādīta Kaķa acīm. Arī Ginta personība vairāk līdzinās kaķu ciltij – viņš ir radis pie vienpatības un pilnīgas neatkarības, iekļaušanās citu cilvēku “sugu” sabiedrībā ir izaicinājums. Tāpēc Straume lielā mērā ir stāsts par viņu pašu – cilvēku, kuram mākslinieciskās izdzīvošanas, savas filmas un lielo mērķu vārdā nācās iemācīties sadarboties un atvērties trokšņainajai, dinamiskajai un izaicinošajai pasaulei. Šo līdzību ar filmas galveno varoni viņš uzsvēra visās Kannu festivāla oficiālajās uzrunās un intervijās. Pats priecājas, ka iemācījies “peldēt” arī mediju straumē, sniegt piecas intervijas dienā un aizmirst par satraukumu, kas agrāk šādos gadījumos smēlies kā ūdens mutē.

Ilgākie aplausi

Esam maza tauta ar stipru izraušanās un izlaušanās gēnu, tāpēc reizēm mēdzam tēlaini pārspīlēt savus panākumus sportā vai kultūrā. Taču šoreiz pārspīlējumiem nav vietas un liekas vajadzības – filmas Straume pirmizrāde Kannu kinofestivālā nudien kļuva par triumfu. Stāvovācijas pēc filmas ilga septiņas minūtes, kājās stāvēja viss parters un balkons, sajūsmā kliedzot un nepagurstoši sitot plaukstas.

Kinokritiķe Dita Rietuma ir ilggadīga un pieredzes rūdīta Kannu festivāla apmeklētāja, tāpēc jautāju viņai, vai šādas stāvovācijas ir norma – varbūt festivāla publika vienkārši ir sirsnīgi pieklājīga un allaž pacilāta? Rietuma gandrīz saķer galvu par šādu pieņēmumu un saka: “Mums jāsaprot, ka te ir darīšana ar augstākās raudzes pasaules profesionāļiem no dažādām kino industrijas jomām – tā ir pieredzējusi, racionāla, prasīga, arī piekasīga un pat nežēlīga publika, no kuras var sagaidīt jebko!” Kannu kinofestivāla pirmizrādēs pat dižākie pasaules kinorežisori var saņemt nīgri vēsus aplausus, arī ūjināšanu, “būūū” un izsvilpšanu. Publika skrien no filmas uz filmu, ir pārgurusi, pārsātinājusies ar iespaidiem un viegli aizkaitināma.

Fakts, ka Straume iekļuva Kannu kinofestivālā, kas ļoti reti rāda animāciju, jau signalizēja par kaut ko īpašu. Bezgalīgās stāvovācijas to apliecināja. “Aplausi sākās jau pirms beigu titriem, turpinājās titru laikā un pieauga skaļās ovācijās. Publikas reakcija bija neviltoti emocionāla, visapkārt redzēju daudz saraudātu un aizvien asaru pilnu acu. Ko tādu sen nebiju piedzīvojusi,” stāsta Dita Rietuma, arī pati bijusi tik saviļņota, ka nav spējusi zālē notiekošo ar viedtālruni nofilmēt līdz galam.

Pāris stundas pēc pirmizrādes parādījās pirmās atsauksmes vadošajos kino nozares izdevumos un digitālās platformās. “Neatceros, kad pēdējo reizi būtu lasījusi tik sajūsminātas recenzijas no ietekmīgākajiem kinokritiķiem,” atzīst Rietuma.

Pirmais savu jūsmu publicēja IndieWire, kas Straumi nodēvēja par īpašu, revolucionāru darbu, arī vienu no novatoriskākajām animācijas filmām par dabu kopš Bembija laikiem: “Reti kad rodas sajūta, ka skaites kaut ko pavisam jaunu, bet Latvijas režisora Ginta Zilbaloža filmai tas ir izdevies.” Jāņem vērā, ka Vilta Disneja Bembijs tapa 1942.gadā!

Tam sekoja izcilas atsauksmes ASV un Lielbritānijas izdevumos The Hollywood Reporter, The Screen International un Telehraph. Dienu no dienas pozitīvās kritikas lavīna pieauga, dažādi izdevumi filmu Straume ierindoja šāgada kannu festivāla labāko filmu topos.

Treknu ķirsīti uz tortes uzlika slavenais meksikāņu režisors, fantāzijas un pasakainu šausmu meistars Giljermo de Toro, savā X kontā ierakstot vienu teikumu: “Ja es varētu vēlēties animācijas nākotni, šie attēli būtu tās varenais, elpu aizraujošais sākums.”

Gints Zilbalodis mūsu sarunā ne reizi necitē un pat nepiemin izcilās kritiķu atsauksmes. Satricinājis ne tikai animācijas, bet visu kinomākslas pasauli, pats kā senlatviešu dieviņš sēž uz sliekšņa un rāmi noraugās šajā dižajā jezgā.

Uz četrām ķepām

Kā Gints radījis animācijas kino revolūciju un kaut ko pilnīgi jaunu? Pirmkārt, ar savu attieksmi pret tēliem. Filmas galvenie varoņi staigā, kustas un uzvedas kā īsti dzīvnieki – Kaķis un Suns nevalkā cilvēku drēbes un nedanco uz divām kājām. Viņi ir īsti dzīvnieki no purniņa līdz astei. Viņu uzvedību pazīs ikviens kaķa un suņa saimnieks. Arī Kapibara, Putns un Lemurs ir reāli dzīvnieki – kā no dabas dokumentālajām filmām ņemti.

Zilbalodis un viņa latviešu, franču un beļģu kolēģi rūpīgi pētīja šo dzīvnieku dabisko uzvedību, ķermeņa valodu un sugu savstarpējās attiecības. Piemēram, skatīties bezgala daudz kaķu video bija visas filmas animatoru darba uzdevums, lai saprastu, kā kaķi guļ, skrien, mazgājas, reaģē uz stresu vai trokšņiem un, galvenais, kā viņi peld? Jo mūsu Kaķim jāpeld un pat jāspēj nirt, lai izdzīvotu lielajos plūdos. Izrādās, kaķi ir daudz labāki peldētāji, nekā domājām. Tikai viņi negrib peldēt. Kaķi daudz ko negrib…

“Dzīvnieki ir tik gudri, lieliski, smieklīgi un interesanti, ka nav iemesla viņus pārveidot – cilvēciskot un apģērbt. Jau no sākuma zināju, ka saglabāšu naturālu, godīgu pieeju dzīvniekiem. Un arī filmas beigas nav viennozīmīgi laimīgas, jo dzīvē tā nenotiek. Ir jāspēj sadzīvot ar dzīvi. Man ir svarīgs šis godīgums,” saka Gints.

Dzīvnieki nerunā cilvēku valodā, tāpēc filmā nav dialogu. Šādu pilnmetrāžas animācijas filmu bez neviena izrunāta vārda pasaulē ir ārkārtīgi maz – jābūt lielai autora drosmei un meistarībai gandrīz pusotras stundas garu stāstu, varoņu emocijas un attiecību drāmu izstāstīt bez vārdiem, uzsver filmas producents Matīss Kaža. Straumē ir skaista, gandrīz transcedentāla mūzika, ko radījis pats Zilbalodis un komponists Rihards Zaļupe. Ir dzīvnieku dabiskās skaņas: ņaudēšana, riešana, lemura bļāvieni, putnu klaigas un vīteri, arī kapibaras rūcieni un krācieni. Visa dzīvnieku valoda ir autentiska, speciāli ierakstīta vai ņemta no dabas skaņu bankām.

Gints stāsta, ka galvenā varoņa Kaķa balsi ieņaudējis, iemurrājis un iešņācis reāls personāžs – franču kolēģa skaņu dizainera Gurvēla mājas mīlulis, kurš ikdienā ir ļoti pļāpīgs kaķis. “Bet, tiklīdz viņam tuvināja mikrofonu, kaķis spītīgi klusēja. Dzīvnieki ir daudz gudrāki, nekā domājam! Kolēģis sāka slēpt mikrofonu, lai kaķis atkal sāktu runāt. Nevarējām izmantot dažādu kaķu ierakstus, jo katram dzīvniekam ir sava unikāla balss un atšķirīgi ņaudieni.”

Trešā kinorevolūcija filmā Straume attiecas uz animācijas tehniku un kameras horeogrāfiju. Producents Matīss Kaža apgalvo, ka Zilbalodis miksējis dažādas jaunākās 3D animācijas tehnoloģijas, lai radītu reālistisku un vienlaikus fantastisku, maģisku vizuālo pasauli. Viņš apzināti nav visu nopulējis un padarījis perfektu, tāpēc dzīvnieku tēli rada iespaidu, ka tie zīmēti ar cilvēka roku. Bet vide, kurā galvenie varoņu darbojas, atstāj gandrīz dokumentālas filmas efektu.

“Zilbaloža autora rokraksts, kino valoda, tehnika un kino poētika ir kas īpašs – tam tiešām pasaulē nav nekā līdzīga. Viņa darbs ar animācijas kameru rada iespaidu, ka filmu uzņēmis reāls operators,” vienbalsīgi saka Kaža un Dita Rietuma. Šo aspektu uzsver arī pasaules ievērojamie kritiķi.

Gints priecājas, ka izdevies animāciju “nofilmēt” tā, it kā laivas dibenā uz vēdera gulētu operators, kurš seko katram dzīvniekam no viņa acu skatpunkta, nirst līdzi biedējoši skaistajā ūdens dzelmē, skrien pakaļ suņu baram vai filmē skatus no augšas ar dronu. “Gribēju, lai kamera brīžam dreb un šūpojas kā cilvēka rokās, kurš seko līdzi šai drāmai. Man bija svarīgi, lai skatītājs jūtas klātesošs katrā kadrā,” saka Zilbalodis.

Producēšanas revolūcija

Straumi jau dažas stundas pēc pirmizrādes iegādājās lielais filmu izplatīšanas spēlētājs Janus Films, kas visā Ziemeļamerikā kinoteātros demonstrē labāko pasaules kino. Viņi ir ļoti izvēlīgi! Un viņiem sekoja daudzi citi – šobrīd filmas demonstrēšanas tiesības iegādājušies izplatītāji vairāk nekā 20 pasaules teritorijās. Ar “teritorijām” saprotam Āziju (Japānu, Honkongu, Taivānu, Koreju), Rietumeiropas valstis, Lielbritāniju un Dienvidameriku jeb Latīņameriku. Tas, ka Straume runā bez vārdiem un stāsta universālu, pārlaicīgu un emocionālu stāstu, padara to viegli saprotamu visām pasaules tautām un vecuma grupām – to var izbaudīt gan visu vecumu bērni un pieaugušie, gan katarsi piedzīvot īsti kino gardēži, kuri savos vērtējumos jau paspējuši filmai piešķirt piecas zvaigznes no piecām.

Matīss Kaža stāsta, ka pēc daudzajām izcilajām kritikām un publikācijām sākusies īsta vairāksolīšana par filmas izplatīšanas tiesībām un mēs varam izvēlēties, kam uzticēt savu filmu. Arī starptautisko festivālu ceļš ir tikai sācies, un neviens manis uzrunātais cilvēks nekautrējas runāt par iespējamo Oskaru  kampaņu. Filma esot revolūcija ne tikai animācijas mākslā, bet arī producēšanas praksē, stāsta Kaža.

“Šī ir producēšanas dekolonizācija. Līdz šim latviešu puse bija mazais spēlētājs lielos starptautiskos animācijas kino projektos – piedalījās ar apmēram 10% līdzfinansējumu un izcilu darbu, bet bez jebkādas teikšanas par radošo procesu. Šoreiz visu apgriezām otrādi: Latvija ir vadošais producētājs ar lielāko teikšanu, bet industrijas lielvalstis kā Francija vai Beļģija bija partneri, kas mums seko. Visas varas sviras bija mūsu rokās.” Kaža domā, ka šis pavērsiens nācis īsti laikā, kad Ukrainas kara fonā Baltijas valstis ieguvušas jaunu balsi – nozīmīgu viedokļu līderu lomu Eiropas politikā. “Mēs vairs neesam mazi. Runājam arvien skaļāk gan ģeopolitiski, gan kinomākslā. Runājam tā, ka mūs spiesti sadzirdēt. Rietumeiropa var blisināt acis, bet nākotnes varas sviras sāk nobīdīties!”

Zilbalodis stāsta, ka Straumes budžets, kurā Latvijas puse piedalījās ar vienu trešdaļu, mūsu valstij šķiet milzīgi liels, taču Rietumeiropas un pasaules kontekstā – absolūti niecīgs pilnmetrāžas animācijai. Tāpēc franču producentu puses projektam piesaistījusi mazāk apmaksātus animācijas nozares jaunuļus. Gints viņiem devis radošo brīvību, jo pats ir brīvs cilvēks un nespētu kādu kolēģi padarīt par savas filmas izpildošo robotu vai “printeri”. Visu iesaistīto animatoru idejas tika ņemtas vērā, ļaujot katram atstāt filmā savu ķepas nospiedumu. Protams, pēdējais vārds vienmēr piederēja Zilbalodim.

Un franču jaunie animatori par zemākām algām no Straumes izvilka pilno loterijas biļeti – viņu vārdi nonāca Kannu festivāla un pasaules izdevumu kritiķu mutēs.

Matīss Kaža gandrīz smiedamies teic, ka mūsu filmas franču un beļģu puses producenti šobrīd esot “zem spiediena”, jo viņu tautieši ir greizsirdīgi un nikni, ka ar tik mazu budžetu izdevies sasniegt tādas profesijas debesis. Dažs pat kaucot, ka Zilbaloža filma “čakarē” animācijas industrijas darba tirgu ar savām atalgojuma dempinga cenām un lielo triumfu.

Zilbalodis to komentē vienkārši: “Mums jāsaprot, ka ar saviem ierobežotajiem līdzekļiem un katra autora talantu un dedzību spējam paveikt vairāk nekā varenā Holivudas animācijas industrija. Mēs varam to, ko viņi nevar. Ja Latvijā būtu bagāta un liela animācijas industrija kā Francijā, es varbūt jau sen strādātu kā darba ņēmējs par labu algu un nebūtu uztaisījis nevienu savu filmu. Mūsu finansiālais trūkums ir arī lielākā radošā iespēja, jo liek sapurināties un izrauties.”

Īsta jezga šobrīd notiek pat ap Straumes neparastajiem “aksesuāriem”, kas Kannu kinofestivālā pavadīja mūsu komandu, - tagad daudzie filmas izplatītāji pieprasa gardā Valmiermuižas alus un limonādes pudelītes ar filmas kadra īpašu etiķeti un latviešu komandas baltos kreklus ar Kaķa attēlu. Globālā industrija sasmaržojusi zīmola veiksmes potenciālu, ko prognozē filmai.

Pasaule bez cilvēkiem

Straumē nav neviena cilvēka. Tikai pamestas mājas, tempļi un ūdenī slīkstošas skulptūras. Zilbalodis nav mēģinājis šo faktu filmā skaidrot – kur palika cilvēki? Tie gāja bojā vai steigā patvērās, pametot dzīvniekus likteņa varā? Kāpēc vispār radušies lielie plūdi – vai tie ir atsauce uz bibliskiem plūdiem vai ekoloģiskas katastrofas izraisīts cunami? Uz šiem jautājumiem autors neatbild arī tagad. Katrs skatītājs var prātot pēc sava prāta.

Biedējošākais un suģestējošākais ir tas, ka Straumes uzburtā pasaule pēc lielās katastrofas ir tik skaista, mirdzoša un harmoniska. Tajā valda tikai dabas skaņas. Zvēri un pasaule turpina dzīvot arī bez mums.

Jautāju Gintam, vai viņam pasaule bez cilvēkiem šķistu labāka. Viņš atbild noliedzoši: “Cilvēki ir neatņemama dabas daļa. Viņi var darīt ļaunu, bet arī spējīgi uz ļoti labām lietām – kā ikviena dzīva būtne šajā pasaulē. Mums visiem šīs ir vienīgās mājas un labākā vieta, kur dzīvot. Mēs nevaram viens bez otra pastāvēt – cilvēki un dzīvnieki. Varbūt mēs, cilvēki, to vēl neesam īsti sapratuši”.

Arī filma nevar pastāvēt bez cilvēkiem, kas to radījuši, un publikas, kas skatīsies. Esmu redzējusi un jūtos absolūti satriekta. Ar nepacietību gaidu rudeni, kad Straume ieplūdīs Latvijas kinoteātru lielajos ekrānos.