Dzimte valodā ir ļoti intweresanta kategorija. Pat viszinošākie lingvisti nevar pateikt, kad un, galvenais, kāpēc mūsu pirmatnējiem senčiem radās vajadzība runāt par lietām, kurām nav nekādu dzimuma pazīmju, piemēram, par upi, ceļu vai vēju vīriešu vai sieviešu dzimtē. Citās valodās lieliski iztiek bez dzimtes vispār un viņiem nav jālauza galvu, kādā dzimtē ir "kofe" vai "viski".
Vispār, visas pasaules valodas nosacīti var iedalīt vairākās grupās, izejot no tā, kā viņi šo problēmu ir atrisinājuši.
Valodas, kurās ir tikai vīriešu un sieviešu dzimte (franču vai ivrīts).
Valodas, kurās ir vīriešu, sieviešu un vidējā dzimte (krievu, vācu, sanskrits).
Valodas, kurās ir tikai kopējā un vidējā dzimte (norvēģu, zviedru).
Valodas, kurās ir tik daudzas dzimtes, ka tās pieņemts saukt par klasēm. Turklāt, tās var būt pat vairāki desmiti. Piemēram, var būt augu, dzīvnieku, priekšmetu klases (Āfrikas valodas).
Valodas kurās dzimtes kategoriju vietā ir kategorijas: dzīvs / nedzīvs (basku valoda).
Valodas, kurās dzimtes kategorija ir cieši saistīta ar dzīvību, tas ir, piemēram, "vīriešu dzīvs" un "vīriešu nedzīvs" ir divas dažādas dzimtes.
Valodas, kurās dzimtes kategorija gramatiski netiek šķirta (angļu valoda).
Turklāt, svarīgi, ka tipa kategorija ir saistīta ar dzimti, taču nav identiska tai. Vienkāršākais piemērs - angļu valoda, tās zinātāji lieliski saprot, kādai dzimtei pieder vārdi "meita", "tēvs" un pat "kuģis" (par ship pieņemts runāt she - viņa), taču no šīs sapratnes nav atkarīgi citi teikuma locekļi.
Atšķirībā, teiksim, no krievu valodas, kurā lietvārda dzimte nosaka darbības un īpašības vārdu galotnes. Vai no vācu valodas, kur mainās artikuli.
Tāda izskatās pasaules karte, ja te ienestu dzimtes kategoriju dažādās valstīs.