- Izstāstiet, kā tas notika?

Nīgri palūkojos uz mazajām ačtelēm, kas vienaldzīgi lūkojās pāri nopulētajam galdam. Vai viņš nevarēja aiziet un izlasīt atskaiti? Kopš manas ierašanās nebija pagājusi ne viena diena, kad nebūtu nācies vismaz divas reizes atstāstīt notikušo.

- Pastāstiet par savām izjūtām?

Izjūtas? Pārsteigumā noelsos. Nekad neviens nebija uzdevis šādu jautājumu. Izjūtas...

Kādas gan tās var būt, ja apzinies, ka esi vainīgs drauga nāvē? Nav jau tā, ka mani apsūdzētu, ka nogalināju Vormu. Nē, nepavisam! Visi attiecas līdzjūtīgi, laipni un delikāti uzklausīdami manu versiju. Kaut gan nekas sevišķs jau tas nav. Tā izturas pret visiem augstākās klases pilotiem.

- Vai jūs tā arī klusēsiet?

Uzvalkotais tusnis bungoja galda virsmu. Ideālais manikīrs klusi skrapstēja pret stiklu. Saudzīgi nolicis zīmuli uz galda, vīrs piecēlās. Kauli klusi nokrakšķēja. Viņš tiešām bija sliktā fiziskā formā. Kā gan viņam ļāva šeit strādāt? Prātā iešāvās spoža ideja. Ja nu resnais nav no SGZF? Bet no kurienes tad? Jā, jā! Salīdzinot ar iepriekšējo cilvēku izturēšanos, tad jāsaka, ka šis tips krasi atšķīrās.

Sakrustojis rokas aiz muguras viņš piegāja pie loga. Vienmuļas pelēkas debesis saplūda ar pretējās mājas neglīto fasādi.

- Vai nebūs iebildumu, ja es atvēršu logu?

Vienaldzīgi paraustīju plecus. Lai jau ver, ja ir tāda vēlēšanās. Kas gan man no tā?

Resnais atvēra logu un palūkojās ārā. Svaiga vēsma iestīdzēja šaurajā telpā. Ārā valdīja dziļš klusums. Laikam šis komplekss atradās kaut kur ārpus pilsētas.

- Tātad runāsiet, vai nē?

Uzvalkotais atspiedās pret palodzi un saraucis pieri vēroja mani. Noliecu galvu, pārdomādams, kā gan varētu pajautāt, kas viņš tāds ir.

- Ko jūs vēlaties dzirdēt?

- Visu.

Visu!? Kas gan bija jāsaprot ar šo "visu"? Cik tālu stiepjas bezgalība?

- No kura brīža sākas viss?

- Jā, jā! No tā paša.

Radās vēlme piecelties un sapurināt šo biezpauri, kura tuklās domas klejoja kaut kur citur. Neko neredzošs skatiens kā pielipis urbās balti krāsotajās durvīs. Vai tādejādi viņš cer piesaistīt manu uzmanību?

- Kas ir tas pats?

Nekādas reakcijas. Pacēlu roku, cerēdams aizēnot skaisto vīziju, kurā resnais blenza. Bezcerīgi. Tikpat labi es varētu pastaigāties pa sienām.

Uzvēdīja vecas atmiņas.

Tas bija toreiz, kad Vorms bija saķēries ar galveno pārvaldi. Mēs lidojām izlūkreisā uz Kapa sistēmu. Klīda baumas, ka tur redzēti malgorāņu kreiseri. Bārā pats biju dzirdējis kā kāds koprs stāstīja deneverietim, ka viņa segati aplaupījusi malgorāņu banda. Šie zirnekļiem līdzīgie karotāji sen nebija redzēti mūsu sektorā. Un tas bija lieliski. Es atpūtos. Gaidīto kaujas uzdevumu un bīstamu misiju vietā atradu mieru un nesteidzīgu eksistenci. Un tagad mūs sūtīja uz kaut kādu pamestu kaktu. Ak, jā! Ierastā aizbildināšanās ar stratēģiski svarīgiem objektiem. Smiekli nāk, to atceroties. Pusizdzisušu zvaigzni un divas tuksnešainas planētas, uz kurām nebija pat ūdens sauca par īpaši nozīmīgiem.

Nu, aizlidojām uz turieni. Gravitācija gan Kappa Proksimai ir spēcīga. Pateicoties Vormam kreisais dzinējs nepārkarsa, kaut gan varēja to izdarīt, lai kārtējo reizi izspēlētu ļaunus jokus. Vienmēr apbrīnoju sava tehniķa spējas darboties ar aparatūru. Šķita, ka mazais, kalsnais terukānietis sarunājas ar to kā ar dzīvu būtni. Vienmēr kustībā esošās rokas glāstīja auksto metālu kā maigu un pakļāvīgu miesu.

Ja būtu atraduši kaut vismazāko malgorāņu pazīmi! No viņiem tur pat smakas nebija. Smiltis un asas klintis. Vējš, kas dzenāja rudos pakalnus šurpu turpu, nerimās ne uz mirkli. Es neatļāvos nosēdināt kuģi. Nekad jau nevarēja uzminēt, kurā kāpā pēc tam būs jārok.

- Nu, kā tad būs? Jūs man kaut ko izstāstīsiet?

Resnais bija atmodies no sava ceļojuma un atrāva manis aizsākto atmiņu maltīti.

- Vismaz pastāstiet, kā jūs sauc, kad esat dzimis? Kur dzīvojāt līdz šim? Profesija. Kā nokļuvāt šeit?

Smieklīga ieinteresētība. Es tiešām nesapratu viņa attieksmi.

- Vai jūs man neatļautu piezvanīt?

- Ja atbildēsiet vispirms uz maniem jautājumiem?

Tas bija šantāžas mēģinājums. Nenoliedzami un nepārprotami. Pagaidi tikai! Šādi pārkāpumi nepaliks nesodīti.

- Labi.

Kas gan man cits atlika. Šobrīd nebija iespējams kontrolēt situāciju. Un es pagaidām vēl nezināju, kas ir šis uzbāzīgais cilvēks.

- Mani sauc Karls Vertighofs Trešais. Esmu dzimis 2159 gadā uz planētas Zeme. Mani vecāki aizgāja bojā urāna raktuvēs Antarktīdā, iebrūkot trešā sektora pārsegumam. Tādēļ mani pārcēla uz Vegu. Attīstības testi uzrādīja piemērotību augstas klases pilota profesijai. Tā es nokļuvu uz Cēzara.

Resnais izbrīnā sarauca pieri. Tas šķita interesanti. Vai viņš nav dzirdējis par Cēzaru?

- Cēzars? Hmm...

Notīrījis rokas, viņš aizvēra logu un apsēdās iepretim. Melnais zīmulis atkal virpuļoja starp tuklajiem pirkstiem.

- Tieši tā. Pabeidzu mācības, noliku gala eksāmenu un aidā! Mani nosūtīja uz Adelbora sektoru. Mierīga vietiņa. Labi apartamenti. Izcils mehāniķis. Pilotam labāka dzīve nevarētu būt.

Resnais atvēra biezu mapi. Ar zīmuli braukdams pa rindām, viņš kaut ko pie sevis murmināja. Pamanījis, ka es apklusu, viņš pacēla acis un pamāja.

- Jūs tikai turpiniet vien. Es klausos.

Savāda gan izskatījās tā klausīšanās. Un ko lai gan es turpinu? Ak jā, atcerējos. Vīrs uzvalkā gribēja, lai izstāstu, kā nokļuvu šeit. Lai jau, vai man žēl! Vairākas reizes atkārtotie notikumi spilgti ainojās atmiņas velvēs. Dažreiz šķita, ka esmu to visu izdomājis. Tik spilgti un reāli šķita tēli un vietas...

- Mēs ar Vormu devāmies uz Kapa sistēmu un...

- Hmm...

Resnais piešķieba galvu un ar vienu aci palūkojās uz mani.

- Kapa sistēma? Tieši tā rakstās? K ... a ... p ... a...

Pie sevis boksterēdams viņš ar zīmuli uzskricelēja kaut ko uz lapas malas.

- Turpiniet, turpiniet!

- Un tātad, mēs devāmies uz to pretīgo kaktu, kur pat visnožēlojamākie klaidoņi neapmestos uz dzīvi. Tas bija "kaujas uzdevums". Ha, kauja! Tā arī nesapratu, ar ko mums tur vajadzēja kauties. Varbūt ar smiltīm?

- Tātad uz Kapas nekā nebija?

- Tur nekad nekā nav bijis. Tikai tie idioti no SGZF iedomājās, ka malgorāņi būtu izmantojuši šīs izgāztuves par slēpni. Stratēģiski svarīgs objekts!

Resnais pasmīnēja, it kā piekrizdams manām domām par tiem švītīgajiem SGZF ierēdņiem. Brīdinoša balss ieskanējās apziņā. Ja nu viņš tikai izliekas, ka saprot manu attieksmi. Nē, es nedrīkstu būt pārāk atklāts. Jebkuram pirmklasīgam pilotam ir pietiekami daudz skauģu.

- Pariņķojām virs kāpām. Visu kārtīgi pārbaudījām. Pat zem smiltīm.

- Kādu ierīci jūs izmantojāt?

Saraucu pieri. Nevar būt, ka viņš nezin kartogrāfu. Tad jau nu noteikti resnais nav no SGZF.

- Ar kartogrāfu. Tas gan ir vecs izgudrojums, bet efektīvs gan. Lasīju, ka izmēģinājumos, tā skanējuši Fobosu, ka tas sadrupis.

- Jūs domājat Marsa pavadoni?

- Jā, jā. Tā paša. Nez vai tur arī tagad izmanto katatrekus? Nezināt?

Vīrs paraustīja plecus. Laikam nekad tur nav bijis. Planēta tā neko. Kur tas laiks. Es tur iepazinos ar Juliānu no Nemo sistēmas. Vēl tagad pakrūtē sažņaudzas iedomājoties viņas violeto acu skatienu.

- Labi, neiedziļināsimies tehniskos sīkumos. Kas notika pēc tam, kad bijāt izpētījuši Kapu?

- Jau bijām pusceļā uz mājām, kad uztvērām SOS signālu, kas nāca no Betelgeizes vārtiem. Spriežot pēc koordinātēm un teksta, tas bija liels tirdzniecības kuģis. Atbildējām. Sazinājos ar bāzi. Izrādījās, ka tas ir G klases kreiseris, kas ved akvīnija kravu. Jūs zināt, kas ir akvīnijs?

- Tas minerāls, ko izmanto laika gredzenu savienošanai? Ceļošanai laikā? Nez cik tālu varētu aizceļot pagātnē ar tādu daudzumu akvīnija?

Resnais pacēla acis no pierakstītās lapas. Es protams piekrītoši pamāju. Vēl arvien nespēju saprast, kas šis par tipu. Iepriekšējie iztaujātāji visu rūpīgi pierakstīja, bet tusnis tikai urbās lapās un paretam kaut ko uzskricelēja. Vismaz viņš neuzdeva jautājumus par laika gredzeniem.

- Tātad... Pie kā mēs palikām? Ak jā, pie akvīnija. Bāze ziņoja, ka kravu apdraud trīs malgorāņu iznīcinātāji. Mēs bijām vistuvāk. Attiecīgi sekoja pavēle. Dzinēji uz pilnu jaudu. Izmantojām visīsāko kanālu. Vorms gan slikti panes tik ātrus braucienus, bet vienreiz jau var.

Resnais atgāzās krēslā un košļāja zīmuļa galu. Otra roka bungoja plastikāta atzveltni.

- Drīz vien mēs nonācām pie Betelgeizes vārtiem. Aptuveni trīs korsāru attālumā stāvēja kreiseris. Īsts milzenis. Lieliska apšuve. Trīskāršā titāna bruņas, ārējie cilindri, plato sprauslu dzinēji. Vienkārši acu mielošana. Vorma zaļās bolenes tiešām iepletās kā pusdienu šķīvji, kad viņš ieraudzīja to progresa mazuli. Manīju kā viņam burtiski nagi niez paurķēties pa spožajām iekšām.

Vīrs nemierīgi sarosījās krēslā.

- Vai nevarētu pie lietas.

Mazliet aizvainots atgriezos pie iesāktās tēmas. Gandrīz kā tie sausiņi no birokrātijas iecirkņa. Tikai korekta atskaite, nekādas atkāpes no normām. Visam jābūt pēc protokola. Nu, protams, neviens no viņiem nav aizmidzis pie maigās protonu dzinēju šūpuļdziesmas, kas lielākajam vairumam atgādina nežēlīgu rēkoņu. Šie tipi nav sajutuši atšķirības starp trīskāršo titāna pārsegumu un parastājām solārājām apšuvēm, kas paliek mīkstas jau no orbitālās bremzēšanas vien. Ko gan var gribēt no tādiem?!

- Jā, mēs skenējām sektoru. Neviena, izņemot kreiseri te nebija. Pat ne mazākās skrūvītes no malgorāņu lidaparātiem. Mēģinājām nodibināt sakarus ar komandtiltiņu. Neviens protams neatsaucās. Kreiseris nesteidzīgi turpināja savu ceļu. Spriežot pēc dzinēja stāvokļa kuģis gatavojās lēcienam. Stulba situācija.

- Ko jūs iesākāt?

- Vorms piedāvāja pietauvoties, kamēr viņi nav sasnieguši paātrinājuma zonu un pajautāt, kas par ākstīšanos.

- Jūs piekritāt?

Uzvalks iestiepās, resnajam pieliecoties pie galda. Mazās ačteles ieurbās manī, cerēdamas izdibināt kaut ko šaušalīgu. Vai tiešām viņi uzskata, ka es nogalināju Vormu tīšām?

- Vienmēr esmu uzskatījis, ka ikvienam ir tiesības pašam lemt. Jā es piekritu. Mēs pietauvojāmies pie tehniskās ieejas. Es paliku iekšā, bet Vorms izgāja uz slūžām. Pēc brīža viņš no kreisera man ziņoja, ka viss ir klusu un kārtībā. Vorms lūdza, lai es atslēdzos, jo kreisera ārējās slūžas neveroties ciet. Viņš nevarēja tikt tālāk. Protams, ka es paklausīju.

Resnais turpināja košļāt zīmuļa galu.

- Mazliet pabraucu sāņus, jo kreiseris nestāvēja uz vietas. Zilganās izplūdes liesmas lēnām dzisa. Jā, monstrs bija gatavs lēcienam. Displejā uzradās Vorms. Viņš bija komandtiltiņā. Neviena cita tur nemanīja. Skaņa nedarbojās, jo bijām pārāk tuvu vārtiem. Es nekā nesapratu, ko viņš tur plātās. Ar zīmēm rādīju, lai viņš nāk atpakaļ un jau gatavojos pietauvoties, kad manu uzmanību piesaistīja galvenā karte Vormam aiz muguras. Gala mērķis bija Sakrehaola. Malgorāņu galvenā sistēma. Viņi bija nolaupījuši kuģi. Kādi mēs naivuļi bijām, domājot, ka šeit neviena nav. Aiz zvaigžņu kartes, līnijām, meridiāniem, joslām un tuneļu apzīmējumiem tikko manāms siluets lēnām auga lielāks.

Nodūru galvu, kaklā kāpa milzīgs kamols, kas bija nolēmis mani nožņaugt. Acu priekšā atausa visbriesmīgākais skats, kuru nekad nevarēšu aizmirst. Kā ļauns murgs un mūžīgs pārmetums tas mani vajās visu atlikušo dzīvi.

- Man bija kuģis jāuzspridzina. It sevišķi, ja zināju, ka Vorms ir miris. Tas ir viss, vairāk man nav ko stāstīt. Es izpildīju savu pienākumu pret Federāciju. Un tagad ļaujiet piezvanīt.

Resnais nolika zīmuli uz galda. Spurainais gals atstāja siekalu pilienu uz stikla. Vīrs nervozi berzēja tuklo zodu.

- Mjā... Labi...

Piespiedis kādu pogu, viņš nomurmināja kaut ko nesaprotamu. Aiz muguras atvērās durvis. Ienāca spēcīgas miesasbūves jauneklis un lika man piecelties. Palūkojos uz iztaujātāju. Viegli pasmaidījis viņš pamāja ar roku.

- Ejiet līdzi. Viņš jūs aizvedīs uz jūsu istabu. Tur varēsiet arī zvanīt.

- Paldies!

Resnais palika šaurajā telpā nolīcis pār biezo mapi. Atskanēja kluss, patīkams zvans. Vīrs pielika pie auss mobilo telefonu.

- Jā! Dakteris Vertighofs klausās! Ak, Karl, tas esi tu.

Plats smaids atausa tuklajos vaigos. Acis pielija ar siltu mīlestības gaismu.

- Nu, kā gāja skolā? Oho, malacis! Jā, drīz braukšu! Nē, neesmu aizmirsis! Man tikai jāpabeidz ieraksts. Labi! Nopirkšu!

Uzvalkā ģērbtais pasmaidīja un pārtrauca sarunu. Nolicis mobilo sev blakus uz galda, viņš atšķīra mapes pēdējo lapu. Tā bija tukša.

- Diagnoze. Šizofrēnija. Halucinācijas.

Rokraksts bija sīks un neskaidrs. Tikai paraksts Karls Vertighofs asi izcēlās uz baltās lapas. Zīmogs smagi nolaidās uz plāno pergamentu, atstādams neizdzēšamas pēdas baltajā sirdī. 2000. gada 10. marts.