Manuprāt, viņa varētu uzrakstīt brīnišķīgu stāstu par sevi. Agrā bērnībā Māra bieži dzīvoja pie vecāsmātes, krietnas latviešu zemnieces, kura visnotaļ cienījamā vecumā no laukiem pārcēlās uz Rīgu. Vecmāmiņa aizrautīgi un radoši apguva lielpilsētas dzīvi, bet galvenais – mācīja, rāja, sargāja, lutināja un mīlēja mazbērnus. Ģimenei nebija televizora, mašīnas, krāšņu mielastu, prastu iedzeršanu un skandālu. Ģimenei bija Opera, Jūrmala, Vecrīga, Mākslas muzejs, Jaunatnes teātris, Rainis… Izklausās pēc pasakas, vai ne? Un ko par to domā rakstniece pati?

 Brīnumi līdzās

 – Vai tavās pasakās, stāstos un dzejoļos atrodamie augošai personībai nepieciešamie garīgie ceļa rādītāji ir pašas ģimenē paņemti?

 – Grāmata ir viens no ceļvežiem, kas ieved bērnu pasaulē, un varbūt pats lielākais, ko tā spēj dot ? ar visu savu būtību, ne tikai vārdiem, paust, ka pasaule ir brīnišķīga. Turklāt ne tikai aiz trejdeviņām zemēm, ne tikai sensenos laikos, par spīti grūtībām, skumjām, sāpēm, pat ļaunumam. Arī mazs pantiņš, ja tas izdevies ? ja ir tēlu un skaņu burvība –, neviļus spēj modināt interesi par dziļāku pasauli, radīt smalkākas sajūtas un rosināt siltākas jūtas. Rakstot es nedomāju par mērķi. Rakstu tāpēc, ka man patīk rakstīt. Taču vienmēr, kopš sevi atceros, man gribējies darīt labu. Pavisam vienkārši. Žēl, ka es nespēju to darīt "skaļāk". Reizēm tas mani nomāc, taču mierinos domā, ka varbūt manas pasakas un dzejoļi dara labu vairāk, nekā pašai šķiet.

 – Apgalvojums, ka grāmata bērniem ir arī grāmata pieaugušajiem, mēdz sakrist ar bērnu žūrijas izvēli?

 – Domāju, ka bērnu un pieaugušo viedoklis bieži vien tomēr nesakrīt. Taču ir svarīgi, lai bērni vērtē paši, lai neviens viņiem nesaka, kuras grāmatas ir labākas pēc pieaugušo mērauklām. Pieaugušie vienīgi drīkst ievirzīt bērnus, neiekļaujot konkursam atlasīto darbu sarakstā literāri vājus sacerējumus. Nav slikti, ja pieaugušais par grāmatām izsaka savu vērtējumu un dalās personīgajos iespaidos. Bet kā līdzīgs ar līdzīgu, nevis kā "viedais lasītājs".

 Valodai jābūt siltai un tīrai

 – Rakstītā valoda. Sarunu valoda. Atšķirības un robeža, ko var un vajag ielikt tekstā, no kā izvairīties?

 – Bieži dzirdu, ka bērni izvēlas grāmatas "vienkāršā valodā". Nupat arī kāda bibliotekāre stāstīja, ka pat meitene, liela lasītāja, pieaugot neizvēlas savam vecumam atbilstošas grāmatas, jo tām ir sarežģītāka izteiksme. Tātad lasīšana kļūst par grūtu nodarbi ne tikai izteiktiem nelasītājiem. Izskaidrojums droši vien meklējams mūsu ikdienas dzīvē, ne tikai skolā.

 Manuprāt, lielie, košie tulkotie darbi, kur klasiskās pasakas pārstāstītas vienkāršos nepaplašinātos teikumos, nostrupina bērna lasīšanas izjūtu. Protams, arī senāk reti kuram bērnam gribējās lasīt garas rindkopas, sarežģītus teikumus. Rakstot man patīk just, ka teikums aizvijas vai aizplūst, vai apmet mazu cilpu un tad stiepjas tālāk. Taču es iedomājos arī par lasītāju. Neesmu gatava mehāniski piemēroties prasībai pēc "vieglākas valodas". Šajā ziņā jau rakstot ir "jāpastīvējas" ar iespējamo lasītāju. Reizēm jāpaiet pretī, reizēm viņš jāpavelk uz savu pusi. Par to ir jādomā.

 – Vai mēs angliskosimies/krieviskosimies/ matosimies – ja pat dažā mācību grāmatā grib ierādīt zemāko valodas/nevalodas slāni?

 – Rakstot bērniem, valoda ir jākontrolē mazliet citādi nekā pieaugušajiem adresētajos tekstos. Taču galvenais ir tas pats: valoda nedrīkst būt auksta un netīra. Auksta – tas nozīmē: atsvešināti literāra. Netīra – tas nozīmē: nelatviska, vulgāra, klišejiska, pārpušķota, pavirša. Bērnu rakstnieka atbildība ir spēja prasību pēc "dzīvas, dabiskas valodas" atšķirt no saukļa "Tā taču dzīvē runā!".

 Bērnu grāmatās valodai ir neierobežotas iespējas. Rakstnieks drīkst un var rotaļāties ar valodu kā bērns, taču viņam kā pieaugušajam ir jāsargā visa latviešu valoda kopumā, jo vīrusi, kas ieperinās kaut vienā bērnu grāmatā, var būt ļoti lipīgi.

 – Nereti esmu domājusi par tavu kādreizējo atzīšanos: rakstīt ir tāpat kā peldēties ezerā, sēdēt pie ugunskura, klīst domās, iztēloties, sapņot un lasīt. Kuru rakstnieku pasaule tev pašai nepieciešama?

 – Pirms nedēļas nez kāpēc sagribējās izlasīt kādu Skalbes pasaku. Atšķīru uz labu laimi – gadījās īsa, īsa "Rudens pasaciņa" par Suņu burkānu, Madariņu un Siena zālīti. Par to, kā rudenī novīst pļavas zālītes un puķes. Nav no pazīstamākajām, biju to piemirsusi. Vienkārša un burvīga. Nekādas oriģinālas filozofijas, nekādas moralizēšanas. Tikai smeldzīgs siltums. "Siena zālīte pieglaudās tai [Madariņai] klāt un vīstot atdeva savu dvēseli."