– Cilvēki, kuri zina, ka gribēs rakstīt, parasti izvēlas ar filoloģiju vai mākslu saistītas studijas...

– Uz Rīda universitāti Portlendā (ASV) aizbraucu, domādams, ka studēšu rakstniecību vai ekonomiku. Taču tad ieraudzīju universitātes kodolreaktoru, un tas mani aizrāva. Tā kā fizikā man skolas laikā negāja necik labi, nolēmu, ka nepieciešams izaicinājums. No studijām daudz guvu un patiešām tās izbaudīju. Daudzi rakstnieki teikuši – nav vērts studēt rakstniecību, vajag citas zināšanas, lai būtu, par ko rakstīt. Tādēļ cenšos darboties diezgan dažādos virzienos.

– Oficiālajā biogrāfijā minēts, ka četrus gadus esat darbojies Volstrītā. Ko tur īsti darījāt, un vai tas ir viegls un tradicionāls ceļš ASV, beidzot fizikas studijas?

– Fiziķu Volstrītā ir samērā daudz, bet iekļūt tur diezgan grūti – īpaši no universitātes, kuru beidzu, jo mums nebija biznesa novirziena. Volstrītā strādāja mans draugs, un viņa ietekmē es arī gribēju to pamēģināt, daļēji lai nopelnītu naudu studentu aizdevuma atmaksai. Strādāju naftas un dabas gāzes nozarē, devām aizdevumus kompānijām, kam pieder naftas atradnes. Tas bija ļoti interesanti un izglītojoši. Vērtīgi gan no finansiālā viedokļa, gan arī tāpēc, ka redzi, kā cilvēki strādā, cik nejauki un agresīvi dažreiz var notikt bizness, cik politiskas ir dažādas organizācijas, kā cilvēki plēšas gan organizāciju iekšienē, gan starp tām. Un, protams, pieredzējām arī lielo finanšu krīzi.

– Kurā brīdī izlēmāt, ka ar rakstniecību var pelnīt naudu? Diezgan drosmīgs lēmums, jo arī citās valstīs rakstnieki nereti strādā algotu darbu un raksta tikai brīvbrīžos...

– Es jau vēl neesmu pierādījis, ka var, šis ir mēģinājums. Mani ļoti kaitināja nepieciešamība pavadīt visu dienu darbā, kurš tomēr nebija sirds lieta. Vakarā pāris stundas varēju parakstīt – un pārējai dzīvei vispār neatlika laika. Pazīstu diezgan daudzus rakstniekus, kuri pelna ar rakstniecību. Man ir diezgan reāls priekšstats, kas jāizdara – galvenokārt jāsāk rakstīt romānus gan ar literāru, gan komerciālu potenciālu, – un esmu pozīcijā, kurā to iespējams izdarīt. Nākamajos pāris gados atklāsies, vai man izdosies vai arī paralēli būs jānodarbojas ar kaut ko citu.

– Arvien populārāki pasaulē kļūst dažādi e-grāmatu formāti. Kā jūs pats lasāt grāmatas?

– Es neesmu sācis lasīt elektroniski, taču vairs arī gandrīz nemaz nelasu iespiesto literatūru, pamatā izvēlos audiogrāmatas. Tad varu klausīties, braucot trolejbusā, tīrot māju, staigājot pa pilsētu. Jo, kad esmu apsēdies un varētu lasīt, patiesībā tikpat labi varu arī rakstīt grāmatu, strādāt pie kaut kā.

Ar lielu uzmanību vēroju, kas notiek elektroniskajā tirgū, un pašreiz mani tas uztrauc gandrīz visvairāk, jo lielajiem izdevējiem rada lielas problēmas un maina visu attiecību modeli izdevējdarbībā.

– Vai jūs ņemtos prognozēt, kā attīstīsies grāmatniecība tuvākajos desmit gados? Varbūt notiks līdzīgi kā ar mūzikas grupām, kas pelna vairs tikai ar koncertiem, ne disku izdošanu?

– Pirātisms noteikti būs, tomēr izdevēji ir izrādījušies gudrāki par mūzikas kompānijām, jo vismaz rietumu tirgū ērti, lēti un labā kvalitātē iegādāties elektroniskas grāmatas kļuva iespējams, tikko parādījās dažādi lasītāji. Mūzikai un filmām problēmas bieži rada tas, ka pirātiskā variantā var dabūt augstāku kvalitāti, labāku formātu nekā legāli. Skaidrs, ka tad meklē pirātiskās versijas. Bet tuvākajos desmit gados... Domāju, daļai lielo izdevēju būs finansiālas problēmas – daži jau tagad bankrotējuši. Citi kā, piemēram, ASV lielākais grāmatnīcu tīkls "Barnes & Noble" arvien vairāk piedāvā elektroniku, rotaļlietas un citas preces, arvien mazāk iespiesto grāmatu. Būs jāmeklē attīstības ceļi, taču nepazudīs ne iespiestās, ne arī e-grāmatas. Rakstnieki, īpaši tie, kuriem jau ir vārds, centīsies grāmatas izdot paši, veidos dažādas apvienības.

– Vai arī rakstnieku grupa "Altered Fluid", kurai piederat jūs, izdod e-grāmatas?

– Nē, mēs vairāk kritizējam savu biedru nepabeigtos darbus, atbalstām viens otru ar publicitāti. Taču pazīstu vairākus nopietnus cilvēkus, kuri grasās savus darbus izdot tikai e-formātā. Un, protams, arī Dž. K. Roulinga nesen paziņoja, ka pārdos Potera grāmatas no mājas vietnes – tas ir brīdinājuma signāls izdevējiem, jo viņa ir pirmā tiešām nozīmīgā autore, kura paziņo, ka zināmā mērā apies izdevēju.

Manuprāt, izdevēju pašreizējā problēma ir tā, ka viņi autoriem piedāvā niecīgus procentus no ieņēmumiem, tam būs jāmainās. Viegls šis laiks nebūs, tomēr domāju, ka izdevēji izdzīvos, bet jebkuram, kurš iesaistīts grāmatu izdošanā, ļoti uzmanīgi jāseko līgumiem. 

– Autoriem tas nozīmē nepieciešamību pēc ekonomikas zināšanām. Lielākā daļa rakstnieku droši vien gribētu tikai rakstīt...

– Jā, problēmu ir daudz. Daži autori ļoti aktīvi cenšas izglītot pārējos par šiem jautājumiem, bet to nav viegli darīt. Nepieciešams kvalitatīvs materiāls, redaktora darbs, mākslinieks. Daudzi autori tagad cenšas izgrūst tirgū savus e-darbus, cerot, ka uzreiz labi pelnīs, taču neviens neies pirkt uz labu laimi internetā atrastu romānu! Liela izdevēja grāmata nozīmē – to kāds nopietns cilvēks skatījies, tur ir gaidāma noteikta kvalitāte. Pērkot autoru pašizdotus darbus internetā, cilvēks var iegrābties vienreiz, otrreiz, un tad jau skatīsies ļoti uzmanīgi.

– Savu vācisko uzvārdu nomainījāt pret angļu pseidonīmu Crosshill. Kādēļ tā?

– Rakstu galvenokārt angliski lasošai auditorijai, un viņiem to vieglāk izrunāt, atcerēties, atrast internetā. Ja cilvēks baidīsies grāmatnīcā nepareizi pajautāt autora vārdu, viņš kautrēsies, negribēs izskatīties muļķīgi un beigās grāmatu nenopirks.

– Kāda ir sajūta, gaidot savu stāstu krājumu "Dubultnieki" latviešu valodā?

– Vēl neesmu runājis ar tulkotāju, taču mani, protams, interesē, kā tas izskatīsies. Un visvairāk – kā lasītāji uztvers motīvus, kas stāstos parādās no Rīgas, Latvijas. Viena lieta ir rakstīt par savu kultūru ārzemju auditorijai, taču tu mazliet nervozē, nezinot, kāda būs vietējo attieksme. Mans, iespējams, kontraversiālākais stāsts ar latviešu tematiku gan šajā krājumā neparādīsies. Tajā spēcīgi pārstrādāju kādu latviešu leģendu, un tajā parādās galvenais varonis – gejs.

Man to bija interesanti rakstīt, jo ļoti kaitina aizspriedumainība, ko te redzu. Īpaši lasot avīzēs, ko tikai politiķi nerunā – izsaka spriedumus, kas citur pasaulē jau 30 gadus atstāti aiz muguras. Tādēļ arī gribas provocēt, likt cilvēkiem pārdomāt savus uzskatus, sev jautāt, kam vajadzīgs šāds naids. Bet šis stāsts vēl nav pabeigts.

– Cilvēks, kurš raksta fantastiku, ir spiests aizdomāties par civilizācijas nākotnes vīzijām. Vai esat domājis par iespējamiem attīstības ceļiem, un vai kopumā skatāties nākotnē pozitīvi?

– Es necenšos pareģot nākotni, drīzāk izspēlēt dažādus scenārijus, kas notiks, ja mēs rīkosimies šādi vai tādi. Tā var ieraudzīt pozitīvākus un negatīvākus scenārijus. Protams, ir iespējamas arī gluži apokaliptiskas lietas – piemēram, ja sāksies kodolkarš, kas diemžēl ir pilnīgi iespējams, civilizācija pašreizējā izskatā var sabrukt un otrreiz uzcelt tāda paša līmeņa civilizāciju būs grūti, jo esam izsmēluši viegli pieejamos resursus. Resursu mūsu planētai netrūkst, taču, lai izmantotu tos, kas tagad mums pieejami, jau nepieciešams diezgan augsts tehnoloģiju sākuma līmenis. Tomēr kopumā esmu optimists.

RADOŠĀ VIZĪTKARTE

TOMS KREICBERGS (TOM CROSSHILL)

Dzimis Rīgā, beidzis Rīgas Valsts 1. ģimnāziju.

Rīda universitātē Portlendā (ASV) ieguvis bakalaura grādu fizikā.

Četrus gadus strādājis finanšu nozarē Volstrītā.

Pārtulkojis latviešu valodā D. Bodanisa grāmatu par Albertu Einšteinu "E=mc²: pasaulē slavenākā vienādojuma biogrāfija".

Publicējis stāstus žurnālos "Lightspeed", "Orson Scott Card's Intergalactic Medicine Show", "Beneath Ceaseless Skies" un citos.

2009. gadā uzvarēja prestižajā zinātniskās fantastikas stāstu konkursā "Writers of the Future".

Pieder Ņujorkas rakstnieku grupai "Altered Fluid".

Ir melnā josta aikido, brīvajā laikā nodarbojas ar klavierspēli.

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=321329:kad-liriis-kst-par-fizii&Itemid=201