Pikējošie bruģakmeņi
1492.gada 1.novembrī Enzishaimā (Elzasa, šobrīd Francijas teritorija) austriešu imperatora Maksimiliāna I armijas karavīri novēroja, kā no skaidrām debesīm nokrita milzu akmens bluķis. Taču nevienam neienāca prātā izmeklēt šo epizodi. Sekojošajos gadsimtos tika piefiksēti vēl daži līdzīgi gadījumi, un atkal tie nepievērsa sev pētnieku uzmanību. Tā tas turpinājās līdz pat 1768.gada 13.septembrim, kad kārtējais laukakmens nopiķēja uz zemes franču Menas departamentā. Franču Zinātņu Akadēmijs uzdeva izmeklēšanu speciālai komisijai, kuras dalībnieks bija slavenais zinātnieks Antuāns Lavuazjē. Zinātnieks uzreiz kategoriski paziņoja, ka nekādi akmeņi no debesīm krist nevar!
Uzmanīgi apskatot nokritušo bluķi, ķīmiķis uz tā atklāja sakusuma pēdas. No tā tika izdarīts secinājums, ka akmenis nekur nekrita, bet gulēja uz zemes un apkusa tajā brīdī, kurā viņā trāpīja zibens! Saprotams, ka šī versija nevarēja izskaidrot citus gadījumus, kad nekāds zibens pat tuvumā netika novērots.
Tika izvirsīta vēl viena hipotēze, saskaņā ar kuru akmeņu lidošanā tika “apvainoti” tornado. Taču noskaidrojās, ka vairums akmeņu krišanas gadījumu norisinājās skaidrā laikā. Tad, beidzot, parādījās “kosmiskā” versija.
1887.gadā viens no zinātniskajiem izdevumiem publicēja rakstu par meteorītu, kuru atrada nozāģēta dižskābarža iekšienē. Dižskābarža koksne izrādījās melna, vietām apogļojusies. Pētnieki pieļāva, ka uzkarsušais akmens krītos vienkārši iesprūda kokā.
Ledus, bumba un “debesu bultas”
1860.gada 28.jūlijā Dhurmsallē (Indija) nokrita milzīgs akmens, kurš bija klāts ar ledus kārtiņu. Kādā veidā tam izdevās atdzist, bet ne sasilt lidojot cauri Zemes atmosfērai, palika neskaidrs.
Vēl vairāk pārsteidzošs izrādījās nākošais gadījums. Ģimene no Čestertonas (Merilenda, ASV) negaisa laikā novēroja, ka pļaviņā, kurā ganījās aitas, nogāzās milzīgs akmens. Tas nosita pāris aitas un dziļi iegrima zemē. Kat to izvilka, izrādījās, ka tam ir pareiza apļa forma. Neparastais atradums tika demonstrēts Karaliskās meteoroloģiskās biedrības sanāksmē.
1886.gada 4.septembrī Čarlstonā (Dienvidkarolīna) diennakts laikā uzsiluši akmeņi nokrita uz bruģa ar kopējo platību apmēram 500 metri.
1887.gadā dīvains notikums risinājās Tarbē (Francija). No debesīm nokrita akmentiņš diametrā 13 un platumā 5 milimetri. Tā svars bija tikai divi grami. Taču pats dīvainākais bija tas, ka objektu, liekas, izgrieza no akmens un apskaldīja.
1896.gada 10.februārī virs Madrides nogranda sprādziens. Māju logos saplīsa stikli, kā arī sagruva amerikāņu sūtniecības ēkas siena. Pēc tam dažas stundas virs Spānijas galvaspilsētas karājās spīdoši mākoņi, no kuriem lejup krita akmeņi!
1922.gada februārī un martā akmeņkritis sagruva pār pilsētu Čiko amerikāņu Kalifornijas štatā. Akmeņi bija lieli un gludi un, kā likās aculieciniekiem, krita tieši no mākoņiem. Pēc tam uz dažiem no akmeņiem atklāja cementa pēdas, tā ka versiju par meteorītu nācās atmest.
1960.gada 28.jūlijā Benaresā (Indija) no gaisa nokrita akmens, kurš bija pārklāts ar ledu.
1978.gada vasarā traktorists Aleksandrs Guščins, Veļikij Uimon (Kalnu Altajs) ciema iedzīvotājs, novēroja, ka uz zemi nokrita uguns bulta. Izpētījis tās kritiena vietu, viņš atkāja bedri dziļumā apmēram 0,5 metri, bet tajā – konusveidīgu akmeni ar tajā izcirstām taisnām nedziļām līnijām. Starp citu, ne urbis, ne nazis nekādas pēdas uz akmens neatstāja. Guščins paziņoja par atradumu zinātniekiem, taču izteikti atteicās to atdot izpētei.
Poltergeists
Bieži noslēpumainā akmenskrišana saistīta ar poltergeista izpausmēm. Tās var izsekot tā saucamās “nemierīgās” mājas un atsevišķus cilvēkus.
Tā, 355.gadā, vienā no ziemas naktīm vācu pilsētā Bingenē Reinas krastā mājās sāka vibrēt mēbeles, cilvēki krita laukā no gultām. Pie tam no ielas bija dzirdamas dīvainas skaņas, aiz logiem lidoja akmeņi. Tas pats atkārtojās piecus gadsimtus vēlāk Kembdenā, kura izvietojusies netālu no Bingenes. Šo noslēpumaino notikumu laikā no debesīm atskanēja balss, kura paziņoja, ka akmenskritis un viss pārējais – tas ir sods Kemdenas iedzīvotājiem par viņu grēkiem.
1880.gadā piecu dienu ilgā laikā skolas, kura bija izvietota blakus Valdības mājai Madrasā (Indija) rajonā, krita nez’ no kurienes uzradušies ķieģeļi. Vietējais garīdznieks ieteica vienu no tiem atzīmēt ar baltu krustu. Un tūlīt pat no gaisa nokrita vēl viens ar krustu atzīmēts! Līdzīgu parādību novēroja arī indiešu pilsētā Pondišeri pazīstama filozofa Šri Aurobindo mājā. Ķieģeļi krita uz mājā strādājošo pavārzēnu uzrodoties it kā tieši no gaisa.
1831.gadā avīzēs parādījās ziņojumi par 12-gadīgu meiteniīti no Javas salas, kura kaut kādā veidā pievilka sev akmenskriti. Akmeņi, uzradušies ne no kurienes, krita pie viņas kājām, pie kam nenodarot viņai nekādu ļaunumu. Dažu akmeņu svars sasniedza līdz pat deviņiem kilogramiem. Kad reiz vietējie iedzīvotāji savāca akmenus, kuri bija nokrituši līdzās meitenei, un iemeta kalnu strautā, tie pēc dažām minūtēm izlidoja no ūdens.
1922.gadā Johanesburgā (DĀR) dažu mēnešu laikā nezināmi “ļaundari” apmētāja ar akmeņiem vienu no aptiekām. Tomēr policija tā arī nespēja atrast vainīgos. Taču noskaidrojās, ka akmeņkritis vienmēr notiek aptiekas darbinieces klātbūtnē.
Bet 1927.gadā Kottrebahā krusa no akmeņiem sāka izsekot 13-gadīgo Tiboru un viņa brālēnu Ladislausu Kosii, kuri atgriezās no makšķerēšanas. Kad zēni mēģināja paslēpties tuvākajā traktierī, akmeņi sāka krist arī tur sasitot traukus. Tie no ielas iekļuva caur aizvērtiem slēģiem, uz tausti bija ļoti karsti un drīzumā kaut kur izzuda it kā izšķīda gaisā. Pietika bērniem tikai iziet no traktiera, akmenskritis atjaunojās. Vecāki piespieda Ladislausu un Tiboru aiziet uz baznīcu. Pa ceļam turp viņiem zem kājām nokrita dažas monētas, arī uzradušās no nekurienes. Dīvainās parādības notika tik ilgi, kamēr Tiboru neaizūtīja pie radinieces, kura dzīvoja tālu no Kottrebahas.
1934.gadā radās poltergeists Grenādā. Kāds neredams mētāja akmeņus uz pamestas mājas sienām Loutesleinas rajonā. Bet 1935.gada 14.janvārī ēka nodega līdz pamatiem. Ungunsgrēka iemeslu tā arī neatrada.
1957.gadā netālu no Pamfrejas ezeta (Rietumaustrālija) dažas dienas akmeņi izsekoja fermas strādnieku. Izpētot šo gadījumu pētnieki paziņoja, ka tos bija atnesis vējš. Taču kādā veidā akmeņi varēja atrasties telts iekšienē, kurā bija noslēpies upuris?
“Neredzamais”
1973.gada 23.oktobra vakarā divi vīrieši zvejoja Skantilzas (Ņujorkas štats) ezerā. Pēkšņi ūdenī viņiem blakus iekrita liels akmens. Pēc tā vēl viens. Pakāpeniski sākās īsts akmeņkirtis, tiesa, no debesīm krita jau sīkas šķembas. Kad zvejnieki iesēdās automobilī, akmeņi turpināja viņiem sekot. Analīze, kuru veica eksperti Surakūzu universitātes Ģeoloģiskās fakultātes eksperti, uzrādīja, ka visi akmeņi bija vietējas izcelsmes.
1973.gada 29.maijā uz četrām beļģu pilsētas Vilsela mājām nogāzās akmens lietus. Bija acīmredzams, ka akmeņi krita tikai tad, kad tuvumā atradās 140gadīgs pusaudzis, dēls vienam no iedzīvotājiem.
Tā paša gada 27.oktobrī “neredzamais” meta akmeņus uz dieviem cilvēkiem apdzīvotā vietā ar nosaukumu Skantilza (Ņujorkas štats).
1979.gada 27.oktobrī Kaušani pilsētā (Moldāvija) uz I.D.Skicenko mājas jumta un pagalmā pusotras minūtes laikā krita brīnas akmens bumbiņas no 1 līdz 1,5 centimetru diametrā. Saimnieks pacēla dažus gabalus. Bumbiņu iekšienē izrādījās zili pelēkas krāsas apkvēle, kā pēc elektrometināšanas. Akmentiņi šur tur bija apdeguši un pievilkās magnētam.
Nevienā gadījumā neizdevās noteikt akmenskrites iemeslu. Iespējams, šī parādība saistīta ar poltergeistu – cilvēku spēju iedarboties uz priekšmetiem no attāluma. Starp citu, daži pētnieki uzskata, ka senie ēģiptieši izmantoja psiholoģiskās spējas piramīdu celtniecībā.