Suverenitāšu parāde KPFSR
Gorbačova „pārbūves” plānu ietvarā 1990. gadā notika KPFSR autonomo republiku un autonomo apgabalu „suverenitāšu parāde”, kas pasludināja sevi par padomju sociālistiskajām republikām KPFSR sastāvā. Gorbačovs bija iecerējis pārveidot PSRS tā, ka visas autonomijas kļūtu par savienotām valstīm, tā viņš cerēja iegūt vairākumu, lai nelaistu pie varas opozīciju, kas viņam bija. Rezultātā tas aizveda pie puča un galīga PSRS sabrukuma.
20. jūlijā Ziemeļosetijas APSR Augstākā Padome pieņēma Deklarāciju par Ziemeļosetijas APSR valstisko suverenitāti. Sekoja 9. augusta Deklarācija par Karēlijas APSR suverenitāti, 29. augustā – Komi APSR, 20. septembrī – Udmurtijas Republika, 27. septembrī – Jakutijas-Saha PSR, 8. oktobrī – Burjatijas PSR, 11. oktobrī – Baškīrijas PSR-Baškortostāna, 18. oktobrī – Kalmikijas PSR, 22. oktobrī – Mari PSR, 24. oktobrī – Čuvašijas PSR, 25. oktobrī – Kalnu Altāja AO.
„Suverenitāšu parādes” idejiskais tēvs bija toreizējais KPFSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs Boriss Jeļcins, kurš visām republikām ieteica: „Grābiet suverenitāti, cik kurš spēj!” – tā nu visi arī grāba – katram gadījumam arī bruņojās...
No PSRS faktiski atdalījās 1990. gadā: 19. janvārī – Nahičevānas APSR, 11. martā – Lietuvas PSR, 12. jūnijā – KPFSR, 30. augustā – Tatārijas APSR, 27. novembrī – Čečenijas-Ingušijas APSR... 1991. gadā: 9. aprīlī – Gruzijas PSR, 8. jūnijā – „Čečenu daļa” no Čečenijas-Ingušijas APSR, 20. augustā – Igaunijas PSR, 21. augustā – Latvijas PSR, 24. augustā – Ukrainas PSR, 25. augustā – Baltkrievijas PSR, 27. augustā – Moldāvijas PSR, 30. augustā – Azerbaidžānas PSR, 31. augustā – Kirgīzijas PSR, 1. septembrī – Uzbekijas PSR, 9. septembrī – Tadžikijas PSR, 23. septembrī – Armēnijas PSR, 27. septembrī – Jakutijas APSR, 27. oktobrī – Turkmēnijas PSR, 16. decembrī – Kazahijas PSR...
[Viss beidzās ar Belovežas vienošanos par PSRS galīgu likvidēšanu – t.p.]
Avots: http://netler.ru/articles/parad.htm
Krievijas jaunā konstitūcija
Šajos un citos tā laika perioda dokumentos republikas tika pasludinātas par suverenitāšu nesējām. Tomēr jautājums par pilnīgu, valstisku neatkarību un iziešanu no KPFSR sastāva, kā likums, netika virzīts. Attiecības ar federālo centru bija nolemts tālāk veidot, noslēdzot ar to līgumus.
1991. gada 24. maijā tika izmainīta KPFSR konstitūcija, kas attiecās uz Autonomo Padomju Sociālistisko Republiku (APSR) nosaukumiem – tās tagad sāka saukt par Padomju Sociālistiskajām Republikām (PSR) KPFSR sastāvā, kas bija pretrunā ar PSRS Konstitūcijas 85. pantu. Bijušās Krievijas autonomās republikas grasījās ieiet jaunajā Padomju Suverēno Republiku Savienībā (Suverēno Valstu Savienībā) [, kas tā arī neizveidojās – t.p.].
1990. gada 30. augustā Tatārijas APSR Augstākā Padome pieņēma Deklarāciju par Tatārijas PSR valstisko suverenitāti. Deklarācijā, atšķirībā no visām citām Krievijas autonomajām republikām (izņemot Čečeniju-Ingušiju), nebija tieši teikts, ka republika atrodas KPFSR vai PSRS sastāvā, toties Tatārijas PSR Konstitūcija un likumi izrādījās svarīgāki visas Tatārijas PSR teritorijā pār citiem likumiem. 1991. gada 26. decembrī, sakarā ar Belovežas vienošanos un PSRS eksistēšanas beigām un NVS izveidošanos, tika pieņemta Deklarācija par Tatarstānas iestāšanos NVS kā dibinātājvalstij.
1992. gada 21. martā notika referendums par Tatarstānas Republikas statusu. Jau pirms tā KPFSR Konstitucionālā tiesa 1992. gada 13. martā pieņēma lēmumu № 3-П, ar ko tika atzīts, ka KPFSR likumu ierobežošana Tatarstānas teritorijā un referenduma rīkošana ir nelikumīga, jo referendumā bija jautājums: „Vai Tatarstāna ir starptautisko tiesību subjekts un savas attiecības ar Krievijas Federāciju un citām republikām veido uz līdztiesīgu līgumu pamata?”
1991. gada 8.-9. jūnijā no Čečenijas-Ingušijas APSR atdalījās un tika nodibināta Čečenijas Republika Ičkerija, kas pēc mēneša pasludināja neatkarību.
1992. gada 7. februārī Karēlijas, kas PSRS eksistēšanas laikā jau bija guvusi pieredzi kā savienotā Karēļu-Somu PSR, Augstākās Padomes deputātu grupa kārtējā sesijā centās dienaskārtībā izvirzīt jautājumu par iespēju Karēlijas Republikai izstāties no Krievijas sastāva. Tomēr vairums deputātu un arī Petrozavodskas pilsētas Tautas deputātu padome lēma, ka Karēlijas iziešana no Krievijas sastāva un vēl vienas neatkarīgas valsts izveidošana nav iespējama. Tomēr vēlāk ne reiz vien Karēlijā tika pieņemti dokumenti, kas mainīja dažu Krievijas likumu stāvokli republikas teritorijā.
1992. gada 31. martā visas Krievijas Federācijas (KPFSR) republikas, izņemot Tatarstānu un Čečeniju-Ingušiju parakstīja atjaunoto federālo līgumu.
1993. gada 25. decembrī ar visas tautas nobalsošanu stājās spēkā Krievijas Federācijas Konstitūcija, kur nebija pieminēti Padomju SRS likumi un Konstitūcija. Bija minēta iespēja slēgt līgumus par pilnvaru dalīšanu starp centru un Krievijas federācijas subjektiem. Tālākā gaitā KF Konstitucionālā tiesa daudzas reizes konstatēja pretrunas starp KF un tās subjektu „suverenitātēm”. Rezultātā nonāca pie stāvokļa, ka visiem KF subjektiem būtu vienādas tiesības un suverenitāte, kas rezultātā tika ierobežota. Tālākā gaitā, līdz mūsu dienām tas noveda pie tā, ka praktiski visās republikās, kuru likumos bija kāda atsauce uz to suverenitāti, tādas praktiski vairs nav.
Saskaņā ar 1994. gada līgumu Tatarstāna atkal tika reinkorporēta Krievijas Federācijas sastāvā, savādāk tas notika ar Čečeniju – bija vajadzīgi divi kari (1994.-1996. un 1999.-2000.), lai čečenu pašpasludinātā valsts pārstātu eksistēt. [Tomēr tās vietā izveidojies Kaukāza emirāts, kas aptverot visu Ziemeļkaukāzu, - teorētiski, jo praktiski tie vairs ir tikai atsevišķi partizāni – t.p.]
Avots (saīsināti): https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9F%D0%B0%D1%80%D0%B0%D0%B4_%D1%81%D1%83%D0%B2%D0%B5%D1%80%D0%B5%D0%BD%D0%B8%D1%82%D0%B5%D1%82%D0%BE%D0%B2
Augšējā Kubaņa
Kazaku Augšējā Kubaņa ir kazaku apdzīvota teritorija Lielā Kaukāza ziemeļu daļas priekškalnēs, tagad tā aizņem Karačajas-Čerkesijas Republikas rietumu un ziemeļu daļu un galējos dienvidus Stavropoles novadā (abas ir KF subjekti).
[Lai saprastu, kas tajos gados tur notika – nedaudz vēstures – t.p.]
Minētā teritorija pēc krievu-turku Adrianopoles miera līguma 1828. gadā tiek iekļauta Krievijas sastāvā un pēc tam, kad uz turieni ir pārcēlušies daudzi kazaki, no 1860. gada kļūst par Kubaņas kara apgabala Batalpašinskas nodaļu.
No 1918. gada te ir padomju vara, no 1. aprīļa tā ir daļa no Kubaņas Padomju Republikas, no 28. maija – daļa no Kubaņas-Melnās jūras Padomju Republikas, no 5. jūlija līdz decembrim – Ziemeļkaukāza Padomju Republikas sastāvā, no 1921. gada 20. janvāra – daļa no Kalnu Autonomās Padomju Sociālistiskās Republikas.
1926. gada 26. aprīlī ar VCIK lēmumu no Karačajiešu-Čerkesu Autonomā Apgabala (KČAA) tiek izdalīti Batalpašinskas un Zeļenčukskas rajoni, kurus ar 1928. gada 30. aprīļa lēmumu apvieno ar Čerkesu Nacionālo Apriņķi (kas agrāk arī ir izdalīts no KČAA) ar centru Batalpašinskas staņicā (to vēlāk pārdēvē pilsētu Sulimovu, tad – Ježovo-Čerkesku un beidzot par Čerkesku). No 1957. gada 9. janvāra teritorija kļūst par daļu no atjaunotā Karačajas-Čerkesijas Autonomā Apgabala (Stavropoles novada sastāvā).
1990. gados kazaki un krievi bija 67% no Zeļenčukas, 77% no Urupskas rajona, 67% no Čerkeskas pilsētas un citu Karačajevas-Čerkesijas rajonu iedzīvotājiem.
1990. gadā un nākošajā – 1991. gadā visur sāk dibināt kazaku biedrības, kas savienībā ar Karačajas-Čerkesijas slāvu biedrību izveido sabiedriski-politisku biedrību „Rusj”, apvienojot krievu un kazaku iedzīvotāju daļu.
1990. gada 30. novembrī KČAA atšķeļas no Stavropoles novada un kļūst par Karačajas-Čerkesijas Padomju Sociālistisko Republiku (KČPSR) KPFSR sastāvā. Jaunās republikas nacionālās kustības pieprasa tās sadalīšanu atsevišķās autonomijās, kas beidzas ar to, ka pēc daudzu dienu daudzu tūkstošu cilvēku mītiņiem Karačajas-Čerkesijas Augstākā Padome ar 1991. gada 3. decembra lēmumu vēršas pie federālā centra, lai atzītu atsevišķās republikas.
Rezultātā ir nodibinātas: Karačajas Padomju Sociālistiskā Republika (1990. gada 18. novembris, no 1991. gada 17. oktobra – Karačajas Republika); Batalpašinskas Kazaku Republika un Zeļenčukas-Urupskas Kazaku Padomju Sociālistiskā Republika (1991. gada 19. augusts, tā paša gada 30. novembrī abas apvienojas Augšējās Kubaņas Kazaku Republikā); Čerkesijas Republika (1991. gada 27. oktobris), Abazīnu Republika (1991. gada novembrī).
Kazaku republikas iestājas Krievijas Dienvidu Kazaku Republiku Savienībā, kas 1991. gada 20. novembrī pasludina sevi par savienoto republiku, lai vēlāk iestātos domātā savienotā valstī (SVS).
1992. gada janvārī Krievijas prezidents B. Jeļcins pat ir gatavs atzīt dažas republikas, tiek veidots likumprojekts par Karačajas, Čerkesijas un Batalpašinskas autonomo apgabalu radīšanu.
28. martā notiek referendums, kur lielākā daļa no iedzīvotājiem ir gatava sadalīt Karačaju-Čerkesiju, taču tā rezultāti tiek apstrīdēti ar citiem oficiāliem rezultātiem. Sadalīšanās netiek apstiprināta ar likumu un tiek saglabāta vienota Karačaja-Čerkesija, kas no 1992. gada 16. oktobra iegūst nosaukumu Karačajas-Čerkesijas Republika.
1995. gada 11. februārī „Apvienotais čerkesu, abazīnu un krievu kongress” pieņem lēmumu par Čerkesijas Autonomā Apgabala atjaunošanu Stavropoles novada sastāvā, lēmums paliek tikai uz papīra.
Avots (saīsināti):
Citas republikas
[Jāpiezīmē, ka tieši tādi paši dalīšanās procesi tajā laikā notiek arī Kabardā-Balkārijā, kur balkāri vēlas savu – atsevišķu republiku. No 1993. gada 19. jūnija viņiem ir savs oficiāls ģērbonis un karogs, tie ir apstiprināti 1. Balkāru tautas kongresā, autors Ibrahims Džankišijevs, tiek pašpasludināta Balkārijas Republika, paralēli rodas arī Kabardas Republika. Tomēr nekāda reāla dalīšanās nenotiek – t.p.]
1990. gadu sākumā Krievijas teritorijā gan nopietnas, gan visai marginālas grupas piedāvā savus variantus dažādām republikām Krievijas sastāvā: te var minēt Čeļabinskas Republiku, Čukču Republiku, Donas Republiku, Habarovskas Republiku, Jeņisejas Republiku, Piejūras Republiku, Samāras Republiku, Terekas Kazaku Republiku, Tjumeņas Republiku, Urālu Republiku, Vidējās Kubaņas Kazaku Republiku, Vologdas Republiku. [Avotā neminētas – Baltijas Republika (Kaļiņingradas apgabalā), Sibīrijas Republika utt. - t.p.] Iespējams, ka saraksts nav precīzs.
http://www.crwflags.com/fotw/flags/ru-1992.html
Bez iepriekš minētās Augšējās Kubaņas Kazaku Republikas, suverenitāšu parādu laikā 1991. gadā tiek izveidotas: Donas Kazaku Republika, Terekas Kazaku Republika un Armaviras Kazaku Republika. Kā jau bija teikts, tās visas 1991. gada 20. novembrī apvienojas Krievijas Dienvidu Kazaku Republiku Savienībā. Tomēr pēc PSRS sabrukuma jau Krievijas sastāvā neviena kazaku republika neietilpst un netiek izveidota.
https://ru.wikipedia.org/wiki/Возрождённое_казачество
Par kazaku kustību vispār hronoloģiskā secībā ir stāstīts šeit: http://www.panorama.ru/works/patr/kdoc/hro.html#1989
Par Donas Kazaku Republikas izveidošanu tiek runāts arī 1993. gadā, taču par runām tālāk netiek.
2008. gadā Rostovā darbojās nereģistrēta kazaku organizācija „Donas Kazaku Republika”, tās līderis A. Judins kazaku kongresā, 2009. gadā lepni paziņoja, ka organizācija veido īstu valsti un, ziņos par sevi ANO.
Acīmredzot kazakus joprojām iejūsmina Dižā Donas Karaspēka Donas Kazaku Republika, kas līdz 1920. gadam eksistēja Krievijas dienvidos, līdz to pieveica Sarkanā Armija.
Tas pats arī te: http://www.gumilev-center.ru/kazachijj-separatizm-sovremennoe-sostoyanie/
Ar dalīšanos neveicās arī Dagestānai. 1990. gados tika izvirzīti dažādi plāni, kā sadalīt šo republiku. Tiek izvirzītas idejas par: Kumikistānu, Nogajiešu Republiku, Tabastānu (Tabasarānu, Tabristānu – ir arī citi rakstības varianti par šo teritoriju Dagestānas dienvidu daļā, ko apdzīvo tabasarānu tauta), Lezgistānu uc. Kartē ir redzamas šādas dalīšanās sekas ar militāriem konfliktiem. [1]
Abazīnu Republika
No 1990. un 1991. gada Karačajā-Čerkesijā darbojas nacionālās abazīnu kustības «Адгылара» un «Апсадгъыл», kā arī Abazīnu un čerkesu tautu kongress, kas pieprasīja izveidot Abazīnu nacionālo reģionu. Paralēli tika izvirzīti priekšlikumi apvienot KČAA par karačajeviešiem mazākās tautas Čerkesu-Abazīnu Republikā un Nogajas-Abazīnu Republikā. Tomēr šajos jautājumos saskaņu panākt neizdevās.
1991. gada novembrī abazīnu tautas visu līmeņu deputātu kongresā tika pasludināta atsevišķa Abazīņu Republika ar galvaspilsētu aulā Psižā, taču Krievijas PFSR vadība to neatzina. Abazīnija palika Karačajas-Čerkesijas sastāvā.
Tomēr, kad Krievijā tuvojās 2006. gada municipālā reforma, 2005. gadāa 27. jūnijā notikušais Abazīnu tautas ārkārtas kongress pieprasīja visu 13 abazīnu aulu administrācijai steidzami izstāties no citiem municipāliem veidojumiem, lai apvienotos Abazīnu rajonā. Šoreiz tas neizraisīja Centra iebildumus un, 2006. gada 1. jūnijā Abazīnu rajons tika izveidots oficiāli.