Filmas "Visas Bo bailes" anotācija: Bo baidās no visa šajā pasaulē un cenšas neiziet no mājām. Un pareizi dara – pasaule ir pilna briesmu, bet ielās valda plānprātīgie. Taču reiz, neskatoties uz savām bailēm, viņš saņemas doties ceļojumā uz dzimto pilsētu. Tagad viņam priekšā ir neticami dīvaini piedzīvojumi, kuri sniedzas pāri visuma un laika robežām.
Dārta Ceriņa: Mēs esam gatavi padalīties ar kādu visnotaļ diskutablu, arī interesantu un sarežģītu kino notikumu repertuāros.
Žulijens Nuhums Kulibali: Arijs Asters, filmu "Saulgriežu kults" un "Reinkarnācija" režisors, ir nācis klajā ar savu jaunāko, es nebaidīšos šī vārda, epiku "Visas Bo bailes" ar Hoakinu Fīniksu galvenajā lomā.
Tātad trīs stundas neirožu un baiļu, un maskulinitātes krīzes.
Dārta Ceriņa: Kino klasiķim Aleksejam Germanam bija filma "Grūti būt dievam". Pārfrāzējot Arija Astera filmu "Visas Bo bailes", es gribētu teikt – "grūti būt vīrietim". Hoakina Fīniksa tēls ir mūsdienu sterilās patērētājsabiedrības sargāts un arī savas mātes vienlaikus mīlestības un nemīlestības lolots, it kā izolēts pusmūža vīrietis, kuru mēs sastopam, vienu dienu viņam vēloties doties ciemos pie savas mātes. Viņš nokavē lidojumu un tas eskalē ārkārtīgi sirreālus, groteskus notikumus...
Žulijens Nuhums Kulibali: Trīs stundu garumā.
Dārta Ceriņa: Un vienlaikus izspēlējot žanriski daudzveidīgu vidi. Skatītājiem noteikti ir jāņem vērā, to arī Asters un Fīnikss ir minējuši, ka šis ir mēģinājums pārstāstīt ķēniņa Edipa mītu, kurā valdnieks nonāvē savu tēvu un iemīl, apprec savu māti. Uz šīs freidiskās simfonijas pamatnes, lai neteiktu vairāk, tiek novietots Bo. Šo filmu interesantu padara tas – domājot par plašāka mēroga iezīmēm vai tendencēm šausmu žanrā, šausmu kino –, ka
par šausmu telpu kļūst cilvēka seksualitāte un dzimums. To mēs esam redzējuši ārkārtīgi daudzās filmās pēdējos gados.
Žulijens Nuhums Kulibali: Piemēram, filmā "Vīri."
Dārta Ceriņa: Jā, Aleksa Gārlenda filmā. Izceļot šāda tipa interpretāciju, cilvēka apspiestā, frustrētā seksualitāte kļūst par telpu vai atspērienu jau visnotaļ ciniskai kritikai sabiedrības virzienā. Protams, jāizceļ arī Endrjū Dominika filma "Blondīne", kas bija mēģinājums izveidot daļēji autobiogrāfisku, [daļēji] fikcionālu, izdomātu stāstu par Normu Džīnu jeb Merilinu Monro, kuras tēlā iejutās Ana de Armas (filma skatāma "Netflix"). Domājot par viņas dzīves gājumu – atkal centrā ir bērnība, attiecības ar māti, kurai ir mentālie apgrūtinājumi, un promesošo tēvu. Man personīgi Astera filma "Visas Bo bailes", kas ir, es teiktu, viens no šīgada globālā kino notikumiem, novietojas kā tāds averss, otra monētas puse. Šīs filmas – ja tās kādreiz varētu izrādīt kinoteātrī, tas būtu nepilnas sešas stundas garš kino seanss un noteikti vajadzētu kādus seansa papildinājumus, lai to visu noskatītos, – kaut kādā mērā izgaismo, kā mēs vispārīgā tvērumā domājam par sieviešu frustrāciju vai vīriešu frustrāciju. "Visas Bo bailes" ir tikai par vīrieša bailēm no tuvības, no attiecībām ar sievietēm, no attiecībām ar vīriešiem; spēks, mīlestība – viss tur ir kopā.
Žulijens Nuhums Kulibali: Kādēļ mēs esam izvēlējušies šo filmu? Neapšaubāmi Asters ir viens no studijas un izplatīšanas kompānijas "A24" brīnumbērniem un spožākajām zvaigznēm. Kā tu, Dārta, minēji, šis ir viens no gaidāmās sezonas lielajiem kino notikumiem. Kas ir interesanti – viņa darbu ietvarā šī filma pieskaras ģimenes laukam kā tādu šausmu iemiesotājam un neizbēgami arī ietekmē skatītāju caur subjektīvo prizmu ļoti viscerālā veidā, respektīvi, kino paņēmieni ir apzināti veidoti tādi, lai pakāpeniski audzētu trauksmes sajūtu, kas lēni kulminē un it kā skatītāju ievieto tādā...
Dārta Ceriņa: Paranojas stāvoklī. Šis Bo, kuru atveido Hoakins Fīnikss un kuru mēs ieraugām dažādos vecuma spektros, ir, kā jau iepriekš runājām, mātes miljardieres, magnātes, korporatīvās granddāmas sargāts. Kas ir būtiski filmas kontekstā – viņam ir paniskas bailes no tuvības, no jebkāda veida nonākšanas intīmākā situācijā ar sievietēm, un tas nemitīgi liek mirguļoties, deformēties arī realitātes apziņai. Tas ir gana daudz, kā tu, Žulijen, minēji, vizuāli integrēts un apspēlēts filmā: tiek radīta nemitīga panika, trauksme par to, ka šī pasaule var mainīties un tā tas arī notiek.
Žulijens Nuhums Kulibali: Kas notiek šausmu žanrā pēdējos gados un ko mēs esam redzējuši festivālu kino klāstā, teiksim, Berlinālē izrādītajā filmā "Manodrome" ar Džesiju Eizenbergu un vēl vairākās, it īpaši studijas "A24", filmās? Ir pagājis tas laiks, kurā šausmu filmas naratīvs ir ļoti skaidri saprotams – tādā ziņā, ka ir tipoloģiskie veidi: meitene, kas paliek dzīva, labākais draugs, kurš iet bojā traģiskā, bet varonīgā nāvē un tā tālāk.
[Tagad] skats tiek vērsts metaforiskas valodas un iekšēju baiļu, respektīvi, psihiskas introspekcijas virzienā.
"Visas Bo bailes" man visvairāk atgādināja, nerunāsim par Darena Aronovska filmu "Māt!", bet Čārlija Kaufmana "Es domāju par lietu galu". Skatītājiem, kuri ir gatavi šāda veida rēbusošanai (jo galu galā šādas filmas kaut kādā mērā paģēr atkārtotu skatīšanos, vai nu vēlreiz ejot uz kinoteātri vai spēlējot filmu atpakaļ, jo viss uzreiz nav tik acīmredzams), tur arī atklājas visi musturi, savādās saiknes.
Dārta Ceriņa: Es piekrītu salīdzinājumam ar Čārlija Kaufmana filmu un vispār kaufmanisko, [tostarp] Spaika Džonza režisēto "Būt par Džonu Malkoviču". Tā ir apspēle caur vienu tēlu, vienu situāciju, kas nemitīgi attīstās, it kā kulminē, bet faktiski stāv uz vietas.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā, cikliskums šajā filmā arī parādās.
Dārta Ceriņa: Ir rēbusu, puzles iezīmes. Filmas "Visas Bo bailes" gadījumā es personīgi jūtu kaut kādu aizturi, ka ir žanriskās daudzveidības pārblīvējums. Jo te ir meta ironiski komentāri, melodrāma un paralēli tiek integrēti sazarojumi stāstījumos, mīta struktūra – ķēniņš Edips. Vienā brīdī viss ir tik ļoti koncentrēts ap galvenā varoņa seksualitāti un nu jau, es pat teiktu, ap nedaudz novalkātām freidiskām zeķēm, ka man vienā mirklī kļuva par daudz visu šo baiļu, kas dotas kā impulsi, bet bez nekāda redzama atrisinājuma. "The New Yorker" kinokritiķis Ričards Brodijs jau recenzijas nosaukumā par šo filmu minēja, ka atkal vainīga ir māmiņa, bet kāpēc mēs atkal vainojam māmiņu? Kāpēc stāstos par vīriešiem, it īpaši šausmu filmās, mēs vainojam sievieti? Tāpat arī pieminētajā amerikāņu režisora Darena Aronovska filmā "Māt!", kas pārstāstīja Vecās Derības sižetus, nonākot līdz pat Jaunajai Derībai, novietojot Dženiferas Lorensas varoni centrālajā vietā.
Māte kā devēja, vienlaikus destruktīvais spēks ir tik daudz sastopams tēls ne tikai amerikāņu šausmu kino avanscēnā, bet kopumā.
Filmā "Visas Bo bailes" mātes destrukcija faktiski nosaka sava bērna dzīvi, šajā gadījumā – vīrieša nespēju kaut ko darīt vai vienkārši būt viņam pašam (viņš nedzīvo savu dzīvi, kā mēs, arvien vairāk iedziļinoties Hoakina Fīniksa atveidotajā tēlā, noskaidrojam), un, tas, manuprāt, ir gana noiets gājiens.
Žulijens Nuhums Kulibali: Iespējams. Varbūt es tev arī ne līdz galam piekrītu, jo tajā teritorijā, kur ir žanriskā daudzveidība un ir gana daudz ironijas un sarkasma, arī pašironija, protams, ir klātesoša. Tā var dažādi lasīties. Lai gan "Visas Bo bailes" bija diezgan izaicinoša pieredze, es domāju, ka ar mani Bo ir palicis, viņš nav pilnībā izslīdējis. Un
pirmā puse no šī filmas ir, manuprāt, ļoti labs paraugs tajā, kā ir iespējams kāpināt spriedzi tieši šausmu dramēdijas kontekstā, jo tie gegi – tie ir gandrīz vai čaplinīgi.
Tas strādā. Tas šausmu žanrā ienes svaigumu.
Dārta Ceriņa: [Nepieciešams] arī (labā nozīmē) domāt par skatītāju, tam uzskatāmi neatklājot, kur filma vedīs. Ir viens punkts, kur es ļoti skaidri sapratu, kur filmas dodas. Un tā tiešām devās tur, kur es biju domājusi. Momenti, kas ir pašironizējoši, pašreflektīvi, piedāvāto sižetu pat nedaudz apsmaidoši, ļauj pārkārtot mūsu uzmanību un atsvaidzina to, ko mēs redzam.
Žulijens Nuhums Kulibali: Ir daudz veidu, kā vārētu skatīties uz "Bo bailēm". Tur netrūkst arī sociālkritikas, netrūkst psihoanalīzes pieskāriena un Freida pavalkāto zeķu. Tur netrūkst arī brīnišķīgas aktierspēles, galvenokārt, protams, Hoakins Fīnikss lomā, kas ir tāds nīkulis piecdesmitagdnieks, tajā pašā laikā zelta sirsniņas turētājs.
Dārta Ceriņa: Jāpiemin arī šobrīd aktuālais Larss fon Trīrs ar savas zelta sirds triloģijas [varoņiem], te domājot par Bjorkas Selmu [filmā "Dejotāja tumsā"] vai "Idiotu" varoni, kurš ir nemainīgs. Atšķirība filmā "Visas Bo bailes" (kas arī Latvijas kinoteātros jau ir sastopama) ir, ka galveno vīriešu tēlu atveidotāju aktieriskais veids ir nodalīts no realitātes, viņi neizvirza nekādu iniciatīvu, viņi nav sava likteņa, savas dienas, savu stundu noteicēji, bet vienkārši reaģē uz apkārt notiekošo. Es domāju, ka noteikti ir vērts redzēt "Visas Bo bailes" un ir arī vērts aplūkot visas tās filmas, kuras mēs šajā mazajā analīzē pieminējām.
Žulijens Nuhums Kulibali: Šajā mikrokosmā, kas ir jaunais šausmu kino (tā nav viena kustība),
"Visas Bo bailes" noteikti būs viena no tām filmām, kura var kalpot kā ievads, lai domātu par to, kā žanrs ir mainījies
un arī lai domātu par simptomātiku, kādēļ šī nīkulība un nespēja dzīvot impulsu pārbagātības apstākļos....
Dārta Ceriņa: Atturība pārmērību laikmetā.
Žulijens Nuhums Kulibali: Tieši tā. Tas viss ir ļoti aktuāli un interesanti. Tiekamies pie kinoekrāniem!