Runā, ka no Norvēģijas nedrīkstot vest ārā nevienu suvenīrtrolli, šiem tas nepatīkot, un viņi atriebjoties. Šovasar četri latvieši troļļa dusmas izbaudīja uz savas ādas.
Liene mēģināja mani atrunāt no šā pirkuma – sak, troļļi nesot nelaimi. „Troļļus nedrīkst izvest no viņu valsts. Tas viņus sadusmo. Ļoti, ļoti sadusmo. Ja citādi nevari, tad nopērc viņam vismaz sievu!” skaidroja Liene.
Apsaucu viņu par visādu pesteļu muldēšanu, ietupināju trolli auto glāžu turētājā un turpināju ceļu, taču Liene nerimās: „Troļļi ir būtnes, kas dzīvo izolēti no cilvēkiem, viņi ir ļauni. Viņi ir skandināvu vampīri. Vēl ļaunāk nekā vampīri. Zināt, ko senajā zviedru valodā nozīmē trolleri? Maģija, kas kaitē – to tas nozīmē, un es esmu pārliecināta, ka troļļa vārds radies tieši no šā vārda. Un vispār – troļļi ir mirušo gari. Kāpēc mums auto vajag mironi?”
„Liene, nu jau pietiek,” iebilda arī viņas draugs Māris, taču Liene nebija apturama. Klusinātā balsī viņa turpināja stāstīt troļļu pasakas manai Ilzei: „Ja trolli aizved no dzimtenes, viņš sāk trakot un tad ar viņu katru dienu jārunā un jāpielabinās. Troļļiem bail no dienas gaismas un uguns. Zini, kā gadījās manai kosmetoloģei? Viņai kāda kliente atveda no Norvēģijas troļļa figūriņu, ko viņa turēja kabinetā. Tu pat iedomāties nevari, ka notika kabinetā. Vasks uzkarsa verdošs un applaucēja gan kosmetoloģi, gan klienti. Ūdens krāns mistiskā kārtā nolūza. Visbeidzot salonā izcēlās ugunsgrēks. Kad salonu atjaunoja, trolli izmeta. Tagad jau viss ir kārtībā. Pasaki savējam, lai met to mošķi ārā, mums nepatikšanas nevajag.”
Pie sestā kalnu līkuma mana Ilze jau dziedāja Lienes dziesmu: „Met ārā, met ārā! Cik pretīgs tas trollis! Man nepatīk, kā viņš uz mani glūn!” Liene pat piedāvāja no manis atpirkt suvenīru, lai pēc tam varētu no tā atbrīvoties. Mēs ar čomu par sieviešu pesteļiem skaļā balsī smējāmies. Un trolli, protams, nepārdevām, nosaucām par Burnhildu, jo tas mums šķita tāds īsti foršs norvēģu vārds.
Taču pēc saulrieta sākās mistiskas lietas. Vispirms uznāca milzīgs negaiss, kas nozīmēja, ka telti uzcelt nevarēsim; meklējot viesnīcu apmaldījāmies, GPS sāka rīstīties un neko nevarēja mums parādīt un ieteikt. Lēnām virzījāmies pa ceļu, lietus gāza tā, ka logu tīrītāji nespēja pildīt savu uzdevumu.
Meitenes, protams, vainoja trolli, kas savukārt saniknoja mūs. Beigās nakšņojām mašīnā. No rīta pamodāmies sagumzīti, katrs ar savu sāpi. Mārim sāpēja kuņģis, Ilzei asiņoja deguns, Lieni mocīja neciešamas galvassāpes, bet man smeldza slēpošanas laikā traumētais celis. Uz meiteņu pīkstieniem par trolli, saērcināts atcirtu, ka visas vainas ir no gulēšanas auto. Tas patiešām nebija ērti. Brunhilds gan izskatījās spirgts un laimīgs.
Tā nu īgni un nelaimīgi turpinājām ceļu. Trollis sēdēja savā vietā. Nezinu, vai tas bija sāpju efekts, bet man izskatījās, ka mazais suvenīra briesmonis smīn. Varu apgalvot, ka vakar, kad to iegādājos, viņam šāds mīmikas nebija. Goda vārds! „Vajag vairāk gulēt un mazāk skuķus klausīties!” pikts teicu pats sev.
Sievietes aizmugures sēdeklī turpināja vecu dziesmu: „Met ārā trolli!” Lieki piebilst, ka mašīnā valdīja saspīlēta un neveselīga gaisotne. Nākamajā naktī viss kļuva tikai sliktāk. Telts vietu atradām, telti uzslējām, bet es nekad nebiju tik ļoti gaidījis rītu. Biju iesnaudies, kad jutu, ka no kāju pirkstiem uz augšu kāpj aukstums, it kā kāds vilktu pār mani milzīgu palagu. Aukstums kāpa aizvien augstāk un augstāk; kad tas sasniedza krūti, likās, ka elpa sasals un es vairs nevarēšu ievilkt dvašu. Tur viņš bija – manis nopirktais trollis, tikai piecreiz lielāks. Viņš sēdēja man uz krūtīm un skatījās sarkanām acīm. Es skaļi kliedzu un… pamodos! Pāri kalniem ausa sarkana saule.
Taču trolli izmest negrasījos! Padomā tik, lielam puikam slikts sapnītis gadījies! Vai tad tāpēc manta jāmet ārā, starp citu, tas gardegunis ar kārpu maksāja pietiekami daudz. Troļļu lāsts? Tas viss ir pesteļi, māņi un muļķības! Ja jau tāds lāsts ir, tad kāpēc tos brīnumus tirgo visās malās? Ir pieprasījums, ir piedāvājums. Ne jau pirmo dienu pārdošanas biznesā strādāju. Pakarināju mošķi, lai tirinās pie auto spoguļa. Kopš vietas maiņas trollis sāka uzdarboties ne pa jokam. Vispirms auto motors noslāpa pie katra mēģinājuma mainīt ātrumu, tad panelis sāka ziņot, ka nav ne eļļas, ne benzīna, lai arī pavisam nesen bāka bija pielieta pilna. Taču visšausminošākais notika pēc pārdesmit kilometriem, kad atteicās darboties bremzes. Šķiet, vienā tādā situācijā mums visiem burtiskā nozīmē „visa dzīve aizslīdēja acu priekšā”. Māris kliedza: „Bremzē!” Es atkliedzu: „Nevaru!” Meitenes aizmugures sēdeklī pat pakliegt nespēja. Liene skaļā balsī sāka skaitīt Tēvreizi, es mēģināju samazināt ātrumu, lai neiegāztos aizā. Ieripojām zaļā klajumā ceļa pretējā pusē starp klintīm. Tankš! Auto atsitās pret akmeni. Brīdi sēdējām pilnīgā klusumā, un es burtiski dzirdēju ikviena mašīnā sēdošā domas, it kā viņi tās būtu izteikuši skaļi.
Māris solīja piezvanīt mammai un bildināt Lieni, mana Ilze uzskaitīja visus, ko mīl, bet Liene domās teica: „Trollis jāmet ārā! Ja Arvis to neizdarīs, es pati to izdarīšu!”
Es paķēru trolli, izkāpu no auto, iemetu netālajā ūdenskritumā un kliedzu, kliedzu, kliedzu.
Kādu pusstundu sēdējām Norvēģijas nekurienē un sajutām, kā izzūd sāpes un atgriežas dzīvesprieks. Kā pēc pasūtījuma pa mūsu ceļu brauca auto evakuators, kas aizveda mūs uz darbnīcu, kur – kāds pārsteigums – strādāja mans pamatskolas klasesbiedrs. Pateicoties tam, tikām cauri samērā lēti un varējām turpināt ceļu. Atlikušās četras dienas bija vienkārši izcilas! Viss noritēja bez starpgadījumiem, galvas, ceļa un kuņģa sāpes nevienu neapmeklēja. Naktī gulējām kā zīdaiņi.
Ciemkukulim uz mājām atvedām brieža gaļas desu un brūno sieru, kas garšo pēc karameles. Troļļiem centāmies neveltīt ne vismazāko uzmanību, bet vienā suvenīru veikalā man likās, ka visa troļļu armija zina – šis latvietis iemeta mūsu brāli ūdenskritumā!
Stāstot par ķibelēm, kas mums gadījās ceļā, neviens nepieminēja izspūrušo un kārpaino suvenīru, kurš divas dienas dzīvoja mūsu auto. Un kurš gan mums ticētu? Bet no sirds iesaku: atstājiet trolli veikalā vai ūdenskritumā!