Terijs jeb precīzāk – sērs Terenss Dēvids Džons Pračets nelīdzinās vairums fantāzijas autoriem – zinātniekiem vai kā minimums diplomētiem humanitārijiem, kuri no filoloģiskām vai etnoloģiskām studijām brīvā laikā izklaidējas ar sacerēšanu. Tieši tāpat viņa grāmatas nav līdzīgas dziļdomīgai, „augstajai” fantāzijai – parodiskas un ironiskas, vietām fanfikus un citas „nelīdzliterāras” parādības atgādinošas. Jo interesantāks ir viņa stāsts – stāsts par cilvēku, kurš ievilkts literatūrā gandrīz pret savu gribu.
Atšķirībā no Lūisa un Tolkina, kuri no jaunības aizrāvās ar mitoloģiju un lingvistiku, un Roulingas un Le Gvinas, kuras beidza prestižas universitātes, Pračets no bērnības interesējās par fantastiku un šausmu literatūru, bet 17 gadu vecumā (1965. gadā) pameta skolu, lai iekārtotos Bekingemšīras nedēļas izdevumā „Bucks Free Press”. Viņš nomainīja darbu vairākos tādos reģionālajos izdevumos un pabija pat Lielbritānijas Centrālās enerģētikas pārvaldes preses sekretāra amatā. „Bucks Free Press” pastāvīgajā rubrikā „Children’s Circle” Pračets ar pseidonīmu Tēvocītis Džims publicēja apmēram simts stāstus bērniem un vispār jaunībā aizrāvās ar sacerēšanu, taču pirmā grāmata no sērijas par Plakano pasauli, kas padarīja autoru slavenu, tika sarakstīta tikai 1983. gadā. Atstāt darbu preses dienestā un koncentrēties uz literatūru Pračets spēja tikai 1987. gadā, kad bija iznākusi jau ceturtā grāmata. No šī mirkļa līdz savai nāvei 2015. gadā viņš stabili reizi gadā izdeva kaut vai vienu grāmatu par Plakano pasauli, neskaitot darbus no citiem cikliem un daudziem papildus materiāliem.
1990. gados Pračets kļūst par pašu pārdotāko autoru Lielbritānijā. Kopējā viņa grāmatu tirāža šajos gados – pāri par 85 miljoni eksemplāru, kas tulkotas 37 valodās. 2000. gados viņš zaudē pirmo vietu tirāžu ziņā Džoannai Roulingai, taču stabili turas otrajā.
1998. gadā Pračets kļūst par Britu impērijas ordeņa kavalieri, bet 2009. gadā par kalpošanu literatūrai karaliene dāvā viņam bruņinieka-bakalaura goda titulu (vēlāk viņš pats izkaļ sev zobenu no meteorīta dzelzs).
2007. gadā Pračetam diagnosticē retu Alcheimera slimības formu. Rakstnieks ziedo miljons dolāru fondam cīņai ar slimnīcu, uzņem filmu, lai vairāk pastāstītu par šo slimību, uzstājas par to, lai legalizē eitanāziju tādos pat gadījumos kā viņam. Sākot ar 2012. gadu, Pračets vairs nespēj rakstīt pats – viņš diktē tekstus ar balss atpazīšanas programmas palīdzību, turpinot izdot pa divām grāmatām gadā. Rakstnieks mirst 2015. gada 12. martā.
Plakanā pasaule
Terijs Pračets vispirms asociējas ar grāmatām par Plakano pasauli jeb Disku, Discworld – visumu, kur plakanās zemes cietzeme turas uz četriem ziloņiem, kas stāv uz gigantiska bruņurupuča A’Tuina muguras un peld bezgalīgajā kosmosā. Šajā pasaulē maģija pilda fizisko likumu funkcijas: Diska „maģiskais lauks” aizpilda fiziskās realitātes auduma plīsumu, pateicoties tam tikai spēj eksistēt pasaule un bruņurupuča muguras. Diska centrā atrodas Naba, tās kalnos mīt dievi (reālie, tāpēc ka viņiem tic). Naba beidzas ar Malu, no kuras kosmosā gāžas okeāna ūdeņi (kā Plakanajā pasaulē iekārtots ūdens riņķojums, nav zināms: pie malas ir pārāk spēcīga straume, pētniekus, kuri līdz tai nonāk, aizskalo ūdens). Pati lielākā un praktiski vienīgā Plakanās pasaules pilsēta ir Ank-Morporka, Lielas Pilsētas iemiesojums, kur atrodas neredzamā universitāte, magu darbošanās sfēra. Ank-Morporkai pretī stāv Lankra – Plakanās pasaules lauku iemiesojums, te ir raganu darbošanās sfēra. Vēl ir valsts-antagoniste Klatča, kur brauc pēc eksotikas, ar ko konkurē un ved karus, lai pilsoņu uzmanību novērstu no iekšējām problēmām.
Ja mēģinātu izdalīt divas galvenās literārās tradīcijas, kam Plakanā pasaule ir pateicīga par savu rašanos, iznāktu, ka no vienas puses tā ir tā sauktā augstā jeb varoņu fantāzija (žanra paraugs – Tolkina „Gredzenu pavēlnieks”), no otras puses – satīra (žanra paraugi – Svifta „Gulivera ceļojumi” un Saimaka „Goblinu rezervāts”). Pirmā tradīcija ir līdz sīkākai detaļai izstrādāta izdomātā pasaule un nav paralēļu ar realitāti (ne velti Tolkins vienmēr noliedz tādas paralēles „Gredzenu pavēlniekā”); otrā pilnībā ir - iecentrēta uz sociālo realitāti, izdoma te ir tikai vēl viens paņēmiens runāt par to. Iespējams, ka Pračeta grāmatas ir tik populāras tāpēc, ka apvieno sevī šīs pilnīgi dažādās tradīcijas.
Cikli
Grāmatas par Plakano pasauli – tie ir četri cikli, tas ir, grāmatu sērijas, ko apvieno galvenie varoņi un tas kopums, un tāda forma, kas ir rezultāts autora vēlmei aptvert pēc iespējas lielāku skaitu sociālās realitātes tipus un formas.
- Cikls par pilsētas sardzi. Sociālā satīra, kas attēlo Ank-Morporkas, Plakanās pasaules galvenās un lielākās pilsētas dzīvi, tajā ir sastopami visi cilvēces grēki, uz to fona vēl jūtamāk staro labās īpašības. Galvenie personāži: protams, pilsētas sardze, ko vada kapteinis Vaimss, Ank-Morporkas valdnieks, lords Vitinari.
- Cikls par burvjiem un „klasisko” maģiju. Iespējams, ka tās ir pašas ciniskākās Pračeta grāmatas. Burvji ir Ank-Morporkas intelektuālā elite. Atšķirībā no raganām, kurām maģiskās spējas dod viņas uzaudzējusī zeme, burvji drīzāk ir amatnieki, tāpēc bieži izrādās vienkārši, veikli blēži un politiķi. Galvenie personāži: Rinsvinds, Bibliotekārs-orangutāns, Neredzamās universitātes arkkanclers Mustrums Ridkulli [krievu tulkojumā vārds „krieviskots” – Naverns Čudakulli – t.p.]
- Cikls par Nāvi ir pats „metafiziskākais” no cikliem par Plakano pasauli. Šajās grāmatās ir mazāk sociālu lietu, bet vairāk „eksistenciālu”, pasakainu un filozofisku. Galvenie personāži: pati Nāve un tās māceklis Morts [Krievu tulkojumā „Mor” Epidēmijas nozīmē – t.p.]
- Cikls par raganām. Veltīts Plakanās pasaules realitātes lauku folkloras pusei. Lauki ar tā vienkāršajiem tikumiem un labestību tiek pretstatīts pragmatiskajai un cietsirdīgajai pilsētai. Galvenie personāži: vecmāmiņa Vējvaska (Esmerelda "Granny" Weatherwax), auklite Oga (Gytha „Nanny” Ogg, krievi tulko kā Jaga), Mag-rata Ķiploksa (Magrat Garlick) un Tifānija Bolena.
Avoti
Plakanās pasaules grāmatās ir savijušās divas dažādas tradīcijas – episkā un satīriskā, augstā un zemā, nopietnā un smieklīgā, žurnālistika un literatūra. Mēģināsim to saprast.
Literatūra
Angļu literatūrā viss ir tuvu: liekas, ka paši nelīdzīgākie autori ietekmē viens otru vai viens no otra atsperas. Paračeta stāstu krājumam priekšvārdu uzrakstīja angļu rakstniece Antonija Baijeta, viņa liela pielūdzēja. Tajā pašā laikā grūti iedomāties autorus, kuri atrastos tālāk viens no otra, kā Baijeta ar viņas sarežģītajiem, intelektuālajiem romāniem un parodists Pračets. Taču, tur jau ir tā lieta, ka Pračeta vieglā, satīriskā fantāzija – ir daļa no „lielās” literārās tradīcijas, tās saknes stiepjas līdz Šekspīram un tālāk – folklorā un mitoloģijā.
Pračets runāja, ka kaisli uz rakstniecību viņam vēl bērnībā atmodināja Keneta Greiema „Vējš vītolos” (arī K. S. Lūisa mīļākā grāmata). Uzskata, ka Pračets auga uz fantastikas un jaunībā vvviņa mīļākie autori bija Aizeks Azimovs un Artūrs Klārks, taču neiztika arī bez mīlestības uz klasisko fantāziju. Vienā no intervijām Pračets atzinās, ka reiz, atrodoties lielā iespaidā no garstāsta „Kalējs no Lielvutonas”, viņš uzrakstīja vēstuli Tolkinam un pat saņēma atbildi. Starp tiem autoriem, kuri ir ietekmējuši viņu, viņš nosauca arī Marku Tvenu, Džeromu K. Džeromu un Gilbertu K. Čestertonu.
Žurnālistika
Lai pareizi saprastu Pračeta grāmatu dabu, svarīgi ir atcerēties to, ka viņš bija žurnālists. Runa nav tikai par to, ar kādu iespaidīgu ātrumu viņš rakstīja, - daudz svarīgāk ir centieni atsaukties uz visām reālajām tendencēm un notikumiem. Ja klasiskā fantāzija radās kā eskeipisma variants (Tolkinam nācās taisnoties, ka, piemēram, viņš ar Mordoru nav domājis, vai nu Hitlerisko Vāciju, vai arī Staļinisko PSRS, [kaut gan Vidusszemes karte kaut kur līdzinās stipri pārveidotai, bet – Eiropas kartei – t.p.]), Pračeta fantāzija – ir teksts, kas sarakstīts, iespaidojoties no dotā laika aktualitātēm. Lūk, kā pats Pračets atceras par savu žurnālista pieredzi, sarunājoties ar dokumentālās filmas „Back in Black” autoriem: „Tā bija īsta avīze ar 96 privātsludinājumu lappusēm. Tieši tur es iemācījos meistarības pamatus, trikus, sāļus jociņus, šaubīgu folkloru un reģionālās žurnālistikas štampus. Un tā bija īsta izglītība. Kad tu esi žurnālists, tu ļoti ātri saproti, ka radošu krīžu nav, tāpēc ka tikko tu iekrīti krīzē, nekavējoties parādās kaut kāds nepatīkams tips un - sāk kliegt uz tevi, pieprast iedot gatavu tekstu”. Žurnālista prasme atstāj iespaidu un rakstītā tehniku – ne jau visas Pračeta grāmatas atšķiras ar dziļumu, taču noteikti vājas „tehnikas” ziņā (kompozīcija, valoda, dialogi, raksturi) starp tām nav. Vairums pretenziju tiek izteiktas „Burvestības zieda” adresē, kas bija pirmā grāmata par Plakano pasauli, kas vairāk atgādināja gegu krājumu par visdažādākajām tēmām, nekā viengabalainu stāstījumu, un par trīs pēdējām grāmatā, kur pārāk ir manāma steiga: autors steidzās pabeigt darbus līdz nāvei, kurai gatavojās no 2007. gada.
Satīra
Pračeta ironiskā fantāzija atgādina Džonatana Svifta sociālo satīru, kas savukārt aug no Roterdamas Erasma un Tomasa Mora humānistiskajām tradīcijām. Raksturīgs piemērs – tas, kā autors kopumā izsakās par Ank-Morporkas patrīcija, lorda Vitinari pilsētas un cilvēku sabiedrības pārvaldīšanas metodi:
„Lai vadītu pilsētu, līdzīgu Ank-Morporkai, jābūt apveltītam ar īpašu prātu un lordam Vitinari tāds bija. Patrīcijs vispār bija izcila persona. Viņš daudzas reizes apmuļķoja un padarīja niknus Ank-Morporas galvenos tirgoņus, tomēr tajā viņš bija sasniedzis tādus augstumus, ka viņi jau ļoti sen bija atteikušies no dažādiem mēģinājumiem viņu nogalināt un tagad nodarbojās ar to, ka cīnījās par vietu zem saules vienīgi viens ar otru. Un tomēr, ja pat atrastos drosminieks, kurš mēģinātu apdraudēt patricieša dzīvību, viņam nāktos pamatīgi pasvīst, meklējot pietiekami lielu miesas lauciņu, lai tur varētu ietriekt kinžalu. Citi kungi lutināja sevi ar cīruļiem, maltām pāvu mēlītēm, taču lords Vitinaro vienmēr uzskatīja, ka vārīta ūdens glāze ar sakaltušas maizes riku – tas ir eleganti un barojoši”.
Pračeta humors daļēji atgādina kapustņiku [pašdarbības, humoristisku vai satīrisku izrādi, bieži – „savējiem” – t.p.], bet Anglijā tā ir cēla tradīcija, kur kaimiņi ir „Monty Python” un jau minētais Svifts. Satīra te ir daudz plašāka par „vienkāršiem jokiem”: tā izaug līdz filozofiskiem augstumiem, bieži pārvēršas ironijā, nebaidās pieskarties svētām lietām – dieviem, dzīvei un nāvei, - taču, ne jau vieglprātības dēļ, bet tieši otrādi, tāpēc ka izturas pret tiem un iespēju runāt par tiem ļoti nopietni.