Jocīgāk bija ar stāstu „Prasme mētāt bumbu”. No sākuma to uzņēma „Uzbekfilmā” ar nosaukumu „Tas notika sestdienā” (varbūt pirmdienā, precīzi neatceros). Stāstā varonim ir absolūts talants pārvaldīt savas kustības. Šādas dotības viņš iegūst, iedzerot tableti. Un lūk varonis, resns, zems četrdesmitgadīgs inženieris, sāk spēlēt basketbolu, par cik ar bumbu trāpa grozā no jebkuras vietas laukumā. Iznāk traģikomēdija. Par cilvēka spēju neatbilstību viņa vēlmēm... Kad scenāriju, Francuzova un Šlepjanova uzrakstītu (pēdējais paslēpās aiz pseidonīma), nodeva studijā, vadība aizliedza pieminēt tableti, par cik tā – tipisks dopings, ar kuru mēs visi cīnāmies. Tādēļ resnulim, izrādās, bija Dieva dots talants, bet filmas beigās viņš dalās pieredzē ar augošo paaudzi.
Otro reizi filmu uztaisīja Maskavā, apvienojot ar stāstu „Vasaras rīts”.
Lūk, arī viss, ko var pastāstīt par maniem mēģinājumiem radīt filmas. Pamanāmas pēdas kinematogrāfā es neesmu atstājis, taču lielisku savas dzīves gabalu, gadus desmit, pavadīju kino pasaulē.
Ja man pajautātu, kādi kinematogrāfiskās karjeras momenti man vairāk palikuši atmiņā, es atbildētu, ka brīnumainu un ļoti romantisku piedzīvojumu man nebija, par cik scenārists – cilvēks, kas it kā pieslējies grupai, taču nav līdztiesīgs tās loceklis, viņu sagaida lidostā, taču reti kad pavada. Ir skaidri jānovērtē sava vieta šajā procesā, tad nebūs vilšanās. Un nevajag lādēt režisorus par vājām filmām ar jūsu scenāriju. Gandrīz vienmēr pats scenārists ir arī vainīgs.
Tomēr, varu atcerēties vienu satricinājumu.
Majorovs uzņēma „Zelta zivtiņas” Kalugā. Viņš palūdza mani atbraukt, un kad es nokļuvu līdz viesnīcai, grupa jau bija aizbraukusi uz filmēšanu. Man paskaidroja, kā nokļūt līdz upei.
Iela ripoja uz Oku stāvi un gleznaini. Ielas galā mirgoja upe, bet krastā atradās piestātne. Parasta upes piestātne. Ar parastu uzrakstu „Lielā Gusļara”.
„Dīvaini, - es padomāju. – No kurienes man zināms šis nosaukums... Un kāpēc Lielā Gusļara? Es taču esmu Kalugā!” Un te es atcerējos – es taču izdomāju šo pilsētu! Tāda neeksistē.
Bet piestātne eksistē. Tādēļ, ka tajā ir kinematogrāfa griba!
Mans sacerējums par tēmu, kā mūsu valstī kļūt par fantastu, tuvojas noslēgumam, tādēļ, ka rodas atkārtošanās bīstamība.
Uz atvadām gribētos parunāt par to, kas notika ar fantastiku un attiecīgi ar mani pēdējos gados.
Sākot ar mūsdienu fantastikas radīšanas brīdi, fantastikas, kas kalta Strugatsku un Jefremova rokām, un pēc tam arī fantastu – sešdesmitnieku plejādes – Varšavska, Gromovas, Nudeļmana, Poļeščuka, Mihailova, Aļtova un Žuravļovas, Vouskunska un Lukodjanoviša, Gansovska, Biļenkina (piedodiet, ja kādu izlaidu) – rokām, tajā kūsāja, arvien atklātāk, ideoloģiskā cīņa. Sešdesmitnieku parādība, kā sabiedrībā kopumā, tā arī literatūrā un mākslā, spilgta un revolucionāra, sāka izplūst un izzust zem „padomju kinematogrāfijas” jūga. Septiņdesmitie gadi – cerību sagruvums un ideoloģisko elku nocietināšanās. Jo fantastika, kuru radīja Strugatski un viņu draugi, bija šausmīga ar to, ka izraisīja šaubas par partijas gribu. Tikai partijai mūsu esošajā antiutopijas modelī bija atļauts zināt, kāds būt tas pats komunisms, uz kuru mēs tiecāmies. Bet partija, ja jūs uzmanīgi izlasīsiet padomju laikmeta literatūru, vispār nestādījās priekšā, kas tas par zvēru – komunisms un ko mēs ar to darīsim.
26
Pie noteiktas ideoloģisko institūciju diktatūras pavājināšanās pēc XX partijas kongresa radās mūsu ceha rakstnieki, kuri sagribēja paši tikt skaidrībā par to, kas tad mūs gaida.
Bet. Kā tikko sāc skaidrot, izrādās, ka nākotni nav iespējams attēlot ar vienu vienīgu rozā krāsu. Ivans Jefremovs godprātīgi centās ielūkoties komunismā, kas uzvarējis Visumā, un palikt optimists. „Andromēdas miglāju” partijas kritika nēsāja uz vairoga, taču patiesībā – ar piesardzību. Un, novēršoties, ideologi spļaudījās un šķobīja ģīmjus – Jefremovam sanāca šaubīgs optimisms.
Pēc tam, pēc gada – diviem atnāca Strugatski. Un lai ko arī viņi nerunātu par gaišo nākotni, kādas tik komunistiskās reālijas necentās no sākuma attēlot, pat pašam tuvredzīgākajam ideologam kļuva skaidrs: tuvojas draudi, kas briesmīgāki par amerikāņu opusiem par atomkaru. Strugatski rakstīja par mūsu lielvalsts nākotni, bet patiesībā, manuprāt, pilnīgi neticot komunismam un ļaujot saviem lasītājiem saprast, ka tie nesagaidīs komunismu.
Ne velti Strugatski tik drīz un ātri kļuva par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku – mūsu nācijas domājošās daļas – elkiem.
Līdz sešdesmito gadu beigām, ar vien vairāk satrakojoties no dusmām, kritiķi izlikās, ka nekas īpašs nenotiek. Šajā desmitgadē Strugatskus aktīvi izdeva ne tikai mēreni liberālais „Detgizs”, bet arī „Jaunā gvarde”, kurā līdz laikam vara palika Žemaiša un viņa darbinieču rokās.
Tieši VLKSM CK saprata, tikko kā atmiņa par Hruščova atkusni saskāba un izšķīda nacionālkomunistiskajās vaimanās, ka jāpiegriež skābeklis „ciniķiem un čīkstuļiem”, kas iznīcina ticību gaišajai nākotnei.
Žemaiša redakciju izdzenāja un veco redaktoru vietā savāca komjauniešu zēnus, kas bija gatavi uz visu karjeras dēļ: kā likums, netalantīgus rakstniekus, ne visai gudrus intrigantus, kuri atšķīrās ar labu komjaunatnes niknumu, prasmi iejusties sabiedroto lomā ne tikai komjaunatnes CK, bet arī Goskomizdatā un galvenajā CK. Un tur, kur Strugatskus nevarēja atmaskot un pabradāt, tika pielietota apmelošana un zemiskas tenkas, piemēram, apvainošana tajā, ka „uzvedināja” čekistus uz Jefremova māju pēc viņa nāves un kļuva par kratīšanas iniciatoriem Ivana Antonoviča dzīvoklī. Starp citu, jau mūsu dienās kļuva zināms, ka Jefremovu daudzus gadus bija uzskatījuši par angļu spiegu un „ganīja” pilnīgi oficiāli. Es atceros, kā man „pilnīgi ticami” stāstīja solīdi cilvēki, ka Strugatski jau sapakojuši čemodānus un brauc prom uz Izraēlu – un šīs baumas tika izmantotas kā droša tipa ierocis: „Kā var viņus izdot, ja visiem ir zināms, ka viņi jau ir pazaudējuši Dzimteni?” Ar gadiem Strugatskiem kļuva ar vien grūtāk izdoties.
Par mēģinājumiem izdot viņu stāstus iznīcināja žurnālus „Agāra” un „Baikāls”. Taču efekts, kā jau pienākas mūsu valstī, bija pretējs. Cik man bija iespējams redzēt viņu darbu mašīnraksta kopiju!
Savu fantastu paaudzi es nosauktu par otro pēc „Strugatsku iesaukuma”. Mēs nokavējām tikai kādus piecus – septiņus gadus, taču mūsu pirmie stāsti bija ap sešdesmito gadu beigām, tas ir atkušņa norietā. Bet drīzumā pār mums pārvēlās „maigā tipa” represiju vilnis. Vai nu tu rakstīsi, kā pienākas, vai netiksi publicēts.
Mēs bijām mazāk talantīgi, nekā Strugatski, taču tāpat gribējās tikt publicētiem, un tāpēc paaudze meklēja pagaidu līdzekļus.
Mēs neatvēzējāmies uz pasaules problēmām un civilizācijas likteņiem. Taču neviens arī neapdziedāja komunistiskos ideālus. Dzīvojām savās ekoloģiskajās nišās, bet nezemojāmies. Biļenkins un Mihailovs apguva kosmosu un tur meklēja atbildes uz saviem jautājumiem. Parnovs un Jemcevs lielākoties ierobežoja sevi ar zinātnes pasauli. Romāns Podoļnijs ironiski jokoja, Larionova, Mirers un Šefners risināja morāles problēmas... Protams, es vienkāršoju – visi otrās paaudzes rakstnieki bija sarežģītāki, nekā var izteikt vienā frāzē. Taču pie tā lokālāki, nekā viņu priekšteči.
Kas ir interesanti, visās pārējās desmitgadēs pēc 1960. gada „jaungvardiešu” vidē neizauga neviens rakstnieks, ja neskaita Sergeju Pavlovu, kuru, neesot citiem sasniegumiem, cīnītāji par īsteno komunismu pārvērta par savu literāro karogu. Un tas jo vairāk ir dīvaini, ka pārliecināto komjauniešu pusē bija visi tipogrāfiskie lielvalsts spēki, iesaukta kliegt „urrā” kritika un izdevniecību redaktori, kas gatavi pielabot, pierakstīt, uzlabot, kā Nikolaju Ostrovski.
Es sāku rakstīt sešdesmito gadu otrajā pusē, pirmā grāmata “Pēdējais karš” - iznāca 1970. gadā, pirmais stāstu krājums (tajā skaitā Gusļaras) – 1972.-jā, bet pirmā grāmata par meiteni Alisi – 1974-jā.
Tas ir, es sev izdomāju (vai arī tie paši izdomājās) virzienus: tā ir humoristiska, parodijas fantastika novelēs par pilsētiņu Lielā Gusļara; parastā fantastika, kura biežāk tiek dēvēta par „Zinātnisko fantastiku”; un, visbeidzot, fantastika bērniem – stāsti par Alisi Seļeznovu.
Pakāpeniski es ieguvu „labā pasaku stāstītāja” reputāciju. Tā bija nogurdinoša reputācija, tāpēc, ka tajos gados es varēju tikt iespiests tikai „Bērnu literatūrā”, taču, ja lūdzu ievietot plānā pieaugušo fantastikas grāmatu, redakcijas vadītāja Maija Brusilovska skumji pūta: Igor, saproti, rindā uz izdošanu stāv desmiti cienījamu fantastu, un visi raksta pieaugušajiem. Bet bērnu fantastikā mums ir tukšumi – tikai Krapivins un tu. Uzraksti vēl vienu grāmatiņu par Alisi, un mēs to nākošajā gadā izdosim.
Tā es arī padevos, jo devu priekšroku bērnu optimistiskās literatūras publicēšanai, nevis nepublicēties vispār.
Taču vienā es biju nelokāms – un ja neticiet, pārlasiet manas septiņdesmito un astoņdesmito gadu grāmatas: es neticēju komunisma uzvarai un tā labumiem. Es ne tikai pats nevēlējos iestāties partijā, bet arī mani varoņi, kas dzīvoja nākotnē, par šo partiju nezināja. Es nepiedalījos kampaņās, semināros un kaujas darbībās, nebalsoju un neizdzinu. Toties arī mani nevarēja no kaut kurienes izdzīt.
Tiesa, deviņdesmito gadu robežā, kad sistēma bruka, Eduards Hrupkijs, kas tolaik bija padomes priekšsēdētājs piedzīvojumu un fantastikas literatūras jomā Krievijas Rakstnieku savienībā, pasauca mani piedalīties komisijā kā viņa vietniekam fantastikas jomā, lai kādi nebūt slikti cilvēki nesagrābtu šo amatu. „Bet es taču neesmu RS biedrs! Es mēģināju atrunāties. – Tas ir gluži tāpat, kā kļūt par rajona sekretāru nesastāvot partijā” ". „Tas uz neilgu laiku, - Hrupkijs izlēmīgi atbildēja. – Es zinu, ko daru”.
27
Mana sabiedriskā darbība bezpartejiskā rajona sekretāra lomā beidzās drīz. Vēl spēkā esošie jaungvardieši uzreiz noorganizēja manu iznīcināšanu, un uz Savienību ceļoja vēstules un telegrammas no provinces ar prasību ieviest kārtību. Es atceros elegantu vēstuli no Krasnojarskas rakstniekiem, ko bija parakstījis viņu vadītājs, kurā, citu starpā, tika teikts: „Kirs Buličevs ir nezināmas nacionalitātes cilvēks, kas savācis savā lokā visiem zināmās nacionalitātes personas”.
...Mēs visi laiku pa laikam plēsām uz krūtīm kreklus un kliedzām:
„Lūk, iestāsies brīvība, tad mēs rakstīsim, ko gribēsim, publicēsim, ko uzskatīsim par vajadzīgu, un pie visa, mūsu valstī tiks atvērti desmitiem lielisku fantastikas žurnālu!” Taču tajā pat laikā kā es, tā mani kolēģi līdz astoņdesmito gadu beigām bijām pārliecināti, ka nodzīvosim dzīvi un nomirsim Padomju impērijas attīstītajā sociālismā.
Un pēkšņi viss sabruka.
Un impērijas vairs nebija.
Un mēs metāmies pie rakstāmgaldiem?
Nekā tamlīdzīga.
Radās divi faktori, kas turpmākajiem notikumiem kļuva pavisam negaidīti un izšķiroši.
Pirmkārt, paši notikumi valstī izrādījās tik fantastiski, ka pārspēja pat to antiutopiju, kurā mēs agrāk dzīvojām.
Otrkārt, atvērās durvis, un valstī varenā plūsmā ieplūda amerikāņu masu literatūra, amerikāņu masu kino. Un šī plūsma mirklī noslaucīja no Zemes virsmas mūsu finiera mājeles.
Mēs ta’ domājām, ka mūsu, padomju lasītājs – pats gudrākais, saprātīgākais un intelektuālākais pasaulē.
Izrādījās, ka postpadomju cilvēks – radījums, kas attīstībā nedaudz apdzinis neandertālieti un grib lasīt vienīgi „krutos” trillerus.
Interesanti, ka mūsu atvērtajā, brīvajā pasaulē pirmajos tā pastāvēšanas gadu – divus parādījās tikai viens fantastikas stāsts ar mēģinājumu ielūkoties valsts nākotnē, taču uzrakstīja to nevis „savējais”, fantasts, bet cilvēks no malas, žurnālists. Tā saucās „Nepārnākušais”.
Bet manas paaudzes fantasti mēģināja un mēģina arī šobrīd radīt vai nu sliktas amerikāņu masu produkcijas kopijas, kā fantastiku, tā arī fantasy, jo „mīdās’ uz astoņdesmito gadu pozīcijas. Viņu piemēram, kā likums, seko arī jaunatne.
Rā ka pagaidām (īslaicīgi, domāju) pašmāju fantastika dzīvo sētas pusē. Fantastikas žurnāls ir tikai viens, grāmatu tirāžas nokritušas līdz sīkai atzīmei. Katrā gadījumā man, diezgan tipiskam rakstniekam, tās ir reizes divdesmit mazākas, nekā pirms desmit gadiem.
Kaut kur patiesāk, daudzās lietās – paši esam vainīgi.
Sešdesmitajos, septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados lasītāji vērsās pie pašmāju fantastikas lai sameklētu atbildes uz tekošajiem, sāpīgajiem jautājumiem, rūpīgi lasīja starp rindām to, kas noslēpts no cenzūras. Jebkura alternatīvā realitāte bija naidīga komunistiskajai realitātei.
Tieši šis lasītājs aizgāja no fantastiem, tādēļ, ka šodien viņš negaida nekādu atbildi un netic tam, ka fantasti to zina.
Krievu fantastika vienmēr stāstīja par piezemētām un tuvām problēmām. Tā dzīvoja Gogoļa un Bulgakova tradīcijās.
Tādēļ gan Bulgakovu nepublicēja, gan Strugatskus vara atstūma.
Realitāte izrādījās daudz brīnumaināka un daudz neprognozējamāka, nekā fantastika. Talants, kas spētu apzināt šo procesu, vēl nav atnācis. Diezin vai var gaidīt izšķirošo izrāvumu no fantastiem, kas savu jau uzrakstījuši. Nākošie Strugatski un, varbūt, pat Bulgakovs nav pieprasīti, jo pagaidām nav vajadzīgi.
Tādēļ lielie talanti, līdzīgi Peļevinam, aiziet postmodernisma sānceļos vai niekos.
Notiek bremzēšana, tādēļ, ka citus talantus aprij komerciālā literatūra. Rakstīt „zem amerikāņiem”, „zem Tolkīna”, „zem kā nu vēl” cenšas rakstīt cilvēki jauni, daži pat ne netalantīgi. Uz to iziet peļņas dēļ arī vecākās paaudzes rakstnieki.
Nopelnīt daudz vairāk pagaidām ar „kruto” literatūru, taču man ir sajūta, ka sabiedriskās gaumes svārsts, kas asi sašūpojies masu kultūras virzienā, patlaban devies atpakaļ.
Daži izdevēji saka, ka interese par „kaujas robotiem” un līdzīgu amerikāņu pļāpājumu krasi krītas. Toties aug interese pret fantastiku kā būtisku krievu literatūras sastāvdaļu.
Pie kam šī interese redzama aiz robežām. Ja pēc 1990. gada kā ar nazi nogrieza krievu fantastikas tulkojumus Polijā vai Čehijā, tad pēdējos divos gados Austrumeiropā (pirmkārt) atcerējās par krievu rakstnieku eksistenci. Un atkal sāka mūs tulkot un izdot. Pat uz visu patstāvīgā Baltija – taču arī tā nez’ kāpēc sākusi tulkot krievu autorus.
Tā ka es mūsu fantastikas nākotnē raugos ar ieturētu optimismu. Par nožēlu, fantastisko, antiutopisko sindromu uzkrāšanās Krievijā un visā pasaulē kopumā noris pārāk intensīvi: kas tad būs ātrāk – atdzims un ies tālāk fantastiskā literatūra Krievijā vai arī pati Krievija ies bojā, pavelkot sev līdzi bezdibenī visu pārējo pasauli? Un tad literatūra nevienam nebūs vajadzīga.
Es neticu tam, ka skaistums izglābs pasauli, vai mākslas un literatūras pārveidojošo lomu. Ar katru gadu uz Zemes samazinās to cilvēku procents, uz kuriem kaut vai teorētiski literatūra var atstāt labvēlīgu iespaidu.
Un tomēr noteiktu devumu cilvēces glābšanā literatūra var ieguldīt. Kaut nelielu. Bet mēs taču nezinām, kad, ko un cik mums vajadzēs. Brīdināt, nomierināt, parādīt piemēru...
Krievijā literatūrai vienmēr ir bijusi lielāka loma, nekā Eiropā, tādēļ, ka Eiropā tā bija rakstnieka personiskā darīšana un nodarbošanās, bet Krievijā – varonības vai nelietības akts, Impērijas izaicinājumam vai režīma atbalsts. Pat eiropiešu literārie varoņi Rietumos tādi arī palika, bet pie mums ieguva pilsoniskās īstenības iezīmes. Dundurs un Pavka Korčagins – vēsturiskas personas un tajā pat laikā leģendāri, līdzīgi Pavļikam Morozovam. Un kurš no viņiem ir reālāks? Un kas reālāka – Asole, Aelita vai Zoja Kosmodemjanska?
Acīmredzot, šo piezīmju beigās man vajag kaut ko atzīt, atzīties.
Ja redakcija palūdza man tās uzrakstīt, tātad, tā rēķinājās, ka „Jesļi” lasītāju vidū ir kāds, kas gatavs tās izlasīt.
28
Tas ir, interesējas par manu darbu.
Tā kā jūsu izlasītais nav memuāri un nav atmiņas par manu lielisko pagātni, bet mēģinājums atrauties no darba nesaprotot dēļ kā, tas ir, es vēl cenšos rakstīt.
Un šodien pat, pabeidzot šīs lappuses, sākšu, līdzīgi tam pašam holandiešu puisītim, skriet gar dambi un ar pirkstu aizbāzt caurumus.
Ko tad es daru un ko man gribas radīt?
Man gribas uzrakstīt jaunu izlabotu Poļu 1914. – 1838. gadu kara zīmju kataloga variantu.
Uztaisīt uzziņu katalogu „Pilsoņu karš Krievijā kā internacionāls konflikts”.
Pabeigt un izdot „Sprint-stāstu”, vai Enciklopēdiju jaunajiem krieviem.
Uztaisīt „Mūsdienu sapņu tulku”.
Uzrakstīt „Hronosa upes” 8 sējumus (pagaidām uzrakstīti četri).
Pārrakstīt, papildināt un izdot „Rietumu vējš – skaidrs laiks (Otrais pasaules karš Dienvidaustrumāzijā).
Uzrakstīt monogrāfiju „Birma XX gadsimtā”.
Rakstīt fantastiku, ieskaitot bērnu, cenšoties to darīt ne ļoti sliktāk, kā pirms divdesmit gadiem.
Un protams, pabeigt un beidzot izdot „Laikmeta pameitu”, vai Padomju fantastikas 1917. – 1941. vēsturi.
Tas tuvākajam pusgadam. Ko tālāk – paskatīsimies.
Joks...
29
http://www.litru.ru/?book=48342&page=1
http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9A%D0%B8%D1%80_%D0%91%D1%83%D0%BB%D1%8B%D1%87%D1%91%D0%B2