19

Apokrifs par pirmo Buličeva stāstu ir apstiprināts dokumentāli. Un tomēr tas, kā pienākas apokrifam, ir nepilnīgi patiess.

Uz to laiku es jau biju publicējis dažas bērnu pasakas „Mirā prikļučenij” – pirmos stāstus par meitenīti no XXI gadsimta. Vēl vairāk, rakstāmgaldā jau в gulēja citi fantastiskie opusi, kuri nebija domāti publicēšanai.

Tie bija uzrakstīti lielākoties mana otrā brauciena laikā uz Birmu.

Aspirantūras laiks gāja uz beigām, vajadzēja aizstāvēt kandidāta disertāciju, kuru es rakstīju par Birmas viduslaiku problēmām. Par valsti Paganu, kas eksistēja Iravadi ielejā XI – XIII gadsimtos un bija viena no lielākajām un savdabīgākajām Dienvidaustrumāzijas valstīm. Un te man APN piedāvāja aizbraukt uz Birmu vēlreiz – par Aģentūras redaktoru un korespondentu.

Un es piekritu.

Pirmkārt tāpēc, ka es cerēju tur dabūt materiālus, lai pabeigtu disertāciju. Otrkārt, man bija vajadzīga nauda. Treškārt, man vienkārši gribējās atkal pabūt manā dārgajā Birmā.

Tā ka es vasarā izgāju stažēšanos APN, pēc tam 1962. gada rudenī izbraucu uz Rangūnu.

...Ir skumjš likums: nedrīkst atgriezties vietās, kas kļuvušas mīļas, un pie vecām simpātijām. Es atceros, kā sešdesmito gadu vidū mums ar Kiru radās brīvs laiks ziemā un sagribējās izrauties no Maskavas. Mēs iesēdāmies vilcienā un aizbraucām uz Jaltu. Ziemas Jaltā spīdēja vasarīga saule, šur tur ziedēja rozes, vējš nebija auksts, bet vēss. Taču, galvenais, bija tukšs, tīrs un plašs. Mēs par trijiem rubļiem noīrējām brīnišķīgu numuru viesnīcā „Oreanda”, vakaros gājām uz restorānu, kur tukšā zālē spēlēja neliels orķestris. Mēs sadraudzējāmies ar orķestrantiem, viņi pēc tam brauca pie mums uz Maskavu. Es tad sapratu, ka man vajadzēs uzrakstīt romānu par Jaltu. Taču tam pieķēros pēc divdesmit gadiem – tas ir mans galvenais un vēl nepabeigtais romāns „Hronosa upe”.

Jauno gadu mēs sagaidījām tajā pat restorānā, uzklājot kopēju galdu ar orķestrantiem, par laimi, tautas restorānā bija tik maz, ka muzikanti lielāko nakts daļu sēdēja pie kopīgā galda, bet ap pieciem no rīta mēs aizgājām līdz pa nakti uzpūstai jūrai. Bija pavisam tumšs, tikai mākoņi drusku vizuļoja, bet pa jūru staigāja baltas vērpetes.

Kad mēs atgriezāmies Maskavā, tad visiem draugiem pieskandinājām ausis par pasakaino braucienu, un nav brīnums, ka uz nākošo Jauno gadu mēs atgriezāmies Jaltā ar duci draugu.

Tā bija katastrofa.

Līņāja apnicīgs lietus, orķestris bija izjucis, nez’ kāpēc sākās kašķēšanās mūsu kompānijā...

Tāpat arī ar Birmu. Otrais ceļojums uz turieni izrādījās mazāk interesants, un cilvēki tur bija garlaicīgāki, un darbs neviegls... un tā tālāk. Kaut gan esmu netaisns.

Pirmkārt, pa gadu ar astīti Birmā es uzskribelēju mūsu AP Ņevas avīzei divdesmit vai trīsdesmit rakstus, pie kam pats apgādāju ar fotogrāfijām, uzrakstīju divas grāmatiņas AP’am – protams, par draudzību un sadarbību (par laimi tās tika izdotas tikai birmiešu valodā). Es vācu materiālus disertācijai un faktiski to pabeidzu. Es pabiju dažādos Birmas nostūros, grēks žēloties! Un tomēr.

1963. gada beigās pienāca atvaļinājuma laiks. Parasti atvaļinājumus deva gariem zobiem un nokavēšanos, bet tā sanāca, ka pirms manis aizbrauca, nobeidzot termiņu, APN priekšsēdētāja vietnieks, un es automātiski ieņēmu viņa vietu – no redaktoriem un korespondentiem nokļuvu citā dimensijā. Man uzreiz piešķīra vēstniecības otrā sekretāra un preses atašeja vietnieka nosaukumu, par cik APN pārstāvis bija preses atašejs. APN pārstāvja amats tajos gados nebija APN’a, bet tika aizvietots ar citu resoru darbiniekiem, un mums to ieņēma GRU majors.

Bija nepieciešams pretsvars, ko es ne uzreiz apķēru.

Līdzko man iedeva diplomātisko pasi, mani pie sevis izsauca padomnieks, KGB rezidents. Viņš bija laipns un labsirdīgs.

- Igoriņ, brauc atvaļinājumā, atpūties kā nākas. Atbrauksi, partijā tevi uzņemsim un sāksim strādāt – tu taču tagad saņemsi piekļuvi un kā diplomāts sāksi staigāt pa pieņemšanu.

- Bet es neesmu cienīgs... – Tad es vēl apelēju un pie manu oponentu pilsoniskās sirdsapziņas un pierunāju viņus nepiesārņot partiju ar man līdzīgiem cilvēkiem.

- Cienīgs, - atbildēja padomnieks. – Bet, lūk, bārdu nāksies nodzīt, savādāk tu mums tagad esi vienīgais bezpartejiskais bārdainais diplomāts. Slikti. Visu dzīvi pavadīsi otrajās lomās.

Neilgi pirms tam pie mums uz Birmu atbrauca kosmonautu delegācija. Es kā APN korespondents pavadīju kopā ar viņiem dažas dienas un, visu starpā, viņus fotografēju mūsu avīzei. Vienu no Valentīnai Tereškovai uzdāvinātajām fotogrāfijām viņa atgrieza, to parakstot: „Lai sieva tevi piespiež nodzīt bārdu. Jo cilvēka vērtību nosaka raksturs, nevis personība”. Mūsu viešņa uzskatīja, ka personība – tas ir deguns un ausis.

Es aizgāju no padomnieka un sapratu, ka viņu neapmierina mana personība. Raksturs -  zem jautājuma. Un tad es sapratu, ka Birmā neatgriezīšos.

Es biju pilnīgi lojāls padomju cilvēks un, kad vajadzēja uzrakstīt atskaiti par sarunu vai slepenu ziņojumu par alkohola komā esošo priekšnieku, es to paklausīgi darīju. Bet lūk jaunai dzīvei un jauniem pienākumiem nebiju gatavs.

Es tā arī neiestājos partijā un nenodzinu bārdu. Es iestājos Rakstnieku savienībā tādēļ, ka uzskatīju par nepieklājīgu būt organizācijā, kuras ideālus, tajā skaitā, sociālistiskā reālisma metodi un partijas literatūru nepieņēmu. Un man vienmēr likās dīvainas traģēdijas, kuras radās ap tā vai cita progresīvā rakstnieka izdzīšanu no Savienības. Un ko tu līdi tajā kloākā? – gribējās pajautāt. Taču nebiju pazīstams un tāpēc nepajautāju.

Vispār, es atbildēju tikai par sevi. Jo vairāk tādēļ, ka tagad šī problēma zaudējusi aktualitāti un vairs nenākas redzēt pārsteigumu par sarunu biedra „personību”, kad viņam saki, ka Savienībā neesi sastāvējis. Tādēļ, ka slinks, tādēļ, ka nepanesu sapulces...

Es atbraucu uz Maskavu, ļaunprātīgi nevienam neko nesakot, lai nesabojātu savu tēlu, atjaunojos aspirantūrā, un tikai tad, kad vajadzēja atgriezties, paziņoju uz APN, ka uz ārzemēm braukt vairs negribu.

Tas bija pārsteidzoši! Pa ilgiem APN pastāvēšanas gadiem es izrādījos pirmais darbinieks, kurš nodeva Dzimteni otrādi.

Tas ir, atteicos cīnīties pirmajās ideoloģiskās frontes rindās un devu priekšroku dzīvei aspirantūras aizmugurē. Ziniet, kādu oficiālu pakāpi es saņēmu? "Ideoloģiskās frontes dezertieris "!

20

Bet ja es sāktu prasīties uz ārzemēm, ne velna mani neatlaistu!

Taču kad es atteicos, sašutumam nebija robežu. APN priekšsēdētāja vietnieks, ar kuru agrāk es biju labās attiecībās un kurš vēlāk kļuva par progresīvu, demokrātiski noskaņotu televīzijas apskatnieku, sāka ar mani kārtējo sarunu ar vārdiem: „Es dzirdēju, ka tev ir slikti dzīvokļa apstākļi”, bet beidza šādi: „Tu taču īstenībā nedienēji armijā! Es, lūk, taisos piezvanīt aizsardzības ministram – kā skaties uz to, lai nolauztu 3 gadus zaldātos?” bet es, par nožēlu, nezināju, kas viņa vārdos ir patiesība, kas – tukši draudi. Un trīcēju. Taču ilgi vai neilgi – nospļāvās uz mani un es atgriezos. Tā es veicu vēl vienu soli pretī fantastikai.

Pie kam ne tikai iekšēji, sirdī – tieši „otrajā Birmā” es sāku rakstīt fantastiskos opusus. Stāstu „Nāra par 100 000” – fantastisko feeriju par Birmu, „Īso cilvēses vēsturi” fantastikas miniatūrās.

Atgriezies no Birmas 1963. gadā, es turpināju rakstīt sev un draugiem. Ne pārāk aktīvi, bet rakstīju. Un vienmēr fantastiku.

Nevarēju rakstīt reālistisko prozu. Nepadevās.

Tā ka stāsts par „Iskateļu”, apvāku un dinozauriem – sintētisks tēls. Taisnība un pieņēmumi tajā samaisīti, kaut arī vairāk ir taisnības.

Turpmākais ceļš uz fantastiku veda caur Bulgāriju.

Bet ceļš uz Bulgāriju veda caur Hatangas pilsētu, kas ir Taimiras otrā pusē

Nāksies paskaidrot sīkāk.

1967.gadā es žurnāla „Vokrug sveta” uzdevumā devos komandējumā pa Ziemeļu jūras ceļu. Es rēķinājos nokļūt no Murmanskas līdz Tiksi, kur man vajadzēja satikties ar Magadānas rakstnieku Oļegu Kuvajevu, briesmīgi talantīgu prozaiķi, sešdesmitajos gados plaši pazīstamo stāstu „Princeses Ļuksi krasts” un „Teritorija” autoru. Viņš bija ģeologs un agri nomira, kā jau bieži Zapoļarjē nomirst klaidoņi un romantiķi. Tad mēs ar Oļegu taisījāmies uztaisīt ekspedīciju uz Severnuju zemļu tādēļ, ka viņš atrada ziņas par Rusanova ekspedīcijas pēdējo nometni.

Līdz tiksi es nokļuvu pa jūru, bet pēc tam pa sauszemi. Tur mums vajadzēja uzzināt un noskaidrot, kā mums doties ceļā nākošajā vasarā. Aizskrienot uz priekšu, pateikšu, ka ekspedīcija nenotika – komjaunatnes CK neiedeva apsolīto naudu.

Uz sauskravas kuģa „Serjoža” mani iekārtoja pirmā palīga tukšajā kajītē. Speciāli priekš ārzemju reisiem bija tāds amats čekists – poļitruks. Un tā kā „Serjoža” gāja pa Ziemeļu jūras ceļu, it kā jau iekšējos ūdeņos, tad čekista kajīte bija neaizņemta. Es dalīju kajīti ar mākslinieku, neatceros vairs, no kāda žurnāla, bet arī komandējumā. Uz „Serjožas” es sadraudzējos ar ārstu Pavlišu, kapteini Zagrebniju un citiem komandas locekļiem. Viss būtu labi, taču Karas jūrā mēs iekļuvām tajā laikā negaidītos ledos un salauzām skrūvi. Kā nebūt „Serjoža” aizvilkās līdz Diksonai un tur iesprūda uz ilgu laiku tādēļ, ka nācās mainīt skrūves vārstus. Tā ka Tiksi Oļega vairs nebija, bet mani gaidīja nākošais komandējums – uz Zviedriju, pilsētiņu Ronnebū, kurā noritēja Paguošas konference un man vajadzēja strādāt par sinhrono tulku.

Rezultātā man vajadzēja pamest „Serjožu” Hatangā. Un es sāku gaidīt lidmašīnu, lai pārjoņotu mūsu valstij un aizlidotu uz Zviedriju. Manā rīcībā palika tikai četras dienas. Laikapstākļu nebija, lidmašīnas nebija, taču pa četrām dienām žurnālists parasti iepazīstas ar visiem piectūkstošu pilsētiņā, un tādēļ mani beigu beigās iekārtoja uz kara lidmašīnas, kura kaut kāpēc lidoja uz Arhangeļsku, no kurienes es nokļuvu Maskavā un tālāk.

Tas rudens bija man piepildīts. Rudenī mani gaidīja vēl viens brauciens uz Bulgāriju, pēc mūsu draudzenes Brigitas Tempestas (Josivovas) uzaicinājuma.

Starplaikā starp Zviedriju un Bulgāriju es sev izdomāju kosmisku kuģi, kuram vajadzēja būt parastam, kā „Serjožam”, un cilvēkiem uz tā vajadzēja būt parastiem, kā uz „Serjožas”. Es nodomāju, ka šo kuģi nosaukšu tā Zemes līdzinieka vārdā, bet par galveno varoni iztaisīšu Slavu Pavlišu.

Protams, viņš nebūs tik ļoti līdzīgs manam draugam, taču vienalga viņš izrādīsies ar kaut ko tuvs Slavam.

Tas bija dumjš lēmums: kopš tā laika es neesmu izmantojis esošus cilvēkus kā darbu varoņus, izņemot – profesors Mincs Gusļarā. To darīt nedrīkst.

Patiesība var man kalpot ja ne par attaisnojumu, tad par izskaidrojumu – mana īpaši maigā attieksme pret „Serjožu” un to ceļojumu, ko mēs veicām.

Bulgārijā nauda mums ātri beidzās, taču es biju jau tik bezkaunīgs, lai, kad Brigita aizveda mani uz žurnālu „Kosmoss”, stādītos priekšā kā rakstnieks no Maskavas. Kaut arī iespiests man bija tik divi stāsti un dažas pasakas bērniem.

„Kosmosa” redaktors Slavko Slavčevs atvēra rakstāmgalda atvilktni un izvilka „Pliksi” pudeli. Man tas bija negaidīti, par cik mēs dzērām slepeni un tajā neatzināmies, kur nu vēl ārzemniekiem.

Redaktors Slavčevs parunāja ar mani par dzīvi un fantastiku un pajautāja, vai es nevaru aplaimot žurnālu ar savu jauno stāstu.

Es padomāju un atbildēju: „Varu”.

Mēs devāmies uz kalnu kūrortu Borovci, noīrējām tur par tīri nosacītu samaksu istabu rakstnieku daiļrades namā (bulgāru kolēģi vēl joprojām uzskatīja mani par savējo). Pa visu sienu bija logs. Logs bija pavērsts pret kalna nogāzi.abās pusēs atāvēja varenas egles, bet pa visu zaļoja angļu mauriņš, kurā laiku pa laikam klejoja pēc skata Šveices aitiņas. Lejā bija kamīnzāle, kurā, kā visi bulgāru rakstnieki lieliski atcerējās, notika briesmīgs atgadījums.

Tas bija piecdesmit sestajā gadā. Divi scenāristi atbrauca uz Borovciem un nekādi nevarēja pārstāt dzert un sākt radīt.

Reiz jaunākais no scenāristiem (uzvārdu apzināti nenosaucu, tādēļ, ka nezinu, kas par valdību Bulgārijā ir pašreiz un kāda tā kļūs rīt) izdzirdēja, ka no vecākā scenārista istabas skan rakstāmmašīnas klaudzieni. Veselu stundu viņš cietās un kūsāja neapmierinātībā. Beidzot neizturēja, ielauzās pie drauga istabā ar kliedzienu: „Ko tu tur raksti?’ Draugs izvilka no rakstāmmašīnas papīra lapu, uz kura ar burta „ž” palīdzību bija uzdrukāts jaunākā scenārista ļoti līdzīgs portrets.

Tikko viņi sataisījās pasmieties, kā ieskrēja kāds no kaimiņiem: - Ungārijā revolūcija!

Sekojošās dienās visa Bulgārija sēdēja pie radiouztvērējiem, ķerot ziņas no Budapeštas. Bulgārija bija sašķelta tajos, kas juta līdzi ungāriem, un stingrās Krievijas līnijas piekritējos.

21

Vienā no nākošo dienu vakariem visi radošā nama iemītnieki sēdēja kamīnzālē pēc pusdienām un apsprieda Ungārijas notikumus. Bija tur arī Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, liels cilvēks valstī.

Un pēkšņi pārraide aprāvās, un pēc īsas pauzes atskanēja diktora balss: - Dārgie līdzpilsoņi! Briesmoņu – boļševiku vara Sofijā ir gāzta! Pagaidu revolucionārā komiteja lūdz nekavējoties arestēt visus aktīvos partijas biedrus un to līdzjutējus. Nāve komunismam! Lai dzīvo brīvība!

Visi sastinga pilnīgās šausmās.

Te kamīnzāles durvis plaši atvērās, un uz sliekšņa parādījās divi drūmi jauni cilvēki kalnu iedzīvotāju ādas drēbēs ar automātiem rokās. „Komunisti, piecelties! – iekliedzās viens no viņiem. – Ar seju pret sienu.” Un visi rakstnieki, ieskaitot pašus uzticīgākos partijniekus, tā vietā, lai pieceltos, pagriezās pret Rakstnieku savienības priekšsēdētāju meklējot palīdzību un atbalstu.

Taču tas sāka uzvesties pavisam dīvaini.

Viņš pielēca kājās un sāka nervozi kliegt, ka iestājās partijā viltības mudināts, lai to sagrautu no iekšienes, ka vienmēr ir neieredzējis komunistus un gatavs nekavējoties iestāties revolucionārajā vienībā, lai iznīcinātu komunistisko sērgu.

Te jaunie cilvēki nereizē iesmējās, tādēļ, ka bija speciāli draugu – scenāristu nolīgti šai lomai, kuri kinogrupā, kas netālu uzņēma vēsturiski – revolucionāru filmu par 9. septembri, viņiem pat automātu mulāžas dabūja.

Taču, organizējot revolucionāru uzlidojumu, viņi negaidīja, ka Rakstnieku savienības priekšsēdētājs uzvedīsies tik vētraini.

Rezultātā ganus, kas nospēlēja šīs lomas, arestēja un iesēdināja par huligānismu un ieroču zādzību, scenāristus izdzina no Rakstnieku savienības un aizliedza viņiem strādāt kino, taču ar Rakstnieku savienības priekšsēdētāju nekas nenotika, tādēļ, ka visi saprata – godīgs partijnieks kļuva par upuri miera un sociālisma ienaidnieku nejaukai provokācijai. Situācijas pikantums slēpās tajā apstāklī, ka jaunākais scenārists bija Bulgārijas Varonis, šo nosaukumu ieguvis par to, ka kā drosmīgs zēns cīnījās partizāņu vienībā pret fašistiem, bet Rakstnieku savienības priekšsēdētājam tik lieliskas biogrāfijas nebija.

Lūk tajos Borovcus es sēdēju un ar zīmuli rakstīju savu pirmo „Gusļaras” stāstu. Jā, Lielā Gusļara piedzima tieši Borovcos. No turienes stāstā „Privātas dabas sakari” pārceļoja meža ceļš kā darbības vieta. Tieši tur es ieraudzīju remontstrādniekus, un man likās, ka strādniekam, attēlotam apaļā ceļazīmē, ir nevis divas kājas, bet trīs. Un ja nu ceļu labo citplanētieši?

Ar zīmuli uzrakstīto stāstu es aiznesu uz „Kosmosu. Slavčevs viņu paņēma un iespieda, bet, par cik man nebija oriģināla, es šo stāstu pēc tam pārtulkoju nu bulgāru valodas. Tā ka mans pirmais „Gusļaras” stāsts dzimis ārpus mūsu Dzimtenes.

Stāsts par automātistiem, kuru man toreiz izstāstīja, kā arī citi to scenāristu dzīves stāsti, sēdēja manī un urbās. Un tad uzgāzās 7. novembris – Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 50 gadi! Mēs aizgājām un strādnieku demonstrāciju un karaspēka parādi.

Mani saviļņoja aina – gājienu atklāja liels cilvēku pūlis, kas bija ietērpti bušlatos, šineļos vai armjakos. Šie cilvēki nesa sarkanus karogus un vilka sev līdzi ložmetējus, aiz kuriem laiku pa laikam apgūlās. Šie ļaudis šturmēja Ziemas pili.

Tiesa, pašas pils nebija – pārējais palika iztēles ziņā.

Un pēkšņi manī radās, salikās, iespēra zibens, un es  sapratu, ko gribu uzrakstīt!

Es atgriezos Maskavā un pēc dažiem mēnešiem, kad viss nomierinājās, uzrakstīju stāstu „Misēklis – 67”. Tajā es iedomājos, ka Pīterā nolemts novadīt jubilejai veltītu Ziemas pils ieņemšanu un parādīt revolūcijas norisi televīzijai, radio, ārzemju viesiem un visiem strādniekiem.

Ieņemt Ziemas pili vajadzēja kārtības sargiem, miličiem un darba pirmrindniekiem. Bet kas aizstāvēs?

Nolēma savākt sieviešu bataljonu no Ermitāžas ekskursiju vadītājām un jaunākajām zinātniskajām līdzstrādniecēm, bet junkerus – no vīriešu dzimuma jaunākajiem zinātniskajiem līdzstrādniekiem.

Kad par to kļūst zināms, darbinieki savāc komjaunatnes sapulci un tajā, jā jau godīgi padomju pilsoņi, nolemj: „Sakarā ar to, ka pils ieņemšanā piedalīsies piedzērušies elementi un pat huligāni, nenovērtējamām kolekcijām, tautas īpašumam draud briesmīgs liktenis!” un tad Ermitāžas delegācija joza uz rajona komiteju, bet rajona komiteja, protams, lamā komjauniešus par noliedzošo garastāvokli un pat padomju darbaļaužu nomelnošanu.

Bet komjauniešiem nekas cits neatliek, k, atgriežoties muzejā, paziņot saviem biedriem par Ļeņingradas bonzu nostāju un nolemt: „Ziemas pili neatdot! Dārgumus saglabāt!” Un tālāk sākas parastais bardaks.

Kreiseris „Aurora” uzsēžas uz sēkļa, un Ziemas pils vietā lielgabala šāviņš trāpa Smoļņijā.

Ļeņinu (aktieri, kas nogrimēts kā vadonis) uz ielas arestē brīvprātīgie kārtības sargi, kas attēlo sarkanās gvardes vienību, noturot vadoni par Pagaidu valdības spiegu.

Komjaunieši atsit dažus uzbrukumus, un beigu beigās aktieris, kas tēlo Kerenski, pārņem varu valstī, bet Politbirojs ar Brežņevu priekšgalā pēc rūpīga mēģinājuma apmētāt Ļeņingradu ar atombumbām atkāpjas no varas.

Stāstu es uzrakstīju un ar to es pārgāju sociālās fantastikas autoru līmenī.

Tiesa, neviens, izņemot tuvus draugus, par to nenojauta.

Un arī baidījos šo stāstu kādam rādīt.

Attieksme pret sociālo fantastiku pasliktinājās.

Septiņdesmitajos gados „Jaunajā gvardē” izdzenāja lielisko Žemaiša redakciju, kura arī drukāja fantastiku. Žemaiša, Kļejevas vietā atnāca netalantīgi biedētāji un iznīcinātāji, kuriem Strugatsku vārds bija lamuvārds. Viņi centās zem sevis pabāzt visu valsts fantastiku, lai neviens, izņemot „savējos”, neuzdrošinātos publicēties. Atceros, kā kārtējā varas mainās periodā Svetlana Mihailova, bijusī „Jaunās gvardes” redaktore, kas aizgāja pēc redakcijas izdzenāšanas uz VAAP, piedāvāja man doties kopā ar viņu pie jaunā šefa, lai uzzinātu, ko viņš grib. Saruna bija labvēlīga, klusa, un ar pieņemšanu labvēlīgi noskaņotā Svetlana pajautāja vadītāju: kā viņš attiecas pret sociālo fantastiku? Un tad šefs paskatījās uz Svetlanu ar stingru komjaunieša skatienu un atbildēja ar vieglu smaidu:

22

- Es dalu sociālo fantastiku divās daļās. Pirmo es metu miskastē, otro nesu uz KGB.

Pēc šīs frāzes mēs atvadījāmies, bet drīzumā es saņēmu brīnišķīgu recenziju par saviem stāstiem, kuri tobrīd gulēja redakcijā. Recenzijā par „Svešajām atmiņām”, citu starpā, bija teikts: „Mēs zinām, uz ko norāda autors, kad raksta, ka virs sarkanā laukuma peldēja tumši mākoņi.”. par „baltajiem Pelnrušķītes spārniem” recenziju uzrakstīja Aleksandrs Kazancevs, kurš paskaidroja, ka mans slepenais mērķis ir padomju kosmonautu diskreditācija.

Es nevarēju un negribēju strīdēties un pretoties – tajā laikā es biju kļuvis par „detgiza” autoru un daudz strādāju kino. Uzstāt uz to, lai mani drukātu „Jaunajā gvardē”, es nevarēju – man aiz muguras nebija Rakstnieku savienības – un komunistiskās partijas.

Kas attiecas uz „Misēkli”, tad tā liktenis ir brīnumains.

No tā laika pagājušajos gados es „atvilktnei” uzrakstīju daudz stāstu un noveļu. Pēc dabas es neesmu cīnītājs. Ja reiz es dzīvoju mūsu valstī, tad gāju uz darbu institūtā un biju pārliecināts, ka nomiršu neuzceltajā sociālismā. Kā jebkurš fantasts – es neesmu gaišreģis.

 Turpinājums sekos