Es samulsu un piekritu. Mēs atgriezāmies pie vecajām attiecībām tikai pēc dažiem gadiem.
Aspirantūrā maksāja tūkstoti (pēc tam tas kļuva par simtu) rubļu, piedzima Alise, ar naudu bija slikti, jo vairāk tādēļ, ka mēs nemācējām taupīt. Mēs izrādījāmies vienīgā ģimene Birmā, kura neatgriežas ar mašīnu. Toties lieliski padzīvojām, braucām uz okeānu, es atvedu vairāk par tūkstoti grāmatu, mēs bijām apģērbti un apauti. Sešdesmito gadu sākumā es vēl izbraukāju no Zarubežstroja uz Ganu un Irāku – pa diviem mēnešiem reizē.
Un, galvenais, mani sāka iespiest.
Protams, runas par fantastiku pagaidām vēl nebija. Taču mammas paziņa, tulks no angļu valodas, atveda mani uz žurnālu „Vokrug sveta”, kur man piedāvāja uzrakstīt aprakstus par Birmu.
Pirmais apraksts parādījās 1960. gada vidū, un mēs ar draugiem aizbraucām uz Oņegas eseru.
Institūtā es biju iesīkstējis tūrists. Kad precējos, reizes divas ņēmu Kiru uz kaut kādiem „izlēcieniem” uz ārzemēm. Taču nelaime slēpās tajā, ka mēs mīlējām skaļi dziedāt neievērojot harmonijas zīmes un nepieturoties pie motīva. Kira gan, pabeigusi skolu pie konservatorijas, laikam gan izcieta neizsakāmas mokas. Trešajā reizē viņa ar mums nebrauca, bet ceturtajā reizē arī es paliku mājās.
Tiesa, toreiz tūrisms mūsu institūtā beidzās ar neko dēļ traģēdijas, kurā es nenoslīku sagadīšanās pēc. Pēdējā momentā iekārtojos darbā ar „meža semināru”. Bet piecpadsmit cilvēki no mūsu sekcijas devās ar divām laivām uz Ļeņingradu uz Jūras Kara flotes dienu. Viņi steidzās, lai nokļūtu uz svētkiem. Nolēma izsprukt pirms vētras Ribinskas jūrā, un viņus sasita pret miruša meža stumbriem ūdenskrātuves ziemeļu daļā.
16
Kad ūdenskrātuvi beidza, centās iekļauties triecientermiņos un mežu nepaguva nozāģēt. Tā arī palika par baisu draudu zemūdens stumbri.
Atrada mūsu zēnu un meiteņu ķermeņus divas nedēļu laukā, veda šurp cinka zārkos, un pa divām nedēļām mēs apglabājām daudzus – tās ir baisas atmiņas, tas bija kā darbs. Šodien no rīta uz kapiem, un rīt uz kapiem...
No sešdesmitā gada mani regulāri iespieda „Vokrug sveta”. Es regulāri braucu komandējumos un ekspedīcijās no žurnāla un kļuvu redakcijā par savu cilvēku. Pēc maniem aprēķiniem, par gadu darba žurnālā es aizpildīju ar saviem materiāliem vairāk kā divus pilnus numurus.
Ar manas paaudzes rakstniekiem es iepazinos jau pirmajā sešdesmito gadu pusē, kad nodarbojos ar žurnālistiku un sāku tulkot izdevniecībai „Mir”, kurā lielisks cilvēks Jevgenijs Arturovičs Deviss izveidoja garu un, var teikt, revolucionāru ārzemju fantastikas sēriju. Esmu pārliecināts, ka padomju fantastikas attīstībai šī sērija kļuva par ko vairāk, nekā Žemaiša redakcija. Vispār, vai var salīdzināt?..
Taču vairums nākošo un esošo, pie kam nebagāto fantastu izgāja cauri šai sērijai kā tulki, sastādītāji un priekšvārdu autori.
Es biju tulku un recenzentu vidū, par cik zināju angļu valodu. Lūk, tā bija īsta skola!
Tiesa, vajag pateikt, ka Jevgenijam Arturovičam mēs visi, atnākošie uz viņa kā spraugu šauro kabinetu, skaidri iedalījāmies plauktiņos, kuros viņš mūs novietoja.
Es atrados „recenzentu un tulku” plauktiņā. Sastādītājos es vairs neiekļuvu, bet priekšvārdu, man uzticēja uzrakstīt tikai reizi: veidojās bulgāru krājums, bet es atgriezos no Bulgārijas un personiski pazinu autorus.
Šī konservatīvisma dēļ Deniss ilgus gadus negribēja ticēt tam, ka es pats varu kaut ko uzrakstīt. Bet pirms pieciem gadiem, kad Jevgenijs Arturovičs bija konsultants „Armādā” un tur radās jautājums – vai nesākt mums sadarboties, viņš piedāvājās būt par vidutāju un, tiekoties ar mani, paziņoja: „Tulks tu esi neslikts, bet vai vajadzēja tev pamest šo nodarbi – šaubos...” „Mirā’ es iepazinos ar tulku Nelliju Jevdokimovu, pilnīgu, slinku, talantīgu sievieti, bet pēc tam ar viņas vīru – Sašu Jevdokimovu, grāmatu tirgotāju un, galvenais, ļoti nesliktu bibliogrāfu.
Saša bija baisi tievs, nedaudz līdzīgs kamielim un izspūris.
Jevdokimovi dzīvoja Borodinas tiltam tuvākajā mājā krastmalā. Tur bija arka apmēram četru stāvu augstumā. Kā reiz virs arkas arī atradās viņu dzīvoklis, bet varbūt daļa komunālā.
Vispār, plaša, augsta istaba ar stalažām, izsēdētu krēslu un vēl vairāk izgulētu dīvānu. Tur bija vēl kaut kādas sēdvietas, tādēļ, ka kad Nellija ieviesa savu literatūras salonu, savācās ap divi desmiti viesu un visi kaut kā novietojās.
Šeit es ieraudzīju fantastus.
Galvenā figūra šajās sanākšanās – Ariadna Gromova. Viņa pēc dabas bija Galvenā Sieviete.
Ariadna atnāca un apsēdās krēslā, bet aiz krēsla stāvēja viņas jaunie ieroču nesēji – Šura Mirers un Rafa Nudeļmans. Pirmais – jauns fantasts, viens no labākajiem mūsu valstī; otrs – kritiķis, tulks un Ariadnas līdzautors.
Arkādijam Strugatskim, kurš arī ienāca reizi vai divas, nez’ kāpēc vieta neatradās, tādēļ, ka viņš bija iesācējs un vēl nesaprata, cik ir lielisks.
Es vispār nebiju fantasts, rakstnieks vai kas tur vēl. Bet piederēju tulku kohortai.
Otra mana tikšanās ar īstu rakstnieku notika daudz vēlāk, 1967. gadā, kad es izlēmu uzrakstīt fantastikas romānu. Par to es sarunāju ar savu draugu, „Detgiza” redaktoru, Ņinu Matvejevnu Berkovu, un viņa arī ieteica man aizbraukt kaut kur no Maskavas, lai neķetru darbam pa divdesmit minūtēm dienā, bet sēsties no rīta un līdz vakaram klabināt rakstāmmašīnu, līdz apnikumam.
Šai sarunā klātesošais Oļegs Sokolovs, kurš tad strādāja „Iskateļā”, teica, lieliski pazīst rīgas rakstnieku Vladimiru Mihailovu, lielisku, viesmīlīgu cilvēku. Tā ka sēdies, Igor, vilcienā, piezvanīsi Volodjam no stacijas un pavadīsi mēnesi Rīgas jūrmalā, tur viņiem ir lielisks Rakstnieku daiļrades nams, pašā krastmalā, apkārt priedes šalc.
Kas par apmātību uznāca, līdz šim nesaprotu! Kā es varēju uzrasties svešā pilsētā pie nepazīstama cilvēka? Pats to nekad nedaru un nemīlu, kad tā rīkojas ar mani. Bet, lūk, izkāpu no vilciena, piezvanīju Mihailovam... viņš nebija mājās, bet viņa sieva Nataša pieklājīgi piedāvāja ienākt pie viņiem mājās un pagaidīt.
Ar čemodānu un rakstāmmašīnu es ielauzos Mihailova dzīvoklī un iestrēgu tur uz vairākām stundām, tādēļ, ka viņš nodarbojās ar savām lietām, nenojaušot, kāds pārsteigums viņu gaida.
Kad viņš ieraudzīja mani, ļoti apvainojušos viņa dzīvoklī, tad pirmajā mirklī, par manu kaunu, nevarēja noslēpt zināmu satracinātību – diena padevās neviegla, un Mihailovs izskatījās noguris.
Pamazām Mihailovs atmaiga, kļuva labsirdīgāks, bet tā kā viņš ir visai labvēlīgs cilvēks, tad pēc stundas mēs kļuvām par draugiem, par kādiem palikām visu dzīvi.
Pie Volodjas Mihailova es ieraudzīju plauktu, uz kura stāvēja ne tikai žurnāli ar viņa stāstiem un novelēm, bet arī pašas īstākās grāmatas, uz kurām bija uzrakstīts autora vārds. Bet pats autors, neliels, stalts, ātrs kustībās, melnmatains, nenojaušot par to, kā viņu sagriezīs dzīve, stāvēja man blakus un izturējās kā līdzīgs.
Volodja atstāja mani pie sevis nakšņot, bet nākošajā dienā aizveda uz jūrmalu meklēt kur dzīvot. Nez’ kāpēc radošais nams man bija slēgts – vai nu mana sociālā stāvokļa dēļ, vai kāda cita iemesla dēļ, bet mēs noīrējām istabu mājiņā blakus rakstnieku namam pie apkopējas, jaukas latviešu sievietes ar diviem dēliem. Es viņas mājā nodzīvoju mēnesi, ritēja slinka, slapja Baltijas ziema, mazā kafejnīcā pie šosejas lēti (nebija sezona) cienāja ar putukrējumu, minogu un īstu kafiju. Sniegs krita naktī, bet no rīta visur kusa, izņemot mauriņus. Es sēdēju pie loga, slapjā sniega plēksnes bira no priežu zariem, un tie atviegloti iztaisnojās. Es uzrakstīju romānu „Pēdējais karš”, kurš radās dažus mēnešus agrāk, kad es braucu uz „Serjožas” no Murmanskas uz Tiksi.
Pat kosmiskais kuģis romānā saucās „Serjoža”, arī daži apkalpes locekļi bija nosaukti sauskravas kuģa jūrnieku vārdos.
17
Vairāk ne ar vienu no kolēģiem nebiedrojos, ja neskaitīt, protams, manu draugu Romānu Podoļniju, kurš vadīja žurnāla „Znaņije – sila” literatūras nodaļu un ar kura aiziešanu šis izdevums tūlīt pat atteicās no grūtā goda būt par Krievijas fantastikas pionieri, nododot līdera palmu žurnālam „Ķīmija un dzīve”. Romāns Podoļmijs bija brīnišķīgu īsu noveļu autors, taču neieguva popularitāti, par cik viņam nepadevās lielās formas – romānā, par stāstā viņš nebija veiksmīgs.
Toties bija labākais zinātnes popularizētājs valstī, kuru veicināja unikālā, absolūtā atmiņa.
Reiz Romāns saslima, un es aizbraucu viņu apraudzīt, bet pa ceļam atcerējos, ka nepaķēru viņam kaut ko palasīt. Tajā brīdī es gāju pa Arbatu, gāju garām bukinistu veikalam pretī Vahtangova teātrim, ieskatījos tur un ieraudzīju žurnāla „Ņiva” komplektu par 188-kādu tur gadu. Tad pirms divdesmit gadiem, tamlīdzīgs komplekts maksāja tik lēti, ka izmaksāja man vien taksometra braucienu. Es nokļuvu pie Romāna ar metro un atdevu komplektu. Un ko gan, kā jūs domājat, viņš teica?
- Pagaidi, varbūt es nemaz to nelasīšu. Jo kad man bija desmit gadi, mamma atnesa man „Ņivas” komplektus. Es taču visus atceros.
Tiesa, vēl pēc desmit gadiem brīnišķīgā Podoļnija atmiņa viņu ļoti iegāza. Viņš uzrakstīja kārtējo grāmatu par fiziku, taču recenzents viņam norādīja uz kaut kādām faktiskām kļūdām. Romāns bija satracināts – viņš nevarēja kļūdīties! Bet izrādās, kļūdījās...
Grūti stādīties priekšā nomāktāku cilvēku par Podoļniju. Viņu nodeva labākais, uzticamākais draugs – paša smadzenes.
Tieši pateicoties Podoļnijam žurnālā parādījās viss, kas bija pieminēšanas vērts mūsu fantastikā. Šeit tika iespiesti Strugatsku agrīnie darbi, kā arī viņu vēlīnie stāsti. Šeit tika publicēta lieliskais Mirera stāsts „Man ir astoņas dzīvības”. Šeit parādījās labāko amerikāņu un angļu autoru tulkojumi. Daudzi simti tūkstoši lasītāju parakstījās uz „Znanije sila” kā žurnāla etalonu. Un tajā bija Romāna Podoļnija nopelns.
Būdams asprātīgs un izdomas bagāts cilvēks, Pofoļnijs stāvēja aiz daudziem nestandarta uzsākumiem redakcijā. Piemēram, Podoļnijs izdomāja „Jautro zinātņu akadēmiju”. Šeit tika publicētas šaubīgas un vairāk nekā šaubīgas ziņas. Piemēram, reiz „Akadēmijā” parādījās raksts par to, ka žirafes nevar būt, tādēļ, ka dzīviem radījumiem nemēdz būt tik gari kakli. Jums vajadzētu redzēt, cik vēstuļu atnāca uz redakciju! Simtiem! Tajās lasītāji, kas akli ticēja drukātam vārdam, izrādīja sašutumu par to, ka žurnāls „Ogoņoks” ievietojis šī it kā neeksistējošā dzīvnieka fotogrāfiju!
Bira pārmetumi Brēmam un zooloģijas mācību grāmatām.
Taču par šīs svētās vienkāršības augstāko klasi man uzrādīja preses reakcija uz nelielu jokpilnu Ļva Minca piezīmi žurnālā „Vokrug sveta” ar apmēram šādu saturu: „Radžaras kņazistē Dienvidindijā pastāv interesants paradums. Katru pusstundu zem maharadžas loga šauj lielgabals un speciāls ziņnesis kliedz: „Klusāk, klusāk, valdnieks atpūšas!” Mincs krāja un līmēja burtnīcā šīs ziņas pārpublicējumus dažādos žurnālos. To nebija maz.
Es uzrakstīju uz „Jautro zinātņu akadēmiju” vēstuli no pilsētas Velikij Gusļar. Pensionārs Ložkins ziņoja, ka griķu rieksti – mūsu tuvākie saprāta brāļi. Paleontoloģiskajā pagātnē viņi ložņāja pa zariem un medīja mušas, bet pēc tam mīlestība guva uzvaru un, lai nenovērstu uzmanību, rieksti apvienoja divas smadzenes zem cieta apvalka. Tagad viņi maigojas aizmirsuši par ārpasauli.
Protams, vēstulē viss bija paskaidrots sīkāk, grieķu riekstu evolūcija tika apskatīta ar atsauci uz autoritātēm, un beigās bija uzsaukums: atsakieties no saprāta brāļu ēšanas!
Uz šo publikāciju pienāca daži desmiti atsauksmju, pārsvarā ar solījumiem nekad vairs neēst grieķu riekstus.
Labākā no vēstulēm bija kolektīvais sūtījums no robežsardzes posteņa.
Vēl viens no Podoļinja izgudrojumiem, kas attiecās uz fantastiku, bija Kontaktu komisija.
Podoļnis izdomāja izveidot komisiju no zinātniekiem, pēc būtības skeptiķiem, to cilvēku pretenziju izskatīšanai, kuru uzskati iziet ārpus zinātnes robežām.
Ekspertu bija vairāk par duci, redakcija uzsauca mums tēju un cepumus. Uz žurnālu nāca telepāti, telekinēzisti, jaunas hronoloģijas radītāji un citi brīnumdari. Jāsaka (un ja Krievijā palikuši kādi no komisijas locekļiem, tie apstiprinās), ka neviens no apmeklētājiem nevarēja izlasīt domas, atminēt trijstūrus, pabīdīt glāzi vai pierādīt, ka antīko pasauli izdomāja viduslaiku mūki. Un par lidojošiem šķīvīšiem un noslēpumainiem atnācējiem labāk nepieminēt. Apmeklētāji gāja prom no komisijas aizvainoti. Labi, kam mums bija varena humora izjūta un neparastā princips, kuru izdomāja matemātiķis Jurijs Estrins: „neviena pasaules mitoloģija nemācēja izgudrot ķenguru”.
Taču pēc tam komisija, tik lepna un skeptiska, ar kaunu izgāzās. Vainīgs bija fon Deņikins.
Viņš režisēja filmu „Atmiņas par nākotni”. Kura tajos gados dalīja pirmo vietu popularitātē ar filmu „Kāpēc es to izdarīju?” – par abortu sliktumu. Kad es skatījos „Atmiņas...”, tad savas specialitātes ietvaros atcerējos: kā melo autors, kāpēc melo un kur ir viņa vājums.
Taču līdz ko filma izgāja ārpus manu zināšanu rāmjiem, es ķēru sevi pie kauna domas: „Un ja nu tajā kaut kas ir?” Izrādījās, ka mani kolēģi Komisijā, kas bija noskatījušies Deņikina radīto, arī bija zināmā mulsumā. Un kāds piedāvāja aiziet vēlreiz un noskatīties filmu kolektīvi, lai uzrakstītu kopīgu recenziju.
Mēs apsēdāmies zālē ar piezīmju grāmatiņām. Un katrs gaidīja savu laupījumu...
Aha, es sev teicu, lūk dzelzs kolonna Deli, kura iemanījusies nerūsēt pusotra tūkstoša gadu, par cik iztaisīja to, protams, atnācēji no īpaši tīra dzelzs. Taču fon Deņikins nezina, un viņa lasītāji vēl jo vairāk, ka viens zviedru metalurgs nolēma pārbaudīt, vai tas tā ir, un izraka bedri kolonnas pakājē. Pēc tam paņēma analīzei daļiņu metāla un noskaidroja, ka kolonna ir salīmēta no diezgan „netīra” metāla, pie pamatnes, kur uz tās no augsnes nokļūst mitrums, dziļi sarūsējusi. Turas viņa tikai ar īpaši sausa tā rajona gaisa palīdzību.
18
Un šādus diezgan zinātniskus faktus atcerējās katrs no mums filmas skatīšanās laikā.
Mēs uzrakstījām kolektīvo recenziju. Un pat ne pārāk smējāmies par Deņikinu, kurš tajā laikā sēdēja Šveices cietumā par krāpšanu. Pēc tam sākām gaidīt lasītāju pateicības.
Un te iestājās katastrofa!
Uz redakciju pienāca dažas vēstules. Un nevienas, kurā būtu teikts: „Malači, zinātņu doktori, lieliski pastrādājāt!”. Šajās vēstulēs tika piedāvāts atņemt mums zinātniskos grādus, padzīt no darba, aplauzt nejaukos pirkstus, iesēdināt cietumā un pat nošaut, lai mēs nemaitātu lieliskās planētas Zeme gaisu.
Vispār, mēs uztraucāmies ne ilgi. Mēs ātri apķērām, ka mēģinājām ar zinātniski skeptisko vārdu esam mēģinājuši cīnīties ar reliģiozās apziņas parādību. Kas nepadodas loģikai. Un bijām nolemti neveiksmei.
Manu pirmo stāstu nopublicēja žurnālā „Vokrug sveta”. Tas bija apkaunojošs darbs 0 ne tikai tāpēc, ka stāsts bija slikti uzrakstīts, bet arī tāpēc, ka bija salīmēts no kroņa patriotisma gabaliem.
Padomju „dāvināto” objektu celtniecībā šoferis Miša (Maun Dži) cieta no ļaunas indīgas čūskas kodiena.
Padomju cilvēki paspēja aizvest viņu uz Pastēra institūtu. Lūk, vispār, arī viss.
Taču kādi cilvēki!..
Kad tad es pirmo reizi publicēju tīri fantastisku stāstu?
Tas ir ne tikai sens, bet arī garš stāsts.
Tas notika sešdesmito gadu vidū, „Iskateļā”, kas bija „Vokrug sveta” pielikums.
Mēs cīnījāmies ar alkoholismu.
Nu ļoti tolaik bija pieņemts dzert darba vietās es par no APN aizbēgu, jo tur katra darba diena beidzās ar gājienu uz šašliku ēstuvi „Elbruss” uz Tveras bulvāra.
Apmēram tas pats notika arī „Vokrug sveta”. Un mēs nolēmām: tam jādara gals! Taču nesāpīgi.
Vispirms mēs sametāmies. Nopirkām šņabja pudeli par 2 rubļiem 87 kapeikām, konjaka pudeli par 4 rubļiem un 12 kapeikām un pavisam ne dārgi – portvīna pudeli ākstiem.
Pudeles novietojām skapī. Blakus nolikām rudzu sausiņus, nolikām glāzīti un tukšu tasīti.
Tu sagribēji iedzert. Tādēļ tev vajag visam „Iskateļam” redzot atvērt skapi, nolikt uz šķīvīša 50 kapeikas, ieliet sev glāzīti – un baudīt. Mēs domājām, ka baudīt vienatnē neizdosies, jo dzert ir patīkami kompānijā.
Un patiešām dzeršana izzuda. Kā sociāla parādība.
Līdz tai pašai traģiskajai dienai...
No tipogrāfijas paziņoja, ka 300 tūkstoš eksemplāru tirāžā iespiests krāsainais vāks priekš „Iskateļa”. Bet cenzūra paziņoja, ka no numura tiek izņemts tulkotais amerikāņu stāsts (goda vārds, neatceros, par ko).
Vāks bija ilustrācija aizliegtajam stāstam.
Mūsdienu fantastika, mūsu dzimtā antiutopija pacēla savu drakona galvu un vīpsnāja man. Un iemeta man sejā cimdu.
- Tas ir šausmīgi, - kāds teica. – Mēs paliksim bez prēmijas, trīspadsmitās algas, un pie viena tiksim pakļauti kolektīvai trenkāšanai. Ko darīt?
Kāds cits teica, ka nāksies izņemt no skapja pudeles. Mēs izņēmām un izdzērām uzkožot sausiņus. Un nekādi nevarējām neko izdomāt. Taču ar pēdējo malku man pāršalca apskaidrība, kas izmainīja manu dzīvi. Es pacēlu cimdu, ko bija metusi antiutopijas drakoniete.
- Izdarīsim tā, - es teicu. – Mēs izkldīsim pa mājām un, kamēr nav izgarojis svētīgais alkohols, rakstām katrs stāstu, kuru var ilustrēt ar nelaimīgo zīmējumu uz nelaimīgā vāka.
Visi sāka kliegt: „Urā!” – Bet pēc tam mēs izlemsim, kura stāsts ir labāks, un iespiedīsim.
Mēs izklīdām pa mājām.
Es apsēdos pie rakstāmmašīnas, - es jau trīs gadus nezināju citu veidu kā materializēt savas domas. Un noliku sev priekšā vākus.
Uz vāka bija uzzīmēts krēsls. Uz krēsla burka. Burkā dinozaurs.
Dibenplānā, ja nekļūdos, ruda sopka.
Es uzrakstīju stāstu par to, kā žurnāla redakcijā pienāk telegramma no fotokorespondenta Tālajos Austrumos: sak, dinozauri nav izmiruši, viens no viņiem ir noķerts.
Redakcijā sākas jezga, sadabū dzelzceļa platformu, nosūta uz Austrumiem, bet te ienāk fotokorespondents ar burku rokā. Burkā sēž dinozaurs. "Dinozauri nav izmiruši, - saka korespondents, - tikai stipri sarukuši ".
Kad es nākošajā dienā atnācu uz redakciju, izrādījās, ka visi mani kolēģi nogulējuši visu nakti kā susuri un nekāds stāstu konkurss. Redakcijā tā izbrīnījās par vienu gadījuma vājprātīgo, ka pat, manuprāt, stāstu lasīt nesāka un tajā pat dienā nodeva tipogrāfijā. Visi palika ar prēmijām un trīspadsmito algu, bet priekšniecība deva priekšroku notikuma noklusēšanai.
Stāsts saucās „Kad izmira dinozauri?”, bet numurs ieraudzīja dienasgaismu 1967. gada robežā [Искатель" № 2, 1967].
Tagad vajadzēja piedzimt Kiram Buličevam.
Mūsu apokrifā saka: kā tikko kļuva zināms, ka stāsts „Kad izmira dinozauri?” tika pieņemts drukāšanai, žurnālists un orientālists Možeiko stipri uzskrūvējās. No vienas puses, gribējās kļūt slavenam, taču arī bažas bija lielas.
Nu, iznāks fantastiskas stāsts. Izlasīs viņu institūtā. Un noskaidrosies, ka jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks, tikai vakar aizstāvējies, par viņu ir zināms, ka aizbēga no kolhoza, „nokavēja” dārzeņu bāzi, neieradās uz arodbiedrības sapulci, izturējās nebiedriski pret pazīstamo skaistuli Ivanovu, vēl arī fantastiku raksta!
Dzīt tādu Možeiko no institūta!
Vārdu sakot, es nobijos. Vienā minūtē izdomāju sev pseidonīmu Kirs – no sievas vārda, bet Buličevs, kā zināms, ir mātes uzvārds. Varbūt, ja man būtu vairāk laika, radītu sev ko izsmalcinātāku. Taču laika nebija.
Pats interesantākais, ka institūtā daudzu gadu garumā neviens par Buličeva nodarbošanos nezināja. Tas bija zināms tikai pašiem tuvākiem draugiem.