No sākuma šī frāze mani satrieca: izrādās, var izdalīt domāšanu atsevišķā procesā. Es, lūk, staigāju un domāju, ēdu un domāju, bet šefs atsevišķi domā no astoņiem līdz divpadsmitiem, bet atsevišķi strādā un ēd.
Tāda dzīve turpinājās ilgi, līdz mans šefs ar konsulu nepiedzērās līdz tādai pakāpei uz pie mums atbraukušā kuģa, ka pazaudēja portfeli ar dipkurjeru pasēm. Kas ir bijis ārzemēs, saprot, kāds tas ir ārkārtas notikums.
Situācija sarežģījās ar to, ka vēlu vakarā pie mūsu vēstniecības pienāca divi indusi un pateica, ka ostā netīšām atraduši portfeli un var to atdot padomju draugiem par mērenu atlīdzību. Vārtos dežūrēja komendants, kas izcēlās ar prātu un apķērību, līdzīgi putnam Balamutei. Viņš viltīgi piemiedza indusiem un teica: - Dodiet man vienu pasi, es paskatīšos, vai tā ir īsta.
Indusi, apspriedušies zem laternas pie vārtiem, pēc tam izstiepa caur režģiem pasi. Komendants satvēra pasi, aizbāza aiz jostas, atskrēja saprātīgā attālumā un sāka kliegt:
- Un tagad, nelieši, dodiet otru pasi, savādāk uz policiju piezvanīšu!
Indusi nospļāvās dzeltenajos putekļos un aizgāja pārdot amerikāņiem.
Man neredzamā līmenī ritēja enerģisks darbs: lidoja šifrogrammas, un priekšniecība čaukstināja mēles skaņu izolējošās istabās. Beidzot kāds kaut kur pieņēma lēmumu aprobežoties ar stingo rājienu.
Tas bija saprotams.
Dzeršana ārzemēs tika uzskatīta (varbūt arī tagad tiek uzskatīta) par mazāko no grēkiem. Vēl vairāk, vispār nedzerošs cilvēks izraisīja aizdomas un viņu ātri vien atšķīra. Nu, piedzērās puiši, vainīgi. Bet Dzimteni taču nenodeva? Nenodeva.
13
Šis fantastiskais stāsts, kā arī viss mana plikgalvainā šefa fantastiskais tēls, protams, pagrūda mani uz fantastiskas un ireālas literatūras radīšanu.
No piesātināta šķīduma, kas vestu pie nogulšņu veidošanās, vēl nebija. Idiotisma līmenim vajadzēja pacelties.
Un liktenis mani pabalstīja. Tas gribēja no manis izveidot hroniķi mūsu laikam visā tā krāšņumā.
Manī dzima, būvējās pilsēta Velikij Gusljar.
Labsirdīgais liktenis sarežģīja situāciju mūsu vēstniecībā.
No sākuma sajuka kara atašejs. Pēc tam sajuka Narcisovs, viņam sekoja stažieris (tiesa, tas bija vēlāk), bet visu vainagoja Kazanceva bēgšana un, visbeidzot, Igora Možeiko nodevība, tas ir – mana.
Ar mūsu kara atašeju notika lūk kas.
Viņš pārstrādājās, pārnervozējās, negribēja pensijā, gribēja kļūt par ģenerāli. Viņš daudz domāja un uztraucās. Un, iegājis pie sūtņa, konfidenciāli paziņoja viņam (sūtnis nebija ļauns cilvēks, saprātīgs, un pie viņa gribējās aiziet pažēloties par dzīvi), ka viņš ir amerikāņu spiegs. Es vairs detaļas neatceros, bet vai nu sūtnis izgāja, vai nu kaut ko nesaprata, bet mūsu pulkvedi aizveda ar „Ātro palīdzību” uz centrālo hospitāli, nervu nodaļu.
Tur viņš sagaidīja, kamēr uzlēks mēness, izkļuva uz balkona, no turienes dārzā un sāka skraidīt pa dārzu, meklēt izeju un visiem klāstīt angļu valodā, ka viņš vispār nav amerikāņu spiegs, kā par viņu domā biedri, bet īsts padomju patriots.
Rangunas centrālajā hospitālī vienmēr dežurēja galveno avīžu reportieri, lai pirmie uzzinātu, no kurienes atveda to vai citu ievainoto vai parastu. Un uztaisītu reportāžu.
Viņi arī ieraudzīja, kā pa celiņiem skraida cilvēks halātā.
Cilvēks no viņiem neslēpa patiesību par saviem uzskatiem.
Te viņu sanitāri noņēma no palmas, sasēja un nodeva jaunekļiem no vēstniecības.
No rīta visas Birmas avīzes rakstīja ar lieliem virsrakstiem pa visu pirmo sleju: „Krievu kara atašejs izvēlējās brīvību!”, „Galvu griezēji no krievu vēstniecības tur gūstā godīgu cilvēku!” Tajās dienās bija kaut kāds kārtējais atsalums Birmas un PSRS attiecībās, manuprāt, dēļ ķīniešu ložņāšanas ziemeļos. Tā ka notikums ar atašeju bija kā reiz laikā.
Pārliecināti par to, ka vēstniecība izvedīs nelaimīgo taisnības mīlētāju uz krievu cietumu, žurnālisti skaitā ap pussimtu, dežūrēja ostā, kur stāvēja mūsu kuģis un nekustējās no vietas gaidot instrukciju, bet cits pussimts devās uz Mingaladonas lidostu, lai atašeju pārtvertu tur.
Un tiesa, pēc enerģiskām apspriedēm un šifrējumu apmaiņas ar Maskavu pa vēstniecības vārtiem izbrauca mašīnu korteža un triecās uz ostu.
Lielākā žurnālistu daļa sekoja kortežai un sagaidīja to.
Tai pat laikā no vēstniecības izspruka otra korteža un triecās uz Mingaldonu. Lidostā pulvedi veda caur žurnālistu rindu, reportieri piedāvāja pulkvedim izvēlēties brīvību, komendanti un citi amatos zemāki čekisti vicināja avīzes fotogrāfu seju priekšā un dažus aparātus, tā runāja, sasita. Bet pulkvedis, neko nesaprotošs un, acīmredzot, piebāzts ar zālēm, māja ar roku, domājot, ka viņu pavada pielūdzēji, un kliedza:
- Paldies, biedri!
Tā viņš arī pazuda. Tajā gadījumā nozīmīgs bija pārspīlēts nervozs patriotisms, nevis vēlme aizraut uz Rietumiem. Savādāk kādēļ gan pulkvedim skraidīt naktskreklā pa hospitāļa dārzu un klaigāt, ka viņš ir godīgs ļeņinietis.
Vēstniecībā auga psihozes temperatūra. Īpašas, padomju, nepārvaramas un niknas.
Un te norāvās mūsu Narcisovs.
Viņš dzīvoja mājā virs mana drauga Kirilla Šangina un strādāja celtniecībā par rasētāju. Bija viņš kluss, kautrīgs cilvēks ar elegantiem žestiem un izteicieniem. Mīlēja teikt: „Lūk nenomiru kā zīdainis, tagad visu dzīvi mocos”.
Un nelikās gulēt bez vietējā mandalajas džina pudelītes, parupja dzēriena, taču tuva krievu dvēselei.
Kirills stāstīja, ka vakarā viņi sēdēja, dzēra tēju un pēkšņi dzirdēja augšā briesmīgu blīkšķi. Kad uzskrēja augšā, tad ieraudzīja, ka Narcisovs guļ zem čuguna. Tas ir viņš iespīlējās zem viņas, piepaceļot šo metāla tonnu ar ķermeni.
Viņu izvilka un pajautāja, kāpēc viņš tā rīkojas.
Narcisovs saprotami paskaidroja, ka kaimiņmājā apmetusies angļu ģimene. Šī ģimene saņēma uzdevumu ielaist Narcisovā iezīmētu atomu. Šis atoms staigās pa asinsvadiem, bet angļi uzzinās visas viņa domas. Lūk arī nācās rasētājam līst zem vannas, tādēļ, ka caur to stari.
Narcisovu aizveda uz vēstniecību, ieslēdza medpunktā un sāka gaidīt lidmašīnu, kura lidoja reizi nedēļā.
Pirmo dienu Narcisovs pavadīja mierīgi, taču otrajā sāka skumt un paziņoja saviem cietumsargiem, ka tagad viņam nav dēļ kā dzīvot, tāpēc, ka Maskavā neviens nenoticēs, ka viņš ir patriots, visi tur jau zina, kā viņš pārdevies starptautiskajam imperiālismam.
Un nav jēgas dzīvot.
Par cietumsargiem tajā brīdī bija dovi vēstnievcības stažieri, kuri spēlēja šahu uz naktsgaldiņa.
Narcisovs nesteidzoties piegāja pie sienas, atbalstījās pret to ar muguru, pēc tam negaidīti atgrūdās un metās uz priekšu uz pretējās sienas izteikto stūri.
Un pārsita sev galvu.
Ne līdz nāvei. Bet līdz lidmašīnai viņš gulēdams gulēja, bet uz lidmašīnu gāja ar marlēm aptītu galvu. Bet aiz viņa skrēja birmiešu fotogrāfi...
Viņu reportāžas saucās: „Otrais komunistu upuris.
Pievērsiet uzmanību: jau divi upuri centās pierādīt, ka viņi ir patrioti un komunisti.
Turpmākais stāsts mūs aizvedīs pie cilvēkiem ar citiem uzskatiem.
Atbrauca uz vēstniecību stažieris. Birmanists, kurš veselu gadu gaidījis braucienu, pārdzīvoja, nervozēja, vairs neticēja, ka viņam izdosies nokļūt mīļajā, taču nesasniedzamajā Birmā. Viņš bija tik laimīgs, ka pirmo nedēļu pavisam negulēja.
Kā jau pienākas komjauniešu ideālistam, viņš uzreiz piekrita veikt pussimtu sabiedrisko pienākumu, kurus bija priecīgi novelt uz viņa pleciem veterāni, kļuva par sienas avīzes redaktoru, vietējās komitejas biedru, futbola komandas vārtsargu... bet pa naktīm lasīja birmiešu avīzes, klausījās radio, zubrīja vietvārdus...
Otrajā nedēļā stažieris devās uz vietējo ēdnīcu, kura atradās vēstniecības teritorijā, pašā tālākajā stūrī, paņēma tur šķīvi zupas un, izmantojot to, ka pēc pusdienām viss ir pamiris no karstuma un sātības, iegāja galvenajā ēkā, uzkāpa pie sūtņa kabinetā, nolika šķīvi mūsu vēstniecības vadītājam uz galda.
14
- Ēdiet, - maigi palūdza sūtni stažieris, - jums vajag iestiprināties. Mums tūlīt nāksies paņemt jūsu mašīnu un braukt pašu spēkiem uz Bankoku, bet no turienes uz Štatiem. Es nolēmu nodot Dzimteni...
Jūs dzirdiet: tās pašas notis! Kaut arī mainās melodijas zīmējums, tās būtība paliek – varoņa privātās attiecības ar Dzimteni! Orvels, Zamjatins, Oldoss Hakslijs!
Sūtnis izlikās, ka piekritis, aprija visu zupu, spriežot, kā satvert un sasiet stažieri, pie kam domājot, kādu pretīgu zupu pavāri gatavo ekonomiskajiem vēstniecības darbiniekiem. Pašam sūtnim bija savs pavārs.
Neko neizdomājot, sūtnis beidza ēst zupu, un viņam par laimi kabinetā ienāca vēstniecības dežūrējošais sekretārs Saša Razvilovs.
Divatā ar sūtni viņi sasēja stažieri.
Šis stāsts tā vien nebeidzās.
Stažieris sagaidīja lidmašīnu un aizlidoja kuģī, Aeroflotes!
Un pavadīja viņu viens no vēstniecības atašejiem, kurš taisījās atvaļinājumā. Lidmašīna pārlidoja Dzimtenes robežu, lidoja virs Sibīrijas. Pavadošais atašejs nomierinājās un iesnaudās.
Stažieris pieklājīgi un mierīgi pajautāja, vai viņš drīkst aiziet uz tualeti? Atašejs neiebilda. Pēc piecām minūtēm lidmašīnu pārplūda izbrīnīta dūkoņa. Sajūtot nelāgu, atašejs pamodās un pieleca kājās.
Pa eju lēni gāja pilnīgi kails stažieris, nesa sainīti sasietas drēbes.
- Tu ko? – pajautāja atašejs.
- Klusāk, - atbildēja stažieris. – mani neviens nedrīkst pazīt.
Un pēdējais notikums šajā trakajā sērijā, ar kura palīdzību liktenis no manis izkala fantastu, izrādījās divas veiksmīgas bēgšanas...
Mums ar Sašu Kazancevu dzimšanas dienas blakus, viņš bija atašejs, es strādāju būvlaukumā, taču mēs piederējām vienai jaunatnes grupai un, teiksim, inteliģentākajiem mūsu kolonijas ļaudīm.
Dzimšanas dienā neviens neko nenojauta.
Bet pēc dažām dienām Saša Kazancevs aizgāja no vēstniecības, pat atstāja tur mašīnu, lai viņu nevarētu vainot kriminālā.
Pēc tam viņš aizgāja uz amerikāņu vēstniecību un palūdza politisko patvērumu. Tad tas vēl bija jaunums, taču Dzimtenes nodevība noritēja gludi. Viņš pat pēc vēstniecības pieprasījuma tikās ar mūsu konsulu un rezidentu (tas ir – vienu no padomniekiem) un apliecināja, ka aizbēga apzināti un neviens viņu nav nolaupījis.
Pēc tam Saša dzīvoja Amerikā, uzrakstīja diezgan garlaicīgu grāmatu un it kā gāja bojā autokatastrofā. Nezinu, kas notika patiesībā.
Taču uz manu likteni tas atsaucās.
Jo pēc Kazanceva bēgšanas un visiem pārējiem notikumiem vēstniecības un citu organizāciju augšas ciešā kontaktā ar Maskavu apsēdās sastādīt drošo, ne visai drošo un pavisam nedrošo cilvēku sarakstu.
Un, izrādās, pēdējo sarakstu ievadīju es. Arī likteņa pirksts!
Pirmkārt, man bija rājiens fizkultūras jomā (par fizkultūru sauca komjaunatnes organizāciju konspirācijas nolūkos). Otrs rājiens bija neoficiāls, to saņēmu par to, ka mana sieva aizbēga no manis ar Volodju Vasiļjevu, Austrumu institūta zinātnisko līdzstrādnieku, kurš dzīvoja pats par sevi, ignorēja vēstniecību un tās noteikumus, braukāja īrētā džipā, kura sēdekļi bija pārklāti ar paklāju, un viņam bija drosme pratināt celtniecības priekšnieku Alihanovu: - Atvainojiet, jūs nebijāt lunaparijā jūsu vizītes laikā Pompejā?
Patiesībā Kira aizlidoja ar Volodju vienā lidmašīnā uz Maskavu, taču pameta mani ne jau tā dēļ, un arī Volodja, kuru necieta vēstniecības varza, nenojauta par saviem donžuāna varoņdarbiem un it īpaši nezināja, uz ko viņš mani pagrūdis.
Bet pagrūda viņš mani uz Dzimtenes nodevību. Ko darīt tulkam bez sievas? Nodot dzimteni, dabiski!
Izrādās, pie visa es lasīju grāmatiņas angļu valodā un pavadīju laiku viena angļa veikalā. Tur es dzēru kafiju darba laikā. Un kas vēl ļaunāk – svinēju dzimšanas dienu ar nodevēju Kazancevu.
Vispār, vēstniecības augšas, savākušās un izskatījušas kandidatūras nodevībai, secināja – nākošais aizbēgs Možeiko.
Bet es par to nezināju un turpināju dzīvot šajā fantastikas romānā, kurš ir tik ticams, ka to varēja uzrakstīt tikai Sergejs Dovlatovs.
...Tajā pat dienā es taisījos uz muitu. Šoferis Miša (Maun Dži krievi vienmēr izkropļo apkalpojošā personāla vārdus, domājot, ka rusificētās iesaukas sagādā baudu vietējiem iedzīvotājiem) tajā dienā neieradās, tādēļ, ka aizbrauca ar mūsu „gaziku” ārstēt zobus. Es pagaidīju viņu, pagaidīju, pārējie mani mājas kaimiņi – galvenais inženieris Merkjukovs, tēvocis Gosja un Šarigins – jau aizbrauca uz laukumu, un gāju uz autobusa pieturvietu. Izmantot autobusu mūsu pilsoņiem bija kategoriski aizliegts. Sliktākas par to bija tikai rikšas, braucieni ar kurām pielīdzinājās publiskā nama apmeklējumam. Autobusi tālaika Birmā bija pārtaisīti no angļu karalaika kravas mašīnām, no priekšpuses uz tās tika novietots nevis numurs – ne jau visi mūsu pilsētas iedzīvotāji bija pietiekoši izglītoti, - bet dzīvas būtnes attēls. Piemēram, uz mūsu autobusa bija attēlota kobra.
Es ielīdu „kobrā”, par laimi ne pārāk piebāztā, izdevās piesēst uz koka soliņa, un mēs braucām.
Ostā es devos pie pazīstamiem muitniekiem, kuri ātri man noformēja kravu celtniekiem. Uz pusdienas laiku es pabeidzu darīšanas un izgāju uz iekas, un te kā par nelaimi sākās lietusgāze. Bija novembris, lietiem tā jā vajadzētu beigties, taču musona aste nevarēja rimties. Lietussargu es, protams, nebiju paņēmis. Tā ka aizskrēju līdz kafe, paņēmu tur avīzi „Gardian” un sāku lasīt. Lietus, kā jau pienākas tropos, gāza stāvus, un, kad pārstāja, no asfalta, saules staros, pacēlās garaiņi.
Nākošā gāze noķēra mani jau pie stacijas. Tā nu man nekas cits neatlika, kā izmantojot kinoteātru virtenes pārkares Aun Sana ielā, skriet uz Bouna veikalu.
Bouns bija priecīgs par mani – es izrādījos pirmais pircējs tajā dienā. Mēs ar viņu nopļāpājām līdz kādiem sešiem, un es devos mājās.
Konkrēti, pārrados jau vakarā.
Es izlīdu no autobusa pie mūsu mājas nr. 93 un ieraudzīju, ka uz apaļās asfaltētās mājas piebrauktuves stāv apmēram pusotra desmita mašīnu – vēstniecības, tirdzniecības pārstāvniecības un mūsu, celtniecības.
Kas noticis? Sirds sažņaudzās trauksmē! – gribas runāt svinīgi.
Es uzmanīgi piegāju pie mājas un ieraudzīju – viss tukšs. Tikai no galvenā inženiera kabineta bija dzirdamas balsis. Un es nedaudz pavēru durvis.
15
Kabinetā uz krēsliem, kas bija sanesti no visām istabām, sēdēja padomju kolonijas līderi. Sēdēja, pēc visa spriežot, sen. Uzstājās Petjs – tas čekists, kas bija man „piekabināts”.
- es ne reizi signalizēju, - viņš apgalvoja, - taču manā balsī neieklausījās.bet viss taču virzījās uz to, ka...
Un tad pie manis atgriezās miers. Paldies Dievam, nekas bīstams! Viņi atkal apspriež Kazancevu... Tad man labāk piesēst uz tā tukšā krēsla pie durvīm un izlikties, ka es sen un paklausīgi piedalos.
Es klusu atvēru durvis un piesēdu uz krēsla. Manu parādīšanos neviens, izņemot oratoru, nepamanīja.
Orators sastinga.
Viņš pārtrauca savu runu pusvārdā un sāka teikt: a-a-a-... a-a-a...
Pēc tam parādīja uz mani ar pirkstu.
Te es pārdzīvoju nepatīkamu minūti. Visu istabā sēdošo galvas griezās, sekojot pirksta norādei, manā virzienā. Un acis stiklojās..
Beidzot Petja skaļi un pārliecināti iekliedzās:
- Provokācija! Biedri, es taču brīdināju par gatavību provokācijai!
Cilvēki cēlās kājās, aizejot, veltīja man nosodošus skatienus, citi aizgāja.
Tikai pēc tam, kad visi izklīda, mani kolēģi pastāstīja, kas notika.
Ap vienpadsmitiem no rīta Alihanovan nez’ kāpēc mani savajadzējās.
- Kur Možeiko?
- It kā uz pilsētu taisī`jas braukt, - pateica mans kaimiņš Šarigins.
- Ar kādu mašīnu?
- Mašīnas nebija. Miša neatbrauca.
- Ar „kobru”?
- Ar „kobru”.
- Velns zina kas! Kad atbrauks pusdienās – tūlīt pie manis! Cik reiz var runāt, lai ar pilsētas transportu?
Uz pusdienām Možeiko neatbrauca.
Piecos Alihanovs ar smagu sirdi, taču pakļaujoties instrukcijai, paziņoja par ČP.
Vēstniecībā tieši to jau no manis gaidīja.
Tajā laikā, kad es dzēru tēju ar pienu pie Bouna, mūsu mājā sāka sabraukt nogurušie, niknie, pārbiedētie padomju kolonijas amati.
Ap septiņiem viss bija skaidrs. Runātāji centās viens otru pārspēt modrībā ar atpakaļejošu datumu. Par nožēlu, tur nebija ne magnetofona, ne stenogrāfistes. Katrā gadījumā Saša Razvins teica, ka saņēma patiesu baudu, uzzinot, no kāda maiga vecuma es strādāju amerikāņu izlūkdienestam.
Tiesa, jāpiezīmē, ka mani vienaudži un paziņas šajā spēlē dalību neņēma – jau dzīvē devās jauna paaudze, kuru jādēvē par sešdesmitniekiem. Pēc tam, tiesa, viņi arī novecos un izmainīsies...
Un tā, varat stādīties priekšā, kāds juceklis sākās manas atgriešanās dēļ. Bet neviens no atmaskotājiem nesajutās neērti. Tāpēc, ka mēs dzīvojām antiutopijā.
Vakarā man bija nepatīkama saruna ar Alihanovu, kuras beigās Jurijs Ivanovičs paziņoja, ka nosūta mani divdesmit četros uz Dzimteni, kuru es gandrīz nodevu. No rīta mani izsauca pie sūtņa, pēc tam nez’ kāpēc pie vēstniecības partorga...Visi viņi sita ar kulakiem pa mēbelēm un draudēja ar aizbraukšanu uz Maskavu – pats briesmīgākais sods!
Taču gan es, gan mani sarunubiedri zināja, ka tas viss ir spēle.
Lūk, viņš mani bar, zīmogo, bet acīs spīd klusas apmierinātības zaķīši: „Nelietis, draņķa inteliģents, nosist par maz! Bet neaizbēga taču!” Pēc dažiem gadiem Vašingtonā vienam no padomniekiem aizbēgs jauna sieva ar diviem maziem bērniem. Viņa mēģināja pierunāt vīru sekot viņas piemēram, taču tas nepiekrita nodot Dzimteni. Viņš bija sešdesmitnieks un filozofijas doktors. Kad sieva pazuda, vīrs divas dienas sēdēja prostācijā cerot, ka viņa apjēgsies un atgriezīsies. Tā ka, kad vēstniecība uzzināja par zaudējumu, ķert bija vēlu. Vīrs atgriezās Maskavā un ilgi nevarēja atrast darbu. Es atceros viena ierēdņa vārdus, domāju, tipiskus: „Nevarēja sievu noturēt, pašam vajadzēja ar viņu kopā aizbēgt. Bet tāds mums nav vajadzīgs....” Mana sieva no manis it kā aizbēga uz Dzimteni. Tā ka visa ģimene bēga kur vajag.
Es paliku Birmā, taču kas raksturīgi, mani nosūtīja mājās tieši tajā dienā, kad palika divi gadi manam līgumam. Es biju vienīgais tulks vai speciālists, kuram nepiedāvāja pastrādāt vēl kādu pusgadu. Kaut arī strādāju ja ne labāk, tad ne sliktāk par...
Toties es kļuvu par fantastu.
Un domāju, ka manā vietā par fantastu kļūtu jebkurš.
Tagad, kad viss noticis, es sapratu, ka manas radošās biogrāfijas saknes atrodamas tieši divos Birmas gados.
Tikai tajos gados es par to nenojautu.
Es domāju, ka tā arī ir normāla cilvēciska dzīve.