9
Pie tam mēs dzīvojām 21. mājā Sivcevā Vražkā, divdesmit pirmajā dzīvoklī, un viņa atradās beletāžā – tas ir, sākās divus metrus no zemes. Līdz ar to sākoties pavasarim un līdz vēlam rudenim istabā logs bija atvērts, un staigājām tikai caur logu, pie kam pusdienu galds visu dienu bija novietots tā, lai uz tā būtu ērti spēlēt ping – pongu. Jaunākā māsa Nataška, kas piedzima 1939. gadā, vienmēr bija kopā ar mums, viņā iemīlējās (ar labojumu uz starpību vecumā) puikas no mūsu zēnu skolas, bet vēlāk viņas skola (Nr. 70, uz Gagarina prospekta) kļuva it kā mūsu skolas partneris un mēs draudzējāmies ar turienes meitenēm. Godīgi sakot, tā bija viena no mūļķīgajām biedra Staļina idejām – atdalīt zēnus un meitenes. Laikam vadonis ar nostaļģiju atcerējās to, kā mācījās seminārā, kurā uzņēma, protams, tikai zēnus. Un staigāja viņi formās, kā mēs.
Devītajā un desmitajā klasē es nešaubījos, ka iešu uz ģeoizpētes institūtu un kļūšu par paleontologu. Mūsu klasē mācījās Volodja Ruslanovs, viņa tēvs bija ģeologs, un viņš ņēma mūs ar Ruslanu līdzi nelielos pārgājienos pēc izrakteņiem. Nez’ kāpēc man atmiņā palikusi viena ekskursija – pa Pahtas krastiem. Mēs izkāpām Gorkos un visu dienu gājām gar upes krastu, kurā bija redzamas dziļas alas.
Pēdējo reizi atgriezīsimies pie tēvoča Petjas.
Ļvovā viņš neslikti iekārtojās. Ne vairāk, ne mazāk, bet par cietuma priekšnieku. Ksenijas tante viņu labi baroja un ēda pati.
Piedzima vēl bērns, bet varbūt divi.
Tēvocis Petja uzturēja labas darīšanu attiecības ar kolēģiem no iestādēm, jo vairāk tāpēc, ka tajā laikā Ļvovā bija no kā iedzīvoties.
Poļu okupanti no turienes aizbēga, atstājot daudz māju, lietu un noslēpumu.
Svetlanu tēvocis Petja nepanesa, tādēļ, ka viņa – tautas ienaidnieka meita. Viņš aizliedza Svetai iet uz skolu, un, lai viņa nepārkāptu aizliegumus, ņēma nost apavus. Svetlana gāja uz skolu basām kājām.
Pārbiedētie skolotāji atsūtīja delegāciju. Tēvocis Petja izgāja pie delegācijas vienos ordeņos, čīkstinot spīdošos zābakus. Viņš uzklausīja delegāciju pie ieejas dzīvoklī un teica:
- Mēri tiks pieņemti, vainīgie saņems sodu.
Svetlanu viņš piekāva, bet bez zilumiem, taču zābakus atdeva.
Vēl vairāk, pēc kāda laika viņai teica:
- Ar tevi kaut parunāt var, bet tava māte ārpus gultas interesi inteliģencē neizraisa.
Un aizveda Svetlanu uz vienu slepenu vietu.
Slepenā vieta izrādījās villa, kas bija rekvizēta poļu imperiālista rokaspuisim. Tēvocis Petja kaut kādā veidā viņu nogrāba.
Villā, kā atcerējās Svetlana, bija gara istabu anfilāde ar augstiem griestiem. Istabas bija blīvi piekrautas ar mēbelēm, kas bija savāktas no bagātām mājām.
- Šī ir panes Ožifovskas māja, - paziņoja tēvocis Petja pameitai. – Es viņu mīlu. Kad mēs pārvarēsim grūtības, tad noteikti apprecēsimies, kādēļ man nāksies pāriet katoļticībā.
Katrā istabā redzamā vietā karājās panes Ožidovskas portrets, metrs reiz divi, zelta rāmī... palielināts no pases fotogrāfijas.
Gatavošanās kopīgai laimei beidzās traģiski.
Noilgojies pēc panes Ožidovskas, tēvocis Petja izgāja uz noziegumu, kaut arī, protams, to par tādu neuzskatīja.
Viņš sarunāja ar transporta lidmašīnas pilotiem, kas vadāja uz Poliju un atpakaļ kontrabandu, lai tie viņu paņemtu uz tikšanos ar pani Ožidovsku – vairs nebija spēka ciest!
Piloti piekrita. Varbūt pat nesavtīgi, tomēr cietuma priekšnieks – ne pēdējais cilvēks pēckara Ļvovā.
Lidoja.
Un pēc sviestmaizes likuma tieši tajā dienā nomainījās priekšniecība, slota, „jumts” – lieliskie piloti–pārtvērēji nosēdināja lidmašīnu, izvilka no tās grupu noziedznieku, un visi viņi saņēma nopietnus termiņus. Vēl tik kolektīvā Dzimtenes nodevība un superslepenas lidmašīnas nolaupīšana. Vispār, pants vilka uz nošaušanu, un ja nebijis tēvocis Petja cietuma priekšnieks, viņam labi neklātos.
Visi saprata, ka cilvēks paklupa, ne vairāk. Labs cilvēks, savējais, tik daudz kopā izdzerts!
Cik es zinu, cietumā tēvocim Petjam neklājās slikti.
Viņu pat no Ļvovas tā arī neaizsūtīja un kaut kādu citu nometni. Nenodarīja pāri vecie draugi.
Toties slikti klājās Ksenijas tantei un viņas bērniem. Pārstāja viņu mīlēt tēvocis Petja un vairs par viņu nerūpējās.
Ksenijas tante kaut kā grozījās sabiedriskās ēdināšanas tīklā.
Bērni auga, Svetlana bez traucējumiem gāja uz skolu un pat ieguva vidējo izglītību, ko, kā tautas ienaidnieka meita, nebija pelnījusi. Bet viņas Maskavas tēvocis, kas nedraudzējās ar tēvoci Petju un bija neapmierināts ar viņa eksistenci, palīdzēja Svetlanai iekārtoties kopmītnē, un četrdesmito gadu otrajā pusē mana māsīca sāka mācīties juridiskajā fakultātē. Tēvoci Petju tas aizvainoja. Taču – kur uzrakstīsi no cietuma. Kā viņu apstādināsi?
Vispār, nepievērsa vajadzīgo uzmanību pameitas liktenim, palaida garām, bet, kad izkļuva brīvībā, nosēdējis tikai divus trīs gadus, viņa bija aizlaidusies no viņa varenā spārna.
Pēc cietuma tēvocim Petjam nācās pamest iestādi, zaudēt amatus, ordeņus un līdzgaitniekus. Un devās viņa ģimene uz dienvidiem, uz siltām zemēm, kur varēja labi iekārtoties.
Ģimenīte iekārtojās Izmailā.
Dzīve nebija viegla, tēvocis Petja bija tajā vīlies.
Ļvovā vairs neatgriezīsies – panes Ožidovskas villa tika kādam citam, kas atstāja zelta rāmjus, taču izņēma no tiem palielinātās fotogrāfijas, un arī pati pane pazuda, kā baumoja – aizbēga uz Rietumvāciju. Nepaveicās tēvocim Petjam privātajā dzīvē.
Kad Ksenijas tante atkal palika stāvoklī, vīrs paziņoja, ka viņa ar to izlēmusi viņam atraut maizes kumosu. Viņš nogāza sievu uz grīdas un sita viņai ar zābakiem pa vēderu, cerot, ka auglis tā izkritīs ārā.
Taču Ksenijas tante izrādījās stiprāka, nekā viņš cerēja, viņa izdzīvoja un dzemdēja kārtējo, liekas, sesto, tēvoča Petjas atvasi.
Ksenijas tante izlēma viņam smagi atriebties par pazemojumiem un sabojāto dzīvi. Viņa pateica, ka uzrakstīs, kur pienākas par lādes saturu, kas aresta laikā netika aiztikts. Lāde ar ordeņiem, kas bija konfiscēti Dzimtenes nodevējiem cietumā.
Tēvocis Petja atkal izbijās un aiznesa lādi pie Dunajas upes.
Tas notika vasarā, Svetlana bija atbraukusi pie mammas brīvdienās, un samierinājies ar viņas panākumiem tēvocis Petja pasauca Svetlanu līdzi.
Viņi nonāca Dunajas krastā, un tēvocis Petja atvēra lādīti, pilnu ar svešiem ordeņiem.
10
Viņš izņēma no lādītes Ļeņina ordeni, skūpstīja to un runāja:
- Saņēmu par varoņdarbiem aizstāvot Staļingradu.
Pēc tam nopūtās un meta to tālāk no krasta.
Runāja, skūpstot nākošo ordeni:
- Bet te es Dņepru forsēju. Karstu uguni radīja fašisti!
Un tā viņš sameta upē pussimta ordeņu.
Beidza. Visa seja bija asarās. Pateica Svetlanai: - Lūk līdz kam mani ienaidnieki noveduši.
Un nepārstāja raudāt lūdz pašām mājā.
Tajos mēnešos viņš sāka rakstīt memuārus.
Fantasti, turieties!
Memuāri saucās „Dinozauru maršs”.
Taču lasīt tos Svetlanai nedeva. Un pēc tam, acīmredzot, aizveda līdzi.
Viņš noeksistēja Izmailā līdz 50-to gadu vidum. Ko darīja, kā dzīvoja – nezinu, Svetlana nestāstīja. Taču, liekas, ārēji viņa dzīve ritēja ne pārāk aizraujoši.
Un tad viņš aizbrauca no Ksenijas tantes pavisam.
Aizbēga, paķerot līdzi pēdējās vērtslietas.
Un tikai pēc dažiem gadiem uzradās Ļvovā.
Izrādās, jau no Izmailas laikiem viņš sarakstījās ar bijušo cietuma ārsteni, ar kuru viņam kaut kad bija romāns vai cita veida tuvība. Ārstene piekrita paņemt viņu pie sevis mājās.
Pēdējās ziņas par viņu Svetlana saņēma astoņdesmitajos gados. Viņš bija vecs, ap astoņdesmit, bet dzīvoja labi – viņam bija ferma, kurā viņš audzēja pārdošanai bokserus.
Tādas beigas šim stāstam taču neizdomāsi, vai ne?
Bet varbūt, vi`ņš arī tagad vēl ir dzīvs? Viņam vēl simt gadu pat nav. Tikai tagad viņam ir nevis bokseri, bet rotveileri un visādi sargsuņi Ļvovas miljonāriem.
Piebrauc savā džipā ar pribambasiem, izkāpj un čīkstina savus spīdīgos zābakus.
Pie mums uz skolu desmitās klases pavasarī atnāca cilvēks no rajona komjaunatnes komitejas. Mūs sapulcināja, un cilvēks no komitejas paskaidroja, ka biedrs Staļins pavēlēja izveidot speciālu fakultāti nākošajiem izlūkiem. Taču saucas viņš pieticīgi; Injaza tulkošanas fakultāte. Partija pieņēma lēmumu nosūtīt uz turieni labākos komjauniešus.
Tad mēs, komjaunieši, piecēlāmies un gājām. Mēs pārvarējām apskates, kuras bija vērstas uz to, kā saprotu, lai uz jaukajā spiegu fakultātē neiekļūtu ebreju tautības personas. Kas palika vienīgi ārieši, mēs nokārtojām eksāmenus un iestājāmies. Tā ka Gozenpuds, Akselrods, Zicers un Zorkijs palika aiz padomju izlūkdienesta borta, bet mēs ar Leņu Svedovu nokļuvām tās slazdos.
Par laimi, drīzumā izrādījās, ka izlūkdienestam mēs neesam vajadzīgi: pēc Staļina nāves mūsu fakultāti samazināja uz pusi. Tā pat kā skolā, es mācījos vīriešu fakultātē – nekur no ģimnāzijas mēs nespējām izrauties. Tiesa, paralēli tulkošanas fakultātei, Injazā bija piecas sieviešu pedagoģiskās fakultātes.
Institūtā es dzīvoju interesanti, bet mācījos viduvēji. Tagad es domāju, man briesmīgi nepaveicās, ka es nekļuvu par ģeologu vai paleontologu, taču zināmā mērā paveicās, ja jau es iemācījos vismaz vienu valodu.
Mācīja mūs slikti, formāli un primitīvi. Pa sešiem gadiem vajadzētu apgūt piecas valodas, bet mēs kā nebūt iemācījāmies vienu. Toties braucām uz kolhozu, nodarbojāmies ar tūrismu, izdevām mutisku žurnālu un fakultātes laikrakstu, spēlējām pašu teātrī, bet pēc institūta izklīdām kur kurais, un tikai nedaudzi palika par tulkiem – vairumā tie, kas sakārdinājās ar nosacīti lielu algu, nokļuva KGB vai armijā
Tajos gados es pirmo reizi tieši saskāros ar kā aizrobežu fantastiku, tā arī ar bērnu fantastiku.
Kas vienlaicīgi liecina gan par manu zemo izglītības līmeni, gan par likteņa melno humoru, kas mani veda pie rociņas.
Mans draugs Leņa Sedovs uzradās pie manis ar nejauši sadabūtu viņu satriekušu grāmatu, kuru viņš nolēma uzreiz pārtulkot. Es izlasīju grāmatu, ne visu sapratu, taču vispār piekritu Leņam. Eksperimentam Leņa pārtulkoja vienu no šīs grāmatas brīnišķīgajiem dzejoļiem, lai pierādītu mūsu augsto kvalifikāciju. Mēs aizgājām uz „Detgiz”.
Mēs uzkāpām trešajā stāvā pa standarta pelēkām kāpnēm, kas apvijās liftam, un neatceros, pie kura no redaktoriem mēs nokļuvām. Tikai atceros, ka mēs ilgi, ilgi gaidījām pustumša koridora galā, tas izliecās taisnā leņķī un atdūrās sienā.
Redaktors, kurš (vai kura) ar mums runāja, bija pieklājīgs un nesāka mūs apliet ar taisnīgu nicinājumu. Taču mums paskaidroja, ka šī Luisa Kerola grāmata ar nosaukumu „Alise Brīnumzemē” uzrakstīta vēl pirms revolūcijas un jau ir izdota Krievijā. Tikai pēdējos gados par viņu aizmirsa tik ļoti, ka pat valodu fakultātes studentiem nav priekšstata par slaveno angļu rakstnieku. Un diezin vai mums izdosies tikt galā ar tulkojumu, kad ievajadzēsies pēc jauna tulkojuma, bet tas noteikti ievajadzēsies.
Mums bija kauns, bet ne tik ļoti, cik vajadzētu, un mēs turpinājām mūsu tulkošanas centienus, jo vairāk tādēļ, ka ceturtajā kursā katastrofiski trūka stipendijas. Mamma turpināja strādāt divos darbos, taču pārticība mums tikai sapņos rādījās. Mamma ļāva man paturēt stipendiju sev, un es egoistiski to izmantoju.
Vairs neatceros, kurš – es vai Leņa – atrada rakstnieka Artūra Klārka stāstu „Pacifists” par robotu, kurš nevēlējās piedalīties bruņošanās sacensībās. Šo rakstnieku mēs ar Leņu arī nezinājām, bijām pārliecināti, ka, atšķirībā no Kerola, viņš ir mūsu laikabiedrs, bet amerikāņu vai angļu fantastiku tolaik netulkoja. Stāstu mēs aiznesām žurnālam „Znaņije – sila”, un to tur nodrukāja. Vēl viens solītis fantastikas virzienā notika pēc gada, kad es lidoju uz. Lidmašīna nolaidās Pekinā. Mēs gaidījām pārsēšanos uz Kuņmiņu. Uz galdiņa gulēja ķīniešu žurnāli, es sāku vienu šķirstīt un pēkšņi ieraudzīju ilustrācijas no „Znaņije – sila”. Es pajautāju vienam no ķīniešiem, kurš zināja angļu valodu, ko ilustrē šīs bildītes. Un tad viņš atbildēja, ka tas ir tulkojums no krievu valodas, fantastiskais stāsts „Pacifists”, kuru sarakstījuši Igors Možeiko un Leonīds Sedovs.
Tā es formāli kļuvu par rakstnieku – fantastu.
Kursā mēs bijām seši precēti.es pats apprecējos agrā pavasarī ar arhitektu studenti Kiru Sošinsku. Mēs iepazināmies gadu pirms tam, kad es viņu ieraudzīju ballītē pie kopīga paziņas; ierados ar nokavēšanos, Kira stāvēja pie sienas – atceros kleitu ar lielām mežģīnēm, - un es pirmo reizi dzīvē iedomājos: ar šo meiteni es apprecēšos. Bet bija taču pirms tam romāni, drāmas, taču tādas domas neraisījās. Man ļoti negribējās precēties.
11
Vasarā Kira aizbrauca pie vecmāmiņas uz Simferopoli, viņas tēvs bija Krimas grieķis, bet vecmāmiņai bija vienstāva, ieaudzis zemē, mazītiņa balta mājiņa. Es strādāju ar meža vedēju delegāciju – tāda nu man iekrita prakse. Mūsu ilgais maršruts gāja caur Krimu. Taču mēs aizkavējāmies, un norunātajā dienā es uz Simferopoli neaizbraucu. Kira aizbrauca uz Aluštu, atstājot man pastā uz pieprasījuma sērīgu zīmīti: „Nevienam nevar ticēt”.
Es sameklēju viņu Aluštā – meža semināra vadītājs, valsts galvenais mežzinis Kovalins iedeva man pusi dienas personisko darīšanu. Es tās nokārtoju līdz pusdienām.
Tas fakts, ka mēs ar Kiru apprecējāmies un Kura pārvācās pie mums uz Sivcevu Vražku, kur no tā laika dzīvoja mamma, Nataška, mēs ar Kiru un bulterjers Čita, ieveda mani jaunā personu kategorijā, par ko es pat nenojautu. Un Kira nenojauta. Viņa tikai pacietīgi klausījās kursabiedreņu vaimanas – kāpēc viņa iznīcināja jaunību!
Es neņēmu vērā to, ka sākās 1957. gads. Un izrādījās, ka mūsu lielā valsts nav viena uz Zemes. Ka ir ne mazums brīvību mīlošas jaunas valstis, kurām mums ir jāpalīdz un jāpiesaista cīņai ar starptautisko imperiālismu. Ievajadzējās arī tulkus, taču kas sūtīs uz ārzemēm neprecētu tulku, kas pakļauts visām seksuālajām briesmām un intrigām, uz kurām tik nadzīgi mūsu ienaidnieki?
Tā ka es aizlidoju uz Birmu, kurp man sekoja arī pārējie pieci precētie tulki no kursa.
Tur man bija jāveic vēl viens solis fantastikas literatūras.
Pirmos mēnešus man nācās strādāt laukumā, kurā cēla Tehnoloģisko institūtu. Bez tā pie „dāvinājuma” objektiem skaitījās viesnīca Rangūrā un hospitālis Šanskas kalnos. Visus šos objektus Padomju Savienība uzdāvināja nabadzīgajai, bet brīvību mīlošajai Birmai ar vienu mazu nosacījumu: lepnā, bet nabadzīgā Birma apņēmās mums piegādāt objektu vērtības ekvivalentu rīsu veidā.
No sākuma es vīlos Birmā, kā var likt vilties Krievija jaunu francūzi, kurš atbraucis uz Maskavu, lai paskatītos, kā tur pa ielām pastaigājas baltie lāči.
Rangūna izrādījās par miljonu pilsētu, kurā daudzi iedzīvotāji redzējuši ziloni tikai zoodārzā, ielas tajā taisnas, upe Iravadi duļķaina un biezi aizkrauta ar kuģiem un baržām, uz ietvēm trokšņo tirgotāji un ieskrietuvju īpašnieki.
Celtnieki dzīvoja ārpus pilsētas centrālās daļas, kas bija pareiza, ar daudzstāvu namiem, tajā lielajā, palmām aizaugušajā teritorijā, kur bezgalīgi stiepās kvartāli, kas sastāvēja no bagātiem un nabadzīgiem namiem, ar obligātiem angļu stila mauriņiem, magnoliku un gladiolu ieskāvumā.
Tā kā mēs bijām demokrāti un klases brāļi (nav zināms, kādas), tad dzīvojām jūtami sliktāk, kā eiropiešu speciālisti, un saņēmām desmitreiz mazāk. Ja angļu vai vācu inženieris aizņēma divstāvu ēku un varēja uzturēt pavāru un dārznieku, nerunājot jau par šoferi, tad man, pārceltam no tulkiem uz saimniecības pārzini, vajadzēja izvietot katrā istabā pa padomju ģimenei, bet istabas mājās bija ne mazāk par četrām.
Pavāru algoja visa māja kopīgi, dārznieki bija ne jau visur, kaut arī Birmā, ja tev ir mauriņš un puķes, dārznieks – obligāts radījums, savādāk tropi iznīcinās cilvēka klātbūtnes pēdas.
No rīta es sēdos vai nu mašīnā, ja man to deva, vai autobusā „kobra”, kas bija pārtaisīts no angļu karalaika kravas mašīnas un bija pārpildīts vairāk par iespējamo, un braucu uz pilsētu, muitu vai noliktavu. Pilsētā es nesteidzos, kaut vai tādēļ, ka neviens tur nesteidzās. Es devos uz mistera Bouna grāmatu veikalu, kurš bija precējies ar birmieti un tādēļ bija Rangūnā. Bez manis citu pircēju viņam nebija. Es ņēmu kādu nebūt fantastikas romānu papīra apvākā, un vēl divas – trīs grāmatas Bouns man noteikti dāvināja, tādēļ, ka garlaikojās, bet es sēdēju ar viņu stundas divas pie kafijas tases un sarunājos par intelektuālām tēmām. Vēlāk Bounu galīgi izputināja, un veikals tika aizvērts. Taču tas notika jau bez manis, kad Birma sāka celt sociālismu un kara hunta aizdzina prom angļus un indiešus. Bet pagaidām ar viņa palīdzību es veicu svarīgu soli tajā virzienā, lai kļūtu par fantastu.
Cik saldi bija atbraukt uz pilsētu autobusā (kas visiem pārējiem Krievijas pavalstniekiem bija kategoriski aizliegts politisku un higiēnisku apsvērumu dēļ) un muitas vietā doties uz vēso Bouna veikaliņu Aun San Ļjanā!
Bouns piedāvās labu cigareti, uzliks uz spirta plītiņas ūdeni, lai uztaisītu kafiju. Veikalā omulīgi smaržo pēc grāmatu pelējuma – valstī, kur gaisa mitrums pārsniedz simts procentus, grāmatas vienmēr ir drusku mitras. Garlaicības māktajiem karavīriņiem stāv „pinvīnīgie” kabatas formāta. Oranžie prozas, zaļie - detektīvi, zilie – zinātniski populārie, bet, lūk, kādā krāsā fantastika –. Un vai vispār tai bija sava krāsa? Es pie Bouna nopirku man nezināma autora Orvela „1984”, biju satriekts, pēc tam vīlos, izlasot „Fermu” un „Birmas naktis”. Atceros, ka Orvels bija oranžs.
Katru mēnesi Bouns saņēma žurnāla „Galaxy” anglisko versiju, man saglabājušies daži numuri – tā bija caurlaide uz amerikāņu „Zelta laikmeta” fantastiku, kad Azimovs, Klarks, Saimaks, Pols, Šeklijs un Bredberijs bija jauni un ideju pilni.
Es nodzīvoju Birmā divus gadus un pamazām uzkrāju fantastikas bibliotēku. Es vēl nenojautu, ka pats kļūšu par rakstnieku, ne rindiņas neuzrakstīju 1957. – 1959. gados, kad strādāju Birmā, bet es uzkrāju sevī fantastiku, kā kravu, kā slogu, no kura vajadzēja izlādēties .
Laikam, piecdesmito gadu beigās es biju pats vai viens no pašiem daudzlasījušākajiem amerikāņu fantastikas krievu lasītājiem.
Mana brīvā dzīve radīja trauksmi dažās padomju iestādēs Birmā.
Līdz laikam man netraucēja šaudīties uz pilsētu vienatnē, bet man sekoja rūpīgi. Priekš tā pie manis norīkoja tirdzniecības pārstāvniecības darbinieku vārdā Petja. Petjam bija plānas, vertikāli galvaskausam piegulošas, pret gaismu sarkanas ausis un tieviņš kakls. Ja es tagad kaut kur redzu tādu kaklu un tādas ausis, man gribas noskrūvēt cilvēkam galvu. Petja neslēpa, ka mani „tur aizdomās par nolūkiem”. Taču tad es nezināju, cik nopietni. Tādēļ vajadzēja notikt krīzei.
12
Petjam bija zināms, ka es zīmēju. Svētdienās.
Viņš paziņoja, ka mīl skatīties, kā cilvēki zīmē. Un vadās mani, kur vien vēlos, par cik viņam ir mašīna.
Reiz es nogulēju un atjēdzos no svešas klātbūtnes. Nekustoties, es pieatvēru acis un ieraudzīju, ka Petja sēž pie mana rakstāmgalda, atvilktne ir atvērta.
Negaidīti viņš pagriezās pret mani un teica:
- Neizliecies, ka guli. Es taču redzu, ka izliecies... Bet es tevi modināt negribēju. Lai, domāju, paguļ. Bet es pagaidām palasīšu, ko tu te raksti. Un jāatzīstas, šaubīgi tev dzejolīši, bet pēc līmeņa nesniedz.
Dzejoļus es saplēsu tajā pat vakarā. Un ne tāpēc, ka nobijos, bet kļuva kauns, it kā viņš būtu skatījies uz mani kailu.
Man vispār ar dzejoļiem ne pārāk veicās. Es tos rakstīju, kā jau pienākas, no gadiem četrpadsmit, bet pēc tam mēs sākām izdot žurnālu „šķirsts” – četri pusaudži un mana jaunākā māsa Nataška. Es biju redaktors. Bet mūsu kolektīvs saucās par „Domubiedru biedrību”. Par laimi, mūsu vidū stukača nebija, bet mēs ne īpaši dalījāmies ar kādu noslēpumā – tikai ar divām vai trijām meitenēm no Nataškas skolas.
Tajā žurnālā es biju pats sev kungs un tādēļ nenoturējos un ņēmos tajā pārrakstīt liriskus dzejoļus.
Tomēr, mēs visi, ieskaitot desmitgadīgo Natašku, rakstījām tādus dzejoļu.
Es arī institūtā tos rakstīju, taču arvien vairāk kautrējos parādīt citiem. Un ne velti. Patiesību, pie kam rūgti, es uzzināju pēc daudziem gadiem, kad 1996. gadā mans institūta mācību biedrs Andrejs Sergejevs publicēja stāstu „Marku albūms” un saņēma par to Bukera prēmiju. Tajā pašā stāstā par manu poēziju teikts tieši un vienkārši” Pats agrākais paziņa Injazā – Igors Možeiko. Viegls cilvēks, kaut kādi dzejoļi...” es pirms dažiem gadiem izdevu dzejoļu grāmatiņu par savu naudu, pamatā nenopietni dzejoļi. Andrejam Sergejevam izrādījās taisnība. Kaut arī es jau esmu sagatavojis vēl vienu grāmatiņu. Tik sakrāšu naudu...
Padomju pasaulē ārzemēs bija lieliski skaidrs, kas kam un par ko kalpo. Taču, ja zināji, ka tas vai cits majors vai kapteinis veido kontaktus ar vietējo progresīvo sabiedrību vai kuriē GEKS’u, varēji būt mierīgs, ka viņš (ja nav nelietis pēc būtības) uz tevi nenostučīs. Viņa sabiedrībā jūties mierīgāks, nekā amatieru vidū.
Atceros, sešdesmito gadu sākumā, kad es Birmā strādāju par APN redaktoru, devāmies mēs ar mūsu šoferi Ļevu (viņš Birmā pārstāvēja armijas līniju) cauri visai valstij un Taundži pilsētu, kur Šanskas valstī bija uzcelts hospitālis un strādāja mūsu ārsti. Pa ceļam mums vajadzēja apraudzīt Draudzības biedrību apvienības nodaļu darbu un uzzināt, cik enerģiski birmieši lasa padomijas propogandas literatūru.
Mēs braucām pa platu šoseju, abās pusēs laiku pa laikam bija redzamas plāksnes ar armijas daļu nosaukumiem, kurp veda ceļa atzari.
Ļeva lika man pierakstīt daļu numurus – ne dienu bez rindiņas!
Man bija slinkums tādā karstumā ar to noņemties, un es to nodevu šofera Nuritdina rokās, kurš neslēpa, ka kalpo Birmas pretizlūkošanas dienestā un seko mums. Es par to zināju, Ļeva par to zināja, bet Ļevam taču vajadzēja rakstīt atskaiti. Un Nuritdinam vajadzēja rakstīt atskaiti. Tikai es varēju neko nedarīt.
Nokļuvām mēs līdz Taundži pilsētai. Dzīvojām ar Ļevu blakus numuros. Sēdējām vakarā, nedaudz iedzērām, un pie durvīm pieklauvēja. Aiz durvīm stāvēja ārsta sieva. Viņa teica, ka viņai vajagot parunāt Ļevu konfidenciāli. Es aizgāju, bet pēc divdesmit minūtēm pie manis ielauzās šefs. Nikns.
- Šitā... atnesa man lūk ko! – Viņš nometa uz manas gultas kladi, kas pierakstīta teicamnieces sīkā rokrakstā.
- Dievs ar viņu, ko viņa uzrakstīja! Taču kāpēc ta uz vīru? – Ļevs bija nikns. Un piebilda: - Un ko tikai mūsu kolēģi vervē!
Pret „ieriebšanu” Ļeva izturējās kritiski.
Bet kladi ar denuncējumiem aizveda rezidentam.