Kaut kur piektā – sestā klasē man pasakainu paveicās. Mana pieslēgšanās fantastikai sāka iet ātriem soļiem. Mamma Arbata laukumā atrada Sarkanā Krusta bibliotēku, kuru nez’ kāpēc neaptvēra pēdējo gadu cenzūras tīrīšanas.
Bibliotēkā mamma ņēma apbružātus un tajā laikā nesasniedzamus Lui Bussenāra, Žakolio un par Benuā sējumus.
Divpadsmit gados es izlasīju Benuā „Atlantīdu”, un tā izsita no manas apziņas pirmo pieejamo elku – Aleksandru Beļajevu. Bet drīzumā man patrāpījās divas cita Beļajeva, Sergeja, grāmatiņas. „Desmitā planēta” un, galvenais, „Semuela Pingla piedzīvojumi”. Te es arī sapratu, par kādu klasi Sergejs Beļajevs bija augstāks, nekā mūsu mīļā autoritāte Aleksandrs.
Pēc tam manā apziņā Sergeju Beļajevu no pirmās vietas nobīdīja Aleksejs Tolstojs un Ivans Jefremovs. Es iemīlēju Jefremova kara beigu un pirmo pēckara gadu noveles. Es līdz šim laikam glabāju šīs grāmatiņas papīra apvākos. Īpaši „Piecus rumbus”.
Pēc tam notika lūk, kas: es biju vizītē pie tēta. Tētis atļāva parakāties viņa grāmatu skapī, kurā viņš turēja sadalītājā saņemtās grāmatas.
Tur man patrāpījās grāmatiņa zilā apvalkā, ar buru uz tās. Tā saucās „Pa viļņiem skrejošā”.
Nez’ kāpēc viens Grīna romāns netīšām tika izdots pēc kara.
Šī grāmata mani satrieca. Es arī līdz šim esmu šīs grāmatas satriekts. Es to lasu reizi gadā.
Es toreiz nopratu, ka šis pats Grīns ir sarakstījis ne tikai „Pa viļņiem skrejošo”. Bet ko nekādi nevarēju uzzināt, kamēr viņu nesāka graut žurnālos un avīzēs kā kosmopolītu vadoni, par laimi priekš viņa, sen jau nelaiķa.
Es par Grīnu uzzināju daudz slikta no Zaslavska un citu zobgraužu rakstiem. Taču pēc tam par viņu vārdu aizlika Paustovskis, un Grīnu sāka pielaist mūsu lasītājiem.
Protams, ka par tādiem rakstniekiem kā Bulgakovu, Zamjatinu, Orvelu, Haksliju, Platonovu es pat nenojautu. Bet lūk Čapeks man patrāpījās, un es uz daudziem gadiem kļuvu tā pielūdzējs. Lūk beigšu rakstīt šo „atskaiti” un atkal atvēršu „Krakatitu”. Neesat lasījuši? Bet tā ir ģeniāla (manuprāt) fantastikas grāmata.
Ievērojami vēlāk, bet par to gribas pateikt, es atklāju burvīgo Mstislavska „Pasaules jumtu”. Man viņu izlasīt iedeva Svetlana Janina, mūsu lielā arheologa sieva, tā, kurš atklāja Novgorodas rakstus. Tas bija vēl tad, kad Mstislavskis bija pazīstams tikai kā revolucionārā romāna „Krauķis – pavasara putns” autors, bet bija taču viens no eseru vadoņiem, bet „Pasaules jumts” – vienīgais krievu koloniālais fantastikas romāns.
Skaidri atceros mana dzīvē pirmā daiļliteratūras darba veidošanas apstākļus. Tā bija poēma.
Citi lielie dzejnieki raksta pirmās rindiņas tādēļ, ka iemīlās vienaudzē vai viņas tantē. Bet mani uz daiļradi pamudināja mandeles.
Trīspadsmitā vecuma gada beigās, lai izvairītos no biežām angīnām, kuras slikti atsaucās uz sirdi, man lika izgriezt mandeles. Tā bija pati īstākā operācija, bet gulēju es ķirurģijas nodaļā, viens palātā, gaidīju rītu un nāvi zem ķirurga naža .
Jums ta smieklīgi, bet man nebija smieklīgi.
Es nevarēju gulēt. Un pēkšņi nakts vidū es apķēru – ir veids, kā izglābties no neatpazīstamības! Ir jārada kaut kas ģeniāls.
Sanāca īsa, nepabeigta (tomēr aizmigu!) pasaka. Ar izmēru un attieksmi pret varoņiem visai atgādināja „Ruslanu un Ludmilu. Tikai bija sliktāk uzrakstīta, nekā „Ruslans un Ludmila”.
Neko vairāk par poēmu neatceros.
Kā rakstīju – atceros, kā uztraucos – atceros, bet par ko rakstīju – neatceros.
Mandeles man izgrieza – tas bija sāpīgi un pretīgi. Es gaidīju, ka pēc operācijas mani baros tikai ar saldējumu (leģenda, kas līda manu vienaudžu vidū), bet mani baroja ar putru un buljonu.
Tad es palūdzu, lai mamma atnes papīru un zīmuļus.
Un izlēmu kļūt par mākslinieku. Es sēdēju pie loga un zīmēju visu, ko redzēju.
Kopš tā laika un arī tagad es sapņoju kļūt par mākslinieku. Esmu pārliecināts, ka no manis sanāktu neslikts mākslinieks un es būtu laimīgs. Taču liktenis, uzsmaidījis man, novērsa skatu.
Iznācis no slimnīcas, sāku lūgt mammu nodot mani mākslas skolā. Mamma padomāja un man piekrita tādēļ, ka bija pārliecināta, ka inteliģentus bērnus ir kaut kam jāmāca arī ārpus skolas. Līdz tam mamma bija nopirkusi kabineta flīģeli, kurš aizņēma tieši pusi istabas, un mēs spiedāmies tam apkārt. Pie mums trīs reizes nedēļā nāca labsirdīga vecmāmiņa, un mēs spēlējām gammas. Pēc tam Gediki. Tālāk par hromatiskajām gammām es netiku. Katru rītu es pamodos ar cerību, ka labsirdīgā vecmāmiņa pakļūs zem tramvaja. Viņa ne reizi nepakļuva zem tramvaja. Bet pēc gada vecmāmiņa, kaut arī viņai bija vajadzīga nauda, pateica mammai, ka nevajag iet uz materiāliem upuriem un mācīt man to, kas man nepadodas.
Bet uz mākslas skolu pie metro stacijas „Kultūras parks” es gāju ar baudu es par mākslas skolas smaržas dievināju. Es mācījos veselu gadu, pabeidzu pirmo klasi, bet pēc tam mamma dabūja man ceļazīmi uz sanatoriju ar sirdi slimiem bērniem.
6
Ceļazīme bija uz septembri. Mūs baroja ar speķi un vārītām vietēm – arī tagad bail atcerēties! Toties varēja peldēties kutinošajās narzāna vannās, un vakaros nuns nācīja balles dejas. Es dejoju pa-de-gasu un pa-de-patineru ar Svetlanu Asmolovu un iemīlējos viņā. Bet pēc tam kino viņu nobučoju uz vaiga, un viņa neapvainojās. Ar to romāns arī beidzās. Tādēļ, ka mums, sanatorijniekiem, izveidojās konflikts ar bērnu nama iemītniekiem. Viņi atnāca mūs sist, bet mēs izvilkām dzelzs mietiņus uz sanatorijas parādes kāpnēm, ar kuriem uz parādes kāpnēm bija piestiprināts paklājs. Pret viņu mietiem un pašpārliecību bija nākošās paaudzes ierocis.
Bērnu nama iemītnieki aizgāja.
Neizšķirts.
Pēc dažiem gadiem liktenis atkal izmeta kauliņus – šoreiz tikai sešiniekus, tādēļ, ka es ieraudzīju pašu īstāko Aleksandru Kazancevu.
Man bija gadi piecpadsmit – sešpadsmit. Astotā klase.
Mamma atkal dabūja ceļazīmi, šoreiz uz sporta nometni Osetijas kalnos, Ceisas aizā. Tas bija brīnišķīgs mēnesis – mēs kāpām virsotnēs, nīkām osetīnu pagānu svētnīcā, klaiņojām pa kalnu mežu, starp akmeņiem spīguļoja gandrīz melna rododendru lapotne. Mēs dzīvojām ļoti draudzīgi – maskavieši un osetīni. Bet pēc tam mēs sacēlāmies. Taisnības aizstāvēšanai. Un sākoties naktij aizgājām no nometnes, uz mežu. Meitenes palika, tādēļ, ka mežā auksti, līdz nullei, bet mēs izturējām nakti un uzvarējām nometnes vadību. Man bija maizes klaips spilvena vietā – tik auksti man nav bijis vairs nekad. Starp citu, tur es iemācījos smēķēt. Cilvēks ar cigareti varēja sevi izskatīt gandrīz vai par īstu vīrieti.
Kopš tiem laikiem es smēķēju gandrīz četrdesmit gadus un netaisījos atmest, kaut arī uz vecumu sastrādāju hronisku bronhītu un pilnībā pazaudēju ožu. Taču divas paciņas „Prīmas” dienā – norma.
Tikai tad, kad mani ķēra infarkts un ārsts man pateica: „Varat smēķēt arī tālāk, taču garantēju – pēc gada jūs atkal būsiet pie manis”, - es nobijos. Nē, ne ar galvu nobijos, bet ar iekšām.
Izgāju no slimnīcas un vairs negribēju smēķēt.
Bet sāku Ceisas aizā Kaukāzā.
Tur es sadraudzējos ar Oļegu Kazancevu, rakstnieka dēlu.
Oļegs nelielījās ar tēvu, to es uzzināju tikai tajā aukstajā naktī, kad mēs trīcējām, ar pakaušiem atspiedušies pret cietajiem klaipiem.
Taču kad atgriezāmies Maskavā, es reiz biju pie viņa mājās.
Man tagad liekas, ka es redzēju pašu Kazancevu, un viņš bija līdzīgs saviem portretiem. Bet varbūt Kazanceva tajā mājā nebija, taču man cisu dzīvi liekas, ka es viņu ieraudzīju, un viņš mani svētīja. Kas ir pavisam neticami, jo es tad nenojautu par savu rakstnieka nākotni.
Izņemot traģisko nakti pirms mandeļu izgriešanas operācijas, zīmes, kas norādītu uz manu nākotni, sāka uzkrāties pieliekamajā kambarī.
Mūsu koridora galā bija šaura istaba, vai pieliekamais kambaris.
Tēvocis Saša, mūsu kaimiņš, neiebilda, mamma atļāva man pārstiept uz turieni dīvāniņu no lielās istabas un tā kļuva par mūsu slepeno, noslēpumaino istabu. Mēs bijām četri – pats talantīgākais, labsirdīgs un spilgts Ēriks Angarovs, cilvēks dzimis par dzejnieku, Ļenja Sedovs, Feļa Francuzovs un es. Kad mums palika pa piecpadsmit, tad Nataškai, manai māsai, palika vienpadsmit un viņa no mums neatstājās. Bet kad mēs sākām izdot Domubiedru biedrības žurnālu „Šķirsts”, Nataška rakstīja viņā dzeju: G, „Mūsu Maskava, cik jauka!
Lielās mājas atbalstās debesīs..." Fēlikss uzrakstīja veselu poēmu, kuras beigās viņš veica savas neveiksmīgās dzīves kopsavilkumu: „Tā dzīve pagājusi, bez nozīmes un jēgas.
Jau sešdesmit, bet kur dzīves pēdas?" Tik rūgts kopsavilkums kļuva iespējams tikai tādēļ, ka Feļas liriskais varonis iztērēja dzīvi izklaidēm:
"Bet gados trīsdesmit uz meitenēm jau neskaties,
Pa sievietēm jau aizgājis – viņām spēkus atdodot...
Un pie četrdesmit dēļ prieka nomirsi".
Nesen kāds no draugiem ieraudzīja kā par brīnumu saglabājušos pirmo „Šķirsta” numuru, un teica ar zināmu izbrīnu:
- Brīnums, ka jūs neiesēdināja.
Bet iesēdināt mūs nevarēja, tādēļ, ka mūsu vidū nebija ziņotāju. Pavļiks Morozovs bija piedzimis citā ciemā.
Grūtu pārbaudījumu nācās izjust „Šķirstam”, kad takā kooptēja Svetu Škurčenko. Mēs ar Ēriku viņā iemīlējāmies un nestādījāmies priekšā, ko darīt pēc tam. Mēs sākām rakstīt dienasgrāmatas un rādīt viens otram. Sveta par to nezināja. Un drīzumā aizgāja no „Šķirsta”, pilna nicības pret mums ar Ēriku: mēs pastaigājāmies ar viņu pa Gogoļa bulvāri, un Sveta apsēdās uz soliņa, bet mēs aizgājām aiz zaļās kastes, kurā savāc vecās lapas, izvilkām cigaretes „Drug” un aizsmēķējām. Līdz tam mēs pat iepīkstēties par tādu saldu grēku neuzdrošinājāmies.
Smēķējot mēs atgriezāmies pie Svetkas.
Viņa piecēlās, paskatījās uz mums pēc kārtas.
Pieklājīgi atvadījās un aizgāja.
Dzīve mani vairakkārt piemērīja, spriežot, par ko mani iztaisīt.
Pats ta es gribēju vienu – kļūt par mākslinieku.
Taču brauciens uz Kislovodskas sanatoriju un aizraušanās ar pa-degasu nepazuda bez pēdām. Kad atgriezos Maskavā, skolā jau kā mēnesi bija sākušās nodarbības. Parastā skolā, 59-jā viss bija vienkārši. Izglītība mums ir obligāta. Bet lūk uz mākslas skolu es neuzdrošinājos iet. Sakautrējos, ka mani sāks bārt, un, varbūt pat par mani smiesies.
Es kautrīgi palūdzu mammu, lai viņa mani aizved uz skolu.
Mamma tovakar bija līdz nāvei nogurusi, viņa pārnāca no diviem darbiem, un vēl vajadzēja mūs pabarot un apmazgāt, un sagatavot ēdamo nākamajai dienai. Viņai bija gadi četrdesmit pieci, ne veca sieviete – bet viņa uzspēja pagulēt piecas stundas un steigties nopelnīt mums ar Natašku iztikšanu. Divi bērni un abi bez tēviem.
Bet ko mēs ar Natašku sapratām? Augām un pieprasījām: „Vēl”. Vakaros mamma ņēma darbu uz mājām – izkrāsoja zīda lakatus vai diapozitīvus poliklīniku koridoriem.
Tētis mums nedaudz palīdzēja.
Tieši ar tēta palīdzību saistās mans dzīvē vienīgais ģībonis.
Tētis kara gados atdeva mums daļu pārtikas kartīšu – ar burtu "Б".
Veikals otrās šķiras augstmaņiem atradās Dzeržinska laukumā, pašā 25.oktobra ielas sākumā, apmēram pa kreisi no metro. Viņš arī tagad tur ir.
Un pat nav pārāk mainījies kopš tiem laikiem.
Mamma pirka tur cūku taukus un cukuru – vajadzīgas lietas. Taču reizēm viņa mani ņēma līdzi. Un kamēr viņa stāvēja nelielajās, bet pieklājīgi izturētajās atbildīgo biedru sievu rindās – viņām nevajadzēja arī kara laikā sajust neērtības, man bija tiesības apstaigāt vitrīnas.
7
Un reiz es neizturēju un pielīmējos vitrīnai ar kūkām.
Četrdesmit trešajā veikalā ar aizaiskarotiem logiem Dzeržinska laukumā bija vesela vitrīna ar kūkām. Un tālāk gāja šokolādes izlases.
Protams, es nevarēju lūgt mammai, lai viņa man nopērk kūku, tādēļ, ka viņai tika tikai maza daļa no tēta pārtikas kartītēm.
Bet es stāvēju, skatījos, un manī auga vēlme aprīt šo kūku. Būtu stiprāks – sasistu vitrīnu...
Es nogāzos ģībonī.
Mani atdzirdināja, bet mamma atpakaļceļā visu laiku atkārtoja, ka viņa baidījusies, ja nu tur, šie cilvēki, padomās, ka šis ģībonis – no bada! Tas taču nav tiesa! Mani bērni nebadojas.
Protams, mēs nebadojāmies un varējām pat atļauties atteikties no nemīlētām lietām. Es, piemēram, necietu suflē. Paskaidrot, kas tas ir, ir praktiski neiespējams, visticamāk tas bija saldināts sojas piens. Un kokosu eļļu, kuru reizēm deva uz kartītēm. Toties pasaulē nebija nekā garšīgāka par amerikāņu konservēto desu.
Bet skolā deva pīrādziņus ar ievārījumu. Un tēju.
Citiem bija sliktāk. Bet ēst gribējās vienmēr.
Kā jau teicu, mans tētis kļuva par karalaika padomju augstmani, tie zināja dzīves garšu, braukāja pa zirgu skriešanās sacīkstēm un restorāniem, sarunājās ar ēnu magnātiem – tādi jau bija. Es vienu no viņiem atceros. Viņam bija veikals „Spartaks” kā reizīti zem tēta kantora – 25. oktobra ielā. Ja nekļūdos, šī dzīvespriecīgā resnīša uzvārds bija Maass vai Maars.
Bagāti tajās, pēckara dienās bija arī Ksenijas tante ar tēvoci Petju.
Viņi apstājās tēta jaunajā dzīvoklī Vorovska ielā. Uz to laiku viņiem bija parādījušies savi pirmie bērni.
Divi vai trīs.
Tētis pasauca mani pie sevis, un es uzkāpu pa elegantām kāpnēm, durvis man atvēra mans mazākais brālis Sergejs, kura acis spīdēja brīnumaina skata iespaidā.
Viņš pieveda mani pie virtuves durvīm.
Virtuve bija šaura un gara, metrus septiņus – astoņus garumā – tas tiesa.
Vienā virtuves galā stāvēja tēvocis Petja, galifē, kreklā un zābakos. Man liekas, viņš nekad dzīvē nevilka nost šos zaigojošos zābakus.
Otrā vi5tuves galā stāvēja Ksenijas tante.
Katram pa rokai bija kaste.
Viņi ņēma laukā no kastes krīzes, šķīvjus un mētāja viens uz otru. Grīda bija nosēta ar daudzkrāsainām lauskām.
Kā es saprotu, šos traukus viņi atveda no Baltijas, kuru viņi iemanījās atbrīvot otro reizi piecu gadu laikā.
Drīzumā ģimenīte izputēja, tēvocis Petja aizbrauca dienēt uz Poliju, bet Ksenijas tante ar bērniem palika kūkot Kalugā, kur darbojās sabiedriskās ēdināšanas tīklā, lai ēstu pīrādziņus.
Un te sākās neticama traģēdija.
Ja nekļūt par fantastu pēc tam, kad tā dzirdēta, tad, skaidrs – tu neesi cienīgs dzīvot Padomju zemē.
Tēvocis Petja pulkveža pakāpē un saimniecības speciālista amatā devās uz dienesta vietu Varšavā.
Un tur pilnīgi nejauši iemīlējās panē Ožidovskajā, kā stāstīja Svetlana, Polijas bankas direktora atraitnē.
Krievu pulkvedis apbēra pani ar ziediem un pārtikas precēm.
Visi bija laimīgi.
Izņemot Ksenijas tanti, kura nolēma apvienoties ar savu vīru, no kura ilgi neko nesaņēma – ne ziņas, ne atestātu.
Un lūk atkal atbrauca uz Maskavu.
Un apstājās pie mums.
Ksenijas tanti pavadīja trīs mazi bērni un pusaudze Svetlana. Mums dzīvoklī bija vēl divi bērni – Nataška un es.
Un visi izsalkuši.
Mamma nolēma mūs palutināt un nopirka sveramo ķīseli – pulveri dīvainā ceriņkrāsā.
Ksenijas tante pieteicās to uzvārīt, un mamma izsniedza viņai cukura paku, jo mēs tikko bijām iepirkušies un cukurs mājās bija vesela paka.
Ksenijas tante vārīja ķīseli, maisīja to ar pavārnīcu, dziedāja ukraiņu dziesmu un bēra, un bēra cukuru.
Pēc tam ķīselis uzvārījās, Ksenijas tante to pagaršoja un novaidējās – mēdz taču tā gadīties! Viņa bija sajaukusi cukuru ar sāli un iebēra ķīselī paku sāls. Kas arī bija deficīta prece.
Stādieties priekšā – ķīselis pats par sevi jau ir saldskābs, bet sāls bija daudz.
Ķīseļa garša kļuva astronomiski pretīga.
To nespēja ēst neviens no mums.
Un es redzu tādu ainu: mēs, bērni, visi seši, spiežamies virtuves durvīs un skatāmies uz Ksenijas tanti. Viņa sēž uz zilas taburetes. Uz ceļiem – katls ar ķīseli, rokā pavārnīca, viņa smeļ sāļo ķīseli un to norij. Un to darot rūgti raud – asaras birst no vaigiem. Un saprotams – neko pretīgāku par ķīseli nevar iedomāties.
Izsisties uz Varšavu bija neiespējami.
Taču Ksenijas tante cīnījās par savu laimi. Tagad viņa to neatlaidīs!
Ticiet vai nē, bet velkot pavadās un striķīšos savus bērnus, Ksenijas tante aizkļuva līdz vectētiņam Kaļiņinam, vissavienības stārastam. Labais vectētiņš Kaļiņins bija satriekts, ieraugot tādu māti un tādas bēdas. Viņš personīgi noslaucīja asaras un puņķus Ksenijas atvasēm un izdeva viņai dokumentus, kas aplecināja ka viņa ir medmāsa atvaļinājumā, mandātu ar savu parakstu un medmāsas formu, gandrīz pēc izmēra.
Pēc tam tantei izdalīja kupeju pasažieru vilcienā, un viņa kā krusa uzkrita uz galvas mīlētājam Petjam.
Taču neko darīt. Priekšniecība informēta.
Tēvocis Petja izlikās, ka samierinājies, taču slepus bēga no sievas zem vagoniem, lai sajauktu viņai pēdas, sēdēs piepilsētas vilcienā un joza pie panes Ožidovskas.
Ksenijas tante neizturēja.
Ksenijas tante izsekoja viņu zem vagoniem un uzrakstīja kur pienākas.
Tēvoci Petju, dusmīgu uz savu skaisto sievu, izsūtīja no Polijas un aizsūtīja uz Ļvovu. Tur viņš arī iestrēga uz gadu vai diviem.
Taču mīlestība neiznīka.
Četrdesmit devītajā gadā tēta trešā karjera katastrofiski beidzās.
Gāja cīņa ar cionismu.
Visi tēta vietnieki un vairums arbitru bija ebreji.
Tika veikta kratīšana kantorī, kura logi izgāja uz Mauzoleju. Un pagrabā, kā pēc tam stāstīja viens no tēta draugiem, cietis visā tajā, atrada „dežūrējošo lāpstu”. Ar šo lāpstu ebreji – arbitri raka apakšzemes eju zem Kremļa, lai nogalinātu biedru Staļinu.
Visus sazvērniekus arestēja, bet tēti noņēma no amata un izdzina no partijas par uzmanības zaudēšanu.
Un sāka mans tētis pasniegt „valsti un tiesības”. Uz dzīves beigām pat aizstāvēja, beidzot, doktora disertāciju un izsauca mani, lai es satiktu stacijā pie viņa atbraukušos oponentus no citām pilsētām (tas bija saistīts ar kārtējām juristu pasaules intrigām); es nesu čemodānus, bet tētis teica „Lūk mans dēls Igors, zinātņu kandidāts”.
8
Tajā laikā es jau sāku rakstīt fantastiku, taču šis daiļrades veids bija ārpus tēta iztēles robežām, viņš tā arī nenojauta, ka esmu gandrīz rakstnieks.
Viņš bija garš, pilnīgs, ražens vīrietis ar dziļu basu, kuru es nevarēju mantot. Viņš mīlēja galda dziesmas. Piecēlās un basā dziedāja: „Kā lai panāku cieņu, Putlivā par kņazu apsēsties”. Viņam vienmēr bija jaunas mīļākās, kaut arī bija nonēsājies, nolietojies un pēdējos gadus dzīvoja nabadzībā. Viņam dzīvoklī bija dārgas un greznas lietas – uztvērējs „telefunkens”, mēbeles, apģērbs, - taču tas viss bija iegādāts pirms 1949. gada. Pagātnē pat palika mašīna „horhs” – baisa garuma, kura kādreiz piederējusi kaut kādam hitleriešu partaigenossem.
Būdams vesels, bet resns cilvēks, viņš mīlēja un prata ārstēties. No sākuma Kremlī, bet pēc tam parastās slimnīcās. Un Gaļas tante slimoja vienmēr, un mans brālis Sergejs vienmēr slimoja, pat vidusskolu nepabeidza. Bet kad mans tētis saslima pēdējo reizi un vairs nespēja piecelties no dīvāna, sākās partijas biļešu nomaiņa. Un tad tētis izsauca mani, lai es sagādāju fotogrāfu uz mājām.
Viņš briesmīgi baidījās, ka viņam neiedos jauno biļeti un partija dosies nākotnē bez viņa.
Viņš vienmēr bija apvainojies uz mani par to, ka es nevēlos iestāties partijā un nemīlu Ļeņinu. Taču domāja, ka ar gadiem es labošos.
Pēc tēta nāves un uzreiz sekojošās Gaļas tantes nāves, - viņa visu dzīvi cieta tēta gājienus un gaidīja viņu virtuvē, bet dzīvot bez viņa nevarēja, - es kārtoju papīrus tēta rakstāmgaldā. Tur atklājās papīri par stingru rājienu Ļeņingradā, materiāli par rājiena noņemšanu, anketas, autobiogrāfijas, izziņas un neskaitāms daudzums ielūgumu uz Sarkano laukumu 7. novembrī, uz Tušinskas parādēm, uz Padomju un partijas kongresiem. Un grāmata „PSRS saimnieciskais līgums”, kas tapa uzrakstīta un doktora disertācijas bāzes, un kuru viņš pārrakstīja četras reizes, par cik pa tiem gadiem četras reizes mainījās PSRS valsts līguma izpratne.
Pēdējā katastrofa slikti atsaucās uz mūsu dzīvi.
Kā jau es teicu, vienu no mūsu dzīvokļa istabām pēc šķiršanās ar tēti atdeva viņa darbiniekam Sašam Sokoluvam.
Tas bija maigs, labsirdīgs dzērājs, bet es viņa priekšā esmu dziļi vainīgs. Antresolos glabājās viņa lāde ar pirmsrevolūcijas dokumentiem. Es tajā ielīdu. Es no tā izvilku viņa senču amata rakstus un ordeņus. Es par tiem tīksminājos, nevienam nerādīju un plānoju atlikt vietā. Uz rakstiem bija zīmoglakas zīmogi, pats teksts bija salikts tipogrāfijā, taču imperatoru un augsto amatu paraksti bija īsti, varēja aptaustīt.
Pie tēvoča Sašas nāca draugi – viņiem bija ap divdesmit gadiem, viņi dzēra šņabi un apakšbiksēs skraidīja pa mūsu koridori. Pēc tam dažiem uzradās draudzenes un šie draugi pazuda.
Tēvoci Sašu arestēja kā reiz tēta vietnieku vajāšanas laikā. Es nogulēju traģēdiju. Pamodos, bet mamma saka (jūs vajadzētu dzirdēt to parādes mieru, ar kādu bijušos laikos tika izteiktas tādas frāzes): „Igoriņ, pēc tēvoča Sašas naktī atnāca”.
- Par ko! – es iekliedzos. Man vēl nebija imunitātes.
- Laikam, - mamma izdomāja, - par viņa saistību ar jaunajiem ļaudīm. Tu mani saproti?
- Saprotu.
- Godīgi sakot, es dzīvoju šausmās, - mamma teica. – man visu laiku likās, ka viņš mēģinās tevi pavedināt.
Par grozu antresolos mamma čekistiem neko nepateica. Bija taču viņai tiesības par to nezināt! Bet nākošajā dienā piezvanīja Sašas māsai, un tā lādi aizveda. Nolikt rakstus atpakaļ es neaspēju, un arī neesmu pārliecināts, vai noliktu, ja man būtu iespēja.
Tādēļ, ka no Turienes neviens neatgriezās.
Taču kad es pēc kāda laika līdu pie sevis glabātuvē, lai atkal pārlaistu pirkstus imperatora Pāvela parakstam, tur nekas nebija. Mamma visu iznesa uz tālāko atkritumu tvertni. Viņai bija labi attīstīta iztēle.
Es esmu – kolekcionārs. Visi cilvēki dalās kolekcionāros un nevācējos. Tā ir ģenētiska īpašība un reti tiek nodota mantojumā. Deviņdesmit deviņi procentu kolekcionāru – vīrieši, tikai viens – sievietes. Un ja sievietes sastopamas nedārgu lietu kolekcionāru vidū, tad numismātu vidū viņas nemēdz būt, tādēļ, ka neviena sieviete neatļausies izmest lielu naudu par metāla gabalu. Es visu laiku kaut ko vācu, no sākuma markas un sērkociņu etiķetes, pēc tam piemiņas medaļas, pēc tam ordeņus, kaskas un ķiveres, epoletes un amata zīmes. Ar laiku vākšana sāka aizņemt mazāk vietas, bet es devu priekšroku rakstīšanai par zīmēm vai ordeņiem.
Par rakstiem es skumu neilgi – es tiem nebiju gatavs. Bet tagad ir žēl. Ļoti žēl.
Krievijas traģēdija ir tajā, ka visus piemiņas priekšmetus – dokumentus, ordeņus, vēstules, epoletes, zīmes – tas viss pakāpeniski un nepārtraukti tika iznīcināts.
Anglis to nesapratīs, francūzim vai vācietim, kas pārdzīvojuši visai grūtus laikus, - absurds, kad uzzina, ka mūsu zemē cīnījās ne tikai ar cilvēkiem, bet arī ar lietām.
Un kā vēl cīnījās!
Pilsoņu karš un revolūcija aiznesa daudzas lietas un dokumentus. Pēc tam, tas, kas nebija iznīcināts, tika izvests uz emigrāciju.
Divdesmitajos gados radās Torgsins – nepa laiku „berjozka”. Tur nodeva zeltlietas – tos pašus ordeņus, lai tos pārkausētu, bet nodevējs saņemtu talonus.
Bet trīsdesmitais gads, bet trīsdesmit septītais un citi gadi? Un karš ar fašistiem un puses valsts Eiropas daļas? Un vēlme pārdot visu, kas iespējams, pēdējos gados?
Vispār, pēc Svētā Andreja Pervozvannija ordeņa labāk braukt uz Parīzi. Tur arī nopirksiet. Tā arī dara bagātie kolekcionāri.
Bet rokraksti, kā zināms, deg.