Bet pēc tā laika likumiem visus elevatora darbiniekus un to pašu klibo puisi Igoru – visus nošāva.
Un mammu arī nošautu, ja ne Liza Krona neaizvilktu viņu uz Čistopoli.
Te es arī saslimu.
Saslimu nopietni. Ārsti sauca manas slimības, un es iegaumēju nosaukumus. Bērni arī grib dzīvot un baidās no briesmīgiem vārdiem. Bet priekš manis briesmīgi vārdi bija reimokardīts, endokardīts un miokardīts.
Pusgadu es gulēju gultā. Es nedrīkstēju celties.
Mamma no rīta gāja uz dienestu, bet pie gultas palika Nataška, kurai pat triju gadu nebija. Un šis nopietnais melnmatainais radījums sita mani ar kulaku, ja es gribēju celties.
Ložmetējs stāvēja bez saimnieka.
Tomēr, pavasarī mammu kaut arī nearestēja, bet izdzina no militārā dienesta.
Notika izlaidums viņas skolā. Un absolventi – varbūt kāds no rakstniekiem par to atceras – jo kursantu vidū taču bija arī rakstnieku bērni – devās uz kara komisariātu, noformēt dokumentus. Tur bija liels putekļains pagalms, pagalma stūrī gulēja bumba. Kādēļ viņu turp atveda – nezinu, varbūt pat no pilsoņu kara bija palikusi – tad pie Čistopoles norisinājās kaujas.
4
Jaunie desantnieki sāka deaktivizēt bumbu. Dzīvs palika tikai puisis, kurš bija aizgājis uz tualeti.
Par laimi mammu attaisnoja. Un te tētis atsūtīja mums izsaukumu uz Maskavu.
Laikam tas bija vasarā.
Mani vajadzēja ārstēt, bet dzīve Čistopolē kļuva pieticīga un grūta.
Ak, Dievs, es tagad domāju – mammai bija trīsdesmit pieci gadi.
Divi bērni uz rokām, viens nopietni slims, otra pavisam mazule. Darbs no rīta līdz vakaram...
Un pret 1942. gada rudeni mēs atgriezāmies Maskavā.
Droši vien vieni no pirmajiem evakuētajiem. Tajā laikā atgriezties Maskavā bija ļoti grūti.
Līdz rudenim es biju jau tik tālu atkopies, ka varēju iet uz skolu.
Līdz rudenim es iemācījos lasīt. Visai vēlu. Es visu daru ar nokavēšanos.
Pirmās grāmatas, kuras izlasīju, ietvēra sevī fantastikas elementus. To es tagad zinu, ka tās bija fantastiskas.
Toreiz es pat nenojautu. „Dakteris Aikāsāp” – fantastisks trilleris, Sentona – Tompsona "Домино" – fanasy no dzīvnieku dzīves. Bet pēc tam mamma atnesa „Karika un Vaļas piedzīvojumus”.
Noteikti starp šīm grāmatām man izsniedza grāmatas, kuras ir lietderīgi lasīt, bet es par viņām neko neatceros.
Mēs atgriezāmies savā dzīvoklī Sivcevo Vražkā. To tēvs dabūja trīsdesmit devītajā gadā, dzīvoklis bija trīsistabu, beletāžā, bet kad tētis no mammas izšķīrās, viņš dzīvokli atstāja mums pie nosacījuma, ka vienā no istabām ievāksies viņa darbinieks tēvocis Saša Sokolovs. Tā mūsu dzīvoklis kļuva pa pusei komunālais. Taču ne pa īstam komunālais, jo tēvocis Saša bija mūsu draugs.
1942. gada septembrī, astoņu gadu vecumā es sāku iet 59-ās vidusskolas pirmajā klasē Starokonjušenskas šķērsielā. Mēs klasē visi bijām pāraudži – 41 gada ziemu izlaidām. Skola bija lieliska, bijusī Medvedjevnikova ģimnāzija, tajā vēl savu laiku izdzīvoja īsti vecie skolotāji, tur bija fizkultūras zāle pa visu pēdējo stāvu, aktu zāle ar griestiem debesu augstumā un tik pat milzīga bibliotēka, kurā glabājās Brokgauza un Efrona enciklopēdija. Vēstures kabinetā stāvēja Alekseja Mihailoviča Kolomenskas pils makets – divi reiz divi metri; fizikas auditorija bija veidota tā pat, kā universitātē – amfiteātra veidā...
Nesen es biju skolā uz tās 95-to gadadienu.
Neviens man nevarēja pateikt, kam traucēja pils makets un kāpēc to izmeta, kāpēc sienas apķēpātas ar netalantīgām feskām no komunistiskās nākotnes un kam traucēja jaukais skolas dārzs, kuru izdangāja, pielēja ar asfaltu, lai ne viena zālīte neizlīstu, un pārvērta par auto stāvvietu.
Bet mēs mācījāmies bioloģiju un botāniku tajā dārzā..
Es slikti atceros ziemas – atmiņā palikušas vasaras brīvdienas.
Tieši tad risinājās notikumi, piedzīvojumi un tikšanās.
Varbūt tā notika tādēļ, ka es biju viduvējs un slinks skolnieks, un mana dzīve sākās tad, kad pārnācu no skolas.
Īpašu noslieci uz rakstnieka darbu es neizrādīju, kaut arī visai ļoti interesējos par žurnālistiku un skolā skaitījos pastāvīgā sienas avīzes redaktora amatā.
Savu nākamo soli fantastikas virzienā veicu drīz pēc kara. Mēs tad dzīvojām vasarnīcā Sokolovkā, uz Jaroslavļas ceļa.
Vasarnīca bija liela, veca, pelēka, čīkstoša.
Puse piedrēja mammas trešajam vīram, Ļevam Mihailovičam Antonovam, bijušajam bruņutanku karaspēka priekšniekam Sibīrijā, pēc tam tirdzniecības pārstāvim Itālijā, bet pēc tam – dežurantam. Uz to laiku, kad cienīgais un uzpūstais Ļevs Mihailovičs parādījās mūsu mājās, viņš strādāja par ceha priekšnieku šinu rūpnīcā.
Viņam bija vasarnīca Sokolovkā. Gabals bija liels un tukšs.
Gandrīz pretī vasarnīcai sākās mežs, celiņš uz kultbāzi, kurā bija dubultdīķis, tumšs, mežains, nedziļš, taču peldēties mēs gājām tālāk. Uz Sirokovo, uz karjeriem. Tie vienmēr dega – dūmi lauzās ārā no sadegušās zāles melnajiem taustekļiem. Tur bija lieliski karjeri peldēšanai, bet pēc tam ceļš cauri bezgalīgu lauku uz Voroņecu un pat Ščelkovo, kurā bija grāmatu veikals, kurā tika pārdotas grāmatas, kas izraisīja manī filozofiskas trīsas. Grāmatas, par laimi, bija lētas, un mamma deva man priekš tām naudu. Es nopirku Žorī Amadu romānu un izbaudīju to kā priekšmetu: tā iesējumu, lapppuses – tā bija zēniska seksualitāte.
Vasarnīcā bija daudz jautru piedzīvojumu.
Mamma atrada aukli, Pavlu Afanasjevnu, kaut kāda tur represēta un miruša kinomagnāta atraitni. Viņa bija neticami slinka un netīrīga sieviete. Kā mēs ar Natašku nenomirām badā, velns viņu zina. Mamma brīnijās, kapēc mēs kļūstam tievāki, uz ko Pavla Afanasjevna, tieva un maziņa, apgalvoja, ka uz mums iedarbojas svaigais gaiss.
Patiesībā visu apēda viņas meita Tamarka ar dēlu. Meita, kā runāja, tikko atgriezusies no nometnes u natpūtās mūsu vasarnīcā.
Viņi ne tikai visu ēda, bet arī iznīcināja mammas uzsāktā darba augļus.
Pirmajā vasarā mamma iestādīja zemenes, un nākošajā gadā sešās garās dobēs, kurās mamma lika mums strādāt, bija lieliska raža.
No paša agra rīta Tamarka kopā ar Pavlu Afanasjevnu ieklupa dobēs un pielasīja pilnus grozus tirgum. Тamarka devās prom, bet Pavla Afanasjevna pierādīja mums ar Natašku, ka sūdzēties vecākiem par nabaga draugiem ir slikti. Mēs viņai noticējām.
Tamarka, gara un tieva, slikti oda, viņas sešus gadus vecais bērniņš visu laiku īdēja un raudāja, līdz ar to visi, kas gāja garām, bāza ciet viņam muti ar ēdienu. Viņš nepārtraukti gremoja. Vai raudāja. Vai spiedza.
Mamma nevarēja saprast, kāpēc zemenes nav padevušās, mēs viņu žēlojām. Pavla Afanasjevna žēlojās, kādi mēs ar Natašku rijīgi.
Toties tieši tajā vasarā es ieraudzīju īstu rakstnieku un iemīlējos rakstniecības darba procesā.
Rakstnieks dzīvoja kaimiņu vasarnīcā, es draudzējos ar viņa dēlu. Rakstnieku sauca par Nikolaju Panovu. Viņš uzrakstīja grāmatu „Bocmanis no „Miglas” par Ziemeļu floti, kurā viņš dienēja kara laikā. Rakstnieka dēls lielā noslēpumā atnesa man tēva šaubīgās jaunības augļus. Izrādās, rakstnieks Panovs divdesmitajos gados bija kreisais dzejnieks Dirs Tumannijs un par sastāvēja kaut kādās apvienībās, bet man pats galvenais slēpās izdevumos – plānās piedzīvojumu romāna turpinājumos burtnīciņās (pēc tam es ieraudzīju tādas pašas – Šaginjana „Mess – Mend”).
Tas bija brīnums!
Burtnīciņas saucās „Dzeltenā drakona bērni”, un tajās runa gāja par neticamiem piedzīvojumiem uz ķīniešu triādu cīņu fona. Vispār neatceros Dira Tumannija stāsta saturu, taču kad pats Panovs gāja ar mums, zēniem, pastaigāties uz mežu, viņš bija ļoti vienkāršs, mierīgs un pat garlaicīgs cilvēks, kas aizmirsis par Dzeltenā drakona bērniem. Reizēm viņš apstājās, apsēdās uz celma, izvilka piezīmju grāmatiņu un pierakstīja tajā domas. Panova dēls mierīgi gāja uz priekšu, pilnīgi nesaprotot to, ka Dievs devis viņam par tēvu īstu rakstnieku, bet izturējās pret viņu kā pret parastu cilvēku.
5
Es līdz pat šim laikam neatsakos no domas iekārtot piezīmju grāmatiņu.
Noteikta mistikas situācija slēpās tajā, ka Dirs Tumannijs 1925. gadā publicēja pašu īstāko fantastikas romānu „Vēja jātnieki” – par starpplanētu ceļojumu.
Tas ir, es pastaigājos mežā un lasīju celmenes kopā ar nevis vienkārši rakstnieku, bet pašu īstāko fantastu!
Jo vairāk, viņam bija pseidonīms – vārds no trim burtiem. Dirs (krieviski – ДИР)!
Vai es zināju, ka pēc divdesmit gadiem izvēlēšos vārdu Kirs (krieviski – КИР)?
Visbeidzot, gluži nesen, šķirojot Jekaterinoburgā brīnišķīgā bibliogrāfa Vitālija Bugrova bibliotēku, es uzdūros grāmatelei, „Ogoņoka” pielikumu par 1937. gadu.
Saucās viņa tā: Nikolajs Panovs „Dzeja un noveles”.
Un seja uz vāka bija pazīstama, ar brillēm. Tikai jauna.