Tādēļ nav brīnums, ka mans tētis izlēma kļūt par proletārieti. Tā dēļ piecpadsmit gados formāli aizgāja no mājām, iekārtojās par mācekli rūpnīcā un pārgāja no skolas uz strādfaku.
1922. gadā 17 gadu vecumā tētis ieradās Pēterburgā (tā nav pārrakstīšanās; bija padomju varas laikā periods, kad Petrogradai uz laiku atgrieza pirmskara nosaukumu. Tētim bija laba proletāriskā biogrāfija. Viņš iestājās universitātē juridiskajā fakultātē, bet pie viena kļuva par arodbiedrības censoni.
Aizstāvot strādnieču tiesības, viņš reizēm viesojās amerikāņu kapitālista Hammera fabrikā, kurā ražoja zīmuļus un pogas. Tur viņš satikās ar jauniņo proletārieti mašu Buličevu, arī bāreni no strādnieku ģimenes.
Mamma kļuva par proletārieti arī ne no labas dzīves.
Pulkvedis Mihails Buličevs, paukošanās pasniedzējs Pirmajā Kadetu korpusā, pēc tam karaspēka priekšnieks Opočkā, nomira 1913. gadā no apendicīta, un meitenīti iekārtoja valsts maizē Elizabetes augstdzimušo jaunavu institūtā. Pēc Oktobra revolūcijas institūtu demokrātiski apvienoja ar kadetu korpusu. Visu 1918. gada ziemu kadeti un institūtnieces mācījās kopā.
Protams, pulkveža Buliževa amatu un dzīves sīkumus Eizabetes institūtā mamma atcerējās tikai 50-to gadu beigās. 1918. gada pavasarī institūta ēku ievajadzējās revolucionārai iestādei, un kāds izdomāja visus zēnus un meitenes iekraut apsildāmā preču vagonā un nosūtīt uz dienvidiem, uz Kaukāzu. Brauca visi, kuriem nebija vecāku vai arī kuru vecāki tam piekrita. Tas ir, gandrīz visas audzēknes un kadeti. Līdz Kaukāzam neaizbrauca. Viņus visus pa ceļam nokāva. Kā roku darbs tas bija – mamma nezināja.
Mammu pie sevis uz mājām paņēma viņas pamāte, un viņas cieta trūkumu divatā. Divdesmitajā pamāte nomira, un mamma, pārejot uz vakarskolu, aizgāja strādāt uz fabriku. Viņa pelnīja stāžu un klases būtību. Bet brīvajā laikā kopā ar saviem draugiem, nākotnē slaveniem mūsu tenisistiem, mamma uzstājās kā treniņpartnere kortos. Mamma man apgalvoja, ka pietika ne tikai maizei, bet arī kūkām. Sākās neps.
Un lūk, 1922. gadā satikās Taganrogas atslēdznieks un konveijera strādniece no Hammera fabrikas. Bet 1925. gadā Vsevolods un Marusja apprecējās.
Mamma pameta fabriku, iestājās autoceļu institūtā un vienlaicīgi strādāja par šoferi. Tētis beidza universitāti un sāka strādāt par advokātu.
Mamma pabeidza autoceļu institūtu, bet tētis kā jaunais partijnieks ar nevainojamu proletārisku pagātni kļuva par Ļeņingradas advokātu kolēģijas priekšsēdētāju. Viņam tolaik bija 22 gadi.
Pārējie daudzskaitlīgie advokāti nepa Ļeņingradā piederēja cariskajai pagātnei – tā bija aprīvējusies, ne pārāk jauna tauta, bet ar ambīcijām. Un šaubīgais proletariāts mana tēva veidolā viņiem ne pārāk patika.
2
Lūk, arī romāns.
Kā kļūt par fantastu.
Ne fantastisks, bet sociāls, un varbūt, vēsturisks. Citiem vārdiem, es piedzimu meļu ģimenē. Atmaskošana nebija aiz kalniem.
Taču tikmēr mana māte, ieguvusi inženiera – mehāniķa diplomu, nolēma taisīt karjeru un atsaucās partijas aicinājumam nostiprināt ar jauniem, izglītotiem proletāriešiem un proletārietēm Sarkanās Armijas augstākos kadrus. Viņa viegli iestājās Ķīmiskās aizsardzības Kara Akadēmijā un to pabeidza 1933. gada pavasarī, saņemto III ranga kara inženiera pakāpi.
Mācību gadu laikā akadēmijā mammu neatmaskoja, un viņa tika norīkota par Šlisenburgas cietokšņa komendanti.
Bet lūk tagad jums man jāpiekrīt, ka mammas - Šlisenburgas cietokšņa komendantes esamība – svarīgs solis ceļā uz fantastiem.
Lai cik rūgti nebūtu, nākas atzīties tajā, ka tad Šlisenbergā nebija ne Veras Fingeres, ne Morozova, ne boļševistiskā terora upuru, par cik šis cietoksnis bija munīcijas noliktava, bet mana mamma – kara ķīmiķis.
Visus tā laika dokumentus un vairumu fotogrāfiju mamma iznīcināja. Lieta tāda, ka neviens no viņas pasniedzējiem, komandieriem vai vienkārši veciem paziņām nepalika dzīvs. Viņu parakstus mājās glabāt bija bīstami. Bet kur bija tētis?
Bet tētis tajā laikā pameta Ļeņingradu. Lūk, kādēļ: divdesmito gadu beigās advokātu zubri, atrodoties nepārtrauktā konfliktā ar partijas priekšsēdētāju, sāka aktīvi rakt zem viņa un meklēt kompromatu. Ar viņu sakariem un prasmi viņi beigu beigās samekļeja vectētiņu – tā saucamo Nikolaju II.
Bet izrokot, uztaisīja lielisku partijas lietu. Un manu tēti padzina no darba ar piezīmi „Par baltgvardiskās pagātnes noslēpšanu”.
Lieliski izdomāts? Jo taču neapēdīsi priekšsēdētāju, paziņojot, ka viņa tētis – Viskrievijas imperators. Bet šeit viss savās vietās. Jo jebkurš krievu imperators – noteikti baltgvards.
Tēti izmeta no darba, un viņš uzskatīja par labāku aizbēgt uz provinci.
Saratovas prokuratūrā strādāja tēta universitātes kursabiedrs. Viņš pieņēma kritušo partijas eņģeli un iztaisīja viņu par rakstvedi.
Un kas gan notiek?
Tētis sāk otru karjeru.
Lieta tāda, ka visapkārt lidoja galvas. Norisinājās kolektivizācija, industrializācija un tīrīšanas. Bet tētis – universitātes absolvents un savs puisis.
Kādam taču jāstrādā?
Uz 1932. gadu tētis kļuva par Saratovas pilsētas prokuroru, bet nākošajā gadā par Srednevolžskas apgabala galveno prokuroru. Viņam divdesmit septiņi gadi. Bet viņš ir partijnieks un proletārietis.
1933. gadā badu cietošajā Pievolgā sākas kārtējā partijnieku un proletāriešu iznīcināšana.
Tētim kāds putniņš nočiepstēja, ka no rīta viņu saņems. Viņš nedevās mājās, bet iesēdās tuvākajā vilcienā un nokļuva Maskavā. Nezinu, kur viņš dzīvoja, bet zinu, ka pie viņa apsildīšanas nolūkā brauca Šlisenburgas cietokšņa komendante Marija Buličeva. Es tiku ieņemts ziemā, bet 1934. gada rudenī ierados pasaulē. Uz to laiku mamma bija devusies rezervē, tāpēc, ka Šlisenvergas cietokšņa durvis – šauras, ne priekš viņas vēdera. Tētis iekārtojās artelī par juristkonsulu un sāka kārtējo partijas karjeru. Viņam pat trīsdesmit vēl nebija.
Sakritības un likumsakarības, nolēmušas izbeigt ar maniem vecākiem, uzkrājās ar tādu mērķtiecību, ka iespējamības sprauga, caur kuru es spēju izlīst 1934. gada oktobrī, praktiski novienādojās ar nulli. Vispār, mamma ar tēti par to īpaši neaizdomājās.
Mums bija istaba Čistijos Prudos, Banku šķērsielā. Turp mani aizveda no Grauzmana dzemdību nama Arbata laukumā.
Tajā laikā visi cienījamie Maskavas pilsoņi dzima Grauzmana vārdā nosauktajā dzemdību manā Arbata laukumā.
Vēl nesen caur trešā stāva logiem dzemdētājas izsauca labus vārdus saviem vīriem, kas stāvēja uz platā trotuāra. Tagad dzemdību namā sēž finansu struktūra. Un neviens tur vairs nedzimst.
Pēc tam man nopirka sarkanu segu. Un ne velti.
1934. gada decembra sākumā notika mana pirmā iziešana pasaulē.
Mani ietina šajā segā un nesa uz Mjasņicku.
Pa Mjasņicku gāja sēru procesija. Glabāja nevainīgi nogalināto vadoni Sergeju Mironoviču Kirovu. Mamma pacēla mani augstāk, lai es varētu saskatīt ūsaino tēvoci Staļinu, kurš sērojoe gāja aiz zārka.
Ilgi, vai ne ilgi, īsāk, uz 1939. gadu tētis kļuva par Narkomtjažproma galveno arbitru, pēc tam Savienības Galvenā arbitra vietnieku un pēc dažiem mēnešiem uzrakstīja draudošu vēstuli Molotovam (tā man glabājas kā piemineklis tēta attapībai), kurā ziņojot, ka PSRS Valsts arbitrāža jau pusgadu iztiek bez Galvenā arbitra, uzstājīgi prasīja steidzīgi nozīmēt cilvēku uz šo posteni, jo tālāk strādāt bez priekšniecības nav iespējams, bet lūdza neizskatīt viņa kandidatūru, par cik viņš ir necienīgs šim augstajam postenim.
Vēl pēc mēneša Molotovs parakstīja rīkojumu par tēta nozīmēšanu par PSRS Galveno arbitru, un tētis ievācās mājā pretī GUM’am, kas ir svarīgi turpmākajam.
Pa to laiku mūsu ģimenē arī norisinājās pārmaiņas. Tētis kļuva par Maskavas sabiedrības lauvu, iemīlēja zirgu skriešanās, aktrises un tenisu Gagrā, bet mamma strādāja civilajā dienestā, par ķīmiķi Eksperimentālās medicīnas institūtā. Tētis aizrāvās ar iesācēju aktrisi Gaļinu Turžansku, skaistu, labsirdīgu un interesantu šļahtieti no Arhangeļskas, kura pameta kino bet tētis ar viņu apprecējās. Mamma palika ar mani uz rokām, bet nesatraucās un pēc gada satika brīnišķīgu cilvēku – Jakovu Isakoviču Bokiniku, odesieti (precīzu Iļjas Ilfa kopiju), zinātņu doktoru, talantīgu zinātnieku. Viņš apprecējās ar mammu, mēs ar viņu sadraudzējāmies, - piedzima mana jaunākā māsa Nataša, bet pēc tam sākās karš, un tēvocis Jaša jau pirmajā dienā aizbēga par ierindnieku uz zemessardzi. Viņš izgāja visu karu un krita 1945. gada 8. maijā, kad mēs ar mammu jau gaidījām viņu mājās. Uz to laiku viņš bija armijas ķīmiskā dienesta priekšnieks, bet par nelaimi zināja visas Eiropas valodas un braukāja nopratināt gūstekņus ar retām valodām. 8. maijā Kurzemes katlā viņš aizbrauca nopratināt spāņu ģenerāli...
Sākās karš.
Man ritēja septītais gads un es šo to atceros. Taču fragmentāri un ne pašu galveno.
...Diētiskais uz Arbata, mēs ar mammu aizgājām nopirkt produktus, bet uz plauktiem konservētu aprikozu kompota rindas. Vairāk nekas.
Gaisa trauksmes skaņa un pati sirēna, viņa stāvēja otrajā caurstaigājamā pagalmā, un klusajās minūtēs drīkstēja to aptaustīt.
3
Vecākie bērni, kuri līda uz jumta dzēst aizdedžus, mūs, mazos, uz turieni neņēma. Mēs ar Petju Išuganu uzrāpāmies pa trepēm uz bēniņiem un pat pabāzām galvas uz jumta.
Taču bija dienas vidus un mums nepaveicās – neviena fašista, neviena aizdedza. Tikai vārnas.
Ir kārdinājums šodien teikt: „Būdams zēns dzēsu aizdedžus, ko darīt – mēs agri kļuvām pieauguši, kara bērni!” Oktobra vidū tētis mūs iekārtoja apsildāmajā preču vagonā un mēs braucām uz Austrumiem.
Tētis palika Maskavā.
Tālākos notikumus viņš man aprakstīja šādi.
Viņš ieradās pie Kosigina uz pieņemšanu, Kosigins pārzināja iestāžu evakuāciju, un pateica, ka Valsts arbitrāžai iedoti tikai trīs vagoni un tajos visi darbinieki nesatilps. Tādēļ viņš lūdz atļauju vīriešiem palikt galvaspilsētā un to aizsargāt ar ieročiem rokās.
Uz ko Kosigins pateica: - Izlēmi pie vāciešiem pārbēgt?
Še tēti saņēma un līdz naktij viņš sēdēja arestā un gaidīja, kad viņu nošaus par mēģinājumu pārbēgt pie fašistiem.
Naktī tēti palaida vaļā, un viņš kopā ar arbitrāžu aizbrauca vai nu uz Saratovu vai Kuibiševu.
Komunistu neuzticība komunistiem bija izplatīta parādība oktobra vidū.
Mamma nokļuva nāvīgi bīstamā situācijā jau vēlāk.
Mēs ieradāmies Krasnajā Borā.
Tajās dienās ešeloni un kuģi ar evakuētajiem vilkās uz Austrumiem, kā strautiņi, kas izsīkst smiltīs.
Bedrīte piepildās, ūdens sūcas tālāk.
Sastāvi vilkās tik lēni, ka evakuētie gandrīz vai mira nost no bada.
Kā mēs neciešam vārdu „bēgļi”! Mani, mazu, dzina uz Austrumiem, civilizēti nosaucot par evakuēto. Simtus tūkstošus čečenu izdzen no mājām un nosauc par pagaidām pārvietotajiem.
Laiks jau izdomāt nosaukumu, kurš pilnībā noņemtu atbildību no dzimtās varas par pajumti zaudējušo cilvēku likteņiem, kas pajumti zaudējuši noziedznieku vai nemākuļu, kas dēvē sevi par valsts vadoņiem, „labvēlības” dēļ.
Vai būtu slikts nosaukums īsam fantastiskam stāstam: „Laimīgā ģimenīte, Īslaicīgi atpūtnieki no mājas rūpēm?" No kurienes jūs evakuēti? Mēs – no Nacaretes. Un jūs? Bet mēs no Kairas. Un jūs? Bet mēs no Minskas.
Es cenšos nekad neatspoguļot prozā personiskās atmiņas vai pārdzīvojumus. Neērti.
Taču vienas atmiņas murgu veidā atgriežas daudzus gadus.
Un es tās atjaunoju stāstā „Svešās atmiņas”.
Preču vagonu sastāvs tik ilgi vilkās uz Volgu, ka mēs pieradām pie tā pusi dienas ilgajām stāvēšanām stepē.
Lūk arī tajā dienā mamma paņēma mūs ar Natašku, līdzīgi kā pārējās nelaimīgās mammas vilcienā, un aizveda stepē pastaigāties. Tur vēl bija saglabājusies zaļa zāle un kaut kādas puķītes. Mamma ar divgadīgo Natašku vāca pušķi, bet es ķēru sienāzi. Bet pēc tam atskatījos un ieraudzīju, ka mūsu vilciens noraustījās un sāka lēni kustēties. Un tikai pēc tam līdz mums atplūda brīdinošā svilpe.
Nezinu, neatceros, kas pamudināja mašīnistu uz tādu rīcību. Bet cilvēki, kas bija izklīduši simtiem metru no uzbēruma, paķerot bērnus metās skriet pie vilciena.
Mamma paķēra Natašku – viņa taču nepaskrietu! Bet man nokliedza, lai neatpalieku.
Es skrēju un trīcēju no uztraukuma, ka vilciens aizbrauks un mēs paliksim stepē.
Es neieredzēju Natašku, jo mamma paspēs viņu aiznest līdz vilcienam, bet mani aizmirsīs.
Es panācu mammu un sāku viņu raustīt aiz svārkiem. Nezinu, kādēļ to darīju. Taču atceros, ka sajutu mammu.
Mēs paspējām, varbūt vilciens apstājās – neatceros.
Un braucām tālāk.
Sastāvi apstājās Uļjanovskā, Kuibiševā, Saratovā, daži devās uz Kazaņu. Tur pārkrāvās uz kuģiem un baržām. Un vilkās uz augšu pa Kamu.
Mēs pabraucām garām Čistopolei, Jelabugai un kā pēdējie izkāpām Krasnajas Boras ciematā.
Tur bija elevators, un mamma kļuva par mehāniķi uz tā, atceroties savu šoferes pagātni. Paņēma viņu ar prieku, tādēļ, ka jau bija pagājusi mobilizācija un vīrieši ar tehnisku izglītību nebija palikuši.
Mēs nodzīvojām Krasnajā Borā līdz ziemai.
Atmiņā palika, lūk, kas: pats elevators, gigantisks, graudu pilns un labsirdīgs. Un vēl zirgs, brūns – tā es viņu saucu, tādēļ, ka vēl nezināju, kādas spalvu krāsas mēdz būt zirgiem. Zirgu es atcerējos tādēļ, ka viņu sauca par Igoru. Tas ir, viņš man bija mīļš zirgs.
Bet mammas vietnieks, klibs puisis, kuru arī sauca par Igoru, reizēm uzsēdināja uz zirga Igora. Zirgam bija tik plata mugura, ka nebija bail.
Čistopolē no evakuācijas plūsmas apmešanās vieta tika Rakstnieku savienībai. Katrā gadījumā tās daļai. Tur dzīvoja mammas paziņas, no rakstnieku sievām. Viņas sāka saukt mammu uz Čistopoli. Tomēr īsta pilsēta un savējie apkārt, jo kā tad tu, Musja, ar diviem bērniem? Pat paēdināt viņus nav kam.
Upe jau bija sasalusi, kad mēs aitbraucām uz lielo pilsētu Čistopoli.
Kad tev ir septiņi gadi, tad ātri pierodi pie jauniem mērogiem. Čistopole likās man ļoti liela pilsēta. Es gāju skatīties uz piecstāvu namu, kurā agrāk bija ģimnāzija.
Čistopolē, atšķirībā no daudziem rakstniekiem, mēs no sākuma dzīvojām labi, tādēļ, ka mammu iecēla par gaisa desanta skolas priekšnieci.