Un ko saka mīļākais savai draudzenei: "Sieva mani nesaprot un nekad nav bijusi man pievilcīga".
Lūk no šo divu postulātu skatupunkta lūdzu skatīt manu rakstniecības dzīvi.
Pirmkārt, es netaisījos kļūt par rakstnieku un arī tagad nevēlos par tādu būt. Vienkārši gāju garām stadionam un ne tur iegāju. Bet gribēju es no sākuma kļūt par mākslinieku, bet pēc tam par paleontologu.
Es par izglītību ieguvu ne pēc patikšanas. Taisījos uz ģeoizpētes, bet iestājos uz tulkiem. Pie nosacījuma, ka vidusskolas atestātā bija tikai divi trijnieki (5 ballu sistēmā. tulk. piez.) – trigonometrijā un angļu valodā.
Attiecīgi, es nekad nebiju pazīstams ar vecākajiem kolēģiem, un neviens rakstnieks ne tikai ar tēju nedzirdīja straujo puisēnu, bet arī liru man nepiedāvāja. Es arī patlaban esmu pazīstams tikai ar nedaudziem rakstniekiem.
Pirmā recenzija, kurā tika runāts par mani un tika publicēta parādoties manam otrajam vai trešajam opusam, vēstīja, ka es esmu devis cerības, bet esot izrakstījies, bet viss, ko esmu radījis, esmu nozadzis no daudz cienījamākiem literātiem. Pat meiteni Alisi esmu nospēris no cienījamā Luisa Kreola.
Es nevaru uzrakstīt memuārus, tādēļ, ka nezinu, par ko lai tajos raksta. Visu manu dzīvi nekas nav noticis – tā vienkārši ir pašāvusies kaut kur blakus man, izdvešot dūmus, kā tāds vilciens.
Tā ka manu opusu, diemžēl, var uzskatīt par pseidomemuāriem. Paša svētku vaininieka še nebūs. Bet es pacentīšos pastāstīt par apstākļiem, kas radījuši pasaulē un izaudzējuši augli, kurš nez’ kādēļ sāka rakstīt fantastiskus daiļdarbus.
Kur ir tā iemesls? Ģenētikā? Vai arī apkārtējās vides nozīmē? Kā veidojās Kira Buličeva sociālais fenomens?
Jo taču neatkarīgi no viņa kā rakstnieka objektīvās vērtības, viņš ir dīvainu un dažādu spēku produkts, kas izšļākts padomju vēstures arēnā. Cik daudz šie spēki paši par sevi ir fantastiski? Cik fantastiskas ir to kopsummas?
Jādomā, tikai šāds jautājuma nostādījums var attaisnot doto it-kā-memuāru parādīšanos.
Atgādinu par otro manis izvirzīto postulātu: par sievu, kura it kā mani nesaprot un nepievelk kā sieviete.
Manas grāmatas neatrodas „Grāmatu apskata” reitingu lappusēs, to nav un nav jābūt „Interpresskona” nominācijās vai citos konkursos. Fani neraksta man vēstules un neveido mana vārda/manas piemiņas klubus. Ļoti kārdinoši un mierinoši šādā gadījumā pieņemt, ka mani lasītāji nesaprot, ka viņi ir slikti audzināti, bet kritiķi – nelabi un ļauni cilvēki.
Diemžēl šādā lepnuma pozīcijā ilgi nenoturēsies.
Es – noteiktas kategorijas masu literatūras pārstāvis, es pat neesmu sešdesmitnieks, bet septiņdemitnieks (parādība, atšķirībā no sešdesmitgadības, neapdziedāta un neizpētīta). Starp citu, tieši uz septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem attiecināma mana aktīvā darbība kino. Taču maz kas šodien atceras, ka es uzrakstīju scenāriju ducim pilnmetrāžas filmu un neskaitāmam daudzumam īsfilmu. Pie tam man izdevās ieņemt tukšo ekoloģisko bērnu fantastikas nišu, bērnu, kuri jau bija nedaudz vecāki par tiem, kurus jau bija „apmīļojis” Eduards.
Deviņdesmitie gadi – gadi, kuros pakāpeniski atkāpos ēnā.
Es ne pārāk pazudu no redzesloka, bet kļuvu tik blāvs, ka nācās ņemt teleskopu, lai mani saskatītu.
Es piekritu tam, ka uzrakstīju rakstu „Kā kļūt par fantastu”, tādēļ, ka man ir interesanti subjektīvi apdomāt laikmetu kā to ietekmju summu, kas radījusi noteiktas krāsas peli.
Un lūdzu jūs – neuztveriet visus manus, bez izņēmuma, vārdus kā tīru patiesību vai mēģinājumu pateikt tīru patiesību. Tīras patiesības vispār memuāru lappusēs nemēdz būt. Uz viena no Padomju Valsts fantasta melmemuāru lappusēm tīrajai patiesībai ir jābūt samaisītai ar nepārbaudītu informāciju un dažāda rakstura apokrifiem.
Pie kam vēl mums būs darīšana ar vēsturisko prozu, kura ir pati dzīvākā no literatūras veidiem. Es nepretendēju uz literāra darba radīšanu. Es neko neizdomāšu. Visi fakti, kurus var pārbaudīt, patiešām ir būtības fakti. Vārdi – īstie. Notikumiem bija vieta.
Pārējais – meli.
Autors, pazīstams arī kā Igors Vsevolodovičs Možeiko, dzimis Maskavā, Banku šķērsielā pie Čistije Prudi 1934. gada 18. oktobrī proletāriešu ģimenē – tēvs Vsevolods Nikolajevičs Možeiko un Hammera fabrikas strādniece Marija Mihailovna Bulčeva.
Ar šo es veicu pirmo soli fantastikas virzienā, jo grūti izdomāt melīgāku informāciju, ņemot vērā to, ka tā jāvāc pa drumstalām.
Es piederu tai plašajai Krievijas pavalstnieku kategorijai, kuru ģimenes radīja revolūcija, bet ģenealoģija tika iznīcināta.
Pie normālas apstākļu sakritības maniem vecākiem pat nebūtu izdevies satikties, toties es zinātu vecmāmiņu, vectētiņu, tantu un onkuļu biogrāfijas.
Par laimi, Kalugā dzīvo mana mīļā māsīca Svetlana, kurai lemts vēl parādīties šajās lappusēs, par cik dažus fantastiskos notikumus mūsu ģimenes dzīvē es uzzināju no viņas. Svetlana pēc savas būtības ir glabātāja. Sīkos ziņu krikumiņus par Možeeku dzimtu viņa vāc un glabā. Viņa pat veica ceļojumus radinieku meklējumos un pat tos atrada.
Tieši no viņas es uzzināju, kā mans vectēvs Polockā centās iegūt muižnieces Jelizavetas Ivanovnas roku. Kā nomira viņu pirmdzimtais un vecmāmiņa aizbrauca pie Kronštates Ioanna pēc padoma un palīdzības. Un Ioanns viņai teica, lai viņa nenokar degunu, jo pēc gada piedzimšot zēns. Pēc gada piedzima mans tēvs. Tas bija jau Pēterburgā.
Pilsoņu kara laikā viņi aizbrauca uz dienvidiem, liekas uz Rostovu, kur arī pārdzīvoja valdību maiņas. Beidzot nostiprinājusies padomju vara vectētiņu arestēja, tādēļ, ka viņu noturēja par no taisnīga soda izbēgušo imperatoru Nikolaju.
1
Kādu laiku mans vectēvs nosēdēja cietumā, bet kad nu jau droši kļuva skaidrs, ka īsto Nikolaju tomēr nošāvuši, viņam nomainīja pantu un piedeva noziegumu – strādāšanu pie baltajiem. Un tas bija taisnība, tādēļ, ka strādāja par grāmatvedi pie visiem režīmiem.
Mans partejiskais tēvs baidījās tikties ar vectēvu. Vecie dzīvoja Taganrogā, un vectēvu viņa retajās vizītes Maskavā sagaidīja mamma. Vectēvs nomira trīsdesmito gadu vidū, bet vecmāmiņa pārvācās uz Maskavu, un pat es viņu miglaini atceros. Viņa nodzīvoja līdz karam.
Ja jau man ir māsīca Svetlana, tas nozīmē, ka tēvam bija māsa.
Viņu sauca par Kseniju. Visi teica, ka Ksenijas tante ir ļoti skaista.
Manuprāt, viņa neizskatījās skaista, par cik bija ļoti resna un vienmēr gremoja.
Viņi ar tēvu bija līdzīgi – resni, šaursejaini gara auguma blondīni.
Tētis bija daļa no jukušās pasaules, bet ne ar ko tai pasaulē neizcēlās. Bet lūk no Ksenijas tantes nāca tāda fantastika – sociālā, protams – ka man ko tādu līdzīgu neizdomāt.
Resnā skaistā Ksenijas tante apprecējās ar kombrigu Voronovu, bet kombrigam Voronovam bija divi brāļi un arī Voronovi. Ksenija dzemdēja kombrigam Voronovam meitu Svetlanu.
Tad Svetlana bija pazīstams vārds, ar to meitene it kā nosacīti piesaistījās Staļina ģimenei, bet trīsdesmit septītajā Ksenijas tante, tik pat skaista un vēl vairāk resna, aizbrauca uz RKKA atpūtas namu pie Melnās jūras, kur viņu ieraudzīja un neprātīgi viņš iemīlējās Pjotrs Sikorskis. Leitinants, lidotājs. Uz ZASV (Ziemeļamerikas Savienotās Valstis) aizbēgušā lidmašīnas „Iļja Moromecs” konstruktora un helikoptera izgudrotāja brāļadēls. Un viņš no šīs radniecības nebaidījās un to neslēpa.
Ksenijas tante iemīlēja drosmīgo pilotu.
Viņi pastaigājās zem lielajām Krimas zvaigznēm un sarunājās par piepacelto. Bet šķirties no kombriga Ksenijas tante nevēlējās.
Tad, atgriezies daļā jaunais pilots sāka domāt, kā viņam iegūt iemīļoto. Starp citu, viņa uzvārds nebija Sikorskis, bet, teiksim, Vasiļenko, un bija viņš nevis pilots, bet saimniecības daļā kalpojošs.
Petja pseido-Sikorskis atrada iespēju, kā nokļūt pie savas Džuljetas sirds.
Viņš uzrakstīja vēstuli uz atbilstošajām institūcijām, paziņojot, ka trīs brāļi Voronovi ir sarīkojuši sazvērestību par vācu naudu. Un tā tālāk. Kā jau pienākas. Brāļus saņēma un nošāva, Svetlana kļuva bārene, bet Ksenijas tante bēdu sagrauzta atraitne bez eksistences līdzekļiem. Un tad atbrauca Petja Sikorskis un nomierināja sievieti. Tad viņš neteica viņai, ka uz to viņu pagrūdusi mīlestība. To viņš izstāstīs jau pēc kara.
Medusmēnesi laulātais pāris pavadīja karaspēka daļā, bet 40-tajā gadā iekaroja Baltiju.
Lūk tad es viņus pirmo reizi ieraudzīju.
Vasiļenokiem bija tāds paradums: ja viņi bija zirgā un ar „laupījumu”, tad viņi apmetās pie tēta, kurš uz to momentu bija mūs ar mammu pametis, bet ja liktenis bija nolaidies lejup, tad viņi dzīvoja pie mums. Bet tas nākotnē. Bet tagad es tikai pateikšu pirmo iespaidu par tēvoci Petju: viņam bija balta īsi apgriezta frizūra un spīdīgi čīkstoši zābaki. Baltijas iekarošana man izvērtās par prieku – Vasiļenki atveda no turienes daudz konfekšu spilgtā ietinamā papīrā un es dažas dabūju.