Raksts no izdevuma "Russkaja semjorka: Istorija", 2018. gada 6. numurs. Autors Jaroslavs Butakovs. Vēl XVIII gadsimta vidū iznākusī Vasilija Ņikitiča Tatiščeva "Krievijas vēsture" arī netika pabeigta, taču tā atšķīrās ar dažādu faktu savārstījumu bez sistemātiska izklāsta, turklāt tās valoda XIX gadsimta sākumā jau bija novecojusi. Tāpēc publikā nebija populāra. Izglītotai krievu sabiedrībai XIX gadsimta pirmajā trešdaļā Karamzina "Vēsture" kļuva par īstu atklāsmi. A. S. Puškins nosauca Karamzinu par "Kolumbu, kurš saviem lasītājiem ir atklājis Seno Krievzemi". Karamzins bija oficiālais imperatora Aleksandra I galma vēsturnieks. Tas viss deva viņa sacerējumam neapgāžamu autoritāti un veicināja to, ka vēstures zinātnē nostiprinājās viņa vēsturisko notikumu versija un vērtējums. Līdz šim viedokļi, kas ir pretrunā ar Karamzina koncepciju, no statusa vēsturniekiem tiek gānīti un pakļauti obstrukcijai pat tad, ja visai pamatoti. Mīts par normāņu saukšanu. Karamzins nebija šī mīta radītājs. To zinātniskajā apritē ieveda vācu zinātnieks A. L. Šlecers, kurš 1761-1767. gados strādāja Krievijā un ar komentāriem izdeva "Pagājušo laiku stāstu" [krieviski - «По́весть временны́х лет» - t.p.]. Neskatoties uz to, ka viņš to kritizēja no zinātniskā viedokļa, viņš tomēr senkrievu vēstures pamatā lika tās datus. Jāsaka gan, ka viņa "zinātniskās kritikas" metodes veda pie visai savdabīgas interpretācijas. "Stāsts" runā par to, ka varjagi, kurus sauca, lai viņi valdītu Novgorodā, dzīvoja Baltijas jūras dienvidu krastā. Šlecera "zinātniskā kritika" pārnesa varjagus uz Baltijas ziemeļu krastiem un pārvērta tos par normāņiem. Tā radās slavenā normāņu teorija, kas sasaistīja krievu valsts rašanos ar skandināvu-ģermāņu "civilizējošo" misiju. Karamzins ar savu autoritāti iedeva šai hipotēzei neapgāžamas patiesības raksturu. Izpušķojis savu izklāstu ar veselu izdomātu, māksliniecisku detaļu masu (tajā viņš apvainoja Tatiščevu, lai gan pats salīdzinājumā grēkoja daudz vairāk), Karamzins pārliecināja savus lasītājus par to, ka varēja būt tikai tā un ne citādi. Karamzina autoritāte nodrošināja normānisma nostiprināšanos arī Rietumu zinātnieku vidū. Viņi pilnīgi pamatoti varēja norādīt: skatieties, pats slavenākais krievu vēsturnieks - arī viņš ir atzinis, ka austrumslāvu valsti ir dibinājuši ģermāņi. Mongoļi-tatāri. Taisnību sakot, Karamzins nekur nemin bezjēdzīgo terminu "mongoļi-tatāri". Viņa laikā tas tikai vēl sāka ieviesties zinātniskajā apritē. To 1817. gadā izdomāja vācu vēsturnieks H. Kruze, kura "Eiropas tautu vēstures atlants" tika izdots krievu valodā tikai 1845. gadā. Karamzins vienīgi piemin mongoļus un tatārus, kā to dara Viduslaiku vēsturnieki. Šie vārdi tiek minēti XIII gadsimta pāvesta legāta Plano Karpini "Mongoļu, ko sauc par tatāriem, vēsturē". Karpini 1244.-1247. gados devās misijā pie lielā hana uz Centrālāziju. Jāmin arī, ka Karamzins lieto terminu, nevis mongoļi, bet gan mogoli, pēc Indijā XVI-XIX valdošās musulmaņu dinastijas vārda. Līdz šim nav skaidrs: vai dinastija sevi uzskatīja par Čingizhana pēctečiem, vai arī to izdomāja eiropieši, kas sev atklāja Indiju. Pats galvenais ir tas, ka no Karamzina laikiem visi mēģinājumi izprast šo terminoloģiju, un saprast, kas slēpjas vēsturē zem Karpini "mongaliem", vēlāko eiropiešu vēsturnieku "mogoliem" un senkrievu hroniku, kā arī to laikabiedru - Eiropiešu hroniku "tatāriem", vēstures zinātnē tiek uztverta kā ķecerība. Termini tiek lietoti, neapgrūtinot sevi ar pierādījumiem. Karamzina versija atkal izrādās kā dogmatiska "patiesība". Jāsaka, ka šadu pieņēmumu visai nostiprināja nesenie A. T. Fomenko un G. V. Nosovska "jaunās hronoloģijas" pētījumi. Tagad jebkāds kritisks skatījums uz vispārpieņemto koncepciju par [neesošas tautas - t.p.] "mongoļu-tatāru iebrukumu" tiek atmests, piekarot tam "fomenkovščinas" zīmolu. Ivana Bargā neprāts. Ivana IV (1547-1584) valdīšana Karamzinam dalās divās daļās. Apmēram līdz 1560. gadam tas bija gudrs un labs valdnieks. 1560.-1564. gados viņš sāk jukt prātā, kas reizēm izpaužas ar niknuma lēkmēm un neattaisnotiem nāves sodiem. Bet 1564. gadā cars pilnībā sajūk prātā un sāk liet savu padoto asinis straumēm. Tādā veidā, visas tā laika politiskās cīņas šajā laikmetā Karamzins „izskaidro” visai primitīvi: cars sajucis prātā. Zīmīgi, ka Ivana nežēlīgie nāves sodi Karamzinam ir pārsvarā balstīti uz ziņām no ārzemju avotiem. Tie vispirms ir divu vāciešu sacerējumi, kuri pēc viņu vārdiem ir bijuši opričņiki, taču pēc tam bēguši no Ivana. Taube un Kruze pēc būtības ir avantūristi, par kuru personībām praktiski nekas nav zināms. Tālāk, tas ir angļu sūtnis Džailzs Flečers, kurš ieradās Krievijā jau pēc Ivana Bargā nāves un rakstīja par pagājušiem notikumiem baumu un tenku līmenī. Tas ir arī itāļu algotnis poļu dienestā Alesandro Gvanjini, bet Polija tajā laikā karoja ar Krieviju. Tās ir apsūdzošās, emigrācijā dzīvojošās kņaza Andreja Kurbska vēstules. No krievu avotiem par Bargā zvērībām pēc Karamzina piezīmēm liecina tikai Pleskavas hronika. Nav grūti redzēt, ka avotu izvēle par Bargā laikmetu Karamzinam ir tendenciozs. Tie ir, vai nu cara politisko pretinieku sacerējumi, kas bieži rakstīti kā propaganda, vai arī informācijas krājumi, kas iegūti no otrām vai trešajām rokām. Acīmredzot tie vislabāk saskanēja ar Karamzina versiju. Tādā veidā Karamzins izvēlējās tos avotus, kas visvairāk atbilda viņa versijai. Karamzins veica tādu avotu izvēli, kas visvairāk atbilda viņa ieskicētajam Ivana Bargā, kā kronēta ļaundara, rakstītajam tēlam. Jāatzīmē, ka V. N. Tatiščevs, kurš izmantoja vairākas krievu hronikas, turklāt tādas, kas līdz mūsu dienām nav nonākušas, neko neraksta par kaut kādām baigām Ivana Bargā izdarībām, sodot ar nāvi. A. K. Tolstojs ir veltījis ironisku dzejoli slavenajai tēzei, ko it kā esot teikuši, aicinot varjagu kņazus – „Zeme mums liela un bagāta, tikai kārtības te nav”, bet tajā pašā laikā visai nekritiski ir pieņēmis Karamzina hipotēzi par Ivanu Bargo, liekot to par pamatu romānam „Kņazs Serebrennijs”. Katrs mēģinājums noskaidrot īstu vēsturisko ainu par Ivana Bargā valdīšanu, salīdzinot dažādus to laiku vēsturiskos avotus un - to kritiski pētījumi tiek uztverti ļoti noraidoši, sakot, ka tā būšot Ivana Bargā „reabilitācija”. Kaut ko tādu darīt nevar, jo Karamzins jau esot noskaidrojis vēsturisko patiesību un šaubīties par to nedrīkst. Pēc savas būtības N. M. Karamzina „Krievu valsts vēsture” ir literārs darbs, visai strīdīgs no zinātniskas ticamības redzespunkta, taču vēl šodien tas nepamatoti tiek vērtēts kā zinātnisks pētījums un ar savu uzpūsto (ne bez Puškina līdzdalības) autoritāti atspoguļo daudzus vēstures pseidozinātniskos mītus.