Daži zinātnieki uzskata, ka globālās sasilšanas "vaininieki" galvenokārt ir tādas valstis, kā Ķīna un Indija. Tieši tur, kā kurināmais, aktīvi tiek lietotas akmeņogles, kuras sadedzinot atmosfērā nonāk ogļskābās gāzes lauvas tiesa. Saskaitīts, ka šādu izmešu daudzums apmēram ir 50 miljardi tonnu ogļskābās gāzes gadā. Lai pasaules bojā eju globālās sasilšanas dēļ atvairītu kaut vai vismaz līdz 2040. gadam, šo rādītāju vajadzētu samazināt līdz 20 miljardiem tonnu.
Tomēr jāatzīmē, ka šī jautājuma pētnieki nav vienisprātis. Ir arī daudz optimistiskas prognozes. "Ogļu" teorijas pretinieki uzskata, ka katastrofa būtu iespējama tikai tad, ja visa ogļskābā gāze nepārtraukti uzkrātos Zemes atmosfērā. Tas tā nenotiek. Pasaules okeāns gigantiskām porcijām uzņem sevī ogļskābo gāzi, nedodot iespēju tai uzkrāties Zemes atmosfērā.
Nogalinam okeānu.
Cita lieta, ka arī Pasaules okeāns mūsu pašu vētrainās darbības dēļ, ar savu uzdevumu vairs netiek galā. Pirms dažiem gadiem Klusajā okeānā tika atrasta sala, kas visā pilnībā sastāvēja no atkritumiem. Vispār jau par "salu" šo šausmīgo atradumu saukt būtu nekorekti. Tas drīzāk ir vesels kontinents, kura platība aizņem pusi no ASV platības!
Ūdens ap šo pat pēc planētas mērogiem gigantisko izgāztuvi un zem tās ir pilns ar kaitīgām baktērijām un sērūdeņradi. Citas dzīvības te nav. Kuģi apbrauc šo smirdošo vietu. Tāds pat, visādā ziņā miris plankums atrodas arī Atlantijas okeānā. Bet pats briesmīgākais - ar katru gadu šie atkritumu plankumi kļūst tikai lielāki.
Saprotams, ka šo Pasaules okeāna daļu var izsvītrot no vispārējās kaitīgo gāzu pārstrādes sistēmas.
Šie prieku neraisošie fakti liek zinātniekiem spriest, ka cilvēces izdzīvošanas iespējas ir minimālas. Pat tad, ja mēs vienā mirklī iznīcināsim visu savu rūpniecību (kas jau ir tīrā fantastika), no katastrofas izvairīties neizdosies. Viss, ko iespējams izdarīt, kataklizmu atbīdīt pēc iespējas tālāk nākotnē. Varbūt pa šo laiku piedzims kādas gaišas galvas, kas iemācīs mums, kā saglabāt planētu, vai arī pamācīs, kā bez lielām sāpēm pārcelties uz citu, kas spēs izturēt civilizācijas slogu vismaz pāris tūkstošus gadu.