Kapitālisma murgi un šausmas.
Pats lielākais un šausmīgākais kapitālisma murgs ir tas, ka neviens nevienu nespiež kaut ko darīt. Tas ir, spēles noteikumi jau eksistē un, ja tu gribi gūt panākumus, tad tiem ir jāseko. Var pat mainīt spēles noteikumus, ja tev pietiek spēka. Taču spēlēt vai nespēlēt tu izlem pats.
Padomju Savienībā sabiedrība un valsts burtiski pieprasīja: izglītojies! Ārstējies! Mācies! Nodibini ģimeni! Balso par nesatricināmo komunistu un bezpartijisko bloku!
Tagad neviens neko nespiež. Negribi mācīties? Lūdzu, nemācies.
Negribi raut zobu? Labs ir, staigā ar puvušu. Par to, ka izraus, nāksies arī maksāt.
Negribi pelnīt naudu? Uz veselību, arī bez tevis atradīsies, kas gribēs.
Negribi ģimeni? Tava personīgā lieta.
Kapitālismā visa atbildība par tavu dzīvi gulstas uz taviem pleciem.
Cilvēkam patīk runāt par brīvību, bet vēl vairāk viņam patīk atbildību uzvelt uz cita pleciem. Nav svarīgi uz kuriem: uz tēva, vectēva, iedzimtības, valdības, aristokrātijas, bagātnieku, priekšniecības, ebreju, kapitālistu vai komunistu.
Ja kāds tevi tur un nelaiž – tad viņš arī atbild par tavu dzīvi.
Padomju varas – mūsu galvenā supostata – pazušana daudziem bija šoks. Tie mūžīgie, jaunākie zinātniskie līdzstrādnieki, rakstnieki-neatzītie ģēniji, kas varēja visu novelt uz to, ka viņiem neļauj... Supostats ir pazudis, bet ģeniālu daiļdarbu kā nav, tā nav. Tā jau nav tīri mūsu problēma, atcerieties, kā valdību lamāja Heklberija Fina tēvs-dzērājs no Marka Tvena romāna. Mūsdienu Amerikā pat nācās ieviest speciālu terminu “viktimizācija”, no latīņu vārda “victimis” - upuris.
- Nu, ko jūs gribat no cilvēka, kura senčus šeit atveda ķēdēs? - sūkstās dažs labs melnādainais narkomāns.
Labi vēl, ka Krievijā līdz tam nav aizdomājušies: dzeru šnabi tāpēc, ka manus senčus zirgu stallī pēra.
Ar vienu vārdu sakot, kapitālisms neļauj visā vainot citus un tas ir pats briesmīgākais murgs.
Otrais kapitālisma murgs ir tas, ka tam nav ne sākuma, ne beigu. Tāpēc, ka tas ir uz visiem laikiem. 17. gadsimta Anglijā valdīja uzskats, ka pietiek nopelnīt 50 tūkstošus sterliņu mārciņu un vari gulēt uz lauriem. Tā arī bija, par šo naudu varēja nopirkt kādu muižu, kļūt par lendlordu un dzīvot...
Mūsu laikos riskēt apstāties nevar neviens – tā tu riskē pazaudēt pat visu... Amerikāņu miljardieris Pols Getijs mīlēja stāstīt, ka viņš strādā 14-15 stundas diennaktī. Tieši tā, kapitāla īpašnieki, firmu galvas – tie, kurus mēs mēdzam saukt par “dzīves saimniekiem”, strādā visvairāk un visnegantāk.
Nedomājiet, ka jūs varēsiet sapelnīt kapitālu un tad gulēt uz lauriem – nesanāks!
Trešais kapitālisma murgs ir tas, ka kapitālisms iespiežas visur, pat tur, kur tas nav bijis, pat ģimenē. Nē, protams, arī agrāk bija dāmas, kas vīrieša vērtību noteica pēc tā maka biezuma. Taču vēl pirms simts gadiem bija neiedomājami: ja vīrs bankrotē, tad sieva viņu pamet. Sabiedrība to vienkārši nesaprastu.
Mūsu laikos par iesācēju biznesmeņu mācību grāmatās raksta, ka nesekmīgs projekts var izsaukt bankrotu un laulības šķiršanu.
Tagad spēles noteikumi ir tādi. Zaudē naudu, zaudē arī ģimeni. Laiki mainās. Tie bija senie laiki, kad vienas sievietes dzīvoja normālu cilvēku mājās, bet citas – publiskajos namos.
Daži biznesa veidi pat tieši pārvērš naudā visa veida attiecības. Piemēram, tīkla bizness, [biznesa piramīdas]. Neatpaliek arī klasiskais bizness – katrs radniecisks vai draudzīgs sakars, katrs pakalpojums, ko tu reiz kādam esi sniedzis, tās ir vajadzības gadījumā jaunas biznesa iespējas. Izdarīsi kādam šīs pasaules varenajam pakalpojumu, vajadzības gadījumā varēsi cerēt uz palīdzību kādā savā lietā. Īsts biznesmenis pat miegā taisa biznesu, izskaitļo visus variantus.
Ceturtais kapitālisma murgs ir tas, ka tas, kas nenes peļņu un ienākumus, neattīstās. Lai cik tas nebūtu derīgs un vajadzīgs, ja nebūs peļņas, tas izzudīs.
Visiem vajadzīgi bērnu dārziņi, vajadzīga medicīnas aprūpe veciem cilvēkiem – taču peļņu no tā neiegūt – tātad nekad nebūs tā, ka viesiem šīs lietas pietiks.
Transnacionālo korporāciju ienākumi gada laikā ir tik lieli, ka uz Zemes varētu likvidēt badu. Ja izlietotu divu gadu ienākumus, tad uz Zemes varētu likvidēt slimības un analfabētismu. Bet tas nenotiks, jo šie ieguldījumi nenestu peļņu.
Piektais kapitālisma murgs ir tas, ka attīstās viss, kas nes peļņu. Alkoholisms, narkomānija, prostitūcija ir sliktas lietas, bet alkohola pārdošana nes peļņu, narkotiku pārdošana nes peļņu, prostitūcija nes peļņu – tāpēc likvidēt šīs parādības nav iespējams.
Pa televizoru radā visstulbākos seriālus, šovus un citādas lietas, kas normālam cilvēkam uzdzen drebuļus. Daudzas multenes, visādi “Tomi un Džeriji” sludina vardarbību, taču nekad nebūs tā, ka tas viss pazudīs, jo vienmēr būs cilvēki, kuriem tas viss patiks, tātad būs peļņa. Cilvēki ir gatavi maksāt par to. Zinātniski-populāras grāmatas nav izdevīgi iespiest, jo tās nav populāras, toties visāda veida grāvēji – ir. Neticiet? Aizejiet uz grāmatu veikaliem, paskatīties, ko pārdod un kādos daudzumos!
Kapitālisma šausmu psiholoģiskās sekas.
Kādreiz neiedomājami senos laikos, pirms gadiem 30 vai 40, cilvēks varēja būt nabags, taču uzskatīt sevi par laimīgu cilvēku, kuram ir normāla dzīve. Un visi apkārtējie arī viņu par tādu uzskatīja.
Varēja dzīvot tur, kur no kapitālisma nebija ne smakas, piemēram, akadēmiskajā zinātnē. Tagad tā nav, vienalga, ko tu dari, kādā veidā esi kļuvis bagāts, ja tu esi bagāts, tad tev pieder visiekārojamākā lieta pasaule. Vai neuzminējāt kas? Protams, nauda.
Ja jums nav naudas, tad visām jūsu labajām īpašībām ir graša vērtība.
Jūsu vērtību nosaka tas, cik lielu naudu jūs spējat nopelnīt.
Daudzas Krievijas emigrantu sievas, aizbraukušas uz Rietumiem ar laiku saprata, ka viņu vīri jaunajā pasaule nav nemaz tik daudz vērti. Tagad viņas ir izšķīrušās un sameklējušas citus, bagātākus vīrus – no vietējiem.
“Daudzi cilvēki izmanto pat visnekaunīgākos un negodīgākos līdzekļus, lai tiktu pie bagātības. Kāpēc gan nē? Redzot bagātniekus, viņi ir gatavi pakalpot, kā vien var. Bagātība taču dod svētlaimi. Kāpēc tad necensties to sasniegt?
Ko tad vēl ciena mūsu sabiedrībā? Zināšanas? Svētumu? Darba mīlestību? Tikai vienā gadījumā – ja savus talantus viņi prot pārvērts dolāros.” Tā kādreiz 1960 -tos gados rakstīja viens amerikāņu publicists. Jums nepatīk? Taču tagad mēs dzīvojam tieši tādā pasaulē. Sakiet paldies tiem, kas 1980 -to gadu beigās auroja pilsētu laukumos, ka “grib dzīvot tā, kā dzīvo visa civilizētā pasaule”. Sakiet, paldies, vai arī metiet ar ķieģeli, kā nu kurš grib, taču atcerieties – atpakaļceļa nebūs.
Bezgalīgās sacīkstes par komerciālajiem panākumiem noved pie neirozēm un psihozēm, cilvēki sagrauj savu veselību, drudžaini dzenoties pakaļ zelta teļa mirāžai.
Mūsu “demokrātu” Mekā, 1980 -to gadu Amerikā cilvēki psihotropajām vielām ir tērējuši vairāk naudas, nekā sirds slimību ārstēšanai. Statistikas par Krieviju nav? Vai nejauši?
Kapitālisma jaukumi.
Kapitālismam ir arī savas pozitīvās puses.
Galvenais kapitālisma jaukums: brīvība!
Ja jūs esat iztaisījis karjeru, jums nav brīvības no daudzām lietām: no darījumu partneriem, tirgus konjunktūras, pasūtītājiem un bankām. Un tomēr! Jūs esat brīvs no slimībām, bada, nejaušībām, likteņa triecieniem.
Nesen Dmitrija Hvorostovska [ slavens krievu operdziedonis, baritons - t.p.] vecajai skolotājai iztaisīja operāciju – tās cena bija 18 000 dolāri. Ja vecās dāmas skolnieks nebūtu tik bagāts, viņa jau būtu mirusi, bet tagad dzīvo, it kā nekas nebūtu noticis. Viņa dzīvo, tāpēc ka viņas audzēknis ir izveidojis fantastisku karjeru.
Pats galvenais, ka jūs kļūstiet brīvs no sabiedrības un valsts! Šodien pat grūti iedomāties, no kādas šausmīgas nebrīves kapitālisms ir atbrīvojis mūsu senčus!
Palicis bagāts, bijušais dzimtcilvēks ir atbrīvots no pēršanas zirgu stallī, no cepures sišanas pret pret grīdu [esmu vainīgs, kungs!], no šausmīgā muižnieka īpašuma likteņa, kuru varēja ar varu izprecināt vai sūtīt rekrūšos. Tā bija ne tikai Krievijā! Visā Rietumu pasaulē bagāts kapitālists vai tirgonis varēja kā līdzīgs izturēties pret aristokrātu. Palasiet Č. Dikensa “Auksto māju”!
Tajos laikos – 19. gadsimtā jebkuras izcelsmes cilvēks patiešām varēja kļūt neiedomājami brīvs no jebkurām nosacītībām, no sabiedrības spiediena.
Ne jau tikai zeltu ziemeļos meklē Džeka Londona varoņi!
Viņi tur var paši noteikt savu dzīvi.
Tā arī šodien nodrošināts buržujs var dzīvot kā pats vēlas, kur vēlas, darot to, kas viņam patīk.
Otrais kapitālisma jaukums ir preču pārpilnība. Var lamāt kapitālismu, cik grib, tomēr tas ir patīkami, ka vienmēr, nu – gandrīz vienmēr – vari nopirkt visu, ko vēlies. Vecāks cilvēks, kas vēl labi atceras padomju laikus zina, ka dzīvot bija viegli, taču “aiziet un nopirkt” nevarēja vienmēr un nevarēja visu. Tas, kas atceras, cik bieži, pēkšņi kaut kas palika par deficītu, pret kapitālismu jūt arī siltas jūtas.
Atcerēsimies vēl visus 1970 -tos – 1980 -tos gadus, gandrīz divdesmit gadus, kad šausmīgs deficīts bija laba sieviešu apakšveļa, apavi, kosmētika. Un grāmatas. Dažreiz parādījās, bet deficīts palika vienmēr.
Kliedziens:
- Meičas, zeķubikses “izmetuši”!
Un iestāde paliek tukša: visas darbinieces aizskrējušas medīt “deficītu”.
Atceros kā 1982. gadā pa noledojošam kāpnēm uzmanīgi nācu no veikala, piespiedis pie krūtīm nopirktās zeķubikses: visām! Mātei... Sievai... Draudzenei... Drauga sievai...
Tiem, kas visskaļāk lamā kapitālismu, vajadzētu tā, uz kādu mēnesi atgriezties Padomju Savienībā.
Trešais kapitālisma jaukums ir tehniskais progress.
To jau arī kāds cenšas lamāt, taču pateicoties tam, mums ir iespēja būvēt komfortablas ēkās, mums ir ēdienu pārpilnība no visām pasaules malām, mums ir zāles.
Tiem, kas īpaši nikni lamā tehnisko progresu, vajadzētu mēnesi padzīvot dūmu istabā, iegūstot pārtiku, apstrādājot, ne jau 600 kvadrātmetrus, bet kādu pushektāru zemes. Un, lai ēdienu vajadzētu gatavot uz malkas plīts, bet malku vajadzētu gādāt pašam.
Pirmās daļas astotā nodaļa. Ko darīt Krievijas ierindas pilsonim?
Mafiju nav iespējams iznīcināt. Mafiju var tikai vadīt. (Fakts.)
Bez ilūzijām!
Pats pirmais, kas jādara cilvēkam un viņa tuvākajiem, tikt vaļā no ilūzijām. Katrs mēģinājums neredzēt dzīvi, kāda tā ir, visā tās nežēlībā, neko nemainīs šajā pasaulē. Sākumā, pieņemiet visu to, kas rakstīts manas grāmatas pirmajā daļā [Буровский А.М. Будет ли будущее? Пугающий облик грядущего. М.: Яуза : Эксмо, 2009. - t.p.] .
Vai jums nepatīk, kas te rakstīts? Tās ir jūsu problēmas. No tā pasaule nemainīsies. Jums nepatīk, ka pasaule ir iekārtota tieši tā un jūs gribiet ko mainīt? Tas jau ir cits jautājums. Par to parunāsim manas grāmatas trešajā daļā. Pagaidām apspriedīsim, ko tieši jums – parastam pilsonim – darīt? It kā tas nebūtu tāpat skaidrs – jākļūst bagātam!
Pieņemt mūs pasaules reālijas nav viegli – tās ir pretējas jebkuriem Dieva un cilvēka likumiem, jebkurai morālie, jebkuram saprātam, pat pašam rupjākajam un mežonīgākajam priekšstatam par pieklājību. Taču pats saprātīgākais, ko jūs varat izdarīt – pieņemt pasauli tādu, kāda tā ir.
Otrais solis.
Pieņemot pasauli, kāda tā ir, neveidojiet savu priekšstatu pēc kaut kādām mūžīgajām vērtībām, bet attiecībā pret atsevišķa cilvēka vai cilvēku grupas viedokļa. Katras tautas vai šķiras morāle tiecas uz absolūtismu, tiklīdz jūsu domas atšķirsies, jūs uzskatīs par sliktu cilvēku!
Mēģiniet saprast: nekādi cilvēku viedokļi nav saistīti ar objektīvo īstenību – ne atsevišķu cilvēku, ne grupu viedokļi. Pasaule nav atkarīga no tā, ko jūs par to domājat. Taču tā arī nav atkarīga no tā, ko par pasauli domā: krievu inteliģence, musulmaņu garīdzniecība, amerikāņu miljardieri vai vudu svētie.
Krievu inteliģence var uzskatīt vēlēšanos nopelnīt par lopiskumu un preteklību, taču kapitālisms no tā neizzudīs.
Musulmaņu un pareizticīgo garīdznieki var lādēt kapitālismu, cik vēlas, Rietumiem uz to nospļauties. Kapitālisms ir un būs.
Amerikāņu miljardieri var uzskatīt visus, kas nav bagāti par lopiem, ne cilvēkiem. No tā nekas nemainīsies, vienmēr būs tādi, kas tieši par lopiem uzskatīs miljardierus.
Nesaprotiet nepareizi: pasaulei ir jāzina, ko jūs par to domājat, ko tur varētu mainīt utt. Taču katras pasaules pārmaiņas sākas ar šīs pasaules saprašanu.
Iespējamā robežas.
Patīk vai nepatīk, pasaule ir tāda, kāda ir un pagaidām to neviens nav pārtaisījis. Ko šādos apstākļos var priekš sevis izdarīt Krievijas vienkāršais cilvēks?
Saprotiet, ka tradicionālo vērtību ir par maz, lai dzīvotu labi. Tās noderēs: intelekts, darba mīlestība, garaspēks. Taču – tas ir par maz!
Tās nepadarīs jūs par “dzīves saimnieku”.
Lai jūsu dzīve plauktu, jums jāsaprot, kā ir iekārtota pasaule un kā tai var piemēroties. Ja nekas nemainīsies, tad materiālā labklājība būs atkarīga:
- no dzīves vietas;
- no piederības bagātai un aktīvai diasporai;
- no prasmes atrast “pareizos” draugus;
- no nozares, kurā jūs strādāsiet;
- no izglītības līmeņa un kvalifikācijas.
Tieši tādā secībā! Tas ir ļoti netaisni, taču tā tas ir. Varbūt lasītājs nedaudz nomierināsies, ja pateikšu, ka arī 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē dzīve bija ļoti netaisnīga, tikai savādākā veidā. Tad savas labklājības izaugsmei bija svarīgi citi faktori. Piemēram, piederība spēcīgai un bagātai nācijai, kura piedalījās pasaule bagātību sadalē.
Piedzimi par angli? Skaidrs, ka tev bija pavisam citas iespējas dzīvē, nekā polim vai vācietim, nemaz jau nerunājot par ķīnieti vai indusu.
Vai tad tas bija taisnīgi?
Dzīves vieta.
Ja jūs esat dzimis Krievijas Ziemeļos – Maskavā vai Pēterburgā – jums ir paveicies. Ja variet pārcelties uz īstajiem Ziemeļiem: ASV, Vāciju vai Skandināviju, uzskatiet, ka jums ir paveicies vēl vairāk. [Burovskis grāmatas sākumā paskaidro, ka sociālisma laikā pasaule bija trīsdaļīga: Pirmā pasaule – attīstītās Rietumu valstis, otrā – sociālisma pasaule un trešā – attīstības ceļu ejošās, vai kā senāk teica – mazattīstītās valstis, pēdējās divas pasaules mēdza dēvēt arī par Austrumiem. Tagadējā pasaule ir divdaļīga un to nosacīti var dēvēt par Ziemeļiem un Dienvidiem, pirmie ir attīstītās valstis - G20, otrie – visas pārējās. Protams, dalījums ir nosacīts, jo, piemēram, Ziemeļkoreja ir Dienvidi, bet Dienvidkoreja – Ziemeļi. - t.p.] Ja jūs esat dzimis Dienvidos, pacentieties pēc iespējas ātrāk pārcelties uz Ziemeļiem. Sliktākā gadījumā uz Maskavu vai Pēterburgu, Ņujorka vai Minhene, protams, ir labāka. Ziemeļos par tādu pašu darbu kā Dienvidos maksā daudz vairāk.
Piederība diasporai.
Nav jau obligāti jāpiedzimst par ebreju vai armēni, par tādiem var kļūt! Vispirms pameklējiet savos senčos kaut vai 1/8 daļu no vajadzīgajām asinīm. Tad jūs varēsiet iekļauties diasporā un kopienas biznesā. Ir jau pat tā, ka etniski tīrie ebreji biznesā nav tik aktīvi, kā “jaukteņi”. Sliktākā gadījumā “pareizos dokumentus” var arī nopirkt. 1980 – tajos gados, kad notika masveida izbraukšana no PSRS uz Izraēlu, “pareizais” ieraksts dokumentu ailē nacionalitāte maksāja no tūkstoša līdz trim tūkstošiem rubļu. Tā bija nopietna nauda, taču, ja tas izdevās, veikliem cilvēkiem ātri vien peļņa daudzas reizes pārsniedza šo summu.
Vai šādu cilvēku dēļ diaspora neizšķīst? Bez šaubām! Taču, vai jūs tas uztrauc? Tieši tāpat 19. gadsimtā izšķīda lielās un bagātās nācijas. Periodā starp Pirmo un Otro pasaules karu Britānijā iebrauca trīs miljoni cilvēku: poļi, krievi, ebreji, armēņi. Tas patiešām ļoti izšķīdināja angļu nāciju. Protams, var jau aiziet arī uz krievu diasporu, tad jūs būsiet uzreiz Ziemeļos un starp savējiem. [Diasporas vienmēr rūpējas par savējiem vairāk, vismaz spēcīgākās, tāpēc dzīvojot tur, jums būs labāk, nekā dzīvojot savas tautas vidū, tāds ir Burovska secinājums – t.p.]
Meklēt “pareizos” draugus.
Pats labākais ir atrast “savu baru”. To cilvēku loku, kas uzskatīs tevi par “savējo”, neskatoties ne uz ko. Protams, ka labākais šeit ir, iekļūt diasporā. Taču arī tur jāmāk iekarot “pareizo” un “vajadzīgo” cilvēku uzticība. Jāpiesaista sev noderīgus cilvēkus. “Vajadzīgie” draugi ir simts reizes labāki par patīkamiem, interesantiem vai simpātiskiem draugiem. Taču šo loģiku ne visi spēj uztvert.
Darbības nozares.
Finanšu kapitāla nodaļa ir neizdevīga tiem, kas kaut ko ražo. Taču ļoti izdevīga tiem, kas nodarbojas ar finansēm.
Kļūstot par bankas, apdrošināšanas kompānijas vai kāda fonda līdzstrādnieku, jūs nedzenat zemē pāļus, nestiepjat smagumus. Jūs strādājat ar papīriem un skaitļiem. Jums ir ērts kabinets un daudz lielākas iespējas kļūt bagātam.
Ja jūs nespējat iekļūt šajās jaunās muižniecības rindās, tad ejiet tur, kur rada kapitālus: pakalpojumu vai komunikāciju sfērā, uzņēmējdarbībā, pārvaldē, tirdzniecībā, jurisprudencē.
Nav nekāda jēgas nodarboties ar lauksaimniecību, kapitālo celtniecību vai smago mašīnbūvi... Tas ir, jēga, protams, ir, taču tikai tad, ja jūs ar to nevis nodarbojieties, bet vadāt šos procesus. Ja jūs pats gribiet būvēt govju kūtis vai frēzēt detaļas uz darbagalda, tas nepadarīs jūs bagātus un dos iespēju komandēt citus. Drīzāk, viss būs tieši otrādi.
Izglītības un kvalifikācijas iegūšana.
Pasaulē, kurā mēs dzīvojam, pats neizdevīgākais, ir fiziskā spēka pielietošana. Šodien naudu taisa vietās, kur strādā intelekts. Ja gribat gūt panākumus, tad jāiet tur, kur fiziskā darba ir mazāk, bet garīgā piepūle lielāka.
Gribi panākumus – pacel savu kvalifikāciju, centies ieņemt vadošos posteņus. Te nedrīkst žēlot, ne spēkus, ne enerģiju. Šajā un tikai šajā nozarē ir svarīgas tradicionālās vērtības: darba mīlestība un cītība. Jo vairāk jūs mācīsieties, jo augstāka kļūs jūsu kvalifikācija un iespējas vairāk nopelnīt.
Īpaši svarīgas ir datorzinības.
Gribiet, lai jūsu bērniem būtu laba dzīve? Iekārtojiet viņus labā universitātē vai sliktākā gadījumā – institūtā. Sekojiet, lai viņi iemācās domāt ar galvu, interesētos par daudzām un dažādām lietām, trenējiet viņu prātu. Noteikti nopērciet viņiem datoru! Lai viņi to pārzina perfekti!
Taču arī tas nav viss. Gudrītis pie datora, kas dzīvo mazā pilsētiņā un strādā par inženieri lauksaimniecības mašīnu rūpnīcā, atrodas varas piramīdas apakšā. Virs viņa vesels bars ierēdņu un pārvaldnieku, juristu un plānotāju.
Tāds pat inženieris Maskavā pelna desmit reizes vairāk, bet pati rūpnīciņa ir parādā bankai, bet inženiera vieta ir atkarīga no tā, kā savā starpā izspriedīs divi vai trīs viņa vienaudži, sēžot savos kabinetos, bet pašu rūpnīciņu, pilnīgi iespējams, kontrolē azerbaidžāņi vai čečeni.
[Tādas, lūk, pārdomas par tuvākajām nākotnes iespējām mūsdienu pasaulē. Skatiens no Austrumiem – t.p.]