Piebalgas vilkme

Piebalgā ieņemta, uz Vecķeiķiem pārcēlusies un pievienojusies ne tikai Lielkrūžu Gaujas rūķiem, bet kādai īpašai, atdzimstošai parādībai – Latvijas viensētu kultūrai. To Ilze pārstāv visā krāšņumā – ar dzīvošanu saimē, dzimtas dziedāšanu, tuvību dabai, dažādām amatu prasmēm un piederības sajūtu. Ar apziņu, ka savs ceļš jāatrod un jānotīra pašai.

Ilze, tolaik Dūmiņa, desmit gadu vecumā sagādājusi pārsteigumu vecākiem – pēc vasaras laukos paziņojusi, ka Rīgā neatgriezīsies, un viss. Paliks laukos pie vecmāmiņas un citiem radiem, kas dzīvoja tik skaistā vietā pie Gaujas – tur, kur tajā ieplūst mazā Tulejas upīte, kur tuvumā ezeri, meži un pakalni, kur pavasaros pieneņu neprāts un ziemā Latvijas aukstākais gals. Kur latviska ainava un cilvēki. Tur, kur tagad dzīvo pati.

“Esmu dzimusi 1987.gadā, dzīvoju Iļģuciemā, bet visas vasaras pagāja laukos. Tur bija citi bērni, arī visi lauku darbi – jākaplē, jāravē, vaboles jālasa, piedalījāmies siena vākšanā. Bija arī grūti, bet tik jauki… Dumpojos par atgriešanos pilsētā, bet mani laukos, protams, neatstāja. Rīgā pabeidzu lietišķos jeb Dizaina un mākslas vidusskolu, Mākslas akadēmijā neizturēju konkursu, pabeidzu Ekonomikas un kultūras augstskolas interjera dizaina specialitāti, pilsētā satiku savu topošo vīru no lauku kaimiņradiem, un 2010.gadā mēs pārcēlāmies uz vīra dzimtajām mājām Vecķeiķiem.

Naudas pelnīšana kā dzinulis dzīvei man ir sveša. Nemāku domāt finansiālās kategorijās. Vīrs mierina – esam no citas pasaules, kur nauda nebija izgudrota. Kad pārcēlāmies uz laukiem, bija krīzes gads. Vīra darbavieta bankrotēja. Viņš darbojās celtniecības ģeodēzijā un topogrāfijā, brauca strādāt arī ārpus Latvijas. Pilsētā naudu vajag, tiklīdz izej pa durvīm. Laukos ir citādi, ja neesi viens. Sākumā Uģis bija prom, es paliku ar viņa dzimtu. Mēs esam plaša saime – tagad ģimenē esam desmit. Nē, nekādas zaudētāja vai dzīves pabērns sajūtas par pārcelšanos man nebija. Pilsētā it kā viss ir ātrāk aizsniedzams, bet likās – esmu krātiņā! Nespēju iziet ārā, bija bezspēks. Šeit atbraucot – cita enerģija! Nebija ne jausmas, ko te darīšu vai kas es būšu, bet sajutu – mana vieta ir šeit, Piebalgā”.

Mīts par viensētniekiem rada stereotipu, ka cilvēki grib vientulību vai īpaši noslēdzas. Ilze to apgāž. Viņa nekad nav bijusi cilvēknīdēja vai savrupniece, tāpēc arī šeit meklēja savējos – ne tikai ģimenē. “Pamazītēm sākām iedzīvoties. Draudzējos ar vīra māsu, kas vēl bija skolniece, sākām iet korī. Dziedot iepazīsti cilvēkus, vide atveras. Saikne ar māksliniecisko te ir daudzos. Šajās nodarbēs tu satiec cilvēkus, tevi iepazīst, un tu pamazām kļūsti par savējo.”

Ilze atzīst savu meklēšanas tieksmi un daudzpusību, kad gribas izmēģināt dažādas nodarbes, ļauties tam, kas nāk pretī. Tomēr, visu darot, ir saglabājies dzinulis pateikt vairāk, nodot kādu lielāku, dziļāku vēstījumu. “Skaidrības, ko darīšu kā vienīgo, uz ko konkrēti tiecos, man nekad nav bijis. Iekšā ir kaut kāda radošā jauda, to sapratu, bet neapzinājos, vai tā ir vērtība. Jutu, ka jādara, bet nezināju ko. Jā, var teikt, ka niekojos. Galvā rodas doma, ideja, bet līdz paliekošam rezultātam tas nenonāca. Viss tika pamēģināts un tiek darīts joprojām – rokdarbi, gleznošana, izpausmes. Bija dziesmu konkurss, kur piedalījos. Sapratu – varu pateikt kaut ko spēcīgu. Nevis vienkārši uzdziedāt, ar to man ir par maz. Gribu vēstījumu, vēlos nodot ko vērtīgu. Ne tikai izpaust sevi, bet radīt vibrācijas citos”.

Visu, ko Ilze saka, viņa papildina ar izteiksmīgu mīmiku un skaļiem, īpaši dzidriem smiekliem, arī pēc vārda kabatā nav jāmeklē – tā ir harizma, kas piestāv skatuvei. Uz to Ilze nav īpaši tiekusies, taču savā ziņā uz tās ir nokļuvusi.

Ar Gaujas rūķiem

Latviski skaistā, senā, prasmīgi apsaimniekotā un radošu garu pildītā zemnieku saimniecība Lielkrūzes atrodas pavisam tuvu Vecķeiķiem – mājas šķir tikai Gauja un neliels kājām ejams ceļa gabaliņš. Iespēja atdzīvināt un apvienot Ilzes slēptos talantus atnākusi tieši no turienes – ar Valentīnas Dolmanes sapni izveidot pašiem savu Gaujas rūķu valstību, kurā ciemosies gan lielie, gan mazie. Tas bija pirms desmit gadiem. “Valentīna atnāca ar savu ideju un praktisku vajadzību – vajadzēja izveidot rūķu tērpus. Vīramāte Mārīte ir šuvēja, viņai tas ir sirds darbs. Viņa prot izdomāt no it kā nekā, radoši kombinē, pāršuj, vienmēr pucējusi savus piecus bērnus. Radi no tā, kas ir! Valentīna zināja, kādās skolās esmu mācījusies, rosināja domāt dizainu. Viņa gan pati visu gara acīm jau redzēja. Daudzi izejmateriāli bija sapirkti humpalās, citus piemeklējām. Valentīnas lēmums bija stingrs un negrozāms – viņas izsapņotajai idejai ir jādzimst, jānāk pasaulē. Sākām cakināt rūķu tērpus. Šuvām, adījām, stiķējām, Valentīna veidoja filca cepures.”

Kad tēliem radīti tērpi un aksesuāri, tos ir vieglāk pieņemt, ļauties pārtapšanai. Tie paši pavelk līdzi, ļauj atmest stīvo cilvēka dabu un kļūt par dabisku, azartisku rūķi, jo īpaši, ja visiem ir ko darīt un katram atrasta sava vieta. Ilze atzīst, ka viņa nebija īpaši jāpierunā – tas likās jauks piedzīvojums. “Sākumā mēs nebijām daudzi. Valentīna katram iedalīja savu darbošanos. Mani pielika pie tējas vārīšanas – tā notiek uz ugunskura Ēverģēlību plača malā. Mārītei pateica – tev jācep piparkūkas! Viņa to pat nekad nebija darījusi… Strikta scenārija nebija. Tikai pieturas punkti – rūķu uznāciens, iepazīšanās rotaļas, darbnīcas. Viss pārējais, ko katrs runā, ko dara, kā uzvedas, bija improvizācija – vari būt, kāds gribi. Kaut gan ir aizraujoši, tomēr strādāt ar cilvēkiem, runāt, iesaistīt, uzturēt interesi nav viegli. Bijām iemesti rūķu pasaulē un centāmies to izbaudīt. Bija azarts – darām! Gada laikā, protams, katram izveidojās savs piegājiens, radošā rutīna”.

Tā kā Gaujas rūķi ir pašiniciatīvas pasākums, nevienai augstāk stāvošai instancei nav jāatskaitās – rūķu ministrs vēl nav izgudrots. Tas dod brīvības sajūtu un radošu prieku. Tomēr var šķist – ko jūs, pieaugušie cilvēki, te ampelējaties, vai tiešām nav nekā svarīgāka, ko darīt? “Gan jau kādam tāda sajūta bija, tie tad aizgāja. Mans vīrs Uģis arī. Pamēģināja, izbaudīja, saprata – nē, tas nav man, nav spēka tik daudz komunicēt. Piebaldzēni ir slaveni ar savu lielo muti, runāšanas spējām, bet visi jau nav vienādi. Ne cilvēki, ne rūķi. Sapratām: jo dažādāki ir raksturi, jo labāk. Ir jau rūķi, kas nerunā! Tikai spēlē kādu mūzikas instrumentu. Rūķis var būt arī puktīgs, bailīgs vai dusmīgs. Pirmās reizes bija trakas – vairākas apmeklētāju grupas pēc kārtas, nepārtraukti jābūt tēlā. Nopūties, kad viena ir prom, bet jau nāk nākamā.”

Šobrīd jau viss ir tik precīzi saplānots un novadīts, it kā to rīkotu profesionāla pasākumu aģentūra, nevis zemnieku ģimene savam un citu priekam. Acīmredzot saimniekošanas talants, kad visi darbi jādara noteiktā secībā, ir pārnesams arī uz citām jomām – godiem, svētkiem, pulcēšanos.

“Rūķu dzīvē izlaidu tos divus gadus, kad dzima meitas. Tad ar prieku atgriezos. Atkal atdevu sevi līdz pēdējam, atkal bija nogurums, atkal uzrāviens turpināt. Jā, intensīva enerģijas apmaiņa, kas tevi gan uzlādē, gan iztukšo. Lai tu būtu tā Dzirkstele, tu atdod visu! Paziņas atnāk uz pasākumu un pēc tam ir pārsteigti – nezinājām, ka tu esi tāda! Saku – es arī nezināju! Ikdienā esmu cita. Galvā saimniecības rūpes, bērnu apmācība, sviesta kulšana… Tad es nedomāju, ka varu būt rūķis, bet, kad esmu kostīmā un vidē, saprotu – es varu. Ja vari, tad dod! Uz pusīti es nemāku.

Sākumā biju Zilze. Ar gadiem sajutu savu dvēseli, kā viņa darbojas un nāk uz āru, un sapratu, ka vajag citu vārdu. Meitas jau bija kļuvušas par Lapu un Egli. Braucām uz Api iedegt eglīti, jo tā bez īstiem rūķiem…

To, ka tas ir izdevies, grāmatā var pārliecināties gan mazi, gan lieli lasītāji, tajā katrs atradīs sev tuvāko tēlu un stāsta līniju. Turklāt teksts un zīmējumi ir papildināti ar ne tikai ar iztēles filmu, bet arī ar konkrētiem video un muzikāliem fragmentiem, ko var nolasīt no datu kodiem – Gaujas rūķi iet līdzi laikam un ar prieku izmanto arī tehnoloģijas. Grāmatas atvēršanas svinības kuplā rūķu saime bija nodēvējusi par raudzībām.

“Tagad baudu mirkli klusuma, bet nāk jau nākamās radošās lietas. Tikai dienu pēc grāmatas raudzībām Jaunpiebalgā tika atvērts ceplis. Man tur daudz mīļu lietu, mālošana man ir ļoti tuva.

Varbūt tagad ir pārliecība par sevi būs lielāka. Es runāju ar savu prātu. Saku viņam – tu redzi, grāmata ir! Sapnis man ir sava darbnīca. Telpa tikai radošām lietām.

Nākamo rezultātu nezinu. Peldu, bet būs. Mērķus uzlikt nesanāk, bet darbs pie grāmatas bija labs disciplīnas treniņš. Kad saka – vai saproti, ko esi paveikusi, atbildu – jā, nē, nezinu… Rakstu autogrāfus, izbaudu uzmanību, bet tad atgriežas mazā Ilze, kas no visa baidās…

Priecājos, ka neesmu normāls patērētāju sabiedrības loceklis. Jāiet ciemos, bet nav naudas dāvanai. Ieslēdzas radošums. Ko uztaisīt? Ko uzcept? Tā ir vērtība – radīt pašam. Uzdāvini otram savu laiku!”

Izbrist purvus

Kas šī gada augustā pasākumā Piebalgai 800 uz skatuves kāpa Ķeiķu saime ar savu dzimtas dziedāšanu, tirpas skrēja daudziem – tāds spēks tas bija. “Saimes dziedāšanas lielākais iniciators ir Andris Ērglis – vīra mātes brālis. Tā ir dzimtas tradīcija. Mārītes un Andra tēvs bija muzikants, spēlēja vijoli. Mūzika skanēja līdz naktij. Kāda kalpone tolaik teikusi: “Velna māja – citi pēc darba iet gulēt, bet šie muzicē līdz rītam!” Nav tā, ka sanākam kopā katru vakaru un baltos linu krekliņos dziedam. Tradīcija bija paputējusi, bet vajadzēja tikai dzirksteli, lai viss atkal aizdegtos. Andris darbojas Budēļos, spēlē kokli. Viņš savāca mūs kopā, un viss dabiski atsākās. Andris ar sievu Rūtu Kārkliņu, ilggadēju Krišjāņa Barona muzeja vadītāju, izveidoja biedrību Kalna Ķeiķi, kas uztur muzicēšanas un seno dziesmu tradīcijas. Paši dziedājām, kaimiņus aicinājām. Ar tautas dziesmu var pateikt vairāk, nekā tieši vārdos uzrakstīts. Tur ir cits dziļums. Dvēselīte. Uzmundrinošās, spēcinošās. Puri, puri, meži, meži – tas nav par dabu! Tas ir padomiņš. Lai kur tu, meita, ieprecies, svešā vietā, kas kādam šķiet puri, puri, meži, meži, velna bedre, kur tu esi nonākusi, bet tai meitai ir iekšā tā dzirkstele, tā saule, kura var tos purus pārdziedāt, aizraut, visas nātres izmīt! Ar savu spēku, kas ir pašā. Jā, tā ir dziesma arī par mani. Vajag tikai noticēt sev! Laukos pietrūkst… Jā, naudas, bet te tu attaisi durvis un elpo. Brīvība.

Ir arī smagās domas. Neviens nestaigā apgarots katru dienu. Arī es. Divas dienas nodzīvoju ar sajūtu viss ir slikti un sapratu – stop! Gribi arī rīt tā? Nē. Tad rāpies ārā! Ej staigāt, dziedi, kāp upē. Lai visu aizskalo. Velc sevi aiz matiem ārā, lai tev nākamā diena būtu priecīgāka.

Šajā sētā esam desmit, bieži vēl sabrauc citi radi un kaimiņi. Man visu laiku apkārt ir cilvēki. Reizēm ļoti pietrūkst vienatnes, vajag aiziet maliņā, visu pārdomāt, radīt. Un tad nākt atpakaļ un dalīties! Katram pašam jāatrod sava vieta. Dodiet – tā ir patērētāja domāšana. Pieprasīšana nekur neved. Viss nav slikti. Ja tikai gaidi pabalstus, tad gan… Kā iesi, tā būs! Ja klibo, tad kaut kas jāmaina. Saimniekoju, radu un esmu ceļā. Neesmu pieķērusies mājai, zemei ar zobiem un nagiem. Manta nāk un iet. Arī šai vietai un zemei tu piederi tikai šobrīd. Tad centies darīt visu, lai to nesabojātu! Saprašana – dot, lai zeme saņem atpakaļ, man izaugusi organiski. Jā, tā ir latviskā dzīvesziņa – iet caur sidraba birzi un lapiņu nenoraut. Esmu ar to aizrāvusies, bet ne dogmatiski. Man nav strikta uzstādījuma un dalījums – tagad esmu kristietis, tagad pagāns, tā rīkojas un domā latvietis, viss pārējais ir slikti un nepieņemami… Mēģinu paņemt no visa, kur redzu – šeit ir vērtība. Kas atsaucas sirdī.”

To apliecina arī Ķeiķu saimes logo, ko Ilze izveidojusi kā zīmi pašas apmestajai krāsnij. Tas it kā ir latviskais jumītis, bet ar savienotu apakšu un izskatās arī kā eņģelis. Dieva zīme jumītis ar eņģelīti vienā personā latviešu lauku viensētā, kas dzīvo mūsdienu ritmā – neaizmirstot saknes un godājot radošumu.