Daži autori eksperimentē ar iespējamo nākotni, prognozē, kur mūs var aizvest mūsdienu sabiedriskās tendences un zinātnes un tehnikas aktuālie sasniegumi. Piemēram, Viljams Gibsons (William Gibson), kas izdomāja terminu «kibertelpa» un kuram tagad par to nekad neļaus aizmirst, 1980. gados publicēja satriecošus romānus un stāstus par globālo hakeru, kiberkaru un cietsirdīgu realitātes šovu pasauli. Citiem autoriem nākotne, pirmkārt, ir metafora. Slavenais Le Gvinas romāns «Tumsas kreisā roka» («The Left Hand of Darkness»), kas iznāca 1969. gadā, attēlo tālu pasauli, kurā dzīvo ģenētiski modificēti hermafrodīti. Tas bija tīrs domu eksperiments: Le Gvinu interesēja, kā izskatīsies bezdzimumu sabiedrība.
Tā kā zinātniskās fantastikas nākotnē ir pieļaujams gan iespējamais, gan arī arī pasakainais, tad zinātniskais pusei fantastika var pieiet ārkārtīgi rūpīgi, gan vispār par to nedomājot. Uz katru autoru, kas ļoti rūpīgi seko pēdējiem fizikas vai informātikas sasniegumiem, var atrast autoru, kas sižeta attīstībai vai tāpēc, ka tā būs vieglāk izskatīt sabiedriskos jautājumus, izmanto «neiespējamas» tehnoloģijas (piemēram, Le Gvina, savam nolūkam izdomāja «ansiblus» - līdzekļus momentāliem starpzvaigžņu sakariem). Herberts Velss izmanto savu laika mašīnu, lai parādītu lasītājam tālāko nākotni un cilvēces katastrofālo likteni. [Manuprāt, ja Herberts Velss dzīvotu mūsu dienās, viņš laika mašīnu nebūtu izgudrojis. Viņa laikā tāda veida romānos obligāti bija jāizskaidro (tā bija pieņemts), kā varoņi vai autors nokļūst vietās, kas tiek attēlotas. Mūsu dienās ar to vairs nenodarbojas. Darbība uzreiz sākas tajā laikā vai vietā, kā nu autors vēlas un nevienam prātā nenāk rakstīt ievadus par to, kā tad minētās zināšanas par attēloto autors ir ieguvis — t.p.]
Toties, dažreiz dzīvē realizējas tieši neprātīgākās, no pirmā skata, idejas. Tas daļēji saistīts ar to, ka fantastika spēj rosināt iztēli tiem lasītājiem, kuriem ir pietiekami daudz tehnisko zināšanu, lai pārvērstu fantāzijas realitātē. 1865. gadā Žils Verns savā romānā «No Zemes uz Mēnesi» izvirzīja ideju par kosmisko kuģi, kuru virza gaisma. Tagad visas pasaules inženieri aktīvi strādā pie saules burām.
Astrofiziķis Džordins Kers (Jordin Kare) no Sietlas tehnoloģiskās kompānijas LaserMotive, kurš kļuvis slavens ar teorētiskiem un praktiskiem darbiem lāzeru, kosmisko liftu un saules buru jomā, labprāt atzīst, ka zinātniskā fantastika ļoti stipri ir ietekmējusi viņa dzīvi un viņa profesionālo karjeru. «Es sāku nodarboties ar astrofiziku, tāpēc ka mani interesēja, kā strādā pasaules telpa lielos apjomos, - viņš saka. - Taču uz Masačusetas Tehnoloģiju institūtu es aizgāju tāpēc, ka turp devās Roberta Hainlaina (Robert Heinlein) varonis no romāna «Skafandrs ir, varu ceļot» («Have Spacesuit, Will Travel»)». Kers ir aktīvs zinātniskās fantastikas fendoma biedrs. «Daudzi cilvēki, kas nodarbojas ar avangardiskiem pētījumiem, ir saistīti ar fantastikas pasauli».
Microsoft, Google, Apple un virkne citu kompāniju sponsorē pasākumu sērijas, kurās zinātniskās fantastikas autori vispirms tikās ar šo kompāniju darbiniekiem, pēc tam ar izstrādātājiem un pētniecības nodaļu līdzstrādniekiem. Iespējams, labākais ciešo saišu piemērs, kas eksistē starp zinātnisko fantastiku un tehnoloģiju, ir tā saucamais dizainfikšens (design fiction) – mākslas darbi, kas radīti pēc tehnoloģisko kompāniju pasūtījuma, lai modelētu jaunas idejas. Dažas korporācijas nolīgst rakstniekus, kam jārada stāsti, kas modelētu potenciālo produktu izmantošanu.
«Man patīk gan dizainfikљens, gan literārā modelēљana, - ir pārliecināts romānists Korijs Doktorovs (Cory Doctorow), kas starp citu ir strādājis pie Disney un Tesco. - Nav nekāds brīnums, ka ir kompānijas, kas vēlas saprast, vai viņām ir vērts nodarboties ar konkrēto tehnoloģiju, un pasūta mums stāstus par cilvēkiem, kas to lieto. Tas ir kaut kas līdzīgs virtuālām ekskursijām pa ēkām, ko vēl tikai projektē arhitekti». Doktorovs, kas strādāja programmu nodroљināљanas industrijā, ir pazīstams ar procesa abām pusēm: «Es piedalījos inћenieru strīdos, kuros runa bija par to, kā produktu novērtēs pircēji. Literatūra spēj palīdzēt to saprast».
* * *
20. gadsimta sākumā amerikāņu zinātniskajā fantastikā pārsvarā bija pozitīvs nākotnes redzējums. Zinātnes progresam bija jāpadara pasauli labāku. Gadsimta vidū, pēc šausmīgajiem pasaules kariem un atombumbas izgudrošanas, fantastu garastāvoklis mainījās. Sižeti kļuva drūmāki, zinātne vairs nebija pilnīgi pozitīvs faktors.
Pēdējās desmitgadēs antiutopiskās tendences ir kļuvušas vēl skaidrākas. Iespējams, ka priekšstatos par nākotni runa ir par to, ka sabiedrības lielākā daļa joprojām tehniskā progresa labumus nesaņem. Runājot par to, pazīstamais «Zinātniskās fantastikas enciklopēdijas» kritiķis un līdzredaktors Džons Klits (John Clute) citē pravietisko vārdus, ko sacījis Bērtrans Rasels (Bertrand Russell) 1924. gadā: «Es baidos, ka zinātne tiks izmantota, lai stiprinātu valdošo grupu varu, nevis priekš tā, lai padarītu cilvēkus laimīgākus». Pēc Klita domām, «tagad daudzi baidās, ka pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir konstruēta tā tāpēc, ka kādam ir izdevīgs šāds iekārtojums».
Tādu bestselleru kā Marsa triloģija, «2312.» un «Šamanis» («Shaman») autors Kims Stenlijs Robinsons (Kim Stanley Robinson) ir tādās pat domās, tāpēc љīs bailes ir nodroљinājuљas popularitāti Sjūzenas Kolinas (Suzanne Collins) romānam «Bada spēles» («The Hunger Games»), ar tā bagāto, valdoљo klasi, kas sēj bailes un izmisumu potenciāli dumpīgo, nabadzībā dzīvojoљo iedzīvotāju vidē ar cietsirdīgajām gladiatoru spēlēm.
«Zinātniskā fantastika iemieso to, ko cilvēki domā par nākotni, - Robinsons saka. - Tāpēc 1930., 1940. gados un daļēji arī 1950. gados pārsvaru guva «lielas idejas». Cilvēkiem likās, ka nākotne — tādā vai citādā veidā — būs labāka par pagātni. Tagad viņi tā vairs neuzskata. Bagātnieki pievāc sev deviņas demitdaļas no visa uz pasaules un spiež pārējos kauties par atlikumu, ja mēs iebilstam pret to, mums saka, ka mēs izplatot šķiru naidu — un mūs vienkārši nospiež. Viņi spēlējas ar mums, lai izklaidētu sevi, un dzīvo muļķīgā, visādu labumu patērētāju saviedrībā, kamēr mēs ciešam badu un kaujamies viens ar otru. Tāda izskatās «Bada spēļu pasaule» un nav nekāds brūnums, ka publika šo grāmatu uzņēma ar sajūsmu».
Viljams Gibsons, no savas puses, uzskata, ka nav nekāda jēga dalīt zinātnisko fantastiku utopiskajā un antiutopiskajā. Kaut arī viņa kiberpanka izrāviena romānā «Neiromants» (1984;«Neuromancer») nākotne izskatās netīra un nabadzīga, viņš savu gara darbu neuzskata par ļoti pesimistisku. «Es gribēju panākt tikai vienu — naturālismu, - viņš paskaidro. - 1980. gados man šī pasaule nelikās antiutopiska, tāpēc ka tajā pasaule no aukstā kara bija iznākusi dzīva. Daudzi gudri cilvēki toreiz neticēja, ka tāds iznākums ir iespējams».
Starpība starp utopiju un antiutopiju bieži ir atkarīga no tā, vai pašam autoram ir cerība uz gaišāku nākotni. Teiksim, Robinsons bieži ņem lielas, nopietnas, potenciāli antiutopiskas tēmas, tādas kā: kodolkarš, ekoloģiskās katastrofas vai globālā sasilšana. Taču tieši tur viņš nepadodas izmisumam un piedāvā risinājumus, kas ir izstrādāti līdz daudziem, reālistiskiem, zinātniski ticamiem smalkumiem. Tāpēc viņš savu daiļradi sauc drīzāk par utopisku.
* * *
«Anatēmas» («Anathem»), «Reamde vīrusa» («Reamde») un vēl apmēram desmit romānu autors Nils Stīvensons (Neal Stephenson) ir pārsātinājies ar antiutopiju līdz kaklam. Tāpēc viņљ aicina autorus vairāk rakstīt par optimistiskāku un reālistiskāku nākotni. Stīvensons, kas nodarbojas arī ar futuroloģiju un tehnoloģiskām konsultācijām, grib redzēt reālistiskas «lielās idejas», kas spētu iedvesmot jaunos inћenierus un zinātniekus, lai meklētu risinājumus problēmām, ko pagaidām vēl nevar atrisināt. Viņљ uzskata: «Tādi cilvēki, kā Kims Stenlijs Robinsons vai Gregs un Dћims Benfordi, nes optimisma lāpu».
Stīvensons piekrīt tiem, kas domā, ka kiberpanka žanrs, kura celmlauzis bija Gibsons, ir «daudz izdarījis zinātniskās fantastikas labā, atklājis jaunus horizontus», taču tajā pašā laikā tā augšupeja pārāk iespaidojusi mēdijus. «Tagad, ja parunā ar režisoriem, tad izrādās, ka daudzi no viņiem, tāpat kā pirms 30 gadiem, ir pārliecināti, ka krutāks par filmu «Pa asmeni skrejošais» nekas nevar būt. No tādas idejas ir jātiek vaļā».
2012. gadā Stīvensons kopā ar Arizonas pavalsts universitātes Zinātnes un iztēles centru ņēma dalību «Hieroglifa projekta» radīšanā. Projekts ir tīmekļa «telpa, kurā sadarbotos rakstnieki, zinātnieki, mākslinieki un inženieri, veidojot radošus un ambiciozus tuvās nākotnes tēlus». Par projekta pirmo garadarbu kļūs antoloģija «Hieroglifs: stāsti un projekti, kas veltīti labākai nākotnei» («Hieroglyph: Stories and Blueprints for a Better Future»), kas septembrī iznāks izdevniecībā HarperCollins. Tajā iekšā būs gan zināmu, gan iesācēju rakstnieku darbi, ko pēc Zinātnes un iztēles centra direktora Eda Finna (Ed Finn) vārdiem ir «pagrūduši iziet no komforta zonas». Tādu pašu impulsu antoloģijai būtu jādod ar lasītājiem. Par «Hieroglifa» auditoriju Finns uzskata cilvēkus, kuri nekad nav iedomājušies par autoru apskatītajām problēmām. «Es gribu, lai viņi ieskatītos nākotnē», - viņš saka.
Darbi, kas iegājuši antoloģijā skar nopietnas tēmas: Stīvensons raksta par 15-jūdžu augsta tērauda torņa būvi, kas ietiecas stratosfērā un palīdz ekonomēt degvielu, lai palaistu kosmiskos aparātus. Medlīna Ešbija (Madeline Ashby) izmanto spēļu mehāniku, lai vadītu ASV imigrāciju, bet Korijs Doktorovs piedāvā izmantot 3D printerus, lai būvētu mājas uz Mēness.
Galvenais trūkums šai pieejai ir tāds, ka ne visām problēmām ir reāls risinājums un — ne par visām problēmām var saistoši uzrakstīt. «Kādreiz tehnooptimisti domāja, ka lēta kodolenerģija atrisinās visas mūsu problēmas. Tagad viņi domā, ka visas mūsu problēmas atrisinās neierobežota datoru jauda, - skaidro Teds Čans (Ted Chiang), kas ir pētījis saprāta dabu tādos savos darbos kā «Programmas nodrošinājums dzīves cikls» («The Lifecycle of Software Objects»). - Taču grāmatas par neiedomājami vareniem datoriem nemaz tā neiedvesmo lsaītāju, kā to ir iedvesmojuљas grāmatas par milzu maљīnām. Sasniegumi datoru nozarē ir daudz abstraktāki un prozaiskāki».
MTI Mēdiju laboratorijas pasniedzēji Sofija Briknere (Sophia Brueckner) un Dens Novijs (Dan Novy) bija pārsteigti, kad izrādījās, ka daudzi studenti nekad nav lasījuši zinātnisko fantastiku. «Domāju, ka lieta ir tāda: kaut arī viņi ir labākie audzēkņi no labākajām skolām, viņiem jau no sākuma ir teikuši, ka fantastika ir priekš bērniem un tai nav vērts tērēt laiku, - paskaidro Novijs. - Bez tam, lai iestātos pie mums, viņiem bija nopietni jāpacenšas. Iespējams, ka viņiem vienkārši neatlika laika, lai lasītu vēl kaut ko aiz obligātās literatūras programmas robežām».
Pagājuљā rudenī Briknere un Novijs lasīja studentiem kursu «No zinātniskās fantastikas līdz zinātnei», programmā tika ietverti daudzi stāsti, romāni, filmas, video un pat spēles. Kursa klausītāji uz izlasītā bāzes taisīja darbojoљos modeļus, bet pēc tam izskaitļoja paљu izstrādāto tehnoloģiju sociālo kontekstu. Projektā, ko bija iedvesmojusi epizode no Gibsona «Neiromanta» viņi radīja ierīci, kas ar eletrodu un bezvadu sakaru palīdzību ļāva lietotājam ar rokas ћestu no distances stimulēt otra lietotāja rokas muskuļus un piespieda viņu izdarīt to paљu ћestu. Jaunie inћenieri piedāvāja љādai tehnoloģijai vairākus pielietojumus — piemēram, palīdzību insulta upuriem, lai atjaunotu kustību funkcijas. Taču, pēc Novija vārdiem, grupā tikpat vētraini apsprieta љīs lietas ētiskā puse. Gibsona romānā љāda tehnoloģija tika izmantota seksuālajais ekspluatācijai — lai pārvērstu cilvēkus no distances vadītās seksa lellēs.
Briknerei ir ћēl, ka pētnieki, kas veido jaunas tehnoloģijas, bieћi nav pazīstami ar zinātnisko fantastiku. «Tagad attīstās biotehnoloģijas un gēnu inћenierija. Cita starpā, teiksim Mārgarēte Etvuda (Margaret Atwood) raksta par antiutopisku pasauli, kas balstīta tieљi uz љādām tehnoloģijām, - viņa saka. - daћi autori gadu desmitiem nodarbojas ar savām tēmām un lasīt viņu grāmatas būtu tikpat svarīgi, kā iepazīties ar zinātnisko literatūru».
Zinātniskā fantastika savos labākajos paraugos veicina domāšanas prasmi, ne tikai iedvesmojot mūs, taču arī piespiežot domāt par daudzām iespējamām sekām, kas varētu būt mūsu darbībai. Viens no pašiem ražīgākajiem un izveicīgākajiem šī žanra meistariem Semjuēls Dilenijs (Samuel R. Delany) uzskata zinātnisko fantastiku par pretindi pēdējo gadu arvien lielākajam futūršokam. «Zinātniskā fantastika pieradina mūs iedomāties pasauļu daudzveidību. Tā gatavo mūs reālām pārmaiņām — dažreiz katastrofiskām, dažreiz prātu jaucošām — gadu no gada tādas mums gatavo reālā pasaule. Fantastika palīdz mums nejusties apdullinātiem», - viņš uzskata.
Avots: inosmi.ru