Atcerēsimies... Es domāju, ka viss sākās, kad Medlīna Mireja O’Hāra (amerikāņu ateistu biedrības dibinātāja un prezidente, dzimusi 1918. gadā - 1995. gadā kopā ar bērniem nolaupīta, viņu nogalinātos un gabalos sacirstos ķermeņus 2001. gadā atrada kādā fermā apraktus. Aizdomas krita uz kādu ateistu biedrības darbinieku Deividu R. Votersu, kurš agrāk bija nozadzis 54 000 dolāru no biedrības kases, un viņa līdzzinātājiem, tāpēc nolaupīšanas motīvs - naudas izspiešana, taču ateisti, falsificējot faktus, uzskata, ka viņus nogalināja reliģiskie fanātiķi - t.p.) paziņoja, ka skolā nav vietas lūgšanām, un mēs teicām: „Labi”.
Pēc tam kāds pateica, ka būtu labi, ja skolā nelasītu Bībeli (Bībeli, kur teikts: „Tev nebūs nogalināt”, „Tev nebūs zagt” un „Mīli savu tuvāko, kā sevi pašu”!)
Un mēs teicām: „Labi”.
Pēc tam doktors Bendžamins Spoks (savā laikā slavens amerikāņu pediatrs - t.p.) teica, ka mums nevajag fiziski sodīt savus bērnus – mēs varam sabojāt viņu pašcieņu (starp citu, doktora Spoka dēls izdarīja pašnāvību). Un mēs teicām: „Viņš ir speciālists un zina, ko runā”.
Un mēs tāpat teicām: „Labi”.
Pēc tam kāds teica, ka skolu skolotāji un direktori nedrīkst sodīt mūsu bērnus. Bet skolu administrācijas strikti aizliedza saviem pasniedzējiem pat pieskarties vainīgajiem skolēniem, tāpēc ka tām nav vajadzīga slikta reklāma un vēl jo vairāk tās negrib atbildēt par to tiesas priekšā (ir liela starpība starp sodīšanu un pieskaršanos, pēršanu, pazemošanu, sišanu utt.).
Un mēs teicām: „Labi”.
Pēc tam kāds teica: „Klau, atļausim mūsu meitām taisīt abortus, ja viņas tā grib. Viņām par to pat nevajadzēs stāstīt vecākiem”.
Un mēs teicām: „Labi”.
Tad kāds gudrs skolas padomes loceklis teica: „Puikas vienmēr būs puikas un darīs to vienmēr. Tad dosim mūsu dēliem tik daudz prezervatīvu, cik viņi vēlēsies, lai viņi var izklaidēties, kā viņiem patīk. Mums pat nevajadzēs par to stāstīt viņu vecākiem, ka tos viņi ir dabūjuši skolā”.
Un mēs teicām: „Labi”.
Pēc tam kāds no mūsu pašu ievēlētās augstākās varas, pateica, ka nav nozīmes, kādi mēs esam personīgajā dzīvē, ja mēs labi padarām savu darbu. Un, piekrītot tam, mēs teicām, ka mums nav svarīgi, kurš (prezidentu ieskaitot) ar ko nodarbojas privātajā dzīvē, ja mums ir darbs un ar ekonomiku viss ir kārtībā.
Tad kāds teica: „Sāksim iespiest žurnālus ar kailu sieviešu attēliem un sauksim to par veselīgu, praktisku, augstu sievietes ķermeņa skaistuma novērtējumu”.
Un mēs teicām: „Labi”.
Tad daži ar šo augsto novērtējumu gāja vēl tālāk un sāka publicēt kailu bērnu fotogrāfijas, un vēl tālāk, ievietojot tās internetā.
Un mēs teicām: „Labi, jo viņiem ir vārda brīvība”.
Pēc tam izklaides industrija teica: „Klau, taisīsim filmas un teleprogrammas, kas propagandē vardarbību, ķecerību un aizliegtu seksu. Ierakstīsim mūziku, kas atbalsta narkotiku lietošanu, izvarošanu, slepkavības, pašnāvības un sātanismu”.
Un mēs teicām: „Tā ir tikai izklaide, negatīvu efektu šī mūzika nenes, nopietni to neviens neuztver, tā kā turpināsim vien šādā garā”.
Un tagad mēs jautājam sev, kāpēc mūsu bērniem nav sirdsapziņas, kāpēc viņi nespēj atšķirt labo no ļaunā, kāpēc viņi nedomājot nogalina svešiniekus, savus klasesbiedrus un paši sevi. Iespējams, ja mēs nopietni un ilgāk padomātu, tad mēs varētu visā tajā rast skaidrību. Es domāju, ka visa lieta ir tajā, ka „ko sēsi, to pļausi”.
Kāds jauns cilvēks bija uzrakstījis: „Dārgais Kungs, kāpēc Tu neizglābi mazo meitenīti, kura tika nogalināta pati savā klasē? Patiesi Tavs, satrauktais students”.
Te būs atbilde: „Dārgo, satraukto student! Mani jau nelaiž skolā iekšā. Patiesi tavs, Dievs”.
Smieklīgi, cik viegli cilvēkiem ir tikt vaļā no Dieva, bet pēc tam brīnīties, kāpēc pasaule pārvēršas par elli.
Smieklīgi ir tas, ka mēs ticam tam, ko raksta avīzes, bet šaubāmies par to, ko stāsta Bībele.
Smieklīgi, ka visi vēlas nokļūt debesīs, tajā pašā laikā neticot, nedomājot, nerunājot un nedarot no tā neko, par ko runā Bībele.
Smieklīgi, kad kāds runā: „Es ticu Dievam”, bet pats seko sātanam, kas arī, starp ticu, „tic” Dievam.
Smieklīgi, ka mums ir tik viegli nosodīt citus, bet tik grūti, ja citi nosoda mūs.
Smieklīgi, ka muļķīgi joki izplatās ar gaismas ātrumu, bet cilvēki divreiz padomās, vai dalīties ar ziņu, kur stāstīts par Dievu.
Smieklīgi, ka viss nepieklājīgais, rupjais, baudkārais un vulgārais mierīgi atrodams internetā, bet skolā vai darba vietā atklāta diskusija par Dievu nav iespējama.