Apprecējis pareizticīgo priestera atraitni, Jakubs kļuva par sešu bērnu tēvu. Divas meotas bija audzinātas kristīgajā reliģijā, un viena no tām vēlak kļuva par mūķeni. Dēli Iļjas, Arudžs, Ichaks un Hairadīns bija musulmaņi.

Pēc tēva nāves ģimene nedzīvoja pārāk bagāti. Tad divi brāļi – Arudžs un Iļjas nolēma izmēģināt laimi Stambulā. Tur viņi salīga darbā uz galeras par vergu dzinējiem. Pasākums beidzās skumji, jo galeru sagrāba rodosiešu bruņinieki-pirāt. Iļjasu nogalināja, bet Arudžu kā vergu nosēdināja pie airiem.

Arudža augšupeja. Labākā aizstāvība ir uzbrukums

Pat tik neapskaužams liktenis nepiepieda nākamo pirātu zaudēt ticību saviem spēkiem. Sagaidījis varenu vētru, kad visi apkārtējis bija aizņemti cīņā ar stihiju, Arudžs pamanījās atbrīvoties un ielēca ūdenī. Ticis krastā, viņš atkal izmanījās nokļūt Stambulā, un atkal salīga uz kuģa par stūrmani. “Tirgotāji”, pie kuriem viņš pieklīda, īstenībā nodarbojās ar laupīšanu. Jauneklim pret tādu nodarbi diez vai bija kas iebilstams.

Arudžs izrādījās tik straujš un pārgalvīgs, ka drīz vien samusināja komandu uz dumpi. Pašrocīgi ar cirvi sašķaidīji kapteinim galvu, viņš kā jaunais komandas lideris nodevās jūras laupīšanām. Drīz viņš apmeklēja dzimteni, kur tikās ar māti, daļu naudas atdeva ģimenei un piedāvāja brāļiem Ichakam un Kauradīnam doties viņam līdzi. Sākumā viņu pirātiskie reidi bija veiksmīgi. Izdevās pat noslēgt savienību ar tunisiešu sultānu. Tomēr vēlāk attiecības ar viņu pasliktinājās, un brāļi devās laupīt Italijas piekrastē. Viņu rīcībā bija tikai viena brigantīna. Reida laikā pirātu brigantīnai uzbruka divas pāvesta galeras. Kad viena no galerām atpalika, Arudžs uzskatīja, ka vislabākā aizsardzība ir uzbrukums, un nolēma tuvāko galeru ņemt abordāžā, taču pārvērtēja savus spēkus. Pirātus sakāva un sagūstija, bet sagrābto brigantīnu izlaupīja.

Taču Arudžs gūstā ilgi neaizkavējās. Pamanījies izvilkt slepus ienesto kinžalu, viņš pārgrieza savas saites, ietrieca ieroci kapteiņa kaklā un atbrīvoja sagūstītos pirātus. Apkāvuši naidniekus uz galeras, viņi ar lielgabaliem piebeidza tos, kuri laupija brigantīnu. Padevušos vienkārši pārmeta pār bortu. Pārģērbušies pāvesta karavīru drānās, pirāti panāca otru galeru un apkāva visu ekipāžu, kura neko nenojauta.

Arudžam 1514.gadā kaujas laukā lielgabala lode norāva roku, taču arī arī šis gadījums izvērtās leģendārs: zaudētas ekstremitātes vietā viņam izgatavoja sudraba protēzi, kas kustējās ar atsperu palīdzību.

Drīz lielgabala lode panāca arī viņa brāli Ichaku, gan ar daudz bēdīgākām sekām. Budžijas aplenkuma laikā tieši Arudža acu priekšā lode viņa brāli pārplēsa uz pusēm. Izmisumā par vēl viena brāļa nāvi, Arudžs pat domāja par pašnāvību. Viņu no šī soļa atrunāja cienījamais kalniešu princis Ben-el-Kadi – galu galā, kurš tad atriebsies ienaidniekiem?

Arudžs Barbarossa I – Alžīras valdnieks

1516. gadā Alzīras pilsētas pārvaldnieks Selims Eitemi palūdza Arudžu palīdzēt cīņās pret spāņiem, kuri no nesen uzceltā Penjonas cietokšņa terorizēja arābu piekrasti un draudēja sagrābt pilsētu. Ieradies Alžīrā, Arudžs uzreiz apliecināja sevi kā uzticamu vietējā pārvaldnieka sabiedroto: viņš pavēlēja uzstādīt artilēriju un apšaudīt spāņus. Pateicīgais Selims padarīja Arudžu par savu uzticības personu, bet velti! Reiz Arudžs iegāja peldu iestādē, kur tobrīd tīksminājās Alžīras pārvaldnieks, un savām rokām to nožņaudza. Tā Arudžs pats kļuva par Alžīras valdnieku, pasludinot sevi par Barbarossu Pirmo.

Starp citu, kāpēc Barbarossa?

Vēsturnieks Čārlzs Elmss uzskata, ka iesauku Barbarossas brāļi ieguva savu rudo bārdu dēļ, taču “Britu Enciklopēdijā” rakstīts, ka tas cēlies no sagrozītā Baba Arudžs, tas ir, “tēvs Arudžs”, bet kristieši par Barbarossu sauc tikai Hairadīnu.

Atbildot uz šo gājienu, pilsētas ietekmīgākie ierēdņi iecerēja apvērsumu. Uzzinajis to, Arudžs uzaicinaja viņus uz mošeju un, tiklīdz durvis aiz viņiem aizvērās, atdeva tos saviem pirātiem aplosīšanai. Nocirtuši galvas 22 cilvekiem, pirāti piesēja viņu ķermeņus pie zirgiem un mežonīgi bļaudami, vilka tos cauri pilsētai uz atkritumu bedrēm, kur noslīcināja mēslos. Pēc šādas spēka demonstrēšanas pilsētniekiem zuda jebkura vēlme pretoties.

Spāņi nevēlējās zaudēt ietekmi Alžīrā un 1516.gada septembrī nosūtīja turp karaspēku komandiera Djego de Veras vadībā. Redzēdams, ka spēki ir nevienlīdzīgi, Arudžs pielietoja viltību. Netraucējot spāniem izkāpšanu savos krastos, viņš rūpīgi gatavoja pilsētu nelūgto viesu atnākšanai: pavēlēja visur sarakt bedres, saspraust tajās mietus, pārsegt ar planiem dēļiem un zemi, lai no ārpuses nekas nebūtu redzams.

Pēc Arudža pavēles atvēra pilsētas vārtus, viņa kareivji laiskojās uz mūriem. Spāņi, nemanīdami viltību, iebruka šķietami neaizsargātajā pilsētā. Noskrējuši dažus simtus metru pa ielām, tie sāka krist bedru lamatās, bet pirāti tiem uzbruka no namiem. Djego de Vera aizbēga kopā ar savu dēlu visu nakti slēpās no alžīriešiem, sēžot jūrā līdz kaklam ūdenī.

It kā spāņiem par spīti, sacēlās vētra un sakāves noslēgumā nogremdēja daudzus viņu kuģus. Arudžs no Alžīras iekarotāja pārtapa par tās aizstāvi: viņa autoritāte vietējo iedzīvotāju vidū pacēlās nebijušos augstumos.

Spāņu atriebība

Nostiprinājis savu varu Alžīrā, Arudžs turpināja piekopt pirātismu un lolot laupīšanas plānus. 1517.gada septembrī pie viņa ieradās deputācija no Tlemsenas pilsētas, kur prospāniskā partija bija gāzusi valdnieku Mulei-bu-Xainu. Arudžs apsolīja palīdzēt viņam atgriezties tronī un, izmantojot pilsētas iedzīvotāju atbalstu, to viegli panāca. Lietas Alžīrā šajā laikā pieskatīja Hairadīns. Tūlīt pēc iebrucēju uzveikšanas, Arudžs aizmirst solījumu un pakar Mulei-bu-Zainu un valdnieka septiņus dēlus viņu pašu čalmās. Visus pārējos valdnieka radinielkus noslīcina, šajās eksekūcijās piedalās arī pats Arudžs.

Deviņus mēnesus pēc kāpšanas tronī Arudžs paziņo, ka nolēmis uz visiem laikiem aiziet no Tlemstenas. Protams, ka tas bija kārtējais triks. Ar ieganstu ievēlēt jaunu valdnieku, Arudžs izsauc pie sevis 70 cienījamākos pilsoņus – un nežēlīgi ar tiem izrēķinās. Viņa popularitāti šāda rīcība nevairo, tādēļ, tiklīdz 1518.gada mijā spāņi nolemj pilsētu atgūt, tajā sākas dumpis, un Arudžs nelielas piekritēju vienības pavadībā no tās bēg. Pa ceļam viņš kaisa zeltu no līdzi paņemtās kroņa kases, cerot, ka spāņi tādējādi aizmirsīs pa vajāšanu. Velti: pēc trīsdesmit stundām spāņi bēgli panāk un asiņainā cīņā izrēķinās ar pirātu un viņa svītu. Ar šķēpiem pie zemes pienaglotajam Arudžam nocērt galvu un uzdur to uz pīķa.

Sasodītā vētra!

Uzzinājis par sava brāļa nāvi no spāņu rokām, Hairadīns sāka gatavoties aizsardzībai – un ne velti. 1518.gada 17.augustā pie Alžīras slavenā karavadoņa Hugo de Monkadas vadībā ieradās varena ekskadra. Hairadīnu izglaba meteoroloģiskie apstākļi. Netraucēti izkāpuši krastā, spāņi sāka pilsētas aplenkumu, kad pēkšņi viņu kuģus piemeklēja briesmīga vētra. Daudzus kuģus izmeta krastā, citus sadragāja pret klintīm. Hairadīnam ar savu karaspēku atlika vien pabeigt sagrāvi un savākt gustekņus.

Atbilstoši Hairadīna planam, spāņiem vajadzēja izpirkt savus kareivjus, bet par tiem neviens nelikās ne zinis. Saniknots par tādu necieņu pret savu personu, Hairadīns pavēlēja nogalināt 3 tūkstošus gūsteknu Penjonas cietoksnī apmetušos spāņu acu priekšā, kas kopš Arudža laikiem tā arī nebija ieņemts. Izdzīvoja tikai 72 cilvēki, kuri metās jūrā, cerot nomirt viļņos, taču tos noķēra un iemeta cietumā. Tagad spāņi nolēma izpirkt savus gūstekņus, bet, mutes dzelžus sajutušais Hairadīns, nogalināja vēl 36 no viņiem. Gūstekņu ķermeņus sacirta gabalos un, iešūtus ar akmeniem pildītos maisos, iemeta jūrā. Kas notika ar pārējiem izdzīvojušajiem, ziņu avoti klusē.

Pēc šiem notikumiem Hairadīns nolēma neizaicināt likteni un, savācis daudzas dāvanas, nosūtīja tās ar delegātiem Turcijas sultānam ar lūgumu pieņemt viņu kā vasali zem sava spārna. Sultāns par tādu piedāvājumu bija ļoti priecīgs un jauno padoto uzreiz apbēra ar labvelību – atsūtīja tam naudu, 2 tūkstošus janičāru, iecēla par savas flotes virspavēlnieku un pagodināja ar beilerbeja titulu.

Vecie triki

Saņēmis dāsno palīdzību, Hairadīns atkārtoja sava nelaiķa brāļa triku. Kad XVI gadsimta 30.-jos gados pie viņa vērsās izsūtītais Tunisas valdnieks Mulei el-Rašids, Hairadīns steidzās viņam palīgā. 1534.gadā turki un Mulei el-Rašida atbalstītāji Tunisu atguva, bet izrādījās, ka Hairadīns negrasās atdot varas grožus likumīgajam valdniekam. Uzzinot par to, tunisieši sacēlās, bet Hairadīnam atkal paveicās: spāņu pārbēdzējs Baikoko, izvilcis un pils terases milzīgu lielgabalu, pavērsa to pret pūli un ar kartečas zalvēm iznīcinaja milzīgu skaitu nemiernieku. Vēlāk Hairadīns ar savu armiju apspieda sacelšanos, nogalinot vairāk nekā 3000 tunisiešu.

Šeit atkal iejaucās Spānija. Karalis Kārlis V, sapulcinājis Eiropas valstu koaliciju, devās uz Tunisu un asiņainā cīņā sakāva Hairadina armiju. Sapratis, ka vairs nav nekādu cerību nosargāt pilsētu, Barbarossa metas citadelē, grasīdamies to kopā ar sevi uzspridzināt, bet tunisieši viņam deguna priekšā aizver vārtus, un Hairadīns ir spiests bēgt no pilsētas, atgriežoties Alžīrā.

Lai tas neskanētu kā kompliments pirātiem, taču kad tunisieši padevās Kārlim V cerībā uz karaļa žēlastību, pilsētu uz trīs diennaktīm atvēlēja zaldātiem izlaupīšanai. Rezultātā 40 tūkstošus tunisiešu saņēma gūstā, un vel 70 tūkstoši gāja bojā, aizbēgot no pilsētas tuksnesī.

Karš ar Spaniju, savienība ar Franciju un mierīgas vecumdienas Stambulā

Atgriezies Alžīrā, Hairadīns Barbarossa II atsāk pirātiskos sirojumus. Šoreiz viņam pretī stājas apvienotā venēciešu, dženoviešu bruņinieku-pirātu un pāvesta flote: 157 kuģi un 60 tūkstoši karavīru izcilā flotes admirāļa Andrē Doriā vadībā, kurš savulaik atbrīvoja Dženovas republiku. Taču 1539.gada 28.septembrī kaujā pie Prevezas Barbarossa ar 122 kuģiem un 22 tūkstošiem kareivju sakauj pretinieku: 10 kuģi nogremdēti, 3 sadedzināti 36 sagrābti ar 3000 gūstekniem uz borta. Vēlāk par eiropiešu sakāves iemesliem minēs flotes iekšējos konfliktus: dženovietis Doriā ne visai labi ieredzēja venēciešus. Kā otru cēloni pieminēs eiropiešu flotei neizdevīgo vēja virzienu.

Taisnība tā vai nē, bet laika apstākļi vēlreiz iztraucēs spāņiem uzveikt Hairadīnu.

1541.gadā, kamēr Hairadīns atradās Stambulā, Kārlis V organizēja karagājienu uz Alžīru. Tajā piedalījās 65 galeras, 450 kravas un palīgkuģi, 12 tūkstosi jūrnieku un 24 tūkstoši kājnieku. Citu starpā floti komandēja tas pats Doriā, lielhercogs Alba un Ernando Kortess – Meksikas iekarotājs un zemes, ko vēlāk nosauca par Kaliforniju, pētnieks.

Kad 1541.gada 23.oktobrī Kārļa karaspēks izsēdās Alžīras piekrastē, sākas mežonīga vētra: 4 dienu laikā tā nogremdē praktiski visu floti. Zaudējusi 150 kuģus un 12 tūkstošus cilvēku, flote vēl mēnesi ķepurojas līdz Maljorkai, no kurienes tā ieradās.

Tikmēr Turcijas sultāns noslēdz savienību ar Franciju, un Hairadīns turku flotes priekšgalā dodas izlaupīt Spānijas piekrasti, pēc tam pārziemo franču Tulonā un sanēmis daudz naudas no Francijas karaļa, kurš vairs nemaz nav priecīgs par šādu sabiedroto, ar triumfu atgriežas Stambulā.

Vecumdienās – ap to laiku Hairadīnam jau bija krietni pāri septiņdesmit gadiem – viņš atstāja Alžīru savam dēlam, pārcēlās uz Stambulu, kur uzcēla sev pili un mošeju, apprecējās ar Redžio gubernatora meitu, kuras tēvu viņš agrāk bija aplaupījis, un vadīja savas dienas vienos priekos, kamēr slimība viņu nopļāva.

Johans Arhenholcs savā grāmatā “Jūras laupītāju vēsture” raksta, slimības sākumā Hairadīnam bijusi asiņaina caureja. Ebreju ārsts to ieteicis ārstēt ar jaunu meiteņu ķermeņa siltumu, ar ko viņš arī nodarbojās. Arhenholcs piemetina, ka zāles bijušas ļaunākas par slimību, un turpmākās izpriecas ar meitenēm večuku novedušas lidz pilnīgam spēku izsīkumam. 1546.gada 4.jūlijā pēdējais no brāļiem Barbarossiem nomira savā gultā.

Runā, ka osmaņu cieņa pret viņu bijusi tik liela, ka ik reizi, braucot gar viņa mauzoleju, kuģi no lelgabaliem slavenajam pirātam salutējuši. Laika gaitā šī tradīcija aizgāja pagātnē, toties Hairadīnam par godu viņa vārdā nosaukti vairāki Turcijas jūras spēku kuģi un divas Stambulas ostas.