Šīs rindas sen jau ir tulkotas samoāņu valodā un tās ir pārvērtušās par skaistu un skumju dziesmu. Taču Tuzitala uzrakstīja tās angliski - vēl tad, kad dzīvoja citur un nesa citu vārdu: Roberts Lūiss Stīvensons.
“Mēs esam radīti no tādas pat vielas, kā mūsu sapņi...”
Visa viņa dzīve ir stāsts par divu pretpolu cīņu, paradoksāls nesavienojamā savienojums. Zelta vidusceļa meklējumos viņš svārstījās starp advokāta un rakstnieka profesijām, rāvās pušu starp dievbijību un ateismu, apbrauca puspasaules, lai meklētu valsti, kur varētu dzīvot, nebēdājoties par savu vārgo veselību, viņš rakstīja par piedzīvojumiem, bet bija spiests mēnešiem neizejot sēdēt mājās...
Roberts Lūiss Belfūrs Stīvensons arī piedzima, it kā uz robežas: XIX gadsimta vidū, 1850. gada 13. novembrī, Edinburgā. Rakstnieka vectēvs, skots Roberts Stīvensons, bija slavens inženieris, bāku būvētājs. Roberta Stīvensona lietu turpināja Tomass Stīvensons un, protams, to pašu gaidīja arī no paša dēla. Jaunais Lūiss godīgi brauca kopā ar tēvu tur, kur tika celtas jaunas bākas, cenšoties apgūt zināšanas šajā mākslā... taču neizjūtot nekādas citas emocijas, kā vien garlaicību. Zēnu saistīja pavisam kas cits – stāstu sacerēšana.
Slimīgs no agras bērnības, tēva, mātes un auklītes aprūpēts, Lūiss Stīvensons sapņoja par piedzīvojumiem. Jūras kaujas, pirāti, dārgumu meklēšana – viss tas raisīja viņa iztēli no tā laika, kad tēvs viņam pirms gulētiešanas stāstīja dēlam paša izdomātus stāstus. Kaut arī Tomass Stīvensons bija respektabls un ļoti dievticīgs cilvēks, fantāzija vilināja viņu uz tropu jūrām. Laba bija arī auklīte Kammija: viņa stāstīja jaunajam Stīvensonam par līķu zagļiem, pagājušo gadsimtu reliģiskajiem fanātiķiem, par spokiem...
Kaut arī šis paskaidrojums var likties pārāk acīmredzams, tomēr, paņemiet pirātus un buriniekus, pievienojiet stāstus par spokiem un pagājušiem gadsimtiem, pareiziniet tos ar interesi par cilvēcisku kaislību dzīlēm un robežām, ko mirstīgajiem pārkāpt nav lemts – un jūs atklāsiet, ka esat aprakstījuši gandrīz visas Stīvensona grāmatas.
Mēs esam pieraduši vērtēt viņu tikai pēc “Bagātību salas”, nu, varbūt arī pēc “Melnās bultas”. Tos mēs esam lasījuši jau bērnībā. Taču atveriet pārīti vai trīs viņa kopoto rakstu sējumus un jūs būsiet pārsteigti: viens un tas pats cilvēks ir pamanījies radīt dzejoļu ciklus bērniem un vairākas eseju grāmatas, viņš rakstīja par saviem ceļojumiem pa Franciju un dienvidjūrām, un tajā pašā laikā izdomāja stāstus par noslēpumaino... Ārkārtīgi ražīgs un daudzpusīgs autors ar noslīpētu valodu un uzmanību pret detaļām. Pats viņš atzinās, ka viņa labākos stāstus neesot izdomājis viņš. Tie vienkārši esot atnākuši sapņos, “ļoti dzīvos un ļoti šausmīgos”. Visu dzīvi Stīvensons ir “skatījies sapņus”: iesācis stāstīt sev stāstu, bet tad atklājis, ka tas turpinās sapnī, to it kā nospēlē... cilvēciņi, kas līdzinās bērniem, “kas tēlo mūsu iekšējā teātrī”.
Piemēram, tieši cilvēciņi parādīja viņam “Olallas” ideju – no pirmā uzmetiena, tipisks gotiskais stāsts ar obligātu pili, kurā dzīvo noslēpumaini iemītnieki, un skaistu, nolemtu meiteni... Tur ir pat vampīri. Taču parociet dziļāk un ieraudzīsiet autora rūgtas un dziļas pārdomas par vēlmju un alku cilvēcisko dabu, par to, kā savā starpā ir saistītas dvēsele un ķermenis, kādās attiecībās atrodas dzimta (ģimene) un indivīds. Negaidīts izskatās arī fināls, kurā Stīvensons pievēršas kristietības simbolikai – tas pats cilvēks, kas daudzus gadus ir vērsies pret tēva reliģiskajiem uzskatiem!
Tajos gados, īpaši konservatīvajam, dievticīgajam skotam, kāds bija Tomass Stīvensons rakstniecība likās īpaši mazvērtīga nodarbošanās un noteikti jau mazienesīga. Tēvs bija ļoti nikns. Viņš apsolīja, ka atņems dēlam mantojumu un ne sekundi nespēja iedomāties, ka Lūiss varēs nopelnīt iztiku ar rakstīšanu. Vēl vairāk – ka viņš kļūs slavens.
Vairāki nākošie gadi tikai apstiprināja Stīvensona-seniora taisnību.
Klaidonis, bēglis, beletrists.
1875. gada vasarā Šatijonā uz Luanges policijas komisārs aizturēja aizdomīgu cilvēku. Nabadzīgi un ekscentriski ģērbies ar vienkāršu mugursomu, kurā pati vērtīgākā lieta bija XV gadsimta dzejnieka Orleānas Šarla divsējumu izdevums. Arestētajam dokumenti nebija, tāpēc klaidoni ievietoja cietumā. Pēc kāda laika dabūt viņu no turienes laukā ieradās visai respektīva izskata džentlmenis, bet taču pēc tam komisārs nenoticēja, ka aizturētais ir jauns literāts.
Vēlāk Roberts Lūiss Stīvensons rakstīja par šo notikumu ar smaidu, pat ievietoja to savā aprakstu debijas grāmatā “Ceļojums valsts iekšpusē”. Taču pirmie dzīves gadi profesionāla rakstnieka statusā viņam nemaz nebija tik jautri, kādus viņš tos centās aprakstīt. Esot bez regulāra atalgojuma, viņš darīja visu ko: rakstīja esejas un ceļojumu aprakstus, sāka publicēt žurnālos pirmos stāstus. Turklāt, Stīvensons daudz ceļoja pa Eiropu, kļuva par savējo bohēmas pilsētiņās, kur dzīvoja un strādāja franču mākslinieki.
Ar tēvu viņš joprojām bija uz nažiem: tas neuzskatīja dēla izvēli par nopietnu un pārmeta viņam vieglprātību. Un, kaut gan laiku pa laikam vecāki palīdzēja Stīvensonam ar naudu, diezin vai viņš šo palīdzību pieņēma ar prieku.
Lūzuma gads Lūisa dzīvē izrādījās 1870. gads: ārsti atklāja rakstniekam tuberkulozi. Tas nozīmēja globālas pārmaiņas visā: nepieciešamību stingri sekot ārstu priekšrakstiem, uzmanīgi attiekties pret klimatu, izvairīties no pārmērīgas slodzes...
Tad pat Grēzas pilsētiņā Stīvensons iepazinās ar amerikānieti Fransisu Matildi Osbornu. Ne tas, ka viņa bija desmit gadus par viņu vecāka, ne divi viņas bērni, ne vīrs neatbaidīja Lūisu: viņš iemīlējās un nolēma par katru cenu apprecēties ar Fanniju. Par laimi, tajā laikā viņa vairs nedzīvoja kopā ar vīru, atlika tikai izšķirties un apprecēties... taču tas “tikai” nozīmēja arī pārliecināt tēvu. Tomasam Stīvensonam precības ar šķirtu sievieti, kura tuvāk ir arī vecāka par nākošo vīru – tas bija kaut kas drausmīgs un neiedomājams!
Taču Lūiss nepadevās. Draugi un ienaidnieki, visi kā viens, atzina, ka par spīti savam slimīgumam viņam bija ārkārtīgi stipra griba. “Raksturs – kā krams,” - par viņu runāja. Raksturs palīdzēja viņam strādāt pat pašās grūtākajās dienās, daudzas reizes pārrakstot, noslīpējot savus stāstus, esejas, aprakstus... Tā arī tagad Stīvensons bija stingri nolēmis novest lietu līdz galam: viņš cīnījās par Fanniju, aizbrauca ar viņu kopā uz Ameriku, gandrīz nenomira šajā braucienā, taču tomēr savu panāca.
Vai viņš varēja iedomāties, ka tieši Fannija krasi pārmainīs viņa dzīvi? Uz labāko vai sliktāko pusi, par to joprojām turpina zīlēt. Ja pats Stīvensons vēlējās ķerties klāt nopietniem vēstures pētījumiem, tad Fannija, rūpējoties par ģimenes labklājību, pārliecināja viņu rakstīt izklaidējošas grāmatas. Viņas dēļ Stīvensons sastrīdējās ar savu labāko draugu, kolēģi, neoficiālo literāro aģentu. Pateicoties Fannijai, viņš devās ceļojumā pa Klusā okeāna dienvidu jūrām – un tas pagarināja viņam dzīvi.
Beidzot, tieši Fannijas dēls, Lūisa padēls Loids Osborns, kļuva par trīs viņa grāmatu līdzautoru, grāmatas: “Neiedomājamā bagāža”, “Bēgums” un “Kuģa katastrofā cietušie”. Loids arī nevilšus iedvesmoja viņu uz pirmo romānu. Romānu, kas atnesa Stīvensonam vispasaules slavu un uz visiem laikiem iekaroja daudzu paaudžu puišeļu un meiteņu sirdis.
Dārgumu karte.
Viss sākās no kartes, kādas vienmēr zīmē bērni:izdomātas salas izdomātas kartes. Loids atbrauca brīvdienās uz Kasltonas pilsētiņu, kur no kārtējām kaitēm ārstējās Stīvensons. Loids mīlēja zīmēt un Lūiss, kas ļoti mīlēja savu padēlu, dažreiz ņēma rokās papīru un zīmuli un pievienojās zēnam. Tā arī radās Bagātību salas karte un parādījusies, stingri pieteica savas tiesības.
Tajā laikā Stīvensons jau sen sapņoja par to, ka vajadzētu ķerties klāt lielai grāmatai. Vairākas reizes viņš bija sācis tādu rakstīt, taču pameta, nepabeidzis: vai nu ieceres bija neveiksmīgas, vai arī pacietība trūka. Šoreiz parādījās vēl viens stimuls. Mājās ciemojās draugs-izdevējs, kas bija uzaicināts izlasīt pirmās nodaļas un bija tiktāl iespaidots, ka bija ar mieru tās nodrukāt turpinājumos pusaudžiem domātā žurnālā.
Taču turpinājuma nebija! Kaut kādā brīdī Stīvensonam bija zudusi interese pret romānu, vienkārši viņš bija iestrēdzis pašā interesantākajā vietā. Nekas jēdzīgs nenāca prātā, lai ko viņš arī nedarītu. Un tikai aizbraukšana no Kasltonas uz Davosu rosināja rakstnieka iztēli – viņš atkal ķērās pie spalvas un visai ātri uzrakstīja grāmatas otro pusi.
Vēlāk Lūiss pats atzinās, ka viņš tikai sajauca dažādās proporcijās jau zināmus komponentus: papagaili viņš aizņēmās no Daniela Defo “Robinsona Kruzo”, skeletu-norādi no Edgara Po “Zelta vaboles”... Fokuss bija tikai apstāklī, kā tieši sajaukt kopā to “svešo”, lai iegūtu “savējo”. Stīvensonam tas, bez šaubām, izdevās.
Interesanti, ka sākumā romāns tika uzņemts bez īpašas sajūsmas: tajā pašā pusaudžu žurnālā neviens tam nepiegrieza uzmanību. Tikai, kad “Bagātību sala” iznāca atsevišķā grāmatā, viņu gaidīja žilbinoši panākumi.
Un tomēr Stīvensonu māca šaubas. Romāns par pirātiem padarīja viņu par populāru rakstnieku, taču par bērnu rakstnieku, nenopietnu rakstnieku. Vēsturiskais, piedzīvojumu romāns “Melnā bulta” tikai nostiprināja visos šo viedokli. [Nejaukt ar komēdijseriālu, kuram tāds pat nosaukums! - t.p.]
Pats Stīvensons gribēja ko vairāk. Pat savās piedzīvojumu lietās viņš centās izpētīt cilvēka dvēseles dabu. Negaidītu dziļumu varēja atrast pat tādos viņa ne visai veiksmīgos stāstos kā “Markheims”: stāsts par slepkavu, kuru kārdina un līdz ar to spiež atzīties un nožēlot, vai nu Sātans, vai arī Jēzus. Lietiņa no pirmā acu uzmetiena visai vienkārša, taču – cik meistarīgi izveidota! Ko vien ir vērti neskaitāmie sienas pulksteņi [ceru, ka iztulkoju pareizi vārdu “hodjiki”? - t.p.] antikvariāta veikaliņā – ļoti dzīvs un kinematogrāfisks gājiens! Nu un protams, Markheima saruna ar nezināmo, kur bez grūtībām var atrast atsauces uz Dostojevski, ar viņa Ivanu Karamazovu un velnu Raskoļņikovu. Stīvensons mīlēja tālā, Krievijas kolēģa grāmatas, lasīja “Noziegumu un sodu” franču tulkojumā un rakstīja “Markheimu” kā savdabīgu ommāžu, cieņas apliecinājumu Meistaram.
Ar gadiem Stīvensona veselība palika tikai vecāka. Viņš bija pazīstams lasošai publikai, bet joprojām nevarēja pelnīt iztiku tikai ar savām grāmatām. Joprojām nespēja iegūt atzinību ar saviem literārajiem nopelniem vien.
Talanta apslēptās šķautnes.
Ja ir rakstnieki, kas kādā reizē ir pamodušies slaveni, tad Stīvensons pie tādiem nepieder. Viņa labākās un publikas visvairāk iemīļotās lietas ne uzreiz tikai novērtētas pēc kvalitātes. Kā “Bagātību sala” viņa nākošais garstāsts “Dīvainais notikums ar doktoru Džekilu un misteru Haidu” sākumā tika gandrīz nepamanīts.
Minēto stāstu Stīvensons mēģināja sākt vairākus gadus. Vispirms viņš uzrakstīja lugu “Dekāns Broudijs”, pēc tam pirmo “Džekila un Haida” variantu, kas bija reizes trīs garāks par fināla versiju. Visos iepriekšējos tekstos abas viena cilvēka personības bija vienādi ļaunas un cietsirdīgas, vienkārši “ārējā” bija maska, tāda kā “iekšējās” fasāde. Sieva tā nokritizēja “Džekila un Haida” agrīno variantu, ka Stīvensonam nācās viņu paklausīt un uzrakstīt citu versiju. Tajā, kā mēs zinām, doktors Džekils ārēji ir kārtīgs cilvēks, kas pat sliecas darīt labas lietas. Tikai, kā jau visi cilvēki, Henrijs Džekils dažādās proporcijās sevī iemieso vienlaikus labo un ļauno. Noslēpumainā tinktūra, kuru izgatavo doktors, destilē no viņa tieši ļauno pirmsākumu. Parādījies virspusē, misters Haids (tulkojumā no angļu valodas - “slepenais, apslēptais”) sāk darīt to, ko īstenībā ir gribējis darīt pats Henrijs Džekils, tikai ir baidījies. Tinktūra dāvā jaunu personu, tātad, arī neatpazīstamību, nesodāmību.
Stīvensons pēta cilvēka dabu un parāda kā pakļaušanās iekšējam ļaunumam noved pie tā spēka pieauguma. Galu galā, Haids pieveic Džekilu: tagad jau, nevis Haids ir novirze no normas, bet tā personība, no kuras dzīlēm ir ticis izvilkts šis ļaunuma koncentrāts.
Protams, Stīvensonam ir izdevies atrast precīzu un skaistu metaforu, taču vēl – viņš ir izrakstījis aizraujošu, dzīvu, intriģējošu stāstu. Tas atgādina, gan Dikensa prozu, gan Edgara Po detektīvstāstus, gan tur ir kāda daļiņa no Dostojevska.
Sākumā atsauksmes par garstāstu bija visai nenoteiktas. Pēc “Bagātību salas” iznākšanas bija pagājuši trīs gadi un Stīvensons vēl nebija pārliecināts, ka spēs uzrakstīt tikpat sekmīgu grāmatu.
Pēc tam sākās gluži vai “Džekila bums”: pirmā pusgada laikā Anglijā pārdeva četrdesmit tūkstošus eksemplāru, Amerikā – ceturtdaļmiljonu, ja licenzēto izdevumu daudzumam pieskaita arī pirātiskos izdevumus. “Džekilu un Haidu” cildināja un nopēla, kritiķi atrada garstāstā trūkumus, kritizēja par mēroga un loģikas trūkumu... Taču grāmatas panākumi bija nenoliedzami. Tā ietekmēja tādus dažādus autorus, kā Oskars Vailds (atceramies “Doriana Greja portretu”) un Artūru Konanu Doilu (stāsti par Šerloku Holmsu). Vēlāk “Džekils un Haids” kļūst par daudzu filmu pamatu, no precīzām ekranizācijām līdz filmām “pēc motīviem...” Protams, kā jau tas nākas, sākotnējā jēga transformējās un izšķīda. Šajā sakarā pāris-divi vienā Džekils-Haids ne ar ko neatšķīrās no Frankenšteina un viņa garabērna, no Dona Kihota, Minhauzena un citiem tēliem, kas sen jau ir izkāpuši no savu grāmatu lapaspusēm, kas tos ir “radījušas”.
Uz dienvidu jūrām, pretī paša leģendai.
Pats Stīvensons kaut kādā mirklī iedzēra brīnumtinktūru. Tikai rezultātā parādījās, nevis misters Haids, bet misters Laits: uzlabota, līdz glancei nopulēta Stīvensona personība, kuru arī piedāvāja publikai. Viņa sprāgstošā emocionalitāte, sarežģītās attiecības ar tēvu, daudzās kaites – tas viss it kā neeksistēja. Taču reālajā dzīvē no tā visa nevarēja aizbēgt. Un, ja attiecībās ar tēvu viņš paguva nonākt līdz tādai kā trauslai harmonijai, tad ar veselību atrast kompromisu vienmēr neizdevās.
1887. gadā Tomass Stīvensons nomira un tagad jau nekas neturēja Robertu Lūisu Vecajā Pasaulē. Apstākļi burtiski spieda viņu pamest Dzimteni: Britānijas klimats slikti ietekmēja rakstnieka veselību, Fannija vēlējās atgriezties Amerikā, pats Stīvensons sapņoja atkal doties ceļojumos...
Un, lūk, beidzot ģimene, tajā skaitā rakstnieka māte, dodas pāri okeānam. Kuģoja viņi ar kuģi, kas pārvadāja “mērkaķus, šķirnes ērzeļus, govis, sērkociņus un sienu”. Zvalstīšanās bija milzīga, tieši tāpat kā smaka, tas viss nevarēja nesabojāt Stīvensonam garastāvokli. Viņi ieradās Ņujorkā un viņus sagaidīja ar saucieniem: “Lai dzīvo Stīvensons!” Amerikā viņu jau pazina un mīlēja, rakstnieks nonāca pašā uzmanības centrā. Viņu tūlīt aicināja uzrakstīt aprakstus, turklāt solīja visai solīdu atalgojumu, divas izdevniecības burtiski izlūdzās tiesības publicēt viņa vēl neuzrakstīto romānu!.. Viņš it kā sāka iedzīt Britānijā iekavēto, peldējās tur nesaņemtajā slavā.
Pagāja gads un veselība atkal spieda Stīvensonu mainīt dzīves vietu. Ģimene dodas uz Sanfrancisko, kur nolīgst jahtu, lai veselus septiņus mēnešus klejotu pa dienvidu jūrām. Tas, protams, nebija “Espanjolas” kuģojums Bagātību salas meklējumos, taču savu piedzīvojumu daļu rakstnieks ieguva un vēlāk pat uzrakstīja aprakstu ciklu “Pa dienvidu jūrām”.
Galu galā, Polinēzijas un Mikronēzijas salas kļuva par Stīvensona otro dzimteni. Pašam par brīnumu, viņš nolemj apmesties Upolu salā. Ģimene izpērk zemi un samaksā par lielas savrupmājas būvi, ar kamīnu (!). Drīz tā kļūst par svētceļojumu vietu, gan no vietējo, gan ārzemju viesu puses: atstājis dzimtās vietas, Stīvensons kļuva par vēl redzamāku figūru, viņu salīdzināja ar Baironu, pie viņa steidzas pēc padoma vai literāta “svētības”.
Vietējie iedzīvotāji arī ciena dīvaino aizjūras kungu. Bet pēc tam, kad samoāņu valodā tiek izdots garstāsts “Sātaniskā pudele”!.. Stīvensonu pat sāk saukt par Tuzitalu (Stāstnieku) – un svēti tic, ka viņa seifā patiešām atrodas brīnumaina pudele ar tajā ieslodzītu nelabo.
[Kas attiecas uz pašu Stīvensonu, sākumā viņš pret ieziemiešiem ir augstprātīgs, uzskata tos par slinkiem un ar īsu prātu, kā jau mežoņiem. Taču ar laiku, iepazīstot viņu dzīvi tuvāk, viņš maina viedokli un kļūst par īstu vietējo draugu – t.p.]
Garstāsts daudzās vietās atgādina Balzaka “Šagrenādu”, taču nav tik smagnēja un ir vairāk dzīvi apliecinoša. Galvenais varonis, stāstnieka laikabiedrs ur cilvēks, ko tas nosacīti sauc par Keave. Reiz Keave iegūst brīnumpudeli. Tur sēdošais velns izpildīs jebkādu pavēli, taču pēc savas nāves pudeles īpašnieks, protams, nonāks ellē. Pudeli var pārdot citam, taču cena nedrīkst būt mazāka par to, par kādu viņš pats ir šo pudeli nopircis.
“Sātaniskā pudele” ir tikai viens no Stīvensona mistiskās prozas paraugiem. Viņu vienmēr ir interesējuši tautas ticējumi, leģendas, stāsti par gariem un miroņiem, kas atdzīvojas. Diemžēl, krievu valodā daudzi no šiem stāstiem joprojām nav izdoti.
Dzīve Vailimā dāvāja Stīvensonam jaunas idejas, vairoja viņa optimismu un spēkus. Taču atelpa izrādījās īsa. Pagāja tikai daži gadi – un atkal no kakla sāka tecēt asinis (kā Stīvensons mēdza jokot - “Asiņainā Džeka” vizītes), palika stīva labā roka... Viņš nepadevās un turpināja rakstīt savu , kārtējo, labāko, kā visi atzina, romānu. Ak vai, “Hermistona Virs” tā arī netika pabeigts.
Vēl iepriekšējā vakarā Stīvensons strādāja, bet 1984. gada 3. decembrī viņš redzēja, ka Fannijai ir ļaunas priekšnojautas. Pats viņš uzskatīja tās par muļķībām, centās nomierināt sievu un nokāpa pagrabā pēc burgundieša pudeles. Atgriezās, sāka palīdzēt Fannijai gatavot salātus... pēkšņi sagrīļojās un nokrita, bet pēc divām stundām nomira no asinsizplūduma smadzenēs.
Jūrnieks Roberts Lūisss Stīvensons tā arī neatgriezās mājās, Dzimtenē. Upolu sala kļuva par viņa otrajām un pēdējām mājām; bet pēc viņa nāves te turpina braukt tie, kas ciena “uz pakalniem aizgājušā mednieka” talantu. Ar gadiem daudz kas ir aizmirsies, un rakstnieka tēls ir daudz ko zaudējis, it kā palicis ar divām dimensijām. Stīvensons bija ļoti dažāds, gan kā cilvēks, gan kā autors.; viņš mīlēja labus jokus, tajā pašā laikā varēja nopietni spriest par nopietnākajām matērijām. Viņš šaubījās, meklēja, daudz strādāja, taču, diemžēl, daudz arī nepaspēja.
Viņš joprojām atgriežas pie mums, šis jūrnieks un mednieks – daudzi viņa teksti joprojām krieviski nav tulkoti [droši vien, latviski arī – t.p.]... pamēģiniet paskatīties no citas puses un sižetiem, kas pazīstami no bērnības. Varbūt jūs spēsiet tajos ieraudzīt īsto, dzīvo Robertu Lūisu Stīvensonu.
Vikipēdija.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Roberts_Luiss_St%C4%ABvensons
Salīdzinājumam - http://en.wikipedia.org/wiki/Robert_Louis_Stevenson
Mājas lapa.