Okeānā ir sastopami lieli dzīvnieki, no vaļiem un haizivīm līdz gigantiskiem kalmāriem, katrs no tiem zināmos apstākļos varēja tikt uzskatīts par jūras čūsku. Tā gadsimtu no gadsimta auga ticība jūras čūskai.

Arhibīskaps Olauss Magnuss uzrakstīja Romā, 1555. gadā Skandināvijas vēsturi, kurā ir stāsts par jūras čūskām. Tajos gados līdzīga satura grāmatām lasītāju bija daudz – notika intensīva Pasaules okeāna apguve, kuģi devās uz Ameriku un Indiju. Protams, ka atklātā jūrā iespēja ieraudzīt gigantiskus taustekļus ir lielāka, bet, ja nocirst vienu no tiem un parādīt biedriem, tad var izrēķināt tādas čūskas izmērus, kurai pieder tāds gabaliņš.

Arhibīskaps raksta par čūsku, kas dzīvoja jūrā pie Norvēģijas krastiem un dažreiz izrāpo krastā. Tā esot bijusi 60m gara un 6m diametrā. Ēda tā, ne vien zivis, bet arī vēršus, aitas, bet vislielāko baudu guva no zvejnieku un ganu aprīšanas.

Tālākos gadsimtos tikšanās ar jūras čūskām notika visai bieži, ne retāk kā mūsdienās tikšanās ar lidojošajiem šķīvīšiem, jo, lai kaut ko ieraudzītu, vispirms tam ir jānotic, pārējais ir sīkumi. Piemēram, leitnants Senfords no kuģa „Lēdija Kombermijera” 1879. gadā ieraudzīja 60 pēdu garu čūsku, drīz pēc tam vēl lielāku čūsku ar buldoga galvu ieraudzīja Adenas līcī. Tā kā Adenā nebija buldogu, tad ir skaidrs, ka nostrādāja tieši angļu iztēle.

Angļu zoologs Bernards Eivelmanss [autors kļūdās, viņš nav anglis – t.p.] ir izanalizējis ap 600 tikšanos aprakstu ar jūras čūskām, kas notikušas pēdējos 300 gados. Pusi viņš atmeta kā izdomas vai vienkāršas pārskatīšanās, bet pusi pieskaitīja tām, kuras vajadzētu pārbaudīt, lai gan nav zināms – kā.

No šādiem aprakstiem var minēt vienu, visai krāsainu un no pirmā acu uzmetiena – ticamu. Norvēģu misionārs Hanss Jegede devās sludināt uz Grenlandi 1734. gadā. „6. jūlijā no jūras parādījās briesmonis, - viņš raksta. – kas tik augstu bija pacēlies virs ūdens, ka viņa galva atradās augstāk par kuģa mastu. Purns viņam bija izstiepts uz priekšu, viņš sīca, līdzīgi valzivij, uz muguras bija redzamas platas peldspuras, ķermenis bija klāts ar stingru, grubuļainu ādu. Tā ķermeņa pakaļgals bija līdzīgs kā čūskai, bet, kad briesmonis ienira, tā aste parādījās virs ūdens. Tā garums bija tāds pat kā mūsu kuģim.”

1817. gadā jūras čūska parādījās Glosteras līcī Jaunanglijā (ASV). Tā kā no tām vietām pienāca vairāki ziņojumi un vēstules par čūsku krasta tuvumā, tad no Bostonas izbrauca komisija, kas pierakstīja aculiecinieku stāstus. Starp tiem bija arī škipera Ollena liecība: „Es, Solomons Ollens, škiperis no Glosteras apzvērot liecinu, ka redzēju dīvainu jūras dzīvnieku, kas man likās kā čūska. Redzēju es to Glosteras līcī. Man likās, ka čūska ir 90 pēdas gara un resna kā muca. Pats es tajā brīdī atrados 150 pēdu attālumā no tās. Galva tai līdzinājās klaburčūskas galvai, taču pēc izmēriem bija lielāka par zirga galvu. Pa ūdens virsmu tā kustējās lēnām, veicot apļus. Pēc tam tā ienira ūdenī un parādījās atkal 200 jardu tālāk. Tā bija tumši brūnā krāsā un nekādus plankumus uz tās es nepamanīju.”

Pavisam kopā komisija savāca vairākus simtus aculiecinieku stāstus, tajā skaitā arī pašas komisijas locekļu stāstus. 1817. gada augustā dīvainais radījums regulāri parādījās līcī, uz to vairākas reizes šāva, taču netrāpija, tika kalti plāni, lai to noķertu tīklos, taču, kamēr notika plānošana, čūska atstāja līci, pēc tam to vēl divas reizes bija redzējuši atklātā jūrā no garām braucošiem kuģiem.

Pilsētiņā bija bēdīgi. Tik žēl bija šķirties no atpazīstamības un tuvās slavas. Un pēkšņi kādam iešāvās prātā, ka ne jau velti čūska te tik ilgi uzturējās, ne citādi, tā bija atpeldējusi, lai izdētu olas. Lūk, ja izdotos atrast šīs olas, tad jūras čūskas noslēpums tiktu atrisināts!

Visi pilsētnieki metās uz piekrastes kāpām... Un re! Pēc trīs dienām krūmos tika atrasta un nogalināta trīs pēdas gara, tumša čūska. Taču, kā pierādīt, ka tas ir izšķīlies jūras briesmoņa mazulis? Te komisijas locekļi atcerējās, ka tad, kad čūska peldēja pie ūdens virsmas, tā izlieca muguru tā, ka virs ūdens parādījās pusriņķi, kas citiem bija likušies kā kupri uz čūskas muguras. Kad čūskulēnu apskatīja rūpīgāk, tad patiešām tam uz muguras atrada kaut ko kupriem līdzīgu.

Pilsētā sākās svētki, čūsku rūpīgi uzzīmēja, nosauca par Scilophis atlanticus un zīmējumus nopublicēja. Un tad visi ASV čūsku pazinēji ASV korī iekliedzās: „Tā taču ir melnā odze!”, kas pazudināja pilsētas reputāciju un ticību jūras čūskai.

Taču nav izslēgts, ka tieši jūras čūska bija atpeldējusi uz Glosteru, jo gribēja iepazīties ar cilvēkiem, taču bija spiesta līci atstāt, lai negribēja iet bojā no ļauniem šāvieniem.

Taču pats pazīstamākais stāsts, kas saistīts ar jūras čūsku, notika 1845. gadā. Tad tā atliekas varēja skatīt tūkstošiem ņujorkiešu. Izstāžu zālē Brodvejā kāds doktors Kohs bija izstādījis krastā izmestas jūras čūskas skeletu. Tas sasniedza 114 pēdu garumu un sastāvēja no bezgalīgas ribu rindas un gara mugurkaula. Čūska bija samontēta tā, kā to parasti redzēja un bija pierasts attēlot, - mugurkauls izliekts viļņiem un visai nelielā galva pacelta augšā.

Divas nedēļas doktors Kohs ievāca sudraba dolārus no publikas, bet tad par nelaimi uz zāli atnāca zooloģijas profesors Vimans, kas par šo notikumu bija uzzinājis no avīzēm. Tūlīt pat šis profesors paziņoja, ka čūskas zobi piederot zīdītājam, bet skelets ir sakombinēts no vairākiem skeletiem. Atlika tikai noteikt, kam tas pieder. Vimanam arī tas izdevās un viņš noskaidroja, ka kauli pieder fosilam vaļveidīgajam zeglodonam. Atmaskotais Kohs atzinās, ka ir savācis skeleta kaulus fosilo dzīvnieku kapsētā Alabamā.

No tiem laikiem jau ir pagājušas daudzas desmitgades, taču nav bijis tāds gads, kad neviens nav redzējis jūras čūsku. Diemžēl, kā lāsts, vajadzīgajā brīdī ir salūzuši fotoaparāti, plīsuši tīkli, tāpēc nav iespējams pierādīt, ka nenoķeramais rāpulis eksistē. Šādas tikšanās notiek arī mūsu dienās.

Jūras čūska ir gan milzu astoņkāja tausteklis, gan gigantisku zušu mazuļi, gan dziļūdens čūskas zivs, kas izmesta krastā... Pavisam nesen kanādiešu speciālisti veica pētījumus par to, kāds nosacīts lielums ir priekšmetiem, kas tiek novēroti pie ūdens virsmas, un izpētīja, ja siltā gaisa slānis atrodas virs ūdens, bet zem tā ūdens atdzesēts gaisa starpslānis, tad priekšmeti, kas atrodas ūdenī, tiek vizuāli vairākas reizes palielināti. Piemēram, valzirga galva pusmetra garumā liekas kā septiņus metrus gara. Šādi gaisa slāņi parasti izvietojas pirms vētrām un tiešām – nospiedošais vairākums novērojumu notiek pirms vētras.

Par jūras čūskas pasugu droši vien ir jāuzskata Lohnesas briesmonis Nesija – saldūdens jūras čūska, kas it kā mīt Skotijas ezerā Lohness. Kaut gan tā noķeršanai katru gadu tiek mobilizēti visdažādākie skaņu un priekšmetu uztvērēji un augstu attīstīto valstu tehnika, Nesija paliek nenotverama.

Jūras čūskas un krakena atšķirība no, teiksim, pūķa vai ehidnas ir tā, ka maza varbūtības daļa tomēr paliek, ka šāda būtne eksistē, tāpat kā sniega cilvēkam, kuru mēs bestiārijā neieslēdzām, tāpēc ka zem šī tēla iespējams slēpjas pirmatnējais cilvēks vai kāds nezināms cilvēkpērtiķis un tajos nav nekā pasakaina.

Vispār, cerības, ka jūrā varētu atklāt kādu lielu reptili ar katru dienu samazinās. Nav izslēgts, ka briesmonis, kas tik cītīgi grozījās Glosteras līcī 1817. gadā, bija pēdējā jūras čūska, kas cerēja uz cilvēku palīdzību un tā arī to nesaņēma... Lai gan par to es lasīju Džona Kristofera fantastiskajā stāstā. Tur jūras čūsku, kas steidzas pie cilvēkiem, vispirms nogalina un tikai tad saprot, ka kaut kas nav tā...