Brīnišķīgās nākotnes solījumiem gribējās ticēt kaut vai tāpēc, ka vismaz viena fantāzija kļuva par realitāti uzreiz. 1957.gada 4.oktobrī latviešu valodā vārdu „pavadonis” sāka lietot pavisam jaunā nozīmē. Pirmā kosmiskā aparāta palaišana presē tika pieminēta un atgādināta mēnešiem ilgi bez apstājas. Pēc tam, kad novembrī startēja otrais pavadonis ar suni Laika, pāris gadu Latvijā bija iespējams iegādāties suņa vārdā nosauktās cigaretes. No oficiālā viedokļa padomju kosmosa programma bija tik svarīga, ka, sagaidot 1958.gadu, svētku eglīšu galotņu zvaigzne tika aizstāta ar raķeti. Turpmākajos gados padomju pavadoņu starti bija reti, taču katrs no tiem izpelnījās tikpat lielu uzmanību kā partijas kongresi. Plašsaziņas līdzekļi dienu no dienas atkārtoja, ka cilvēces uzplaukums ir atkarīgs no kosmosa lidojumiem. Kāpēc tieši kosmosa, netika paskaidrots, taču cerību un vispārējā optimisma laikmetā neviens šo jautājumu neuzdeva. Nebeidzamās propagandas rezultātus varēja redzēt 1961.gada 12.aprīļa pēcpusdienā, kad Latviju apskrēja ziņa par pirmo cilvēka lidojumu kosmosā. Kā Maskavā, tā arī Rīgā efekts bija pilnīgi vienāds. Milzu pūlis bez īpaša mudinājuma vai nodomiem sapulcējās pilsētas centrā un sarīkoja spontānu sajūsmas izrādīšanu. No demonstrantu, galvenokārt jauniešu un studentu, izdarībām varēja secināt – viņi ir svēti pārliecināti par iespēju aizlidot kosmosā jau pēc dažiem gadiem un tic, ka visi stāsti par drīzo nākotnes laimi patiešām piepildīsies. Bija jāpienāk 1965.gadam, pirms iestājās apnikums un cilvēki saprata, ka tieša praktiska labuma no pavadoņiem viņiem tik drīz nebūs. Taču vēl gadus desmit gandrīz katrs vīriešu dzimuma bērns sapņoja izaugot kļūt par kosmonautu.

Šeit stāstījumu nākas palēnināt un pieminēt divas laikmeta robežšķirtnes. 1960.gada maijā padomju pilsoņi uzzināja par vēl vienas naudas reformas uzsākšanu. Šoreiz apmaiņas pasākumi bija maigi, neviens neko nezaudēja un jauno naudaszīmju saņemšanai laika pietika. Sākot ar 1961.gada 1.janvāri Padomju Savienības naudas vienības skaitliskā izteiksme tika samazināta desmit reizes, citiem vārdiem, desmit vecie „pirmsreformas” rubļi nu kļuva par vienu rubli. Naudas apmaiņa noslēdzās martā. Galvenokārt tas tika darīts valsts prestiža nolūkos, lai vairāk vai mazāk pēc pirktspējas pielīdzinātu vienu rubli vienam dolāram. Tādēļ, sākot no šīs rindkopas, visas turpmākās tekstā minētās cenas un algas tiek dotas atbilstoši to jaunajiem lielumiem, visas iepriekšējās – pēc to pirmsreformas lielumiem. Autors lūdz lasītāju īpaši pievērst uzmanību šim faktam, kas jau daudzkārt bijis par iemeslu pārpratumiem vēstures tematikas publikācijās. Turpinot runāt par reformu, jāpiemin, ka pavisam negaidīti par lieliem ieguvējiem no šī notikuma izrādījās visi „melno” kapeiku krājēji, jo monētas ar nominālu līdz piecām kapeikām netika nomainītas pret jaunām un tādējādi kļuva tieši desmit reizes vērtīgākas, lai gan nav ziņu, ka no tā kāds būtu guvis īpašu labumu. Sērkociņu kārbiņa, par kuru agrāk prasīja astoņas vecās kapeikas, nu maksāja vienu jauno, un daži to uzskatīja par slēptu cenas celšanu. Par divām kapeikām vēl ilgus gadus varēja piezvanīt no ielas telefona automāta. Trīs kapeikas maksāja vairākums dienas avīžu kā latviešu, tā arī krievu valodā. Pēc oficiālās statistikas datiem, divas trešdaļas Latvijas strādnieku tobrīd pelnīja mazāk par 100 rubļiem mēnesī un tikai pāris procentu vairāk par 200. Algas zem 60 rubļiem 1961.gadā tika atbrīvotas no nodokļiem, gadu vēlāk minimālā alga rūpnīcās bija 40 rubļi. Viens no reformas pasākumiem bija 1960.gada beigās darbu sākušie valsts dārgmetālu uzpirkšanas punkti, kur varēja saņemt 52 kapeikas par cara laika sudraba rubli un 60 kapeikas par piecu latu monētu.

1961.gada 21.martā Latvijas vadošais laikraksts „Cīņa” pārsteidza lasītājus ar ievadrakstu, kur tika nosodīti „novecojušie” Līgo svētki. Pēc būtības šis paziņojums nebija vērsts pret latviešiem vai latviskumu un tikai turpināja pirms trim gadiem aizsākto reliģijas apkarošanas kampaņu. Pēc kristietības apspiešanas valsts represijas bija nonākušas līdz jebkuriem svētkiem pat ar vismazāko sākotnējo reliģisko zemtekstu, pat ja svinētāji par to vairs neatcerējās. Neierobežota senču paradumu un tradīciju ievērošana arī bija atļauta vien Sibīrijas klejotājiem, kurus uzskatīja par neglābjamiem mežoņiem. Pret Līgo svētku svinētājiem turpmāk, līdz 1965.gadam ieskaitot, izturējās kā pret ļaunprātīgiem publisku dievkalpojumu noturētājiem. Jāņu diena bija parasta darbdiena, un iestāžu un uzņēmumu vadītājiem tika uzlikts par pienākumu vērot, lai latviešu tautības darbinieki tieši šajā dienā ierodas darbā bez nokavēšanās un neizrāda noguruma pazīmes. Jāņu siers veikalos un tirgos turpmāk bija jādēvē par lauku vai zemnieku sieru, kas kļuva par iemeslu anekdotēm, ka svētku aizliedzēja Arvīda Pelšes dēļ jāņogas būs jāsauc par arvīdogām. Jau uz nākamajiem 1962.gada Jāņiem varas iestāžu cīņas spars ievērojami apsīka, jāņuzāļu un vainagu tirdzniecība tikpat kā netika traucēta un ugunskuru izārdīšanas reidus milicija izbeidza. Taču vēl vieni svētki nu bija pazuduši no kalendāra un iedzīti pagrīdē tāpat kā reliģiskās svinības pirms tam, atstājot aiz sevis tukšumu. Mēģinājumi aizstāt tos ar pareiziem un visādi veicinātiem bērnības, pilngadības un ražas svētkiem, kā arī no 1963.gada ieviesto svinīgo laulības reģistrācijas ceremoniju bija neveiksmīgi, lai gan pret pašām svinību reizēm, it īpaši kristības aizstājušajiem bērnības svētkiem, ļaudis neiebilda.

Pa to laiku laukos ienāca arī citas, krietni pozitīvākas pārmaiņas. Pirmā no tām bija elektrifikācija, kas līdz 1962.gadam aizsniedza pat nomaļākos apvidus. Lauku mājās, kas līdz tam bija dzīvojušas petrolejas lampu blāvajā gaismā un rudens naktīs nespēja redzēt tālāk par dažiem metriem no lieveņa, līdz ar spuldzīti sākās patiesi jauns laikmets. Elektrībai dažus gadus vēlāk sekoja televīzija, jo līdz 60.gadu vidum bija ierīkota retranslatoru sistēma. 1963.gada maijā Latvijā bija 567 tūkstoši radioaparātu un 150 tūkstoši televizoru. Ar 1962.gada 1.janvāri tika atcelta radio un televīzijas obligātā abonentmaksa, pievienojot aparātu cenām vairāku gadu abonēšanas summu. Televīzijas programmas, it īpaši populārākās filmas un sporta raidījumus, lauki tagad redzēja vienlaikus ar pilsētām. Ja par 1960.gada olimpiādi Romā Latvijā, kā iepriekš, uzzināja no avīzēm, 1964.gada ziemas spēles Insbrukā bija pirmās, ko ar jauno „Intervīzijas” sistēmu translēja lielākajā daļā Eiropas. No tā cieta saviesīgā dzīve, jo vakaros, kad bija gaidāms īpaši interesants raidījums, lauciniekus bija grūti pierunāt apmeklēt pasākumu sava kolhoza klubā. 1962.gadā Latvijas starppilsētu autobusa līniju kopgarums sasniedza 50 tūkstošus kilometru – pirmā vieta pēc blīvuma visā Padomju Savienībā, lai gan smagās tehnikas trūkuma dēļ aizputinātie ziemas ceļi nereti kļuva nepārvarami. 60.gadu sākumā rajonu centros un arī lauku apdzīvotajās vietās tika uzsākta aizvien intensīvāka jaunu universālveikalu, ēdnīcu un kinoteātru ēku celtniecība. Ar 1961.gadu strādnieku vecuma pensijas pakāpeniski sāka attiecināt arī uz kolhozniekiem. Pagaidām gan tās varēja saņemt tikai tur, kur saimniecības budžets atļāva, galvenokārt zvejnieku kolhozos. Laukos darba samaksa visus 60.gadus joprojām pieauga lēnām, un pat ciema padomes priekšsēdētājs saņēma tikai 60 rubļus mēnesī. Līdz ar labām ziņām 60.gadu sākums nesa laukiem vēl tagad nepārvarētas sērgas. Mežos ieviesās ērču encefalīts, kura izplatībā vainoja jenotsuņus. Latvijas kartupeļi iegaršojās arī no Amerikas atnākušajām Kolorado vabolēm, un tās iekārtojās šeit uz palikšanu. Tikai vērīgākie ļaudis pievērsa uzmanību ziņai, ka Priekuļu selekcijas stacija sāk izmēģinājumus ar perspektīvu lopbarības augu, ko sauc par Sosnovska latvāni.

Brīdī, kad rūpniecības preču un mājokļa iegūšanas grūtības sāka pamazām atkāpties, par sevi atkal atgādināja pārtikas krīze, kas no lauku veikaliem nekad tā īsti nebija aizgājusi. 1962.gada 1.jūnijā visā Padomju Savienībā valsts tirdzniecībā liellopu gaļas cena tika pacelta no 1,50 uz 2 rubļiem kilogramā, cūkgaļas cena – no 2,25 uz 3 rubļiem. Strādnieku vidējā alga joprojām nepārsniedza 60 – 70 rubļu, tādēļ pilsētnieku slēptā neapmierinātība bija ievērojama. Naftas cenu krišanās dēļ valūta, par ko iepirkt pārtiku ārzemēs, vairs nebija pieejama. Lai kaut kā glābtu situāciju, PSRS iesaldēja visu ievērojamāko celtniecības objektu plānus un pārtrauca par mazsvarīgām uzskatītu preču importu. Veikalos brīvi pieejamas angļu kurpes un labs franču konjaks par 9 rubļiem aizgāja pagātnē, tiklīdz preču krājumi izsīka. No 1300 pieprasītajiem medikamentu veidiem Latvijā no Maskavas piegādāja vien 800. Tā paša gada vasarā Krievijā un Kazahstānā bija graudaugu neraža, un pirmo reizi kopš 1956.gada, kad steigā tika uzartas „neskartās zemes”, radās reāli bada draudi. 1962.gada 4.oktobrī Maskavā pieņēma lēmumu ierobežot maizes pārdošanu veikalos, un dažu nedēļu laikā Latvijas tirdzniecības vietās vienam cilvēkam sāka izsniegt ne vairāk kā kilogramu maizes un miltu produktu. Ēdnīcās tika pārtraukta par senu un cienījamu padomju tradīciju uzskatītā bezmaksas maizes trauku novietošana uz galdiņiem, kas iepriekšējos gados bija glābusi ne mazumu izbadējušos studentu. Tagad gabaliņš ēdnīcas maizes maksāja vienu kapeiku. Gaļas un zivju vietā 1962. – 1964.gada veikalu plauktos bija atrodami gandrīz vienīgi pārtikas surogāti – gaļas atkritumu un sojas maluma „plaušu” desa par 50 kapeikām kilogramā, no maltas okeānos nozvejoto vaļu gaļas ražotā „kita” desa par rubli kilogramā un zivju kotletes par 40 kapeikām kārbā. Protams, vēl dažus gadus veikalos varēja nopirkt Kamčatkas krabju konservus un sarkanos ikrus, bet restorānu apmeklētājiem bija pieejami pat melnie ikri, taču to dārdzība pārsniedza parastā cilvēka pirktspēju.

1963.gadā neraža atkārtojās vēlreiz, un auglīgākie PSRS dienvidu labības lauki pārvērtās tuksnešos. Ja neskaita ražas zudumus, valsts apcirkņos, rēķinot uz katru iedzīvotāju, nonāca tikai nedaudz vairāk par pusi no labības daudzuma, kādu Krievijas impērijā ievāca 1913.gadā. Vēl pirms tam, pavasara mēnešos, Latvijā bija vērojami par ikdienas sastāvdaļu kļuvušie piena, olu, alus un daudzu citu produktu deficīta viļņi, kuru dēļ pilsētniekiem nācās iztikt ar krietni dārgāko tirgus piedāvājumu, kur speķis tobrīd maksāja vismaz četrus rubļus. Ar 1963.gada septembri tika ieviests miltu pārdošanas aizliegums. Rudenī baltmaize kļuva par delikatesi, un tikai skolu bērniem un slimniekiem deva tiesības iegādāties par sešām kapeikām vai saņemt pusdienās nelielu, pēc Krievijas parauga ceptu kviešu maizes klaipiņu, pēc tā oriģinālā nosaukuma „saiku”. Dažbrīd pilsētu veikalos nebija atrodams pat formas rudzu maizes „ķieģelis” par 12 kapeikām. Maizes kombināti saņēma atļauju uz laiku mainīt valsts standarta maizes cepšanas receptūru un pievienot baltmaizei lētākas piedevas, zirņu miltus ieskaitot. Tas kļuva par iemeslu gada anekdotei, pēc kuras, „kā stāsta, maizei sākuši pievienot miltus”. 18.novembrī Rīgā izplatījās baumas, kas pārspēja pat runas par pirms trim dienām izdegušo Valsts filharmonijas jeb Lielās Ģildes ēku – naktī kāds iekāris baltmaizi Ļeņina pieminekļa roka! Neraugoties uz jauno, paaugstināto cenu, 3,50 rubļu kilogramā, veikalos bija grūti atrast arī sviestu. Tā vietā prese centā pierunāt iedzīvotājus ēst briesmīgas kvalitātes cepšanai nederīgu padomju margarīnu, kas maksāja 1,80 rubļu. Baltmaizes un miltu deficīts turpinājās līdz 1963.gada beigām, problēmas ar pārējiem produktiem – aptuveni līdz 1965.gadam, kad ASV un Kanādā izdevās iepirkt pietiekami daudz pārtikas un lopbarības graudu. Kopš tā laika gandrīz katrs baltmaizes klaipiņš latviešu ģimenes pusdienu galdā bija sācis savu ceļu kaut kur Ziemeļamerikā.

Pārmaiņu gaisotne mainīja jauno un nemierīgo ļaužu sabiedrību. Par vēl vienu laikmeta lūzuma punktu kļuva 1959.gadā Maskavā notikusī ASV nacionālā izstāde, kur pārsteigtie padomju cilvēki ieraudzīja tobrīd pārticības līmeņa virsotnē esošās amerikāņu sabiedrības jaunākās plaša patēriņa preces. Par populārāko modes deju Krievijas un arī Latvijas pilsētas kļuva rokenrols, pie kura mūsu zemē pierada daudz ātrāk, jo vēl dzīvi bija pēckara svinga dejošanas paradumi. Pāris gadu vēlāk, smeļoties iedvesmu par amerikāņu darba tautas paradumu uzskatītajā „hičhaikingā”, varas iestādes nolēma veicināt „autostopa” tūrismu, izsniedzot klubu biedriem īpašus šoferiem atdodamus prēmijas talonus. Smagnēji oficiālās gaisotnes dēļ šī iniciatīva panīka dažu gadu laikā. 1961. – 62.gadā, vienlaikus ar Ameriku, arī Latvijā daži sportiski ļaudis sāka virpināt ap jostasvietu hulahupa riņķi. Padomju pilsētās, tajā skaitā arī Rīgā, 1959.gadā sāka uzstādīt Hruščovu Amerikā tik ļoti sajūsminājušos preču tirdzniecības automātus, kuros varēja nopirkt cigaretes, alu un gāzēto ūdeni. Padomju Savienībā iestājās un nekad vairs neapsīka īsts un neviltots ASV ražojuma lietu kults, ko vēl jo vairāk veicināja vidējās paaudzes patīkamās atmiņas par kara un pēckara gadu amerikāņu humānās palīdzības produktu augsto kvalitāti. Atšķirībā no Latvijas, kur daudzi saņēma radu sūtītas paciņas, Krievijā kāroto amerikāņu mantu bija maz un tās nācās iegūt, veicot nelikumīgus darījumus ar jūrniekiem vai ārzemju tūristiem. Veidojās jauns melnais tirgus un šī tirgus aristokrātija – gados jauni ļaudis, kas tika pie turības kā ievesto mantu un valūtas liela apmēra spekulanti. Jau 50.gadu beigās šādās aprindās kļuva par paradumu kā pazīšanas zīmi valkāt tikai ASV vai izņēmuma gadījumā kādā Rietumeiropas valstī ražotu apģērbu. Maskavā un Ļeņingradā amerikāniskā paskata pagrīdes tirgoņus drīz vien sāka dēvēt par „štatņikiem”, un līdz 60.gadu sākumam šāds apzīmējums ieviesās arī Latvijā. Pēc 1961. – 62.gada visas PSRS mēroga nežēlīgajām represijām pret valūtas spekulantiem, kuru blakusefekts Latvijā bija lielo krāmu tirgu pilnīga un galīga slēgšana, kriminālo spekulantu aprindas pārstāja izrādīties tik publiski, un gods saukties par „štatņikiem” vismaz Latvijā pārgāja pie jebkuriem īpaši labi pelnošiem vai radu apgādātiem vīriešu kārtas jauniešiem, kas spēja izdaiļot Rīgas bulvārus ar savu amerikāņu ražojuma garderobi.

Krietni mazāk turīgajās studentu un bohēmas aprindās modē nāca tā sauktais „franču” stils ar pašu gatavotiem aksesuāriem un nebeidzamu sēdēšanu kafejnīcās, ko Latvijā īpaši iedvesmoja 1963.gadā uz ekrāniem izlaistā franču filma „Babete dodas karā”. 60.gados bezdarbīgi aktīvie Rīgas kultūras inteliģences ļaudis un viņu sajūsminātie līdzskrējēji centās pulcēties atbilstoši profesionālajai piederībai. Kirova (Elizabetes) ielas „Jaunība” sanāca dzejnieki, par „Skapi” nodēvētajā viesnīcas „Rīga” bezlogu bārā tūlīt pēc tā iekārtošanas 1966.gadā – aktieri, bet 1962.gadā Vaļņu ielā atvērtajā un itāļu kafijas automāta Casino dēļ par „Kazu” iesauktajā kafejnīcā „Sputņik” – mākslinieki. Neitrālās zonas lomu, kur visām minētajām profesijām svinēt radošos pasākumus, kā tautā teiktu, „divu (mugurpušu) attālumā”, pildīja „Piena restorāns”, kas atradās mūsdienu viesnīcas „Latvija” galvenās ieejas vietā. Sēžot pie pīrādziņiem par sešām un kafijas par astoņām vai deviņām kapeikām, retu reizi atļaujoties nopirkt pārdesmit kapeiku vērto kūku vai trīs rubļu ungāru „tokajieti” visai kompānijai, jaunie ļaudis kaldināja nebijušus plānus un būvēja gaisa pilis, cenšoties nedomāt par caurajām kurpēm. Tā kā sviedrainā darbā aizņemti ļaudis memuārus rakstīja retāk, šodienas atmiņu lasītājiem tiek uzspiestas 60.gadu kafejnīcās sēdētāju fantāzijas, ka daži simti, labākajā gadījumā pāris tūkstošu vieglas dzīves tīkotāju noteica sešsimt tūkstošu Rīgas sabiedrisko dzīvi. Atšķirībā no Krievijas lielpilsētām Rīgā pa īstam tā arī neieviesās vēlāk par „šestidesjatņiku” vai sešdesmito gadu paaudzi nodēvētās jaunās inteliģences strāvojums, kura pārstāvji līdz 60.gadu beigām mētājās starp galēji labēju un galēji kreisu ideju atzīšanas posmiem, vienlaikus pārtiekot no pašu vai draugu augsti stāvošu tētiņu sagādātajām privilēģijām un algām un pamanoties redzēt pasauli tikai caur Maskavas literāro žurnālu „rozā brillēm”. Šādu viltus naivumu Latvijā varēja atļauties vien kara apgabala štāba virsnieku bērni un kultūras darbinieki ar īpaši lieliem honorāriem.

Ar tik tālejošiem nākotnes sapņiem neapgrūtinātā pilsētu jaunatne daudz vairāk pārdzīvoja „Moskovskaja osobaja” degvīna cenas celšanos no 2,39 uz 2,62 rubļiem. Pudeli degvīna bija pierasts izdzert, piekožot vien mazo kausēto sieriņu par deviņām kapeikām. Uzkožamo trūkumu saviesīgās dzīrēs aizstāja dziesmas un mūzika. Ballītes bija arī vienīgā iespēja meklēt daiļā dzimuma labvēlību, jo izņemto pirmslaulību un ārlaulības grēkošanu, citu nejaušu sakaru iespēju nebija. Pērkama mīlestība Hruščova laiku Latvijā bija pieejama vai nu tik dārgi, ka to varēja atļauties tikai ārzemnieki vai jūrnieki ar importa dāvanām, vai arī tik netīros kaktu zaņķos, ka pie pilna prāta esošs cilvēks tur negāja. 1r 1962.gadu par obligātu katra sevi cienoša jauna cilvēka sadzīves piederumu kļuva vietējā izlaiduma pārnēsājamais radioaparāts „Spīdola”, kas ļāva klausīties ārzemju mūziku arī brīvā dabā. Pārnēsājamie radio Padomju Savienībā tika ražoti jau vairākus gadus, taču sākotnēji tie bija noderīgi vien vietējo staciju uztveršanai. Pirmās sērijas „Spīdola” maksāja strādnieka mēne1salgu – 73,40 rubļu un ar kabatas lukturīša baterijām darbojās aptuveni 50 stundas. Latvijā šie radioaparāti sākotnēji bija milzu deficīts, jo PSRS tirdzniecības ministrija pirmos gados ļāva tos pārdot galvenokārt Sibīrijā, kur, kā vēsta baumas, dažas klejotāju ciltis turpmāk visus radio sauca par spīdolām. Aktīvākie mūzikas cienītāji centās iegūt īpašumā „Spīdolas” eksporta variantu ar papildu diapazonu, kura cena melnajā tirgū bija pat divas reizes lielāka. Pirmie padomju laika lenšu magnetofoni (kaseti izgudroja 1964.gadā, un PSRS tā nonāca vēl gadus piecus vēlāk) bija neērti, tādēļ savu popularitāti vēl kādu laiku saglabāja tā saucamie „rentgena ieraksti” – 78 apgriezienu ātruma skaņuplates uz izlietotas slimnīcas rentgena filmas. Tās, izmantojot no Vācijas ievestas „trofeju” iekārtas, kopš 1947.gada izgatavoja Maskavas un Ļeņingradas pagrīdes uzņēmēji un savukārt jau Rīgā izplatīja sīktirgotāji Centrālā universālveikala apkārtnē.

Par 50. – 60.gadu ikdienas ēnas pusi rūpējās tikko pieauguši nervozi ļaudis, kurus avīzēs dēvēja par huligāniem. Šī vārda izcelsme meklējama Londonā, kur jau pirms pārsimts gadiem viena no iecienītākajām angļu aristokrātu izklaidēm bija nejauši sastaptu abu dzimumu garāmgājēju nežēlīga piekaušana. 19.gadsimtā kungu aprindas atteicās no šādām izdarībām, toties tās kļuva populāras vienkāršās tautas vidū. Par vienu no bīstamākajām vietām Londonā šajā ziņā tika uzskatīta īru imigrantu Hūlihenu iebraucamā vieta, un visus aptrakušos pilsētas dauzoņas sāka dēvēt šajā uzvārdā. 20.gadsimta sākumā Krievijā pilsētu nomaļu kaušļus parasti dēvēja par „gopņikiem”, pēc Pēterburgas galvenās naktspatversmes G.O.P. izkārtnes, taču, sākoties pilsoņu karam, vietējās izcelsmes apzīmējumu attiecināja uz laupītāju recidīvistu bandām, bet par huligāniem turpmāk sauca visus nedarbus pastrādājušos padomju pilsoņus, kuru pārkāpumi netika iekļauti nopietno noziegumu statistikā. Līdz pat 50.gadu sākumam vispārējais noziedzības līmenis Padomju Savienībā bija tik augsts un draudošs, ka uz bruņoto bandu zvērību fona huligānu ālēšanās šķita mazsvarīga. Taču, tiklīdz situācija stabilizējās, kļuva skaidrs, ka varas iestādes gaida vēl neredzēta problēma. No 1947. līdz 1956.gadam PSRS kriminālajā statistikā ar vārdu „huligānisms” apzīmēto noziegumu skaits trīskāršojās. Mazāk nekā desmito daļu no šiem pārkāpumiem, uz kuriem attiecināja gan rupju lamāšanos, gan smagu ievainojumu nodarīšanu, pastrādāja klaidoņi ar kriminālu pagātni. Pārējie bija ļoti parasti, galvenokārt gados jaunāki cilvēki ar noteiktu darba un dzīves vietu. Uz nelietību pastrādāšanu viņus vedināja vecākās paaudzes lielīgās runas par nesodīti izdarītajiem noziegumiem abās frontes pusēs un tikko radusies „padomju kriminālā folklora”.

Latvijā, par laimi, huligānisma incidentu līmenis 50.gadu beigās bija gandrīz divas reizes zemāks nekā Krievijā, un mūsu zemē ļoti lēni ieviesās tādi apradumi kā dusmu izgāšana, ietriecot nazi pirmā sastaptā pretinieka vēderā. Šeit ļaudis joprojām uzskatīja par ko ārkārtēju un rakstīja avīzēm, ja tika rupji apsaukāti, nākot mājās no koncerta. 1957.gadā ieviesās „sutkas” – pēc tiesas lēmuma uzlikts arests no trim līdz piecpadsmit diennaktīm ar piespiedu izmantošanu sabiedriskajos darbos – vairumam blēņdaru mūsu zemē joprojām bija vērā ņemams sods. Līdz ar huligānisma pieaugumu 1960.-61.gadā darbavietās un izpildkomitejās izveidoja formāli uz diviem gadiem vēlētas biedru tiesas, kas drīkstēja viegli sodīt noteikumu un uzvedības normu pārkāpējus. Vērojot nemierīgās vakara ielas, iedzīvotāju vairākuma acīm palika nepamanītas lielās pārmaiņas Latvijas noziedzīgajā pasaulē. Lai cik bīstamas būtu vietējās izcelsmes pēckara gadu pilsētu un mežu bandas, to dalībnieki bija uzauguši 30.gadu Latvijas policejiskās kārtības apstākļos un tādēļ pēc pašu gribas izstrādājuši nerakstītus noteikumus, kas, cita starpā, ierobežoja bezjēdzīgu vardarbību. Noziegumi tika pastrādāti ar noteiktu mērķi un noteiktās vietās, 40.gadu beigu pilsētnieks, kas pārzināja savas dzīvesvietas apkārtnes paradumus, riskēja krist tikai par nejauša uzbrukuma upuri. No maznozīmīgas noziedzības pārtiekošās pašpuiku kopas, kuras „kontrolēja” savu pilsētas rajonu vai pat dažus kvartālus, neizturēja sadursmi ar mežonīgo jauno organizēto kriminālo pasauli, kas ielauzās Latvijā no austrumiem un atteicās ievērot jebkādu „goda kodeksu”. 50.gadu pašpuikām, kas nespēja kļūt par tikpat bīstamiem zvēriem, atlika vien sākt valkāt bobrenes un nodarboties ar sīko huligānismu ballīšu laikā. Apkārtnes saimnieku vietā 60.gadu sākuma strādnieku kvartālu rajonos bija palicis vien pa bariņam „drūmo zēnu”, kas spēja nobiedēt tikai mazgadīgos.

No pilnīga sabiedriskās kārtības sabrukuma Latviju 50.gadu sākumā paglāba vien iepriekš minētais pēckara noziedzības izsīkums Padomju Savienībā. 50.gadu noziedznieki „lēģeru” vietā sāka nonākt cietumos, kur vairs nebija iespējams ātri savākt „karadraudzi” un atrisināt visas problēmas, nogalinot nevēlamas personas. Jaunajai noziedzības līderu paaudzei tagad nācās likt lietā prātu un izmanību, un veco rīkļurāvēju vietu kriminālās pasaules priekšgalā ieņēma nevardarbīgo „profesiju” speciālisti – kramplauži un finanšu un kāršu spēles afēristi. Agrākās, vēl no Krievijas impērijas mantotās kriminālo un rangu nodarbju hierarhijas vietā kriminālā pasaule kļuva neskaidra pat tās aktīvajiem dalībniekiem. Laiks, kad vienīgais nelikumīga labuma gūšanas avots bija valsts iestāžu kases un noliktavas, aizgāja pagātnē. 50. – 60.gadu Padomju Savienībā strauji auga privātpersonu turība un ar valsti nesaistītas preču plūsmas. Ietekmīga noziedznieka ikdienas centrā tagad vairs nebija trakulīga laika pavadīšana atbilstoši brālības tradīcijām, bet gan naudas iegūšana, ar kuru nu varēja nopirkt kā cieņu, tā arī vietu hierarhijā. Mainījās pat krievu valodas kriminālžargons, agrākās ceļojošo pauninieku „ofeņu” runas vietā pieņemot pilsētu muzikantu un spekulantu lietotos vārdus un frāzes. Tas, ko Latvijas mierīgie iedzīvotāji uzņēma kā vienveidīgu un netīkamu noziedzīgo pasauli, 60.gadu sākumā patiesībā bija trīsdaļīgs „ķīselis”. Redzamajā virsotnē atradās šaurs, galvenokārt ārpuslatvijas izcelsmes nelegālo komersantu un citu kriminālo profesionāļu loks, ieskaitot Jakutijas dimantu tirgoņus, kuri katru vakaru aizpildīja vairākus no Rīgas restorāniem. Lai gan reti kurš tolaik tam ticētu, daudzi no viņiem bija ar varas un armijas iestādēm saistīti ļaudis, kas izmantoja sev par labu ierēdņu naudaskāri. Viņu lielākais posts bija nepieciešamība slēpt savu bagātību, baidoties, ka 1961.gadā ieviestais nāvessods par valūtas operācijām var tikt attiecināts arī uz citiem noziegumiem.

Visvieglāk ļaudis ar kriminālu pagātni varēja sastapt tā saucamā „101 kilometra” apdzīvotajās vietās un to apkārtnē. Šis jēdziens nāca no kāda 1951.gada likuma, kas aizliedza personām ar sodāmību apmesties tuvāk par 100 kilometriem no Maskavas un Ļeņingradas. Attiecībā uz republiku galvaspilsētām lieguma zona bija samazināta līdz 50 kilometriem, taču praksē varas iestādes neiebilda, ja sodu izcietušie dzīvo tikai nedaudz ārpus pilsētas robežas. Līdz ar to ap Rīgu, īpaši ceļu un dzelzceļu tuvumā, sāka veidoties vesela neredzama paaugstinātas kriminalitātes josla, kur nācās samierināties ar ne vienmēr patīkamiem kaimiņiem. Gandrīz tik pat lielas rūpes par iedzīvotāju morālo tīrību šajā laikā bija vērojamas Kurzemes pierobežas joslā, īpaši Liepājā un Ventspilī. Pavadot brīvībā laiku līdz nākamajam cietumsodam, recidīvisti, kam nebija paveicies atrast stabilu ienākumu avotu, vārda tiešā nozīmē nodarbojās ar pasaku sacerēšanu, muļķojot lētticīgus klausītājus ar stāstiem par kriminālistu nerakstītajiem „noteikumiem”, kas 60.gados, snauduļojot cietumu kamerās, vēlreiz tika mainīti līdz nepazīšanai pat mutvārdu izklāstā. Savukārt lielākā daļa 60.gadu sākuma huligānu un „žuļiku” bija vēl 30 gadu vecumu nesasnieguši censoņi ar mīnusa zīmi, kas šajā cerību un pārmaiņu laikā savu nākotnes sapņu piepildījumu meklēja noziedzībā. Lielisks piemērs tam bija Latvijā tobrīd plaši apspriestā Nadziņa banda, kas no 1963. līdz 1965.gadam nodarbojās ar zādzībām un slepkavībām kā ienesīgu rūpalu un līdz aresta brīdim 1965.gada augustā paguva pastrādāt aptuveni 50 noziegumu. Nopietnākās tālaika noziedzības problēmas, lai cik dīvaini tas neliktos, bija saistītas ar 1961.gadā uzsākto Pļaviņu HES būvi. Šāda apmēra objektus Padomju Savienībā vismaz līdz 60.gadu vidum būvēja, izmantojot bijušo noziedznieku celtnieku brigādes, kas ceļoja pa visu valsti. Turpmākos četrus vai piecus gadus, līdz dambis bija pabeigts un vairums celtnieku devās tālāk, tuvākajā apkārtnē līdz pat Rīgai un Jelgavai bija vērojams kopš pēckara gadiem neredzēts noziedzības uzliesmojums, ieskaitot īpaši zvērīgas slepkavības.

1964.gadā Latvija piedzīvoja ne mazumu tik vētrainam laikmetam piedienīgu jaunumu. Aprīlī uz Amatas notika pirmās tobrīd visā PSRS pēkšņu popularitāti ieguvušās ūdenssacensības. Jūnijā, reliģijas apkarošanas kampaņas izskaņā tika uzsākta cīņa pret nevēlamām sadzīves tradīcijām un augstskolās ieviesa zinātnisko ateismu. Augustā vecās lauku dzīves un saimniekošanas beigas apliecināja Lauksaimniecības ministrijas rīkojums par desmit tūkstošu zirgu „realizāciju gaļā”, un braukšana ar ratiem sāka kļūt par eksotiku. Rīgas centrā atvēra tobrīd katrai padomju lielpilsētai obligāto universālveikalu „Bērnu pasaule”, kurā turpmāk daudzas stundas bija lemts pavadīt gan pāris nākamo paaudžu bērniem, gan viņu vecākiem. Studentiem pirmo reizi pēc vairākiem gadiem vairs nebija jāpilda obligātās darba apmācības klaušas. Netikumīgiem ģimeņu tēviem bija paredzēts vēl viens laikmeta jaunvārds – alkoholiķu darba – ārstniecības profilaktorijs, kas Latvijā tika atvērts kā Padomju Savienībā vēl neredzēts eksperiments. Taču gada galvenā ziņa nāca no Maskavas. 1964.gada oktobrī veiksmīga apvērsuma rezultātā par PSRS galvu Hruščova vietā kļuva Leonīds Brežņevs – 20.gadsimta Krievijas politiskais līderis. Līdz gada beigām un arī pēc tam bija dzirdami tikai labi jaunumi, pat ja kādam tie likās mazsvarīgi. Rudens parakstīšanās kampaņas ietvaros tika atcelti tirāžas limiti un kļuva iespējams pasūtīt jebkuru Krievijas preses izdevumu. Pasūtītās preses apjoms pieauga pat pusotru reizi, un daži entuziasti turpmāk sāka saņemt līdz pat četrdesmit izdevumiem. Novembrī notika ārstu un pedagogu algu paaugstināšana. Mediķis ar piecu gadu stāžu sāka saņemt 105 – 110, māsiņa – 80 rubļus mēnesī. Neviens nenojauta, ka turpmāk abās profesijās algas tiks celtas daudz retāk.

Hruščova laiku beigas aizritēja divu jaunu deju mūzikas pavadībā. Ar trīs, četru gadu nokavēšanos Latvijā nonāca tvists, kas popularitātes kalngalu sasniedza 1965.gadā līdz ar Edītes Pjehas dziesmas „Melnais kaķis” vissavienības popularitāti. Kā pretstatu Rietumu melodijām visas padomju radiostacijas 1964.gadā sāka atskaņot Somijā tikko izgudroto bērnu rotaļu deju „letka-jenka”, ko Latvijā pārdēvēja par „letkisu”. Mazuļiem domātā deja ar lēkāšanu un kāju mētāšanu, turoties vienam aiz otra, tik ļoti iesēdās laikabiedru atmiņā, ka sagaidot 1992.gadu atjaunotajā Latvijā, mūsu valsts pirmās personas sastājās rindā un izlēkājās kā bērni visas nācijas priekšā. Jaunais 1965.gads nāca ar rīkojumu par antireliģiskās kampaņas atcelšanu, kas aizsāka samierināšanos ar konfesijām. Ateisms turpmāk tika propagandēts paklusām, grāmatnīcu zinātniskās literatūras nodaļās. Kā Jaungada dāvana 1.janvārī likums par pensijām tik attiecināts uz visiem kolhozniekiem, un arī vecākās paaudzes lauku ļaudis beidzot sāka saņemt vismaz 12 rubļus mēnesī, kas pie naudas trūkuma laukos bija mazs, bet jūtams atspaids. Ar 1965.gada pavasari latviešu tauta sāka ceļu pretim divdesmit labākajiem gadiem tās pastāvēšanas vēsturē.