Юлия Игина. Ведовство и ведьми в Англии: антропология зла. – Санкт-Петербург: Алетейя, 2009.
Anglijas gadījums ir atšķirīgs no visas pārējās Eiropas, jo 1534. gadā toreizējais Anglijas karalis Henrijs VIII sarāva saites ar katoļu baznīcu un izveidoja neatkarīgu Anglijas baznīcu, kuras galvgalī nolika pats sevi. Tas nozīmē, ka Anglijas gadījumā (lai arī vēl gana ilgi notika iekšējie strīdi starp katoļiem un protestantiem) nav tādu domstarpību starp laicīgo un garīgo varu kā kontinentālajā Eiropā starp pāvestu un laicīgajiem valdniekiem.
Anglijas tiesību vēsturē raganībai ir veltīti pieci tiesību akti – pirmo 1542. gadā pieņēma vēl Henrijs VIII, bet tā mūžs nebija ilgs – tikai 5 gadi. Tomēr zīmīgi, ka tobrīd raganību nedefinēja kā ķecerību (atšķirīgi no Eiropas), kā arī sods pienācās par konkrētu nodarījumu, bet ne par raganību par tādu. Anglijā raganību uzreiz kvalificēja kā kriminālnoziegumu un izskatīja laicīgā tiesā (bet ne baznīcas). Uzreiz jāatzīmē, ka visu apskatāmo laika periodu Baznīca bija praktiski izstumta no raganu medībām, kas lielā mērā norāda, ka raganu vajāšanas saknes Anglijā drīzāk meklējamas tautas tradīcijā, jo tajā raganības nodarītais ļaunums vienmēr ir reāls, taustāms, prakstisks, un tāds tas arī tika nostiprināts Anglijas likumdošanā.
Elizabete I 1563. gadā atjaunoja pretraganu likumu, kas nebija tik bargs kā iepriekšējais (jo sodīja ar nāvi tikai par kāda nogalināšanu), tomēr tas koriģēja tiesisko domu un postulēja, ka jāsoda par sakariem ar dēmoniem. 1604. gadā Jēkabs I, kurš pats bija aktīvs raganu apkarotājs, pieņēma vēl bargāku likumu, kurā beidzot parādījās Eiropas koncepcija par raganas un sātana (Anglijā – ļaunie gari) noslēgtu līgumu, kas tika atzīts par kriminālnoziegumu. Jēkaba I likumu atcēla pēc 132 gadiem ar Georga II aktu, kas raganību pielīdzināja krāpšanai, ļaunprātīgai kaitniecībai. Tas tika darīts, jo pēdējo gadsimtu laikā raganība negāja mazumā, drīzāk ieguva specifisku slavu – tā bija nelegāla un ienesīga prakse, kuru vēlējās iznīdēt.
Autore uzskata, ka raganu likumi radās, lai likumīgās formās ietērptu tautā jau pastāvošās sadursmes, kurā viena no pusēm apvainoja otru raganībā. Spontānu izrēķināšanos vietā radīja likumīgu procesu. Tiesas galvenais uzdevums bija pierādīt apsūdzētā līgumu ar sātanu, turklāt Anglijas tiesās bija aizliegta spīdzināšana (to varēja atļaut tikai karalis), tādēļ liela nozīme bija apsūdzētā stāstījumam, kurš, protams, bija savdabīga faktu interpretācija, kā arī apkārtējo liecībām, notikušā apstākļiem un sabiedrības noskaņojumam. Apsūdzēto mājās meklēja maģiskus priekšmetus, īpaši vērtīgas bija liecības par raganai piederošiem mājas gariem, kurus sātans it kā dāvināja raganai par tās uzticību. Tāpat kā Eiropā uz raganas ķermeņa meklēja „sātana zīmes”, un tās pārbaudīja uz nejūtību speciāli pieaicināti durstītāji, bet tas nebija īpaši populāri. Dažreiz veica arī tradicionālo pārbaudi ar slīcināšanu, bet tā nebija legāla procedūra. Jāatzīmē, ka viss raganu tiesiskās vajāšanas process bija publisks un tajā iesaistījās visa sabiedrība.
Grāmatas otrā daļa ir veltīta vienam no svarīgākajiem avotiem raganu prāvu pētniecībā Anglijā – brošūrām. Tā kā grāmatas savas dārdzības dēļ vēl ilgi bija luksusa priekšmets, tad divpensu brošūras visu raganības laiku ir nozīmīgs informators un sabiedriskās domas veidotājs. Jaunākie pētījumi liecina, ka 17. gadsimta sākumā lasītprasme bija gana izplatīta, turklāt nevajag aizmirst jauko tradīciju pa vakariem lasīt priekšā interesentu pulciņam. Brošūras stāstīja par visādiem interesantiem tematiem: brīnumiem, mošķiem, dīvainiem laikapstākļiem, sensacionālām slepkavībām un, protams, raganu prāvām. Interese par raganību bija loģiska, jo ticība buršanai un maģijai bija daļa no noturīga, vēl no viduslaikiem nākuša ticējumu un uzskatu kompleksa. Pirmsākumos brošūru saturu veidoja tiesvedības procesu atstāsti, kuros raganu darbībai meklēja motīvu, bet 16. gadsimta beigās aizvien vairāk iezīmējas autora subjektivitāte un raganas tēls kļuva agresīvs, nemotivēti ļaunprātīgs. Ragana tika attēlota kā ļauna rūpala veicēja, kurai ir atbaidošs izskats un riebīgs raksturs (angļu tradīcijā jaunas un smukas raganas ir 19. gs. romantisma augļi). Īpatnēji, ka netika noliegta labo (balto) raganu pastāvēšana, tās pat tika sauktas tiesā liecināt pret t.s. ļaunajām. Lai arī pārsvarā anonīmas, brošūras pauda oficiālo valsts nostāju un ar to palīdzību sabiedrībā tika formēta raganības uztvere sabiedrībā, t.i. notika ļauna raganas tēla propaganda.
Sievietes raganu prāvās spēlēja nozīmīgu lomu gan kā apsūdzētās, gan liecinieces. Lai arī attiecīgajā laikaposmā Anglijā sievietēm vajadzēja atrasties kāda vīrieša legālā aizbildniecībā, būt par sievu, meitu, māti, kalponi vai mūķeni, tomēr tieši sievietes sabiedrībā atbildēja par tradicionālo morālo normu ievērošanu un vērsa uzmanību uz to pārkāpējām. Lielākā daļa liecinieču raganu prāvās bija sievietes, viņas (visbiežāk pieaicināja vecmātes) veica arī raganas ķermeņa apskati, sievietes veidoja apkārtējo noskaņojumu par vai pret apsūdzēto raganu.
Kopumā vērtējot autores radīto priekšstatu par raganu vajāšanu Anglijā, man tas savā ziņā šķiet simpātiskāks par kontinentālā Eiropā notikušo – raganu prāvas notika tikai pusotru gadsimtu, tās praktiski uzreiz nonāca laicīgās tiesu varas pārziņā, kura, varētu teikt, pat bremzēja un regulēja stihiskus, nekontrolētus panikas viļņus provincē. Vienlaikus centrālā vara turpināja folkloras tradīciju un popularizēja ļaunas raganas tēlu, kas dažiem autoriem šķiet pierādījums, ka raganu prāvas bija savdabīgs tvaika nolaidējs sabiedrībā, kurā notika pārmaiņas.