Ļoti interesanta Jūlijas Andrejevas grāmata "No kurienes nāk iecienītāko grāmatu varoņi" ir ar apakšvirsrakstu "Literārā Aizspogulija, dzīvi likteņi grāmatu atspoguļojumā" un satur daudz interesantu faktu par literārajiem varoņiem un viņu veidotājiem. Vai esat kādreiz aizdomājušies, kur dzimusi Pelnrušķīte? Varbūt Ēģiptes piramīdu ēnā? Vai zinājāt, ka Sniegbaltīte kļuva par tiesas intrigu upuri? Ka bija gadījumi, kad īstais Betmens patrulēja Ņujorkas ielās, īstais Robinsons Krūzo dienas beigās gaidīja kuģi uz neapdzīvotas salas, kura, starp citu, tika nosaukts viņa vārdā, un Aļošas prototips no Pogoreļska "Melnās vistas" pieauga un kalpoja kā Alekseja Vronska prototips "Annā Kareņinā"?
Piekrītu, ir interesanti pētīt slavenu autoru darbus no tik neparasta rakursa. Šajā grāmatā lasītājs uzzina, ka skumjš stāsts par Mumu ir tapis no dzīves, Ivans Sergejevičs Turgeņevs katru dienu redzēja nedzirdīgu mēmu sētnieku un jau kopš dzimšanas pazina ļaunu zemes īpašnieci (viņam b;utu pārsteigums, nezināt savu māti). Ka Tutta Larsone gandrīz apprecējās ar viņas Snufkina prototipu, un Džoanna Roulinga izšķīrās no Zeltiņa Sirdsāķa prototipa. Daudzi literārie varoņi ir reālu cilvēku atspulgi. Lasiet tālāk, un jūs uzzināsiet, ka kādreiz dzīvoja īsts ļaundaris Zilbārda, ka Štirlics nebija Jūlija Semjonova fantāzijas auglis, un mazā Alise nemaz nav dzimusi Brīnumzemē ...
P.S. Stāstot par baronu Minhauzenu, autore piemin viņa piemiņas zīmes dažādās valstīs, bet neko nemin par Latviju. Varbūt, ka nezina?
https://www.polaris.lv/2018/07/yuliya-andreeva-otkuda-prixodyat-geroi-lyubimyx-knig/
Jūlija Andrejeva.
Jūlija Andrejeva ir dzimusi Ļeņingradā 1969. gada 1. jūlijā, kalpotāju ģimenē. Dzejiskā dāvana izpaudās agri. Skolas gados viņa mācījās A.A. Ždanova Pionieru pilī, klubā "Derzaņije" (dzejas sakcija, NA Kņazeva vadītāja).
17 gadu vecumā viņa iestājās apmācībā un turpmākajā darbā „Do-teātrī”. Pēc tam viņa piedalījās daudzu teātra un deju kolektīvu darbā. Kopš 1998. gada viņa sāka apceļot ārzemes, braucieni ar deju, teātra un mākslas projektiem. Apmeklēja Somiju, Franciju, Japānu. Tāpēc 2000. gadā viņa tika uzaicināta piedalīties mākslas konferencē, kuru organizēja biedrība "Sudraba laikmets" Francijā.
2002. gadā viņa absolvējusi Kultūras koledžu ar grādu "Laikmetīgā atpūtas, rituāla, svētku un estrādes režisore". 2002.-2004. strādāja radiostacijā "Open City", kur viņa vadīja pastāvīgo kolonnu "Literary Lounge", kā arī virkni programmu, piemēram: "Datoru stāsti", "Adopcija", "Atklātais kosmoss". Viņa ir literāro un mūzikas disku režisors: "Pēterburgas baroks", "Gotika", "Dantes vainags". 2003. gadā viņa ieguva Creator literāro balvu par romānu "Mirušie nespēj saprast". 2004. gadā viņa kļuva par Puškina zelta medaļas "Par tradīciju saglabāšanu literatūrā" un G.R. Deržavins zelta medaļas laureāti. 2006. gadā romāns "Prognoze" tika nominēts Gogoļa balvai (nominācija "Vijs", mistisks romāns) un kļuva par vienu no nominantiem. 2010. gadā grāmata "Многоточие сборки" tika piešķirta N. Gogoļa prēmija kategorijā "Portrets".
Cita biogrāfija. Atkārtošanās saīsināta.
Jūlija Andrejeva ir krievu dzejniece un rakstniece. Šobrīd viņa ir Sanktpēterburgas Rakstnieku savienības biedre, 48 grāmatu autore, no kuriem lielākā daļa ir vēsturiski romāni un biogrāfiska literatūra. Mīļākais vēsturiskais periods Langedoka (Francijas dienvidos - Tulūzas apgabals), XII gs. Pēc rakstnieces teiktā, viņai patīk spēcīgas personības: Hērods, Raimons VI, Žils de Re, Frīdrihs Barbarosa. Viņa dzimusi Ļeņingradā 1969. gadā kalpotāju ģimenē. Dzejiskās dāvanas izpaudās agri. Saskaņā ar ģimenes leģendu, viņa sāka rakstīt dzeju, pirms zināja burtus. Kopā ar dzejnieku un izdevēju Aleksandru Smiru viņa organizē grāmatu sērijas "Petraedron" izdošanu, kurā publicēti jauno Sanktpēterburgas rakstnieku un dzejnieku dzejoļi un stāsti. Tagad tajā ir apmēram 30 grāmatas.
Sīkāk livelib.ru:
www.livelib.ru/author/105103-yuliya-andreeva
Fragmenta pārstāsts. Džeimss Barijs "Pīters Pens".
Aizraujošais stāts par mūžīgo bērnu nav tik vienkāršs, kā varētu likties sākumā. Pīters negrib vai nevar pieaugt, tāpat kā viņa Nekadzemes pazudušie zēni. Viņš uz savu salu aizvilina arī Vendiju Dārlingu un viņas brāļus. Meitene pierunā Pīteru atgriezt viņu mājās un viņa turpina pieaugt, tikai ne Pīters. Tas vedina uz domām, vai Pīters Pens un viņa atrastie zēni īstenībā nav miruši. Lai cik baisi tas neskanētu, tas tiešām ir tā. Jo mirušie jau vienmēr paliek tādā vecumā, kādā ir miruši.
Pīteram Penam ir divi prototipi. Pazīstamā dramaturga Artūra Devisa dēli: Dēvids iet bojā 14 gadu vecumā slidojot. Džeimss Barijs izdomā savu pasaku, lai mierinātu mirušā jaunāko brāli Maiklu. Pasaku viņš saraksta tikai šim zēnam. Sākumā rakstnieks vēlējās tikai mierināt Maiklu.
Tikai tad, ka pasaka tiek publicēta, tā spēj mierināt arī jebkuru citu, kurš zaudējis tuvu, jaunu cilvēku. 1929. gadā Džeimss Barijs nodod autortiesības uz pasakām ("Pīters Pens Kensingtonas dārzā" un "Pīters un Vendija") Greitormondstrītas bērnu slimnīcai ar norādi, ka ienākumi no to pārdošanas netiks atklāti. Barijs mirst 1937. gadā un vēl 50 gadus šis nosacījums tiek ievērots. Slimnīca iegūst visus ienākumus no grāmatu pārdošanas. [Visdrīzāk, ne no izdevumiem PSRS, jo tur par tādām autortiesībām, kā zināms, neviens nelikās ne zinis? - t.p.] Taču 1988. gadā notiek mazs brīnums. Tiek pieņemts īpašs likums, kas paildzina autortiesības slimnīcai uz mūžīgiem laikiem.