1904. gadā viņš ieguva tiesību bakalaura grādu un atgriezās Taubatā, kur iepazinās ar savu nākamo sievu Mariju Purezu da Natividade de Suoza i Kastru (Purezinju). Apprecējās 1908. gadā. 1909. gadā viņam piedzimst vecākā meita Marta, 1910. – dēls Edgars, 1912. – Giljerme, bet 1916. – Ruta.
Politiski Lobatu bija valsts monopola piekritējs uz kalnrūpniecību un naftas ieguvi. Savu liberālo uzskatu dēļ 1941. gadā viņš Žetuliu Vargasa valdīšanas laikā tiek apcietināts. Monteiru Lobatu mirst Sanpaulu 1946. gadā. Apglabāts Konsolasanas kapsētā, turpat.
Pilnīgāks apraksts angļu vikipēdijā.
https://en.wikipedia.org/wiki/Monteiro_Lobato
Brazīlietis Monteiru Lobatu (1882-1948) ir plaši pazīstams kā bērnu literatūras iedibinātājs Brazīlijā, lai gan viņš rakstīja arī darbus pieaugušajiem, vadīja izdevniecību un kalpoja par komerciālo atašeju ASV no 1927. līdz 1931. gadam. Kamēr viņa kanoniskie literatūras darbi galvenokārt atspoguļo dekadenci. par Sanpaulu kafijas plantāciju ekonomiku, viņš arī rakstīja tādus stāstus kā "O estigma" ["The Stigma"] (Urupês ["Fungi"] coll 1918) un "O bugio moqueado" ["The Roasted Monkey" ] (Negrinha ["Mazā melnā meitene"] coll 1925), kas robežojas ar šausmām. Pirmo bērnu grāmatu sēriju Lobato sāka 1920. gadā, un, kaut arī par viņa rasu attēlojumu ir diskutēts, viņa bērnu literatūra joprojām ir populāra Brazīlijā. Šajos darbos meitene, vārdā Narizinho, un viņas brālēns Pedrinho mijiedarbojas ar rotaļlietām, kuras atdzīvojas, un ar Brazīlijas folkloras iedomātajām būtnēm, kā arī ar reālu un iedomātu varoņu kopu, starp tām, Brazīlijas impu jeb feiri, ko sauc Saci Pererê, Širliju Templu, Tomu Īkšķīti, Popaju un Mazo Sarkangalvīti. Lobato interese par fantastisko ir acīmredzama arī dažos viņa tulkotajos darbos, starp tiem: Herberta Velsa darbs “The Invisible Man” (1897. gada 12. jūnijs – 7. Augusts - Pīrsona nedēļa; 1897), Daniela Defo “Robinson Crusoe” (1719), Edgara Raisa Berouza “Tarzāns Briesmīgais”(1921. gada 29. janvāris – 26. Februāris Argosy All Story Weekly; 1921), Berija “Pīters Pens”(1904) un tādi komiksi kā “Runcis Fēlikss”.
Kā Sanpaulu eigēniskās biedrības loceklis kopš 1918. gada Lobato rūpējās par sabiedrības veselības jautājumiem, kas nomocīja Brazīlijas lauku iedzīvotājus, kas viņu iedvesmoja izveidot lempīga lauķa tēlu vārdā Jeca Tatu. Lobato vienīgais zinātniskās fantastikas darbs ir viņa “O presidente negro” ["Melnais prezidents"] (1926. gads kā O choque das raças; vt 1945) ,kas piedāvā Amerikas sabiedrības un angloamerikāņu portretu kultūru 2228. gadā, ko novērojuši divi brazīlieši, izmantojot Time Viewer mašīnu, kas ļauj viņiem ieskatīties nākotnē. Šeit Lobato attēlo trīspusēju prezidenta sacīkstes starp melnādaino kandidātu Džimu Roju; feministi Mis Astori; un balto vīriešu kārtas kandidātu Kerlogu. Pēc Džima Roja uzvaras Kerlogs un Mis Astore (kura arī ir baltā) apvieno spēkus, slepeni sadarbojoties ar investoriem, lai izgudrotu mašīnu, kas, kaut arī šķietami kalpo afroamerikāņu matu iztaisnošanai, patiesībā ir paredzēta to sterilizēšanai. Lobato darbs atgādina Džordža Šuilera filmas “Melnais, nē vairāk” (1931) sižetu, taču tajā trūkst amerikāņu autora asprātības, sociālās analīzes un rasu esenālisma kritikas. “Melnais presidents” dažos veidos ir līdzīgs Deivida H. Kellera stāstam "Menace" (1928. gada vasara - Amazing Stories Quarterly): abi nodarbojas ar izgudrojumiem, kas ilustrē rasu bailes un spriedzi 1920. un 1930. gados (sk. Race in SF).
http://www.sf-encyclopedia.com/entry/lobato_monteiro
Dzeltenā Dzeņa ordenis
Par grāmatu.
Laikam trīs izdevumi latviski. Pēdējais 2004. gadā.
Kādā Brazīlijas lauku mājā, kas nodēvēta par Dzeltenā Dzeņa namiņu, dzīvo donna Benta ar saviem mazbērniem - Lūsiju un Pedrinjo. Vēl namiņā dzīvo nēģeriete Nastasija, marķīzs de Rabiko, lelle Emīlija, grāfs Kukuruzo un daudzi citi.
Šajā namiņā nekad nav garlaicīgi un katru dienu atgadās gan jautri, gan bīstami piedzīvojumi.
Šo grāmatu, tiesa gan, vecāku izdevumu, es atceros no bērnu dienām - bibliotēkas plauktos tā bija manīta. Pāris reizes biju pat nobriedis to arī izlasīt, bet tā arī nesanāca (vismaz neatceros). Tagad, savlaicīgi ielicis lasāmo darbu sarakstā, to esmu paveicis.
Jāsaka, ka brazīliešu rakstniekam Žozē Bentu Renato Maonteiru Lobatu ir izdevies vienā grāmatā radīt teju vai veselu pasauli jaunu un zināmu tēlu, kuri kļuva populāri ne tikai Brazīlijā.
Esmu izlasījis par nosvērto un prātīgo donnu Bentu, virēju nēģerieti krustmāti Nastasiju, Lūsiju, kuru iesaukuši par Snīpīti, Pedrinjo, sivēnu ar svarīgo vārdu - marķīzs de Rabiko, no kukurūzas vālītes izveidoto grāfu Kukuruzo, pļāpīgo un atjautīgo lelli Emīliju, Pinokio brāli Žoanu Vari Iedomāties, pirlimpimpim burvju pulveri, žabutikabu, krokodilu žakarē… ai, visu nemaz nevar ne uzskaitīt. Piedzīvojumi tur ir raibi raibie.
Tiesa gan - tā kā manu sirdi nesildīja atmiņas ”ak, šī jaukā bērnu dienās lasītā grāmatiņa”, tad man šajā grāmatā pietrūka tas, ko varētu nosaukt- bērnu grāmata pieaugušajiem. Jo pamatā tā tomēr ir, ja ne gluži pašiem mazākajiem, tad jaunāko klašu skolēnu auditorijai domāta lasāmviela.
Protams, ķeroties jebkurai grāmatai klāt, prātā jau paturu, kas tas par žanru un kam tas varētu būt domāts. Bet citreiz jau ir tā, ka tā, nomināli bērnu grāmata, ir tikpat bērniem, cik pieaugušiem domāta. Katrs spēs saskatīt to, ko prāts un iztēle ļaus.
Šoreiz bija mazliet pa saraustītu. Vai arī kaut kas pārlieku pa daudz. Ja no sākuma galvenā ir Snīpīte ar Princi sudraba zivtiņu, tad jau pavisam ātri līdera vietu ieņem lelle Emīlija. Un faktiski to arī notur līdz vākiem. Tad parādījās vecie, labie pasaku tēli, kas diezgan ātri nozuda no skatuves. Tad bija grāfs Kukuruzo, kuram ar piešķirtā uzmanība bija par īsu. [Apraksta taisītājs, manuprāt, nav ievērojis, ka grāmata ir Lobatu bērnu grāmatiņu izlase, tāpēc viņam tā liekas saraustīta – ila piez.]
Laikam jāsaka, viss kā dzīvē: bērni rotaļājas un spēlējas un viss dinamiski mainās. Mainās idejas, rodas citas vēlmes, apnīk…. Un tāds jau arī bija tas Dzeltenā Dzeņa ordenis - it kā reāli bērni ar reāliem mājdzīvniekiem, reālu vecmāmiņu un veselu gūzmu integrētu izdomātu notikumu un tikpat izdomātu tēlu.
P.S.
Nez vai cilvēktiesību speciālisti nav šo grāmatu iekļāvuši aizliegtās literatūras sarakstā, jo itin bieži tekstā krustmāte Nastasija tiek dēvēta par nēģerieti un ik pa laikam parādās kāds joks par viņas ādas krāsu. [Nav jau tik traki, rakstnieks min, ka žabutikaba ir viens no garšīgākajiem Brazīlijas augļiem, kaut arī ir melns - ila piez.]
http://www.baltaisruncis.lv/blogs/gramata-dzeltena-dzena-ordenis/
MONTEIRU LOBATU
José Bento Renato Monteiro Lobato
(1882.18.04.-1948.4.07.)
brazīliešu rakstnieks
Monteiru Lobatu. "Krustmātes Nastasijas skaistās brazīliešu pasakas" : [jaun. skolas vecuma
bērniem] / Monteiru Lobatu ; red. H.Jubels ; māksl. A.Nikolajevs. - Rīga : SIA "Apgāds
Smaile", 1999 : a/s "Poligrāfists". - 148, [3] lpp., 4 lp. krās. il. : il.(ies.). - (Vakara pasaciņa).
Monteiru Lobatu. Dzeltenā Dzeņa Ordenis : [stāsti jaunākā
skolas vecuma bērniem] / Monteiru Lobatu ; red. Heinrihs
Jubels ; vāka māksl. Igors Gaivoronskis. - [Atkārt. izd.]. -
[B.v.] : JUNIKOM, 2004. - 310, [1] lpp. : il.
Monteiru Lobatu ir iecienīts Brazīlijas bērnu rakstnieks
un uzrakstījis pavisam septiņpadsmit grāmatas. Tās turpina cita
citu, un tajās darbojas vieni un tie paši varoņi - donna Benta,
pasaulē gudrākā un labākā vecmāmiņa, viņa mīļotā mazmeitiņa
- zinātkārā Lusija, kas uzrautā degunteļa dēļ iesaukta par
Snīpīti, Snīpītes brālēns Pedrinjo, kurš nebaidās doties jaguāru
medībās, lieliskā virēja un nepārspējamā pasaku stāstītāja, vecā
nēģeriete krustmāte Nastasija, kā arī augstprātīgā un enerģiskā
lelle Emīlija, kas iemācījās runāt, un runā ļoti prātīgi. Viņu
neparastie piedzīvojumi sakopoti grāmatā "Dzeltenā Dzeņa
Ordenis". Vāka autors Igors Gaivoronskis.
http://trikatasvesture.beverina.lv/images/files/Bernu_rakstnieki.pdf
Teātra lapa.
Monteiru Lobatu zinātniski-fantastiskais romans “Melnais prezidents jeb Rasisma šoks”. 1926. gads.
Grāmatas darbība lielākoties notiek Amerikas Savienotajās Valstīs 2228. gadā. Šajā pasaulē rasu sajaukšanās ir aizliegta, lai melnādainie un baltie paliek ģenētiski tīri. 2228. gada prezidenta vēlēšanu laikā pašreizējais prezidents baltais vīrietis Kerlogs cīnās pret balto feministi Evelīnu Astoru. Melnādaino līderis Džeimss Rojs Vailds (Džims Rojs) atliek savu atbalstu kādam no kandidātiem līdz stundai pirms vēlēšanām, kad viņš paziņo, ka kandidēs pats. Viņš uzvar 30 minūšu elektroniskajā balsošanā, kļūstot par Amerikas Savienoto Valstu 88. un pirmo melnādaino prezidentu. Tikmēr amerikāņu baltie plāno sterilizēt visus melnādainos. Rojs tiek atrasts miris savā kabinetā, un pēc tam Kerlogs uzvar atkārtotajās vēlēšanās.
Romans aktualizējas, kad ASV par prezidentu kļūst Baraks Obama.