Par pamatu tādām baumām kalpoja fakts, ka Jorkšīras raganas pareģojumu dzejotā versija, kas te vēlāk tiks pievienota, pirmo reizi parādījās Čārlza Haindlija grāmatā, kas tika izdota tikai 1862. gadā. Turklāt pēc kādiem desmit gadiem autors atzinās, ka pareģojumus dzejas formā, kurus piedēvē tā sauktajai “sātana meitai”, ir sacerējis pats.

Taču tādā gadījumā iznāk, ka arī pašam Haindlijam piemita pareģa spējas, jo dzejolī tiek stāstīts par notikumiem un izgudrojumiem, ko vēl nezināja XIX gadsimtā.

Jāpieņem, ka dzejoļus patiešām ir sarakstījis Haindlijs, taču faktus autors ir smēlies no kāda cita avota. Tā kā ir iespējams, ka Ursula Šiptone patiešām ir dzīvojusi?

Lai nu kā, bet raganas biogrāfija ir šāda.

Stāsta, ka viņa ir dzimusi nelielā Jorkšīras ciematiņā Kneirsboro. Turklāt, ziemā pirms viņas dzimšanas visi ciematnieki visādos veidos apsprieda vienas vietējās atraitnes Agates Suthelas izturēšanos.

Daudzi esot redzējuši, ka pa naktīm pie viņas ciemos nākot kāds vīrs ar āža kājām un šķeltiem nagiem, kazas bārdiņu un ragiem. Kādas gan citas pazīšanās varētu gaidīt no ciema raganas, kas visā apkaimē bija pazīstama ar savu pareģošanu un spēju burties?

1488. gada jūnija beigās sekoja arī faktiskais slepeno sakaru pierādījums – atraitne dzemdēja meitiņu. Turklāt, spriežot pēc viņas izskata, tētis patiešām līdzinājās āzim. Arī pirmie vasaras mēneši bija pavisam nejauki: bieži uznāca spēcīgi negaisi, virs ciemata lidinājās veseli vārnu bari un traki ķērca. Bet vecmātes, kas palīdzēja dzemdībās, stāstīja, ka pēc meitenītes piedzimšanas viņa tūlīt esot nikni šķobījusi muti un ņirgusi.

Kas pēc tam notika ar atraitni, par to vēsture klusē. Pēc vienas no versijām, viņa tūlīt pēc dzemdībām nomirusi, pēc otras – drīz iestājusies klosterī. Tā vai citādi, meitenīti uzaudzināja sveši cilvēki.

Te tikai ir jāapbrīno to cilvēku drosme, kas uzņēma savās mājās šo bāreni. Tāpēc, ka viņa bija reti kroplīga: izspiedušās acis, garš, līks deguns, ko klāja dažādu nokrāsu pumpas, mūžīgi izspūruši mati. Arī viss ķermenis kaut kāds sagriezts.

Vispār, ne jau velti 1686. gadā izdotajā grāmatā “Šiptonu māmiņas apbrīnojamais un brīnišķīgais stāsts” jaundzimušās raganas izskats bija aprakstīts šādi: “Gara, ar ļoti platiem kauliem, ar lielām, izbolītām acīm, ļoti durstīgām un niknām. Viņas degunu rotāja milzīgas pūtītes, tas bija milzīgi garš un vairākās vietās izlocīts”. Vispār jau bērnam bija ļoti caururbjošs skatiens un neparasti gudras acis, taču kuram par to bija kāda daļa? Vēl vairāk tāpēc, ka savu nepanesamo raksturu bērns sāka demonstrēt jau zīdaiņa vecumā. Ja tikai tas būtu raksturs vien. Runā, ka vienreiz apteksne bija atstājusi bērnu vienu mājās, bet pati devās uz tirgu, tad atgriežoties “māmuļa” ar draugiem bija spiesta piedalīties veselā “izrādē”. Vīrieši pēc kārtas “pielipa” pie lidojoša krāsns kruķa un karājās gaisā pusmetru virs grīdas, bet sievietes pēkšņi sāka griezties apļa dejā...

Jo vecāka meitene kļuva, jo lielākus brīnumus viņa sāka taisīt. Pašas no sevis kustējās un lidoja mēbeles, kāpnes čīkstēja, dažreiz tieši pārbiedēto viesu priekšā no šķīvjiem pazuda ēdiens.

Beigās klusējošā meitene, kurai tad jau bija palikuši astoņi gadi, atzinās, ka šos brīnumus taisīja viņa pati. Un, lai pabiedētu, vēlreiz atkārtoja šos brīnumus, tā teikt, pēc pasūtījuma.

Tagad jau neviens nešaubījās, ka šīs buršanās spējas Ursula ir mantojusi no mātes, bet varbūt no tēva ar āža kājām. No viņas sāka baidīties visi: gan jauns, gan vecs. Sasniedzot divdesmit gadu vecumu, garā, taču ar saliektu ķermeni Ursula ieguva pilnīgi pelnīto iesauku – Jorkšīras ragana.

Par spīti visam, 24 gadu vecumā Ursula “nomakšķerēja” pašu izdevīgāko, vietējo līgavaini – skaisto un bagāto galdnieku Tobiasu Šiptonu. Protams ciematnieki tenkoja, ka bez burvestībām te nav izticis. Taču, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, Ursula ar savu vīru dzīvoja labi, dzemdēja viņam bērnus un pareģoja... Pat viņas raksturs vairs nebija tik nešpetns un pateicīgie ciemata iemītnieki sāka viņu dēvēt par Šiptonu māmiņu. Taču aiz muguras joprojām turpināja sačukstēties: “Ragana tomēr paliek ragana”...

Ursula to visu ļoti labi zināja un vienreiz nolēma visiem par to atmaksāt pēc nopelniem. Pasauca kaimiņus uz vakariņām, bet, kad visi viesi bija sasēdušies pie galda, visus pēkšņi pārņēma neapturama smieklu lēkme. Pēc tam visi, turpinot smieties, pacēlās gaisā un izlidoja no Ursulas mājas. Turklāt, katram ciemiņam sekoja mazs rūķītis!

Neviens gan no šīs Ursulas vaļības necieta. Tomēr ciematnieki iesniedza sūdzību par raganu maģistrātam. Viņu atgādāja uz tiesu, bet tas jau varēja draudēt ar sārtu!

Taču Ursula tiesā izturējās izaicinoši. Un visai krāšņi aprakstīja, kas sagaida katru tiesnesi, ja viņu neliks mierā. Iedomājieties tik, draudi nostrādāja, Ursulu atlaida bez soda.

Un viņa turpināja pareģot. Vairums viņas pareģojumu saistās tieši ar šo periodu. Tie bira kā no pārpilnības raga, taču neko labu nesolīja. Galvenā Ursulas pareģojumu tēma bija stihiskas nelaimes, kari, bads un citādas nepatikšanas.

1513. gadā viņa pareģoja, ka Henriha VIII karaspēks iebruks Normandijā. Pēc tam viņa pareģoja šausmīgo Londonas ugunsgrēku 1666. gadā un Spānijas neuzvaramās armādas bojā eju. Viņa teica: “Koka zirgus, kas no rietumiem nāks, Dreika spēki skalos saplēsīs”.

Paroģoja viņa arī to, ka Vecajā Pasaulē parādīsies “prozaiskākas” lietas: tabaka un kartupeļi, ko atveda no Amerikas, sieviešu feminisms un citas.

Vispār, līdz savai nāvei 1561. gadā – viņa mierīgi nomira savā gultā 73 gadu vecumā – Ursula Šiltone daudz ko paspēja pareģot. Turklāt, līdzīgi Nostradamusam, viņa savus pareģojumus rakstīja baltajos pantos un visai miglaini.

Daži biogrāfi gan uzskata, ka “Šiptonu māmiņas pareģojumi”, kas tika publicēti jau pēc viņas nāves 1641. gadā, XIX gadsimta beigās ir tikuši profesionāli pārrakstīti. To paveica mums jau zināmais angļu rakstnieks Čārlzs Haindlijs. Un pilnīgi iespējams, ka viņš ir ar atpakaļejošu datumu papildinājis tos ar notikumiem, kas viņam bija zināmi.

Taču citi pētnieki uzskata: ja arī Haindlijs ir šo to pievienojis no sevis šajos pareģojumos, tad no kurienes viņam bija zināms, piemēram, kaut kas par Otro pasaules karu? Pats taču viņš pareģis nebija...

Tomēr, balstoties uz vienu no Šiptonu māmiņas baltajiem pantiem, Haindlijs uzraksta, ka tuvāk XX gadsimta vidum “...tikšot plānot lieli kari”. Tieši ap šo laiku nacisti sāka iebrukumus kaimiņu zemēs.

Lūk, vēl viena pareģojuma piemērs: “Domas lidos pa pasauli vienā mirklī... Cilvēki pastaigāsies zem ūdens, brauks, gulēs un sarunāsies. Cilvēki lidos pa gaisu... Dzelzs negrims ūdenī, līdzīgi kā koka laiva...”

Kas tagad apšaubīs, ka Šiptone visai skaidri ir norādījusi uz aviācijas iespējām, zemūdenēm, tērauda kuģiem?..

Lūk, vēl viens pareģojums: “...kad uzbūvēs māju no kristāla... sāksies karš starp turkiem un pagāniem...” Tas droši vien attiecas uz Krievu-turku karu, kas sākās tieši pēc tam, kad Londonā 1851. gada Vispasaules izstādes vajadzībām tika uzbūvēts paviljons no tērauda un stikla, ko nosauca par Kristāla pili.

Citā viņas pareģojumā runa ir par Trešo pasaules karu, kura iemesls būs situācija Tuvējos Austrumos.

Taču paši dīvainākie un šausminošākie Jorkšīras raganas pareģojumi saistās ar XXI gadsimtu. Pēc viņas domām cilvēcei paši grūtākie pārbaudījumi sāksies tieši nākotnē.

Vētra uzars miglā okeānu rēcošo,

Celsies Gabriels debesīs un uz zemes.

Vecās pasaules bojā eju viņš izspēlēs uz savas taures,

Un jaunajai pasaulei būs pienācis laiks dzimt.

Un liesmojošs Pūķis debess jumu šķērsos

Sešas reizes pirms vecā pasaule mirs.

Turklāt, pirms tam, kad pareģojums piepildīsies, “sadegs mans kaps”, burve pareģo. Tāpēc visus priecē fakts, ka Šiptones māja un kapa vieta joprojām stāv neskarta. Abas ir Kneisboro pilsētiņas ievērojamākās vietas – viens no būtiskākajiem ienākumu avotiem pilsētiņai, kuru apmeklē tūristu pūļi.