Lai arī Absolūcijai ir pašai savs šerifs John Taggart, kurš ar sev padotajiem likumsargiem cenšas tā iespēju robežās uzturēt kārtību necilajā pilsētiņā, tad par tās patieso ietekmes spēku viennozīmīgi drīzāk būtu saucams pulkvedis Woodrow Dolaryhde, kura pēckara gados iegūtā turība ar lopkopību un viņa ekonomiskais pienesums gan Absolūcijai, gan tās tuvākajai apkārtnei pēc tā uzskatiem tam piešķir visas tiesības par tādu arī būt. Diemžēl Vudrovam viena vai cita iemesla dēļ nav izdevies uzaudzināt to pašu godprātīgāko dēlu (Pērsijs), kurš pieaudzis būdams reti, kad ir skaidrā prātā, un apzināti izmanto tētuka dotās privilēģijas, paļaujoties, ka no jebkāda veida ķezas tas to izpestīs.
Ja ne citplanētiešu negaidīts iebrukums, tie paši brīnumainā kārtā zelta kāri, tad romāns varbūt izvērstos par klasisku mežonīgo rietumu romāniņu, kuram garlaicības novēršanas nolūkos pa vidu vēl piesviests klāt svešinieka tēls, bet tam tā nav lemts būt. Tā vietā, lai cik negribīgi vairākiem tēliem tas grāmatas sižeta sākumā nebūtu, tad tiem brīvprātīgi spiestā kārtā jākļūst par sabiedrotajiem, lai netiktu samīti zem citu planētiešu spēka sloga.
Pirms tam gan sākotnējam svešiniekam pašam jāpārvar pārsteigums, kad uzzina, ka ir bēdīgi slavenais Jake Lonergan ar galvu reibinošu tūkstots dolāru atlīdzību pār tā galvu. Kaut arī pēc pamošanās tuksnesī ir pamodies gluži kā cita persona, kuram vairs prātā nenāk agrākās dzīves ļaunprātības, tas nenozīmē, ka citiem tas nebūtu vēl svaigā atmiņā. Tā teikt, paveicas (ne vienu reizi vien romāna gaitā), ka visu uzmanību novērš cits drauds, lai novērstu domas no lielās naudas summas atlīdzības par tā aizturēšanu.
Drīzāku un ātrāku savstarpējo uzticēšanos palīdz panākt fakts, ka citplanētieši nav tikai ieinteresēti Zemes zelta dārgmetālā vien, bet acīmredzami arī pašos humanoīdos un eksperimentos ar tiem. Tomēr grāmatas gaitā nerodas iespaids, ka tie ar eksperimentiem steigtos, vai pielūkoto, lai tādi kā Džeiks nespētu pa apjukuma delīriju izmukt, kur nu vēl tikt pie citplanētu izcelsmes ieroča. Kaut gan nevar nesaskatīt sižetiski cilvēkiem par labu esošus kritiskus momentus, Džeika aproces citplanētiešu ierocis viens no tiem, bez kuriem iebrucēju tehnoloģiskajam pārspēkam, pat ja ne to skaitliskajā ziņā, būtu bijis jābūt gana pietiekošam, lai spētu izveidot bāzi, no kuras uzsākt savu zelta motivēto iekarojumu.
Vēl atliek iepazīstināt ar Ellas tēlu, kura kāda nebūt iemesla pēc ieinteresāta Džeikā jau no tā pirmajiem uzrašanās mirkļiem Absolūcijā pat vēl pirms citplanētieši atklāti tiem atklāj savu klātbūtni un nodomus. Lai arī tās patiesās palīdzēt gribas motivācija tiek pietaupīta tuvāk grāmatas beigām, tad uzreiz var noprast, ka viņa un tai tuvi ļaudis kaut kur citviet ir jau agrāk vēl pirms Absolūcijas ir cietusi no šo pašu citplanētiešu uzbrukuma. Ellas tēlu varētu pieskaitīt pie Džeikam pieejamā ieroča tipa aspekta, kura kritiskā momentā tiek izmantota, lai ar tikpat kā maģijas fantastikas elemetnu izrakstītos no cilvēku tēliem nelabvēlīgas situācijas.
Bet kopumā Kovboji un Citplanētieši ir pārsteidzoši laba (un cik no atmiņas var spriest, tad labāka par filmu) priekš grāmatas, kura skaitās tīri filmas novelizācija un kura autoram Joan D. Vinge noteikti bijusi kaitinoši bieži un daudz jāsaskaņo ar filmu studijas funkcionāriem un personāliju, kuriem neinteresē paša romāna kvalitāte. Sižetiskais dinamiskums tiek saglabāts viscaur romānām. Tā arī visu galveno, kā arī mazāk nozīmīgiem tēliem, kā šerifa Tagarta mazdēlam Emetam vai pilsētas salona īpašniekam Dokam, rīcības motivācija iztiek bez pie matiem pivilkiem aspketiem.
https://poseidons99.com/2025/01/14/joan-d-vinge-cowboys-and-aliens