168. gads p.m.ē.

Seleikīdu valdnieks Antiohs VI Epifans uzstāda visssvētākajā jūdu templī Jeruzalemē Zeva statuju. Tas kļūst par signālu makabeju dumpim, kas pāraug cīņā par neatkarību un Seleikīdu gāšanu. Tas izdodas un makabeji kļūst par nacionālajiem varoņiem, turpmāk ieņemot pirmpriesteru amatus un kļūstot par valdniekiem (Hasmoneju dinastija), kaut arī viņi nepieder ne pie priesteru, ne valdnieku dzimtām.

Eseji sākumā ar viņiem sadarbojas, taču vēlāk atšķeļas, mēģinot iegūt templi savā rīcībā, saraksta Daniila grāmatu. Kad viņu mēģinājums nesekmējas, viņus izsūta uz Kumranu.

88. gads p.m.ē.

Pēc eseju laika skaitīšanas - 4000. gads kopš pasaules radīšanas, kad jānotiek kādai katastrofai. Taču nekas nenotiek. Viņi pārbauda, atrod kļūdas un labo gadskaitļus, tagad tas ir Jeruzalemes krišanas datums, bet 4000. gads kopš pasaules radīšanas sanāk 60. gads m.ē. Pēc ticējuma 80 gadus pirms šī gada, 3920. gadā (21. gadā p.m.ē.) esejiem pēc Enoha grāmatas pareģojuma atkal jāatgūst templis un jāiegūst pirmpriestera amats un valdnieka tronis.

45. gads p.m.ē.

Jūlijs Cēzars reformē kalendāru un pieņem tādu laika skaitīšanu, kādu mēs ar izmaiņām lietojam pašlaik.

44. gads p.m.ē.

Liberālākais eseju diasporas spārns, magu kopiena, sāk lietot Jūlija kalendāru līdzās Saules kalendāram.

41. - 37. gads p.m.ē.

Spēcīgā un ambiciozā personība Hērods I Lielais kļūst par jūdu valdnieku. Viņa vadībā tiek izstrādāta Dieva valstības koncepcija (vispasaules jūdu impērija, kas varētu sacensties ar Romas impēriju). Viens no galvenajiem garīgās ietekmes līderiem ir Gillels Lielais (slavens jūdu gudrais, kas mācīja Zelta likumus un praktizēja kristīšanu). Svarīga persona ir Menahems, eseju un Gelas mags, Jēzus vectēvs. Šos trīs attiecīgi uzskata par Jaunās Izraēlas un Jaunās Derības "Ābramu", "Īzaku" un "Jēkabu".

41. līdz 37. gads p.m.ē. bija 3900. gads kopš pasaules radīšanas (kalendāra sarežģītības dēļ iekrita divreiz). Tā kā visai pasaules vēsturei bija jāietilpst 4900 gados, tad pēc Enoha pravietojuma Hērods paziņo, ka ir sākusies pēdējā tūkstošgade, jūdu tūkstošgadu impērijas laiks. Tās pirmajai, četrdesmit gadu paaudzei no 41. līdz 1. gadam p.m.ē. ir jānodarbojas ar sludināšanu.

31. gads p.m.ē.

Zemestrīce Kumranā. Hērods aicina esejus uz Jeruzālemi tāpēc, ka tagad viņi ir mēroga ziņā plašas naudas iegūšanas sistēmas daļa.

21. gads p.m.ē.

Hērods izziņo tempļa pārbūves plānu. Eseji iedomājas, ka sāk piepildīties pareģojums par 3920. gadu, un piedāvā savu plānu, kas rakstīts Tempļa tīstoklī, taču Hērods to noraida.

Izveidojas antihēroda partija. Par tās biedriem kļūst Jēzus tēvs Jāzeps un Pazudušais dēls Fevda.

11. gads p.m.ē.

Kumrana atkal ir apdzīvota, tur ievācas farizeju, saduceju un eseju diaspora - vadošā, askētisku dzīvesveidu piekopjoša koalīcija. Šīs koalīcijas pārstāvji atstāja vairums sektantisko tīstokļu. Viņi bija "nacionālisti", kas apvienojās, kad farizeji Hēroda galmā atteicās dot zvērestu Romas imperatoram.

Eseju diasporā ietilpa Ēģiptes terapeiti. Kumrana, ko bija "apgānījusi" zemestrīce, vairs netika uzskatīta par svētu vietu un kļuva par "Ēģipti", kad tur uzturējās viņu līderi, un par "Sodomu", kad tur atradās askētiskās kopienas līderi, kas pieļāva sodomiju. Vēlāk Kumranu sauca par "Sodomu un Ēģipti, kur tika sists krustā viņu Kungs" (Atkl. 11:8).

9. gads p.m.ē., septembris.

Simons Esejs, "Eņģelis Gabriēls" liek pirmpriestera Sadoka pēctecim Zaharijam pēc "Izpirkšanas dienas" atstāt garīdznieka amatu, lai apprecētos un radītu mantinieku. Viņš kļūst "mēms", tas ir, viņam aizliegts sprediķot.

9. gads p.m.ē. decembris.

Viņa sieva Elizabete paliek grūta un ieņem Jāni Kristītāju.

8. gads p.m.ē., jūnijs.

8. gada septembrī Jāzepam paliktu 36 gadi, tas ir, viņš sasniegtu precību vecumu. Saskaņā ar noteikumiem kāzas notiek septembrī, dzimumattiecības tiek atļautas decembrī, bet gaidāmais dēls varētu piedzimt jaunā gada septembrī. Taču Marija un Jāzeps pārkāpj noteikumus un ieņem bērnu jūnijā, saderināšanās pēdējā periodā. Saskaņā ar stingrajiem eseju likumiem Jēzus ir ārlaulības bērns un tāpēc nevar būt Dāvida pēctecis. Saskaņā ar liberālākajiem magu likumiem viņš dzimis likumīgi.

8. gads p.m.ē., septembris.

Piedzimst Jānis Kristītājs.

7. gads p.m.ē., marts.

Jēzus piedzimst "valdnieces namā" ( tā to sauc Vara tīstoklī), kas atrodas apmēram kilometru uz dienvidiem no Kumranas plato.

4. gads p.m.ē., marts.

Nomirst Hērods. Piecas dienas pirms nāves viņš pavēl sodīt ar nāvi savu pēcnācēju Antipatru un ieceļ par pēcnācēju Arhelaju.

1. gads p.m.ē.

Priekš antihēroda partijas Kumranā atkal sākas pēdējā tūkstošgade, bet Hēroda paaudze no 41. līdz 1. gadam p.m.ē. tiek atzīta par nulles paaudzi. Turklāt 1. gads p.m.ē. (3940.) tiek nosaukts par 0. gadu, bet mūsu ēras 1. gads - par 1. gadu. Šo datējumu mēs izmantojam joprojām.

Antihēroda partijai bija par Vispasaules impērijas valdnieku jāizvēlas Dāvida, nevis Hēroda pēcteci. Šādu amatu būtu jāuzņemas Jāzepam (Jēzus tēvam) ar iesauku Zvaigzne. Kopā ar viņu ir Fevda, Pazudušais dēls ar iesauku Scepteris.

1. gads m.ē., septembris.

Piedzimst Jēzus brālis Jēkabs, likumīgais Jāzepa mantinieks saskaņā ar stingrajiem eseju standartiem.

5. gads m.ē., septembris.

Jānim Kristītājam paliek divpadsmit gadi.

6. gads m.ē., marts.

Jēzum paliek 12 gadi. Viņš veic savu pirmo iniciāciju un tātad - "piedzimst" no jauna.

Paši aktīvākie "nacionālisti" Jūdas Galilejieša vadībā pārņem Kumranu savā varā. Viņu līderi ir Vērsis (Arhelajs), Zvērs (Jūda) un Pūķis (pirmpriesteris Joazars). Kad Arhelaju gāž un Kvīrinijs paziņo par tautas skaitīšanu, viņi saceļas. Zeloti turpina sagādāt raizes Romai, izmantojot Kumranu un piekrastes cietokšņus, kamēr mūsu ēras 70. gadā romieši neizposta Jeruzālemi.

17. gads m.ē., marts.

Jēzum paliek 23 gadi, un viņš tiek iesvētīts. Viņš pieņem sava "tēva" pirmpriestera Annas pusi, kas uzstājas par mieru ar Romu un pagānu iesaistīšanu sabiedrībā.

18. gads m.ē.

Par pirmpriesteri kļūst Kaiafa.

23. gads m.ē.

Nomirst Jāzeps. Tā kā Kaiafa turas pie stingriem morāles principiem, tad par likumīgo mantinieku tiek pasludināts Jēkabs.

26. gads m.ē.

Jānis Kristītājs, kas ir pametis augstākās eseju aprindas, lai dzīvotu kā vientuļnieks, kļūst par Pāvestu. Tiek pārskatīta mācība par attiecībām ar Romu un finanšu ekspluatāciju.

29. gads m.ē., marts.

Jānis Kristītājs otro reizi nokrista Jēzu. Pēc tam Jēzus sarauj attiecības ar viņu Divpadsmit Apustuļu partijas sastāvā. Viņi apvienojas pret eseju garīdzniecību, taču politikā nenonāk pie vienādiem uzskatiem: vieni, Jēzu ieskaitot, uzstājas par mieru ar Romu; citi, ieskaitot Jūdu Iskariotu un Simonu Magu, bija zeloti.

Nobeigums sekos.