Jēzus un Marijas Magdalēnas pirmās kāzas. Sākas izmēģinājuma laulība, taču pirmā ieņemšana notiek tikai 32. gada decembrī.

31. gads m.ē.

Jāņa Kristītāja šī gada pareģojums nepiepildās. Viņu apcietina un soda ar nāvi kā viltus pravieti.

[Tas bija pēdējais gadskaitlis, kad pēc viņa sacītā jūdi iegūs savu īsto valdnieku un atgūs impēriju. – t.p.]

32. gads m.ē., marts.

„Piecu tūkstošu pabarošana” – tas ir, parastajiem mirstīgajiem atļauj pildīt levitu pienākumus: izdalīt maizi publiskajās maltītēs. Pirmais dievkalpojums cilvēkiem, kas drīzumā kļūs par kristiešiem.

32. gads m.ē., septembris.

Izpirkšanas diena, kad atkal tika gaidīts, ka pareģojums piepildīsies. Tā kā nekādas zīmes netika sagaidītas, Jēzus izmanto gadījumu, lai apstrīdētu mācību. Kaut arī tika sagaidīts, ka viņš piedalīsies brutālos mazāk svarīgā lomā, Jēzus tērpjas pirmpriestera drānās un pasludina sevi par Sadoka pēcteci. Tas bija pilnībā pretrunā ar tradīciju un atšķelšanās no visām partijām.

32. gads m.ē., decembris.

Jūdu sacelšanās, ko izsauc Poncija Pilāta netaktiskā izturēšanās. Jēzus un miera partija paliek malā, taču pēc notikumiem viņš pārkāpj neitralitāti un ierodas Kumranā un atbrīvo Simonu Magu („Lācaru”), kas bija ieslodzīts par to, ka sacelšanās cieta neveiksmi. Jēzus formāli nav tās pašas partijas loceklis, taču tagad redzami palīdz zelotiem. Sanāk, ka juridiski viņš pieder to piekritējiem.

33. gads m.ē., marts.

Visas partijas sapulcējas Kumranā uz sezonas sinedrionu. Zeloti jūtas nedroši, ja kāds varētu paziņot Pilātam, kur viņi pašreiz atrodas.

Sinedrions sākās marta sākumā, un tāpēc daži atkal gaida, ka pareģojums piepildīsies. Jēzum joka pēc sarīko kronēšanu un viņš uz ēzeļa (kas aizvieto valdnieka Zālamana mūli) no „valdnieces nama” Mangerā dodas uz Kumranu. Tā kā pareģojums nav piepildījies, viņš skaļi kritizē misijas finanšu praksi un apgāž naudas mainītāju galdus. Pareģojums visdrīzāk varētu piepildīties saulgriežos un pēc mācības, kurai piekrīt Jēzus un Simons Mags, tam būtu jānotiek ceturtdienas vakarā, Svētā vakarēdiena laikā. Taču debesis neiejaucas, Jūda Iskariots, kurš pretendē uz Simona Maga amatu un ir naidīgs Jēzum, paziņo, kur atrodas cilvēki, kurus meklē par piedalīšanos dumpī pagājušā gada decembrī. Jūda pats piedalās vakarēdienā, bet cer atpirkties ar kukuli. Simons Mags un Jēzus tiek nodoti jūdu garīdznieku tiesai kā viltuspravieši. Uz tiesu ierodas Pilāts. Tetrarhs Antipa piedāvā lielāku kukuli par Fevdas atbrīvošanu, kurš jau ir ļoti vecs. Viņa vietu ieņem Jūda. Pilāts grib atbrīvot arī Jēzu, taču kukuli par viņu neviens nepiedāvā. Simons Mags, Jūda un Jēzus tiek sisti krustā Kumranas netīrajā zonā. Simonu kā līderi sit centrālajā krustā, bet Jēzu uz krusta rietumu pusē. Ap trijiem dienā Jēzum piedāvā indi, lai pārtrauktu viņa ciešanas. Viņš izdzer to, taču vienīgi zaudē samaņu. Viņa draugi zina, ka viņš vēl ir dzīvs. Tetrarhs Antipa pierunā Pilātu ļaut viņam izbeigt šo lietu pēc jūdu likumiem. Tas nozīmē, ka sišanu krustā aizstāj ar aprakšanu dzīvam esot. Trīs sodītos ievieto alā, kas atrodas esplanādes galā. Simona Maga un Jūdas kājas ir salauztas. Alā atstāj lielu alojas daudzumu. Naktī Simonu Magu noliek blakus Jēzum un viņš Jēzu izdziedē. Draugi palīdz Jēzum izkļūt no alas. Sargi īpaši neiebilst, jo viņu uzdevums – galvenokārt apsargāt Simonu Magu. Simons visiem stāsta, ka viņš ir panācis Jēzus augšāmcelšanos.

Vairāku sekojošo dienu laikā Jēzus „parādās” vairākās Jūdejas tuksneša vietās un Jeruzālemē; tas ir, viņš apmeklē vairākas maltītes un reliģiskas ceremonijas, demonstrējot īstu gara spēku. Otrdien viņš atgriežas Kumranas klosterī un „uzbrauc debesīs”, jo par „debesīm” sauc to vietu, kur garīdznieki, kurus dēvē par „dieviem” un „eņģeļiem”, veic reliģiskas ceremonijas.

36. gads m.ē., septembris.

Pēc trīs gadiem, kas pavadīti vientulībā un kas sekoja pēc meitas piedzimšanas, saskaņā ar eseju dinastijas likumiem. Viņš atgriežas sabiedriskajā dzīvē vienlaikus ar Agripas I paaugstināšanu, kurš drīz ieņem Hēroda dinastijas troni.

37. gads m.ē.

Nomirst Tibērijs, un par imperatoru kļūst Gajs Kalugula. Viņš ieceļ savu draugu Agripu I par jūdu valdnieku. Sakarā ar to Jūdejā notiek pārmaiņas. Varu iegūst Romai labvēlīgie augstākie garīdznieki no Annas dzimtas, bet Jēzu atkal atdzīst par likumīgi dzimušo. Agripas piekritēju partija, ko vada Simons Pēteris, uzveic savu pretinieku partiju, ko vada Simons Marks un Joanns Marks. Jūnijā Jēzum un Marijai Magdalēnai piedzimst dēls Jēzus Justus.

40. gads m.ē.

Pāvela aicinājums tajā pašā gadā, kad Hēroda hronoloģiskā shēma ir pierādījusi savu galīgo nepareizumu. Pāvels, kurš atrodas Jēzus ietekmē, pēc tikšanās ar viņu Damaskā, maina savus „nacionālistiskos” uzskatus uz „internacionāliskiem”.

41. gads m.ē.

Gaju Kaligulu, kurš cieš no kaut kādiem psihiskiem traucējumiem, noslepkavo. Par imperatoru kļust Klaudijs.

44. gads m.ē.

Ar čūsku indes palīdzību nogalina Agripu I, kurš sevi ir dēvējis par dievu-imperatoru. Pētera un Simona Maga partijas apvienoja savus spēkus cīņā pret viņu, un pēc viņa nāves dodas trimdā uz Antiohiju un uz Kipru. Pētera partija Antiohijā pasludina savu neatkarību un sāk izmantot vārdu „kristieši”.

45. gads m.ē., marts.

Jēzus formāli izšķiras no Marijas Magdalēnas.

50. gads m.ē.

Agripas II laikā Pāvels iegūst lielāku varu, tāpēc ka viņa sekotāji bija saglabājuši uzticību Agripam I. Samarieši, pret kuriem Agripa II izturas naidīgi, jo viņi ir piedalījušies viņa tēva slepkavībā, apvienojas ar „nacionālistiskiem” grupējumiem. Viņi ir saglabājušies no Kumranas kopienas atliekām un tagad bāzējas Damaskā. Viņu līderis Simons Mags kristiešiem kļūst kā Anti-Pāvests. Pāvels un viņa grupa pārceļas uz Eiropu un tur rada savas bāzes.

50. gads m.ē., marts.

Jēzus apprecas otro reizi, ar Lidiju no Fiatiras, kura kļūst par kristieti.

54. gads m.ē.

Par imperatoru kļūst Nērons.

57. gads m.ē.

Konflikts Efesā starp divām misijām – kristiešu un Maga. Kristiešus izraida no Efesas.

58. gads m.ē.

Pāvels un viņa grupa, ieskaitot Jēzu, pēdējo reizi ierodas Jeruzālemē, cerot, ka pravietojums piepildīsies. Pāvels pamāca Romas gubernatoru Fēliksu, kurš gatavojas precēties ar Agripas II māsu un gatavojas kļūt par pilntiesīgu locekli.

60. gads m.ē.

Kad Fēliksu atceļ no amata un nosūta uz Romu, lai viņš stātos tiesas priekšā, Pāvela grupa dodas viņam līdzi ar kuģi. Jūras ceļojuma laikā notikums, ko gaidīja 4000. gadā, nenotiek un ceļinieki izsēžas Maltā, kur janvāri un februāri pavada klosterī, kas pieder kopienai. Pāvelu sāk turēt aizdomās par Jonafana Annas slepkavību, ko organizēja Fēlikss.

61. gads m.ē., marts.

Visa grupa, ieskaitot Jēzu, ierodas Romā. Gaidot tiesu pār Fēliksu, Pāvelu apcietina.

64. gads m.ē.

Kristiešus apcietina par piedalīšanos demonstrācijās Romā un sakarā ar 4000. gada notikumu gaidīšanu. Nērons padara viņus par grēkāžiem, apvainojot arī Romas dedzināšanā. Pēteri un Pāvelu soda ar nāvi. Neilgi pirms savas nāves Pāvels sūta šifrētu ziņojumu, kur raksta, ka „Jēzus nav savažots”. Jēzum tajā laikā būtu septiņdesmit gadi. Iespējams, ka viņa ģimene, divus dēlus ieskaitot, dodas uz ziemeļiem, uz Hērodu muižu Dienvidfrancijā.

70. gads m.ē.

Romieši sagrauj Jeruzālemi, sodot par zelotu sacelšanos.

74. gads m.ē.

Dzīvi palikušie zeloti Masadā izdara masu pašnāvību.

Protams, ticēt šādai versijai vai neticēt, tas ir katra ziņā. Pagātnes liecību ir tik maz, ka ir iespējama arī šāda notikumu interpretācija. Vai arī pavisam citāda. Kā saka, tas ir ticības jautājums.

Sīkāku informāciju meklējiet grāmatā. Barbara Thiering. Jesus the Man: Decoding the Real Story of Jesus and Mary Magdalene. Grāmatā ir dota arī sīkāka hronoloģija no 9. gada p.m.ē. līdz 64. gadam m.ē. un izskaidrots, uz kā balstās šie pieņēmumi.

http://www.amazon.com/Jesus-Man-Decoding-Story-Magdalene/dp/1416541381