Kā zināms, bez četriem kanoniskajiem evanģēlijiem ir vesela rinda citu vēsturisku dokumentu (apokrifu), ko oficiālā baznīca neatzina par Svētajiem Rakstiem. Varbūt, ka tur slēpjas atminējums tam, kur un kā Jēzus Kristus ir pavadījis gandrīz 18 gadus no savas dzīves?

Krievu ceļotājs, žurnālists Nikolajs Notovičs 1887. gadā ceļoja pa Indiju. Par šo ceļojumu viņš 1894. gadā, Parīzē izdeva grāmatu. To sauca “Labākā no cilvēces dēliem, Jēzus Kristus nezināmā dzīve”. Krievijā tā dienas gaismu ieraudzīja 1910. gadā.

Grāmatā ir līdz šim nezināma Evanģēlija teksts, kas vēsta par Jēzus (tibetiešu valodā – Issas) dzīvi Indijā, kas sākumā bija sarakstīts pali valodā.

Bez strīdīgās Notoviča grāmatas, Jēzus dzīves Indijas periods vēl ir pieminēts apokrifiskajā Filipa  Evanģēlijā, ko 1945. gadā atrada Ēģiptē.

Tātad, Kristīgās Baznīcas rīcībā ir niecīgs daudzums dokumentu par to, ka Jēzus ir bijis Indijā? Nesteigsimies pa priekšu.

Rodas saprotams jautājums: vai var ticēt Evanģēlijam, ko publicējis Notovičs un, kas brīnumainā kārtā ir parādījies atklātībā tūkstošus gadu pēc notikumiem, kas tur aprakstīti un, par kuriem neviens neko nav dzirdējis?

Papētīsim Nikolaja Notoviča atradumu sīkāk.

Ko mēs zinām par Issu?

Sava ceļojuma laikā pa Indiju 1887. gadā N. Notovičs uzzināja par sena indiešu rokraksta esamību, tā saucamo “Tibetas evanģēliju”, kas glabājās Tibetas galvaspilsētā Lhasā.

Dokuments stāsta par Lielā Lamas Issas (Jēzus vārds tibetiešu valodā) dzīvi. Turpinot savu ceļojumu, Notovičs atrod Himisas pilsētas klosterī šī senā rokraksta tulkojumu tibetiešu valodā. Klostera priekšnieks nolasa to priekšā Notovičam un tas spēj pierakstīt tekstu, ko viņam tulko vietējais tulks, bet pēc tam viņš to literāri apstrādā. Rezultātā, iznāk grāmata no 14 daļām, kurās tiek aprakstīta Kristus dzīve Indijā.

Saskaņā ar rokrakstu, Kristus 13 gadu vecumā pamet dzimtās mājas Nācaretē un dodas ar tirgotāju karavānu uz Indiju, kur studē senās vēdas, astroloģiju, maģiju, kā arī pats māca vietējos iedzīvotājus dziedināt slimos. Tālāk viņš turpina savu misionāra darbību Nepālā un Persijā, aicinot šo valstu vietējos iedzīvotājus attiekties no seno dievību pielūgšanas, sakot: “Ir tikai viens Dievs un viņš ir mūsu Debesu Tēvs,” - bet pēc tam viņš atgriežas Palestīnā.

Vai rokraksts vispār bija?

Notoviča grāmata sadalīja zinātnes sabiedrību tādos, kas piekrita, ka Jēzus ir bijis Indijā, un pretiniekos.

Piemēram, izcilais Austrumu pētnieks Makss Millers pareizi atgādina, ka rokraksts nav minēts svētajā budistu tekstu krājumā “Gandžura” un komentāros par to.

Indiešu profesors Dž. Arčibalds Duglass dodas ceļojumā pa Notoviča pēdām, apmeklē Himisas klosteri, taču neatrod tur rokrakstu un pat pēdas, ka minētais žurnālists tur vispār ir bijis.

Taču N. K. Rērihs savā grāmatā “Āzijas sirds” piemin leģendas par Issu, kuras viņš ir dzirdējis, ceļojot pa Indiju un Tibetu. Viņš arī noskaidro, ka tādas Āzijas tautības kā: kalmiki, oleti un torguti arī zina par Issu no “Tibetas Evanģēlija”, tā paša avota, kura kopiju atrada Notovičs.

Pazīstamā Indijas reliģiozā līdera Šri Ramakrišnas māceklis, indiešu zinātnieks Cvami Abhedananda paziņoja, ka pats personīgi ir redzējis Himisa klosterī rokrakstu, ko iztulkoja Notovičs, turklāt esot pārliecinājies, ka krievu žurnālista tulkojums ir pareizs. Viņš arī apstiprināja, ka manuskripta, kura tulkojums tas ir, oriģināls atrodas Masburas kalna klosterī pie Lhasas.

1939. gadā amerikāņu piāniste Elizabete Kaspari, kas aizrāvās ar budismu, apmeklēja Himisas klosteri un pēc tam arī apstiprināja, ka Notoviča atrastais dokuments tur ir.

Indiešu kristoloģijas mīklas.

1889. gadā Indijā radās musulmaņu sekta ahmadija. To dibinātājs Mirza Guļams Ahmads, starp citu, uzskatīja, ka Kristus nav miris sists krustā, bet gan iegrimis dziļā meditācijā, lai maldinātu savus bendes, kas noticēja viņa nāvei.

Pēc tam viņš atdzīvojās un devās uz Kašmiru, kur sludināja, pieņēmis vārdu Issa (islamā – Isa). Indusi uztvēra viņu kā Būdas iemiesojumu. Viņš dzīvoja Indijā līdz savai nāvei 120 gadu vecumā, bet pēc tam tika apglabāts Šrinagarā ar vārdu Ruhulla (tulkojumā no arābu - “Dieva Gars”).

Zīmīgi, ka Kašmiras galvaspilsētā Šrinagarā patiešām atrodas kapenes, ko sauc Roza Bola (“Pravieša kaps”), bet tajās ir apglabāts Nasrati Juz Asafs (vai neskan līdzīgi kā ”Jēzus Nācarietis?”) No seniem laikiem šīs kapenes, kas ir orientētas no austrumiem uz rietumiem, pēc ebreju tradīcijas, atrodas vietējās ebreju kopienas aizbildniecībā.

Indiešu profesors Fida Hasanaīns savā grāmatā “Piektais Evanģēlijs” iet vēl tālā, paziņojot, ka Jēzus esot bijis Indijā divreiz: pirmo reizi jaunībā, otro reizi pēc krustā sišanas un brīnumainās izglābšanās. Viņš piemin kapenes Šrinagarā, kā arī sniedz sīku pilsētu aprakstu uz Zīda ceļa, kurās Jēzus esot apstājies pa ceļam uz Kašmiru.

Viena no pašām interesantākajām publikācijām par šo tēmu ir Andreasa Fabera-Kaizera grāmata “Jēzus nomira Kašmirā” , kurā autors min lingvistiskas paralēles starp indiešu un Bībeles pilsētu un tautu nosaukumiem. Savā grāmatā viņš arī min pareģojumu no senās Purānas (indiešu sakrālās grāmatas) par to, ka Indijā parādīsies Iši Putri (Dieva dēls), kas 13 gadu vecumā atnāks uz Indiju, lai mācītos gudrību gudro-reši un sidha-jogu vadībā, kā arī apmeklēs svētās induisma un budisma vietas.

Kur tad ir patiesība?

Tātad, kāds ir mūsu “sausais atlikums”? Pirmkārt, Bībeles kanoniskie teksti klusē, gan par Jēzus jaunības ceļojumu uz Indiju, gan par viņa bēgšanu no Palestīnas pēc brīnumainās izglābšanās.

Tālāk, ziņas no apokrifiskajiem kristiešu avotiem ir visai skopas un tās var saskaitīt uz pirkstiem.

Taču eksistē fakti, kurus, kā saka, nevar apstrīdēt. Par Jēzus uzturēšanos Indijā liecina seni budisma un islama kanoniskie teksti, kā arī persiešu un ebreju svētās grāmatas.

Kā zināms, Svētais Toms spēja nokļūt līdz Indijai pa ceļiem, ko bija iebraukušas daudzās tirgotāju karavānas. Tas ir neapstrīdams vēsturisks fakts (viņš ir apglabāts Madrasā un virs viņa kapa ir uzcelta Svētā Toma katedrāle). Tas nozīmē, ka tajos laikos līdzīgu ceļojumu varēja veikt jebkurš Palestīnas iedzīvotājs.

Āzijā līdz pat šim laikam dzīvo seno ebreju pēcteči, kas izkaisījās pa pasauli, kad sabruka Asīrijas impērija, bet šo cilšu un viņu apmetņu nosaukumos ir saglabājušās senā ivrīta saknes. Interesanti ir arī tas, ka vārds, kas apzīmē “mesiju” (iesvaidīto), ivrītā, sanskritā un arābu valodā ir ar vienādu sakni.

Nikolahs Rērihs rakstīja, ka tibetiešu svētbildēs un uz rituāliem priekšmetiem bieži redzams zivs attēls (kristiešu simbols), bet aplis budismā ir tāds pat sakrāls simbols kā kristietībā.

N. Notovičs apgalvoja, ka viņam esot izdevies uzzināt par 63 dokumentiem, ko kristiešu misionāri ir atveduši uz Vatikānu no Ķīnas, Ēģiptes, Arābijas un Indijas, kuros ir minēts Jēzus. Taču Vatikānā viņam lika skaidri saprast, ka baznīca nav ieinteresēta, lai šie dokumenti nonāktu atklātībā.

Diezin vai plaša sabiedrība kādreiz varēs ieraudzīt šīs “labās vēstis”.