“Tīrīšanas” pievārtē

Savā mācībā par noosfēru lielais zinātnieks, ģeologs un ģeoķīmiķis akadēmiķis V.I.Vernadskis (1863-1945 gadi) izvirzīja teoriju par domu psihiskā apvalka ap mūsu mītni Zemi – “Saprāta Afēras” – eksistēšanu. Eksistē hipotēze, ka Zeme ir dzīva un, iespējams, saprātīga substance, augsti organizēta un galēji energopiepildīta. Bet cilvēki – pazemi radījumi, kuri to ieguva ar savām kaitīgām darbībām. Pierima kodolsprādzieni, taču tiek urbti neskatāmi naftas urbumi un pārvērstas tuksnesī milzīgas teritorijas. Izcirstie meži, aizvien dziļāk zemē aiziet šahtas, uzkrāti kalni atkritumu, tajā skaitā toksiskie un radioaktīvie. Piesārņoti okeāni un jūras.

Zemestrīces, cunami un viesuļvētras, plūdi un citas stihiskas nelaimes – tā ir, iespējams, Zemes atbildes reakcija, kura mēģina atbrīvoties no ļaundabīgiem radījumiem (no mums ar jums), kuri bojā savu apdzīvoto vietu un nopietni uztrauc planētu. Bet kad tādi mēri nepalīdz, Zeme sarīko “ģenerāltīrīšanu” – apokalipsi. Atrastie artefakti liecina, ka uz Zemes pagātnē jau bijušas dažas augsti attīstītas civilizācijas, to bojāeja ar asteroīdu krišanu neizskaidrot. Ir pat hipotēze, ka pērtiķi – tie ir nedaudzo izdzīvojušo un degradējušos cilvēku pēcteči. Taču iznīcinātās Zemes civilizācijas nomaiņai dabai ir jābūt kādam rezerves variantam.

Pamira randiņi

Pašās klusākajās un mežonīgākajās Zemes vietās mīt noslēpumaini un nenotverami radījumi, kuri izraisa māņticīgas bailes cilvēkiem. To starpā ir vids, mums zināms kā jetijs vai sniega cilvēks, kuram piemīt neizskaidrojamas ekstrasensorās spējas, tajā skaitā, prasme “novērst acis”.

Iziet uz kontaktu ar viņiem mēģinājušas entuziastu grupas. Jetiju spēja dzīvot ekstremālos apstākļos daudzkārt pārsniedz cilvēka iespējas. Paši pazīstamākie Krievijas šo radījumu pētnieki – B.F.Poršņevs un M.G.Bikova. pirmās klases lidotāja-izmēģinātāja, KGS inženierpulkvede Marina Popoviča XX gadsimta 80-jos gados brauca uz Pamiru ar Kijevas universitātes ekspedīcju 30 cilvēku sastāvā. Jetijs reizēm apmeklēja viņu nakšņošanas vietas, caurkoda bundžas ar iebiezināto pienu, pārkārtoja lietas, meta akmentiņus ugunskurā. Gadījās, pa naktīm viņš nāca laukā no brikšņiem turot rokās lielu ugunīgu bumbu. Daži ekspedīcijas dalībnieki pie tam zaudēja samaņu.

Tiek uzskatīts, ka jetijs spējīgs negaidīti parādīties un acumirklīgi izzust, lasīt domas attālumā un pat telepātiski komunicēt. Reiz vakarā Marina Popoviča izlika uz zemes daudzkrāsainus papīra kvadeātiņus – sarkanu, zaļu, zilu un pateica:

• Ja tu, jetij, atrodies blakus, izvēlies savu mīļāko krāsu.

Pēc dažām stundām, jau naktī, kāds pēkšņi pieskārās viņas vaigam un it kā no viņas iekšienes atskanēja balss: “Es mīlu zaļo krāsu. Esmu vienots ar dabu”. Skaidrs, ka Marinai ir noturīga psihe, un viņa nesirgst ar halucinācijām.

Hidroģeologs A.Proņins divas reizes redzēja jetiju 1957.gada augustā Tadžikistānas kalnos, novēroja un aprakstīja viņu kā druknu radījumu ar garām rokām un ķermeni, kurš klāts ar pelēki brūnu vilnu. Turpat ģeologs A,Novikovs sadūrās ar humanoīdu, kuru vietējie sauca par guli. Pirmo reizi – 1982.gadā pie Farux kišlaka, netālu no Vahšas upes. Naktī viņš izjuta neizskaidrojamas šausmas. Otro reizi – izpētot aizas vienas no Siamas upes Pamira-Altajā augštecē. Nakšņojot teltī ģeologs pamodās un nevarēja pakustēties. Pamirums atkāpās tikai tad, kad vīrietis sadzirdēja raksturīgo kluso grants, uz kuras uzkāpa aizejošais guls, šņirkstēšanu. Trešo reizi guls bija blakus ģeologam grūti sasniedzamā kalnu aizā. Tas notika apmēram trijos naktī, 1988.gada 13.septembrī. Novikovs gulēja uz guļammaisa. Vēlāk viņš atcerējās: “Šis kontakts bija gandrīz bez bailēm. Vienkārši kāds ātri sāka piepūst man krūtīs siltu bumbuli, kurš auga piepildot visu ķermeni ar vieglu elektrību. Taču, redzams, ne visas stīgas manī aizsargājās. Manas bažas pazaudēt pār sevi kontroli pārspēja šo silto vilni. Guļu, dauzās sirds. Gandrīz tajā laikā pie manis uz paklājiņa krīt maziņš noapaļots akmentiņš, kurš nomests man galvgalī. Par to es gandrīz nebrīnījos.”

Bīstamie kontakti

Satiekot šos noslēpumainos radījumus lieciniekiem parādījās neizskaidrojamas šausmas un sastingums līdz tam laikam, kamēr tie neaizgāja prom. Tiem, kuri iekļuva viņu redzeslaukā, kļuva nevis vienkārši bail, bet šausmīgi, cilvēkiem radās stingra vēlme aizbēgt un noslēpties. Ja tomēr jetiju novēroja no attāluma, cilvēkiem sāka sāpēt galva, paaugstināties asinsspiediens, pazuda miegs un apetīte.

Kalnu Altaja brikšņos mīt trīsmetrīgi giganti, kuriem ir brīnumainas paranormālās spējas. Viņi distancēti izveda no ierindas elektronisko izsekošanas aparatūru, kuru bija uzstādījuši robežsargi. Trīs tādi radījumi, kurus piefiksēja no helikoptera belkā – ar mūžīgo sniegu klātā kalnā, kur absolūti nav kur paslēpties, - pazuda, it kā izšķīda gaisā. Piloti tikai neizpratnē noplātīja rokas.

Izsekot noslēpumainos robežu pārkāpējus 1992.gada vasarā speciāli organizētā un apbruņotā ar jaunākām iekārtām neliela grupa: daži militāristi, divi ekstrasensi un vietējais mednieks ar saviem suņiem. Divas reizes cilvēki izjuta patiesas šausmas, kad šie radījumi novēroja viņus. Tās pieauga viļņveidīgi, sasniedzot apogeju, kad sirds pamira, bet pēc tam izdeva grūdienu uz savu iespēju robežas. Pēc pirmā šausmu viļņa uzplūda otrais un trešais. Tikai sakopojot visus spēkus, sakoncentrējoties, varēja iziet no sastinguma. Pēc tam it kā atlaida, viss pārgāja. Medību suņi, kuri nebaidījās no lāčiem un kuri nekad negāja iekšā telpās, smilkstot līda teltīs. Grupai izdevās tikai ieraudzīt milzīgas pēdas un nofotografēt no mugurpuses muskuļotu un matainu gigantu, kurš pazuda aiz klints tālumā.

Šie nezināmie radījumi tā arī paliek nenotverami un noslēpumaini. Neviens nezina, kurš vai kas tas ir patiesībā.

Zemes noslēpums

Laikam, vienīgais, kuram bija plašs valsts atbalsts sniega cilvēka meklējumos, bija enerģiskais, nenogurdināmais zinātnieks un ceļotājs Ernsts Šefers, SS šturmbannfīrers. “Īstens ārietis. Nordisks raksturs”. Noklausījies Šefera stāstu par zilacainu blondīnu, no kura sākās Čingishana dzimta, par dažu Afganistānas cilšu āriešu ārieni un senām “kungu rases” kapavietām Tibetā, viens no galvenajiem Trešā reiha galvenajiem darboņiem Henrihs Himlers iesaucās:

• Tie taču ir mūsu cilvēki!

Pēc nacistu “āriešu pasaules kartes” teorijas, pēc vispasaules kataklizmas āriešu (dižciltīgo) atliekas, kurām bija parapsiholoģiskās spējas, varēja izdzīvot tikai augstkalnu, tipa Himalaji vai Bolīvijas Andi, rajonos, kur nacisti arī plānoja veikt zinātniskus pētījumus.

1938.gadā Šefera ekspedīcija iekļuva Lhasā un sastapās ar dalai-lamu. Vācu “rasu higiēnas” speciālisti izmērīja vietējās elites galvaskausus, uzskatot viņus par “nordiskās rases” pēcnācējiem, un izgatavoja nospiedumus no desmitiem seju. Bet lūk atrast jetiju neizdevās. Tiesa, nav skaidrs vai viņi to uzskatīja arī par “īstenu ārieti”. Himalaju budisti apgalvo, ka jetiji – pārdabiskas būtnes, bet daži pieļauj, ka tas ir Bodhisatta – radījums (vai cilvēks), kurš pieņēmis lēmumu kļūt par Buddu visu radību labumam.

Daži pētnieki uzskata ka šī noslēpumainā suga ieradās pie mums no paralēlā visuma. Vai arī – rezerves variants, kuru daba radījusi cilvēces bojāejas gadījumam. Viens no pēdējiem enciklopēdistiem, zinātnieks un rakstnieks Ivans Antonovičs Jefremovs (1908.-1972.gadi), par nožēlu, nepaspēja uzrakstīt līdz galam savu pēdējo romānu “Indes kauss”, kurā gribēja parādīt, ka vajag veikt Zemes atmosfēras, kura saindēta ar tumsonību un naidu, attīrīšanu no ļauniem cilvēku dzimuma īpatņiem, kā paglābt cilvēci no bojāejas. Iespējams, tur tiktu runāts arī par jetijiem.