Pavērsiens, kas fiziskajā pasaulē izpaužas kā milzu zemestrīce, kuru izjūt viscaur pasaulē, vai vismaz tajos nostūros, kur sižetam būs kāda nozīme. Bet ar to vien nepietiks, lai tā tik vienkārši vairums patriarhālo ļauno vīriešu (ne visi), kuri kopš dzimšanas iemācījušies, ka tie ir pārāki vien sava dzimuma dēļ, atteiktos no labumiem, ko līdzšinējā sistēma tiem sniegusi.
Ja spēja būt noteicējai par savu ķermeni un palikt stāvoklī tikai tad, ja tik tiešām pati to vēlas, ir viens no paredzētajiem efektiem, ko jaunā, bezprecedenta burvestība sniedz, tad diemžēl burvestības autoru trio spēkos nav bijis paredzēt, kuri būs starp tūkstošiem upuru to izraisītās zemestrīces dēļ. Dažiem diemžēl, bet daļai patiesībā varbūt pat par laimi, jo vienā no četrām karalistēm Rozinholmā (ja eksistē vairāk, tad tās nenozīmīgas sižeta ietvaros) zemestrīce nogalina gan karali, gan tās tiešākos vīriešu kārtas mantiniekus, kas negaidīti tās tronī ieceļ karaļa meitu Elinu.
Kamēr vairums kā pašsaprotumu pieņem domu, ka viņa vien uz pagaidu laiku sasilda troņa sēdvietu nākošajam vīram, jo kā gan sieviete, kuras tik viegli panesas histēriskām emocijām, varētu būt spējīgas efektīvi pildīt karalistes valdnieces lomu, kur nepieciešams loģisks, spriestspējīgs un visādi citādi skaidrs un uz racionālu domāšanu tendēts prāts. Filozofija, ko Elina gatava ar neatlaidību pierādīt, kā vairāk nekā aplamu jau no pirmajiem mirkļiem par spīti spiedieniem no dažādām pusēm, kur būtisku lomu spēlē tirdzniecības sadarbības līguma termiņa beigas pēc gada ar kaimiņiem Nandelas un vajadzība to atjaunot. Līgums, ko bēdīgi slavenais Nandelas karalis Valdmirs pēc negaidītas Rozinholmas karaļa nāves uzstāj, ka būtu iespējams vien ar viņa radinieka Zaršas apprecēšanu.
Tikmēr citā karalistē sižeta centrā nonāk abatijas iemītnieces. Abatijas iemītnieces, kuras par tādām kļuvušas ne aiz nodošanās reliģijai, bet kuras par nevēlamām pasludinājušas pašu ģimenes. Kuras tās nosūtījušas kļūt par abigeilām, labi apzinoties, kādus ‘’pienākumus’’ tās spiesta pildīt, lai ne tikai sevi uzturētu, bet pie reizes ar būtisku pienesumu pildītu karalistes koferus. Šis fakts vien ir būtisks iemesls, kāpēc triloģijas sākumā burvestības autores ir gatavas uz savu un pastarpināti citu upuriem, lai veiktu tik radikālas pārmaiņas, jo nevienam nebūtu jābūt tāda veida tiesībām lemt pār citu. Pat ne karaliskajām ģimenēm.
No šāda likteņa nav pasargāta pat Altas karaļa šķirtā sieva Brynna un tās meita Alys (saukšu par Alisi). Lai arī karalim Altonam II nav pierādījumu, ka tās būtu bijušas pie vainas, tad tas karaļa krietni cietsirdīgākajam un nežēlīgākajam dēlam Delnamal neliedz pavēlēt ar spīdzināšanu izdabūt vēlamo atzīšanos un par sodu tās padzīt uz teritoriju, kura līdz šim bijusi tuksnešaina nekuriene. Lēmums, ko tas pieņem, neņemot vērā pat finansiālās sekas paša karalistei, un kas ir tikai viens no daudzajiem līdz pat triloģijas noslēgumam, kas ilgtermiņā nāk par sliktu tikai pašam un kalpo vien, lai izceltu tā, kā ļaundara, drausmīgo dabu.
Uzsvars liekams uz vārdiem ‘’līdz šim’’, jo pat Alises brālis Tynthanal, kurš ir viens no retajiem, patiesi labajiem vīriešu kārtas tēliem un izmanto savu pozīciju, lai iespēju robežās censtos palīdzēt, nebūtu varējis paredzēt, ka jaunā abatijai ierādītā lokācija izrādīsies tik daudzsološa, lai ļautu tai uzplaukt par konkurējošu spēku. Fakts, par ko varam būt droši, līdz baltkvēlei sanikno Delnamalu. Ja jau pirms tam Delnamalam nebūtu bijusi vajadzība ilgi meklēt pēc iegansta, lai atrastu savām šķietami nebeidzamajām dusmām pret visu pat niecīgi kaitinošo, tad izraidīto abigeilu jaunradītā Women’s Well pilsēta var būt droša un ilgi nav jāgaida, kad Delnamals (kaislīgs vecās kārtības piekritējs) sūta armijas spēkus, lai tās atkal pārmācītu un ierādītu tām pienākošamies vietu. No viņa dusmām pasargāta nav pat tā sieva Shelvon, kura savā ‘’nepateicībā’’ nav spējīga pat paveikt kaut ko tik vienkāršu, kā radīt tam vīriešu kārtas pēcnācēju un mantinieku.
Delnamals nav vienīgais dižciltīgais, kurš par visām varēm ir gatavs pielietot visu pieejamo, lai censtos atrast veidu, kā anulēt Alises mātes radīto burvestību un atņemt sievietēm to jaunās tiesības, kuras tik ķecerīgi uzdrīkstas stāties pretim to šķietami acīmredzami pārākajiem kungiem. Tā triloģijas otrajā grāmatā sižeta skatpunkts pievēršas arī citām abigeilām Kalparas karalistē, kuras valdnieks pēc paša domām ģeniāla un viltīga plāna ietvaros sūta divas abigeilas no savas abatijas uz Sieviešu Akas pilsētu, lai tās slepus atrastu veidu, kā atgriezt agrāko pasaules kārtību, kamēr oficiāls iegansts to vizītei ir pavisam kas cits.
Sieviešu Kara triloģija, kas uz fantāzijas romāna fona visai garā un izstieptā veidā iztirzā dzimumu līdztiesības tematu. Kur tās tēliem sūri un grūti, ne bez smagu lēmumu pieņemšanas, kas savu reizi nereti prasa upurus un asaras, jācīnās par pašām tik pašsaprotamām lietām un tiesībām, un kuras tādas ne visiem ir arīdzan mūsu pašu 21.gadsimta realitāte. Tāpat nemaz tik grūti un ilgi nebūtu jāmeklē, lai atrastu sērijas slikto tēlu ekvivalentus, kuri, ja ne gluži ar maģiskām spējām, tad ar līdzīgu degsmi ir gatavi cīnīties, lai atņemtu jau to pašu vien, kam par piemēru prātā nāk jau esoši vai jauni aizliegumi attiecībā uz aborta tematiku iekš ASV, vai nemaz tik grūti nebūtu iztēloties dažu vēlmi atņemt, piemēram, balsošanas tiesības.
Vien rodas jautājums, vai tā iztirzāšanai tik tiešām bija vajadzīga triloģija, kurā īsākā grāmata sērijā ir ap 560 lpp. Daudz vārdu, lai no grāmatas uz grāmatu idejiski pateiktu to pašu. Kur, lai arī labie un sliktie tēli mērojas spēkiem un notikumi paši par sevi, protams, viens pret vienu neatkārtojas, tad idejai ir lielāka nozīme nekā pašam sižetam.
https://poseidons99.com/2025/02/25/jenna-glass-the-womens-war-1-3/