Aristokrāte no Rjurikovičiem

Blavatskas meitas uzvārds ir fon Hāna. Viņas tēvs piederēja pie Meklenburgas kroņprinču Hānu fon Rotenšternu-Hānu dzimtas. Pa vecmāmiņas līniju Blavatskas raduraksti ceļas no kņazu Rjurikoviču dzimtas.

Blavatskas māti - romānu autori Jeļenu Andrejevnu Hānu - Visarions Beļinskis sauca par "krievu Žoržu Sandu".

Nākamā "modernā Izīda" piedzima naktī no 30. uz 31. jūliju, 1831. gadā (pēc vecā stila) Jekaterinoslavā (Dņepropetrovskā). Savās atmiņās par bērnību viņa ir skopa: "Mana bērnība? Tajā bija draiskulības un nerātnums no vienas puses, sodi un cietsirdība - no otras. Bezgalīgas slimošanas līdz septiņu-astoņu gadu vecumam... Divas guvernantes - francūziete madama Penjē un vecmeita no Jorkšīras, mis Augusta Sofija Džefrisa. Vairākas aukles... Tēva karavīri rūpējās par mani. Māte nomira, kad es vēl biju bērns".

Blavatska ieguva lielisku mājas izglītību, jau bērnībā iemācījās vairākas valodas, mācījās mūziku Londonā un Parīzē, bija laba jātniece, labi zīmēja.

Visas šīs prasmes noderēja vēlāk viņas klejojumu laikā: viņa rīkoja klavierkoncertus, strādāja cirkā, gatavoja krāsas un taisīja mākslīgos ziedus.

Blavatska un spoki

Blavatska jau bērnībā atšķīrās no saviem vienaudžiem. Viņa bieži stāstīja mājiniekiem par to, ka redz dažādus dīvainus radījumus, dzird noslēpumainu zvaniņu skaņas. Īpaši viņu iespaidoja diža paskata hinduss, ko citi nemanīja. Pēc viņas vārdiem, hinduss ieradās pie viņas arī sapņos. Viņa sauca to par Sargātāju un sacīja, ka viņš glābj viņu no visām nelaimēm.

Kā vēlāk Jeļena Petrovna rakstīs, tas esot bijis viens no viņas garīgajiem skolotājiem Mahatma Moria. "Dzīvajā" viņa viņu satika 1852. gadā, Londonas Haidparkā. Zviedrijas vēstnieka Londonā atraitne, grāfiene Konstansa Vahtmeistere no Blavatskas vārdiem pastāstīja šīs sarunas smalkumus, tajā Skolotājs sacīja, ka viņa ir "nepieciešama viņas dalība darbā, ko viņš ir nodomājis veikt", kā arī, ka "viņai nāksies pavadīt trīs gadus Tibetā, lai sagatavotos šī svarīgā uzdevuma izpildei".

Ceļotāja.

Ieradums braukt no vienas vietas uz otru Jeļenai Blavatskais bija izveidojies jau bērnībā. Tēva dienesta stāvokļa dēļ ģimenei bieži nācās mainīt dzīves vietu. Pēc mātes nāves no diloņa 1842. gadā Jeļenas un viņas māsu audzināšanu uzņēmās vecmāmiņa un vectētiņš.

18 gadu vecumā Jeļena Petrovna tika saderināta ar 40 gadus veco Erivanas guberņas vicegubernatoru Ņikiforu Vasiļjeviču Blavatski, taču 3 mēnešus pēc kāzām Blavatska no vīra aizbēga.

Vectēvs aizsūtīja viņu pie tēva ar diviem pavadoņiem, taču Jeļenai atkal izdevās aizbēgt arī no tiem. No Odesas ar angļu burinieku „Kommodors” Blavatska aizkuģoja uz Kerču, bet pēc tam uz Konstantinopoli.

Par savām laulībām Blavatska vēlāk rakstīja: „Es salaulājos, lai atriebtos savai guvernantei, nedomājot par to, ka nespēšu lauzt laulības, un karma sekoja manai kļūdai”.

Pēc bēgšanas no vīra sākās Jeļenas Blavatskas klejojumu stāsts. To hronoloģija ir grūti atjaunojama, tāpēc ka pati viņa ceļojot nekādas dienasgrāmatas nerakstīja un arī neviens tuvs cilvēks viņai blakus nebija.

Savas dzīves laikā Blavatska ir divas reizes apceļojusi Zemeslodi, bijusi gan Ēģiptē, gan Eiropā, gan Tibetā, gan Indijā un arī Dienvidamerikā. 1873. gadā viņa, pirmā no krievu sievietēm, ieguva amerikāņu pilsonību.

Teosofijas biedrība

1875. gada 17. novembrī, Ņujorkā Jeļena Petrovna Blavatska un pulkvedis Henrijs Olkots nodibināja Teosofijas biedrību. Blavatska jau bija atgriezusies no Tibetas, kur, kā viņa ar pārliecību teica, esot ieguvusi no mahatmām un lamām svētību, lai nodotu pasaulei garīgās zināšanas.

Biedrības uzdevumi, to radot, bija sekojoši: 1) radīt Cilvēces Visuma brālības kodolu, neņemot vērā rasu, ticības, dzimuma, kastu vai ādas krāsas atšķirības; 2) veicināt reliģiju, filozofiju un zinātnes salīdzināšanu; 3) pētīt neizskaidrotos dabas likumus un spēkus, kas apslēpti cilvēkā.

Tajā dienā Blavatska savā dienasgrāmatā ierakstīja: „Bērns ir dzimis. Osanna!”

Jeļena Petrovna rakstīja, ka „biedrības locekļi saglabā pilnīgu reliģiskās pārliecības brīvību un, iestājoties biedrībā, apsola respektēt to pašu attiecībā pret jebkādu citu pārliecību un ticību. Viņu kopība nebalstās uz kopēju ticību, bet gan uz kopēju tiekšanos uz Patiesību”.

1877. gada septembrī Ņujorkas izdevniecībā J.W. Bouton dienas gaismu ierauga pirmais Jeļenas Blavatskas monumentālais darbs „Atmaskotā Izīda”, pirmā tirāža – tūkstotis eksemplāru – tika izpirkta divu dienu laikā.

Viedoklis par Blavatskas grāmatu bija polārs. „The Republican” Blavatskas darbs tika nosaukts par „lielu trauku ar ēdiena pārpalikumiem”, „The Sun” – par „izsviestiem atkritumiem”, bet „New York Tribune” recenzents rakstīja: „Blavatskas zināšanas ir rupjas un nesagremotas, viņas nesaprotamais brahmanisma un budisma pārstāsts drīzāk ir balstīts uz pieņēmumiem, nekā uz autores informētību”.

Taču Teosofijas biedrība turpināja paplašināties un 1882. gadā tās galvenā mītne tikai pārcelta uz Indiju.

1879. gadā Indijā iznāca pirmais žurnāla „The Theosophist” numurs. 1887. gadā Londonā sāk izdot žurnālu „Lucifer”, ko pēc 10 gadiem nosauc par „The Theosophical Review”.

Ap to laiku, kad Blavatska nomira, Teosofijas biedrībā bija vairāk nekā 60 tūkstoši biedru. Šī organizācija atstāja lielu ietekmi uz sabiedrisko domu, tās biedri bija izcili sava laika cilvēki – no izgudrotāja Tomasa Edisona līdz dzejniekam Viljamam Jeitsam.

Neskatoties uz Blavatskas ideju neviennozīmību, 1975. gadā Indijas valdība izdeva piemiņas pastmarku, kas bija veltīta Teosofijas biedrības 100 gadu dibināšanas jubilejai. Uz markas ir attēlots biedrības zīmogs un tās devīze: „Nav reliģijas augstākas par patiesību”.

Blavatska un rasu teorija

Viena no strīdīgākajām un pretrunīgākajām idejām Blavatskas daiļradē ir koncepcija par rasu evolūcijas ciklu, daļa no tās ir izklāstīta „Slepenās doktrīnas” otrajā sējumā.

Daži pētnieki uzskata, ka rasu teorija „no Blavatskas” ir bijusi likta pamatā Trešā reiha ideoloģijai.

Par to rakstīja amerikāņu vēsturnieki Džeksons Speilvogels un Dēvids Redlss darbā „Hitlera rasu ideoloģija: saturs un okultās saknes”.

„Slepenās doktrīnas” otrajā sējumā Blavatska raksta; „Cilvēce skaidri dalās Dieva iedvesmotos cilvēkos un zemākās būtnēs. Starpība gara spējās starp āriešiem un citām civilizētām tautām, un tādiem mežoņiem, kā Dienvidu Jūras salinieki, nav izskaidrojama nekādā citādā veidā. <...> „Svētā Dzirkstele” nav viņos, tikai viņi tagad ir vienīgās zemākās rases uz šīs planētas un, par laimi, - pateicoties gudrajam dabas līdzsvaram, kas pastāvīgi strādā šajā virzienā, - viņi ātri izmirst”.

Paši teozofi tomēr uzskata, ka Blavatska te nav domājusi antropoloģiskus tipus, bet attīstības pakāpes, caur kurām iziet visu cilvēku dvēseles.

Blavatska, šarlatānisms un plaģiāts

Lai pievērstu savam darbam uzmanību, Jeļena Blavatska demonstrēja savas superspējas: no viņas istabas griestiem krita vēstules no draugiem un skolotāja Kuta Humi; priekšmeti, ko viņa turēja rokā, pazuda, bet pēc tam izrādījās tajās vietās, kur viņa nemaz nebija bijusi.

Lai pārbaudītu viņas spējas, pie viņas ieradās komisija. 1885. gadā publicētajā Londonas Psihisko pētījumu biedrības atskaitē ir teikts, ka Blavatska ir „pati izglītotākā, asprātīgākā un interesantākā blēde, ko vien pazīst vēsture”. Pēc atmaskošanas Blavatskas popularitāte sāk iet zudumā, daudzas no teozofijas biedrībām pajuka.

Jeļenas Blavatskas brālēns Sergejs Vitte rakstīja par viņu savās atmiņās:

„Stāstot fantāzijas un melus, viņa acīmredzot, pati bija pārliecināta par to, ko viņa runāja, ka tā patiešām ir patiesība, - tāpēc es nevaru neteikt, ka viņā bija kaut kas dēmonisks, kaut kas viņā bija, vienkārši sakot, velnišķīgs, lai gan būtībā viņa nebija ļauna, viņa bija labs cilvēks”.

Romānists Vsevolods Solovjevs 1892-1893. gados žurnālā „Russkij vestņik” publicēja aprakstu sēriju par tikšanos ar Blavatsku, ar kopēju nosaukumu „Mūsdienu Izīdas priesteriene”. „Lai valdītu pār cilvēkiem, vajag viņus mānīt, - Jeļena Petrovna deva viņam padomu. – Es jau sen-sen esmu sapratusi šo cilvēku dvēselītes, viņu muļķība man reizēm sagādā lielu baudu... Jo vienkāršāks, dumjāks un rupjāks ir fenomens, jo lielāka varbūtība, ka tas izdodas”.

Solovjovs nosauca šo sievieti par „dvēseļu ķērāju” un bez žēlastības atmaskoja viņu savā grāmatā. Ar viņa pūlēm beidza eksistēt Teosofijas biedrības Parīzes filiāle.

Jeļena Petrovna Blavatska nomira 1891. gada 8. maijā. Viņas veselībai nāca par sliktu tas, ka viņa smēķēja bez pārtraukuma – viņa izsmēķēja līdz 200 cigaretes dienā. Pēc nāves viņas ķermeni sadedzināja, bet pelnus sadalīja trīs daļās: viena daļa palika Londonā, otra – Ņujorkā, bet trešā – Adjarā. Blavatskas piemiņas dienu sauc par Baltā lotosa dienu.

[Teosofijas biedrība joprojām turpina eksistēt: https://www.theosophical.org/  Kā nu nē? Par teozofiju ļoti pozitīvi ir izteicies pat lielais Gandijs - t.p.]