Svarīgais jautājums par kristietības būtību. Tradicionāli kristīgā ticība arvien ir uzskatīta par atklāsmes reliģiju ar kulmināciju Dieva Dēla miesā nākšanu Jēzus Kristus personā. Taču nu jau labu laiku ir pazīstami centieni šo uzskatu aizstāt ar vispārējā reliģiju vēsturē un progresa idejās balstītu pieņēmumu, ka kristietība ir radusies vispārējās kultūras attīstības rezultātā. Citiem vārdiem, stāsts par Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu, kas tapis par cilvēku Jēzu, lai glābtu grēcīgo cilvēci, tiek uzskatīts par mītu, kas radies sajaucoties dažādām reliģiskām idejām. Tādējādi kristietībai kā vienai no daudzajām reliģijām, kas radusies civilizācijas progresa gaitā, ar laiku vajadzētu izzust un kļūt tikai par vēsturisku parādību. Taču kristietības pozitīvais ieguldījums, intelektuālās un morālās vērtības pastāvēs neatkarīgi no pašas kristietības, jo modernajam, ar zinātnes ieročiem bruņotajam cilvēkam vairs nevajadzēs reliģijas kruķus.
Šis kristietībai mēreni kritiskais un attiecībā pret cilvēka dabu romantiski naivais uzskats ir samērā izplatīts. Taču ir bijuši arī konsekventāki un kritiskāki domātāji tādi kā vācu filozofs Fridrihs Nīče, kas uzskatīja kristietību par vislielāko pagrimumu un postu, kāds vien piemeklējis cilvēci. Latviešu lasītājus par šāda uzskata patiesumu jau XX gs. trīsdesmitajos gados mēģināja pārliecināt Kr. Eliass, par kristietības izcelšanos rakstīdams: “Izrādās, ka visa viņa [Jēzus] dārgā ticības “manta” nākusi tieši un, var teikt, bez muitas no “pagāniem”, ka šie “pagāni” ilgi pirms kristiānisma centušies glābt savas grēcīgās dvēseles gluži ar tādiem pat līdzekļiem un ticību, kā kristieši līdz pat mūsu dienām. Nav brīnums, ka baznīckungi netur labu prātu uz tiem, kas rakņājas pa salīdzinošo reliģiju vēsturi.” Ja Eliasa viedoklis par kristietības izcelšanos ir vēsturiski korekts, tad gribot negribot ir jāpiekrīt arī secinājumam, pie kāda viņš nonāk savas grāmatas beigās: “Cik baznīca arī nebūtu centusies pielāgoties modernai kultūrai, tomēr arī pielāgodamās tā vienmēr un neatlaidīgi ir šo kultūras attīstību kavējusi un bremzējusi, kur un kā vien varēdama.. Mūsu laikos baznīca, protams, nevar vairs nodarīt tos noziegumus pret garu un inteliģenci, kādus tā darīja viduslaikos. Tā nevar vairs cepināt uz sārta ļaudis, kuri nepiekrīt viņas dogmātikai. Bet vai viņas daba ir grozījusies? Nedomājam. Ja baznīca ir kļuvusi “rāmāka”, tad tikai tādēļ, ka dēmokratijas attīstība visās kultūras valstīs ir izrāvusi tai indīgo zobu un atņēmusi tai citkārtējo varu pār sabiedrību un cilvēku.”
Ja kristietības rašanās tiek uzskatīta par kultūrvēsturisku procesu, tad no Eliasa vai citu līdzīgiem secinājumiem, manuprāt, nav iespējams izvairīties. Šādā gadījumā baznīcai agri vai vēlu jākļūst par nevajadzīgu un pat reakcionāru institūciju, atklātam paliekot tikai jautājumam, kad šis brīdis pienāks. Daudzi jau šodien, raugoties uz baznīcu, varētu sākt aplēst, cik daudz finansiālu un cita veida resursu cilvēce varētu iegūt, ja tos no baznīcas novirzītu, piemēram, kultūras vai zinātnes laukā. Šādi aprēķini mūsdienu kristiešiem varētu laupīt pat donkihotisko oreolu. Turklāt kristiešu nebeidzamās runas par morāli un mācīšana citiem dzīvot jau sen visiem ir apnikusi līdz nelabumam. Tādējādi ikvienam saprātīgam cilvēkam, piekrītot Eliasam, ka baznīcas loma ir nospēlēta, atliek tikai kopā ar viņu atviegloti nopūsties: labi ka tā, jo “ja reiz atgrieztos bijušie laiki, kad valdības groži atradās baznīcas rokās, tad droši varam ticēt, ka atgrieztos neiecietības, inkvizīcijas, sārtu un reliģiju karu laiki.”
Tātad, ja kristīgā ticība ir cilvēku radīta, tad cilvēki ne tikai drīkst, bet arī viņu pienākums ir to iegrožot un pat pilnīgi atmest tad, kad tā vairs nekalpo cilvēka interesēm. Turpretī ja kristīgā ticība ir Dieva radīta, ja tā ir dievišķās atklāsmes produkts, tad nebūtu iedomājams lielāks posts par dzīvi, kas balstīta cilvēka esamības jēgai liktenīgos maldos. Tādējādi bez pārspīlējuma var sacīt, ka jautājumam par kristietības rašanos ir izšķirīga nozīme ne tikai kristīgā pasaule uzskata, bet pat visas rietumu kristīgās kultūras izvērtējumā. No tā kādu atbildi cilvēks sniegs uz šo jautājumu, ļoti daudz kas būs atkarīgs arī viņa ikdienas dzīvē. Proti, vai nu cilvēks apzināti mācīsies novērtēt un turpinās kultivēt tradicionālās kristīgās rietumu pasaules garīgās, morāli ētiskās un intelektuālās vērtības, vai arī līdz ar nīčiānisko atziņu “Dievs ir miris!” centīsies sadauzīt visus bauslības galdiņus, lai radītu jaunas pats savas vērtības. Šajā gadījumā cilvēku vairs neierobežo ne Dievs, ne daba, jo Dostojevska vārdiem runājot: “Ja Dieva nav, tad viss ir atļauts!”
Turklāt, lai cik traģiski arī būtu maldi, meklējot atbildes uz jautājumu par kristietības izcelšanos, vistraģiskākā tomēr būtu vienkārši dogmatiska viena vai otra uzskata pieņemšana, neiedziļinoties pašā jautājuma būtībā. Manuprāt, pārsteidzoši ir tas, ka mūsdienu intelektuālajā vidē, kur kopumā valda ļoti kritiska attieksme pret jebkura veida dogmatismu, uzskats, ka kristietība ir paša cilvēka fantāzijas produkts, šķiet, ir kļuvis tikpat dogmatisks kā lielākajai mūsdienu zinātnieku daļai uzskats par pasaules materiālo dabu un tās materiālo izcelsmi. Es neredzu citu iespēju kā izvairīties no intelektuālā dogmatisma šajā jautājumā, kā iespējami objektīvi iepazīties ar reliģisko situāciju kristietības rašanās laikā, lai noskaidrotu kristīgo dogmu izcelšanās avotus.
MĀKSLĪGĀ DILEMMA
IV gs. sākumā tapušajā Nīkajas ticības apliecībā centrālā kristiešu dogma par Dieva miesā nākšanu ir izteikta šādi: “Mēs ticam uz.. Dieva vienpiedzimušo Dēlu, kas no Tēva dzimis pirms pasaules sākuma, Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva, dzimis ne radīts, ar Tēvu vienāds būtībā.” Pret šo senbaznīcas ticības apliecību pat pašu kristiešu vidū ir izteikti iebildumi, ka patiesībā Jēzus pats sevi neesot uzskatījis par Dievu un ka mācība par Kristu kā Dievu atspoguļojot jūdu izpratnes hellenizāciju. Dievcilvēku esot radījis apustulis Pāvils. Šie vācu dogmu vēsturnieka Ādolfa Harnaka izvīrzītie uzskati ir lielā mērā kalpojuši par pamatu domai, ka Kristus iemiesošanās nav nekas vairāk kā mīts, kurā tātad savijušās jūdu un grieķu reliģiskās idejas. Tādējādi liberālā kristietība ir gājusi roku rokā ar tiem nekristīgajiem domātājiem, kas Jēzu Kristu uzskata vai nu tikai par cilvēku, vai vispār par grieķu dieviem līdzīgu mītisku personu. Ļoti interesantu šā uzskata analīzi ir veicis norvēģu izcelsmes dogmu vēstures pētnieks Dr. Skarsauns. Es centīšos šeit īsumā atstāstīt Skarsauna pētījumu rezultātus, taču jau iepriekš brīdinu, ka mazāk sagatavotam lasītājam, tas varētu arī šķist diezgan sarežģīti. Taču esmu pārliecināts, ka pacietība un pūles tiks pienācīgi atalgotas.
Vispirms norvēģu vēsturnieks norāda, ka iepriekšminētās domas par Pāvilu kā dievcilvēka mīta radītāju nemaz nav modernās vēsturiskās pētniecības atradums, kā to parasti mēdz apgalvot. Skarsauns norāda uz kādu jūdu autoru, kas jau X gadsimtā izdarījis līdzīgus apgalvojumus. Turklāt arī ap 160. gadu pēc Kristus sarakstītajā Justīna Mocekļa Dialogā ar jūdu Trifonu ir atrodami Trifona apgalvojumi, kas attēlo jūdu izpratni par gaidāmo Mesiju. Pēc Trifona domām Mesija ir nekas vairāk kā vienkāršs cilvēks, bet kristiešu mācība par Jēzu kā Dievu, viņaprāt, ir nekas vairāk kā grieķu muļķības: “Jo mēs [jūdi] visi sagaidām, ka Kristus būs kāds cilvēks, [dzimis] no cilvēka, un, ka Ēlija, kad viņš nāks, svaidīs viņu. Bet, ja šis cilvēks šķiet esam Kristus, tad viņam noteikti ir jābūt zināmam kā cilvēkam [dzimušam] no cilvēka.” Zinot šos jūdu uzskatus, šķiet, ka viņu vidū ne tikai nav atrodama, bet arī nevarēja rasties doma par mūžībā dzimušo Dieva Dēlu, kas top par cilvēku. Tādēļ daudzi pētnieki uzskatīja, ka šai domai ir jābūt nākušai no grieķu vidus. Skarsauns min arī kādu modernu jūdu pētnieku Pinhu Lapidi, kas apgalvo, ka Pāvila vārdi “Jūdiem es esmu bijis jūds, bet grieķiem grieķis”, esot jāsaprot tādā nozīmē, ka viņš jūdiem sludinājis jūdu Mesiju, kas nav bijis nekas vairāk kā cilvēks, bet grieķiem viņš mācījis par Pestītāju, kurš bijis Dieva Dēls. Skarsauna secinājums ir tāds, ka gan II gan X gan XX gadsimta jūdu viedoklis pilnībā sakrīt ar modernās vēstruriski kritiskās pētnieku grupas viedokli. Proti, ka jūdu vidū nav bijis iespējams runāt par Mesiju kā mūžībā dzimušu Dieva Vārdu, savukārt grieķu kultūrvidē no tā nav bijis iespējams izvairīties. Tādējādi izveidojies jūdu un grieķu domāšanas mistrojums Jēzus Kristus cilvēks Dievs. “Bet vai tas tiešām tā ir bijis?” vaicā norvēģu pētnieks.
Taču Skarsauns ir pārliecināts, ka grieķu helēnistiskajā kultūrvidē doma par dievcilvēku šķita ne mazāk piedauzīga kā jūdu vidū. Viņš norāda, ka jau vairākus gadsimtus pirms kristietības rašanās grieķu filozofi vērsās pret Homēra pasaulei raksturīgajām mītiskajām dievībām, kam piemita daudz cilvēcisku īpašību. Platonisma un stoicisma skolu filozofi izstrādāja paši savu antimitoloģisku dievības izpratni. Pēc viņu mācības dievība bija pilnīgi nošķirta no cilvēciskām ciešanām un kaislībām. Dievs pēc grieķu filozofu domām nevar nedz ciest, nedz tikt pakļauts kādai citai varai, jo Dievs ir tīrs, pilnīgi neatkarīgs saprāts jeb ideja. Paužot šo filozofisko pārliecību, viens no kristietības pretiniekiem Celzs ap 170. gadu pēc Kristus apgalvoja, ka Dievs nekādā gadījumā nevar būt pakļauts pārmaiņām. Tādēļ “mīļie jūdi un kristieši, nekāds Dievs vai Dieva Dēls nedz ir, nedz arī varētu būt nācis no debesīm!” Šie Celza uzskati, tāpat kā vairāku baznīctēvu spriedumi, pēc Skarsauna domām nepārprotami liecina, ka grieķu hellēnistiskajai kultūrvidei kristiešu mācība par mūžībā dzimušo Dievu, kas tapis par vēsturisku personu Jēzu, bija tikpat sveša kā jūdiem. Tas dabiski izraisa jautājumu: kā gan cilvēki, kas uzskatīja kristiešu mācību par filozofiski absurdu, varēja šādu mācību radīt? Acīmredzot nekādi.
Ņemot vērā faktus, ka grieķu kultūrā doma par mūžībā dzimušu Dieva Dēlu, kas tapis par cilvēku, ir absolūti nepieņemama filozofisku, bet jūdu vidū reliģisku motīvu dēļ, kļūst skaidrs, ka kristīgā mācība par miesā nākušo Dievu nav izskaidrojama kā apkārtējās kultūrvides produkts. Skarsauna secinājums ir šāds: “Miesā nākušā Dieva Dēla sludināšana bija kontraversāla un izaicinoša jau no paša iesākuma. Nevienā kultūrvidē tā netika uzskatīta par dabisku vai pašu par sevi saprotamu. Tas attiecas gan uz cilvēkiem, kuru domāšana bija mitoloģiska, gan uz tiem, kam tā tāda nebija. Tādējādi mums, jautājot, kā šī sludināšana un mācība radās, ir jāraugās nevis uz mitoloģiju, bet uz kaut ko pilnīgi citu.” Šis pilnīgi cits acīmredzot nevar būt ne viens cits kā pats Jēzus, jo mums trūkst pilnīgi jebkādas citas skaidri izteiktas vēsturiskas liecības, kas liecinātu, ka jūdu vai pagānu vidū būtu pastāvējusi mācība par mūžībā dzimušu un cilvēka miesu pieņēmušu Dieva Dēlu.
NEIESPĒJAMĀ DOGMA JEB ABSURDĀ TICĪBA
Protams, tituls “Dieva Dēls” bija pazīstams arī hellēnismā. Ar šo titulu grieķi apveltīja ikvienu brīnumdari jeb dziedinātāju. Taču grieķiskajā vidē šis jēdziens arvien bija cieši saistīts ar mitoloģiju un pagānisko daudzdievību, turpretī Jaunajā Derībā Jēzus ir vienīgā Dieva vienpiedzimušais Dēls. Viņš nav ar dievišķu spēku apveltīts cilvēks, kas pārsteidz citus ar savām brīnumdarītāja spējām, bet Dieva Dēls, kas nācis piepildīt savu dievišķo sūtību glābt grēkā kritušo cilvēci. Turklāt pats Jēzus hellēnistisko izpratni par Dieva Dēlu kā brīnumdarītāju noraidīja kā sātanisku (Mt.4:1-11).
Pievēršoties Jaunajai Derībai, nav grūti ievērot, ka Jēzus mācekļi Viņu apliecināja kā jūdu gaidīto Mesiju jeb Kristu. Tā Mateja evaņģēlijā lasām, ka apustulis Pēteris visu mācekļu vārdā apliecina: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls” (Mt. 16:16). Un Vasarsvētku sprediķī Pēteris atkārto savu liecību jūdu tautas priekšā: “Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā” (Ap.d. 2:36). Tātad pirmie Jēzus mācekļi, kas visi bija jūdi saviem tautiešiem apliecināja, ka Jēzus ir Kristus jūdu gaidītais Mesija. Iepriekš jau tika minēts, ka jūdu gaidītajam Mesijam it kā vajadzēja būt tikai cilvēkam.
Pievērsīsimies vēlreiz Jaunajai Derībai. Vienīgā vieta, kur Jaunajā Derībā skaidri ir runāts par Jēzus mūžīgumu ir Jāņa evaņģēlija 1. nodaļas pirmie 18 panti.Tajos uzsvērta Dieva Tēva un Dēla unikālās attiecības. Vārds jeb Dieva Dēls ir bijis ar Tēvu jau pirms pasaules radīšanas, Viņš ir arī vienāds ar Tēvu pēc būtības (Jņ. 1:1-14,18), un caur Viņu pasaule ir radīta. (Jņ.1:3). Izņemot Viņu, neviens nav redzējis Dievu, un Viņš ir “Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts” (Jņ. 1:18). Sagrupējot kopā pārējos Jaunās Derības pantus par Jēzus mūžīgumu, mēs iegūstam šādu tekstu kombināciju:
“Bet mums ir tik viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas un kurš ir mūsu ilgu mērķis; un tik viens Kungs, Jēzus Kristus, caur kuru visas lietas, arī mēs caur Viņu” (1.Kor. 8:6). “Viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais; Viņā radītas visas lietas debesīs un un virs zemes.. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu, bet Viņš pats ir pirms visa, un viss pastāv Viņā. Viņš ir Savas miesas, proti, draudzes galva, sākums, pirmdzimtais starp mirušiem, lai starp mirušiem būtu pats pirmais. Jo visai Dieva pilnībai labpatika iemājot Viņā, lai caur Viņu un uz Viņu salīdzinātu visu, nodibinot ar Viņa krusta asinīm visu starpā mieru gan debesīs, gan virs zemes” (Kol. 1:15-20). “Šinīs pēdīgajās dienās [Dievs] uz mums ir runājis caur Dēlu, ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku, caur ko Viņš arī pasauli radījis. Tas, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nesdams visas lietas ar Savu spēcīgo vārdu un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā” (Ebr.1: 2-3). Un beidzot Jāņa Atklāsmes grāmatā par Kristu ir sacīts: “Tas, kas ir Āmen, uzticīgais un patiesīgais liecinieks, Dieva radības sākums.” (Atkl. 3:14)
Doma, kas caurvij visus šos pantus ir nepārprotami skaidra Kristus ir līdzdarbojies pasaules radīšanā. Tātad Viņš ir bijis jau pirms radīšanas jeb mūžībā. Ja mēs tagad uzdotu vienkāršu jautājumu: kur ir atrodama šāda doma par personu, kas līdzdarbojas Dieva radīšanas darbā? tad atbilde nav tālu jāmeklē. Gan Vecās Derības tekstos, gan apokrifos ir runa par Dieva Gudrību, kas līdzdarbojas radīšanā. Šo vārdu Gudrība ar lielo burtu gan Vecās Derības tekstos, gan jūdu literatūrā attiecina uz Dievam Tēvam blakus pastāvošu personu. Uzmanīgi salīdzinot Jaunās Derības izteikumus par Kristu kā mūžīgu pasaules līdzradītāju ir vērojamas noteiktas paralēles ar Vecās Derības un jūdu apokrifiskajos tekstos atrodamo Dieva Gudrību.
Ir interesanti, ka arī pagānu filozofi runāja par gudrību. Turklāt šīs platonistu un stoiķu izteiktās atziņas par patieso gudrību radīja lielas problēmas jūdiem, kas dzīvoja lielajās romiešu un grieķu pilsētās, jo izrādījās, ka filozofu gudrība nav savienojama ar jūdu bauslību. Šā iemesla dēļ vairākos jūdu rakstos, kurus mēs pazīstam kā Vecās Derības apokrifus, tika mācīts, ka patieso Gudrību Dievs ir devis vienīgi Israēlam. Tā pati Gudrība, caur kuru Dievs ir radījis pasauli, ir līdzdarbojušies Israēla vēsturē. Tādējādi tā pati Dieva Gudrība, caur kuru Viņš ir radījis pasauli, ir arī Dieva radītās pasaules Glābēja. Arī pašu bauslību jūdu autori pielīdzināja Dieva Gudrībai.
Bet kāds īsti šai Dieva Gudrībai ir sakars ar Jēzu? Skarsauns norāda: ja šodienas jūdu rabīniem jautātu, ar ko īsti Jēzus sludināšana, viņuprāt, atšķīrās no pārējo tā laika rabīnu sludināšanas, tad atbilde vairumā gadījumu būtu, ka Jēzu no pārējiem nošķīra ne tik daudz Viņa mācības saturs, cik tas kā, Viņš to mācīja un kā izturējās. Proti, Jēzus arvien runāja pats savā vārdā. Viņš kā uz galveno autoritāti atsaucās pats uz sevi, un tas jūdu rabīniem bija kaut kas neiedomājams. Jūdu rabīni sevi saprata kā bauslības un Dieva runasvīrus, pat tikai kā tradīcijas tālāknesējus, bet Jēzus bez šaubīšanās nostādīja sevi, savu personu pretī tēvu tradīcijām. “Jūs vēl esat dzirdējuši, ka vecajiem sacīts.. bet Es jums saku” (Mt. 5:33-34). Šī attieksme radīja vienkāršajos jūdos izbrīnu: Viņš māca kā tāds, kam vara, ne kā rakstu mācītāji (Mt. 7:29). Turpretī rakstu mācītājos šāda izturēšanās radīja patiesu naidu un pārliecību, ka Jēzus piesavinās sev autoritāti, kas nevar piederēt nevienam cilvēkam. Turklāt Jēzus nerunāja arī kā kāds no praviešiem, kas visi kā viens teica: “Tā saka Tas Kungs.” Jaunajā Derībā neskaitāmas reizes mēs dzirdam Jēzu sākām: “Es jums saku.” Ja jūdi runāja par mocekļu nāvi Dieva dēļ, tad Jēzus mudināja savus mācekļus būt gataviem martīra nāvei Viņa dēļ. Ja jūdu dziednieki un garu izdzinēji darbojās Dieva vārdā, tad Jēzus to vienkārši darīja tā, it kā visa vara piederētu Viņam pašam. Pat grēkus Viņš piedeva vienkārši sakot: “Ej, tev tavi grēki ir piedoti.” Skarsaune ir pārliecināts, ka tikai viens vārds jūdu terminoloģijā būtu piemērots Jēzum, proti Gudrība. Gan mācīdams, gan dziedinādams, gan izdzīdams ļaunos garus Jēzus rīkojās tā, kā rīkojās Dieva Gudrība Vecās Derības aprakstos un jūdu tradīcijā. Aicinādams mācekļus uz sevi uzņemties Viņa jūgu, Jēzus sevi patiesībā pielīdzināja arī bauslībai, jo jūdu vidū bija parasts runāt par bauslības jūga uzņemšanos. Citiem vārdiem, Jēzus rīkojās un mācīja, kā Dieva Gudrības un Likuma jeb bauslības iemiesojums, kas vienlaikus nozīmēja arī Dieva pestīšanas iemiesojumu. Skarsaune ir pārliecināts, ka Jaunās Derības mācība ir jāsaprot tieši uz šā jūdu vēstures fona.
Runājot par jūdu mesiāniskajām ilgām, jāsaka, ka jūdi Jēzus dzīves laikā tiešām gaidīja drīzāk mesiāniska laikmeta vai politiskas valsts iestāšanos nekā konkrētas personas parādīšanos, un pat tie, kas gaidīja konkrētu personu, gaidīja tikai cilvēku, kā vairākkārt jau tika norādīts. Taču Skarsauns norāda, ka pastāvēja arī cits, gan maz izplatīts novirziens, kas saistīja gaidāmo Mesiju ar Dieva Gudrību, kas iznīcinās velna varu un liks nākt Dieva valstībai. Tieši šī Mesijas izpratne sāka valdīt Jēzus mācekļu vidū pēc Viņa augšāmcelšanās. Kā to liecina Jaunās Derības teksti arī paši Jēzus mācekļi īsti nespēja izprast, kāda veida Mesija Jēzus īsti ir. Viss nostājās savās vietās pēc Viņa augšāmcelšanās. Tādējādi secina Skarsaune: “Tas nebija hellēnistisks mīts, bet drīzāk mācekļu sastapšanās ar Jēzu pirms Lieldienām, Lieldienu laikā un pēc tām, kas kopā ar pastāvošo jūdaisma reliģisko fonu deva tiem izejmateriālu agrīnajām kristiešu ticības apliecībām par Dieva Mesiju, kas no iesākuma bija ar Dievu, kas bija Dievs un kas pieņēma cilvēka miesu un mājoja mūsu vidū.” Šo izpratni par mūžīgo Dievu, kas tapa par cilvēku, radīja nevis tautas ilgas vai vajadzība pēc šāda Mesijas, bet gan pats Jēzus ar savu mācību un dzīvi. Šis ir tas unikālais avots, kas veidoja mācekļu izpratni par cilvēku pestītāju Jēzu Kristu.
Šīs mācības unikalitāti apliecina arī baznīctēvam Tertuliānam piedēvētais izteikums: credo quia absurdum (ticu tādēļ, ka tas ir absurdi). Lai gan Tertuliāns tiešā veidā nav šādus vārdus teicis, tomēr līdzīgas domas viņam patiešām pieder. Proti, ievērojamais II gadsimta vidū Kartāgā dzimušais pagāns, kas Romā nodarbojās ar jurisprudenci, bija iepazinies ar kristiešu uzskatiem. Rūpīgi izpētījis tos, viņš nonāca pie pārliecības, ka tie ir absurdi. Tas, protams, Tertuliānu nebūt nepadarīja par kristieti. Taču viņš, būdams apveltīts ar dziļu prātu, acīmredzot uzdeva jautājumu kur gan šī absurdā mācība par Dieva Dēlu, kas kļuvis cilvēks varēja rasties? Tertuliāns, kas labi pazina sava laika intelektuālo pasauli bija spiests atzīt, ka mācībai par Jēzu Kristu ir jābūt patiesai, jo neviens cilvēks neko tamlīdzīgu nepazina. Ja kāds šo mācību būtu izdomājis, tad kādēļ viņam vajadzēja izdomāt kaut ko tik absurdu un pretrunīgu vispārzināmajiem uzskatiem? Nevis mīlestība uz absurdo, bet tieši tas apstāklis, ka viņš nespēja atrast mācībai par Kristu cilvēcisku izcelsmi, pamudināja Tertuliānu ticēt cilvēka prātam absurdajai mācībai par Dievu un cilvēku vienā personā Jēzu Kristu.